Dažas pilnveidošanās pieredzes

Labdien, Skolotāj!

Labdien, dārgie draugi praktizētāji!

1. Fa iegūšana, pilnveidošanās un patiesības skaidrošana

2000. gadā kāds paziņa iedeva man grāmatu „Ķīniešu Faluņgun”, kuru es izlasīju vairākas reizes un nolēmu sākt nodarboties ar šo pilnveidošanās sistēmu. Es uzreiz sajutu Faluņgun burvīgo spēku, tā labo enerģiju, kas ļauj uzlabot sevi un palīdz citiem. Man izdevās viegli atbrīvoties no kaitīgiem ieradumiem, piemēram, smēķēšanas. Es smēķēju jau 9 gadus un, lai arī daudzas reizes biju mēģinājis to atmest, man nekad nebija izdevies to izdarīt. Priekš sevis es sapratu, ka ļoti vēlos un vienmēr sekošu Faluņgun principam „Īstenība Labestība Pacietība”. Tajā laikā Rīgā jau bija cilvēki, kas nodarbojās ar Faluņgun, un mēs visi kopā mācījāmies Dafa grāmatas un izpildījām vingrojumus.

Taču izrādījās, ka Ķīnas komunistiskā partija ne tikai Ķīnā, bet visā pasaulē vajā Faluņgun praktizētājus, izplata melus par Faluņgun un cenšas nomelnot gan praksi, gan tos, kas ar to nodarbojas. Mēs ar draugiem praktizētājiem sākām skaidrot patiesību visiem saviem paziņām, draugiem, plašsaziņas līdzekļiem, valdībai un dibinājām Baltijas Faluņ Dafa asociāciju.

Ikreiz, kad man bija brīvs brīdis, es gāju un stāstīju faktus par Faluņ Dafa un vajāšanu. 2001. gada janvārī man bija sarunāta tikšanās ar liela laikraksta redaktoru, un, kad es uz to ierados, viņš man teica: „Jūsējie tikko ir aizdedzinājuši sevi Tiaņaņmeņas laukumā, un mēs gatavojamies par to rakstīt.”

Vēlāk es uzzināju, ka šo pašsadedzināšanās aktu bija inscenējusi Ķīnas kompartija, lai nomelnotu Faluņgun. Taču toreiz, es pāris sekundes jutos apmulsis, taču tad sapratu, ka Faluņgun praktizētāji tā nerīkosies un teicu redaktoram, ka Faluņgun praktizētāji tic „Īstenības Labestības Pacietības” principam un tāpēc viņi sevi neaizdedzinās un nenogalinās. Tad viņš teica, ka nerakstīs to, ka tie ir bijuši Faluņgun praktizētāji.

Tiekoties ar plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem vai politiķiem, viņi bieži teica, ka pie viņiem tikko kā ir bijuši ķīnieši, kuri centās pārliecināt viņus, ka Faluņgun ir kaut kas slikts.

Tas lika man saprast, cik svarīgi ir vērsties pie visiem cilvēkiem un stāstīt viņiem patiesību par Faluņgun.

2001. gadā, vēršoties pie Ziemeļeiropas valstu Dafa konferences dalībniekiem, Skolotājs teica :
„Visiem Ziemeļeiropas valstu Dafa konferences dalībniekiem:

Dafa sekotājiem Pilnības sasniegšana ir pilnveidošanās procesa noslēgums, bet Likuma izlabošana ir milzīga vēsturiska atbildība, kuru jums uzticējis Likuma izlabošanas periods. Tātad, viss ko mēs pašreiz darām, skaidrojot patiesību un atmaskojot ļaunumu, ietver sevī Dafa. Vai tā būtu patiesības skaidrošana, ļaunuma atmaskošana, vai piedalīšanās citos Dafa pasākumos, ieskaitot mūsu Fa konferences, mums ir jāparāda Dafa sekotāju žēlsirdība, kā arī tas labais, kas iegūts, pilnveidojoties Likuma izlabošanas procesā.”

2. Grūtības sevis pilnveidošanā un tikšanās ar Skolotāju

Kopā ar draugiem praktizētājiem mēs skaidrojām patiesību Latvijā, braucām uz Lietuvu un Igauniju, organizējām izstādes, seminārus un informatīvās dienas, lai pēc iespējas vairāk cilvēku uzzinātu par Dafa un Ķīnas komunistiskās partijas īstenotajām represijām. Man bija tāda sajūta, ka Skolotājs praktizētājiem ir visu organizējis un ved aiz rokas, lai mēs varētu izpildīt savu dzīvo būtņu glābšanas misiju.

Tāpat šajā procesā starp draugiem praktizētājiem radās arvien vairāk nesaskaņu, sākās strīdi un daudzi no viņiem pārstāja darīt trīs lietas. Es sapratu, ka man noteikti ir jāaizbrauc uz konferenci, lai ieraudzītu Skolotāju. Pirmo reizi man neizdevās saņemt vīzu, kamdēļ biju sašutis gan iekšēji, gan ārēji – tā sacīt, kā gan tas nākas, ka man nedod vīzu, – es taču esmu tik labs un daru labas lietas. Nākamajā gadā es sapratu, ka neiešu pēc vīzas, bet vienkārši iešu un skaidrošu patiesību konsulam, pastāstīšu kāpēc es vēlos uz turieni braukt, un kāpēc man ir tik svarīgi apmeklēt konferenci. Sagadījās tā, ka es tikos ar to pašu cilvēku, un atklāti un sirsnīgi izstāstījis viņam ko un kāpēc es daru, sev par pārsteigumu saņēmu vīzu uz ASV.

Kad 2006. gadā Vašingtonā es ieraudzīju Skolotāju, dziļi sevī sapratu, ka esmu vislaimīgākais cilvēks. Sirdī man gribējās, lai Skolotājs palīdz atrisināt pretrunas, kas bija mūsu vidē un kuras vienkārši plosīja manu sirdi. Es vispār nesapratu, kāpēc praktizētāji nesaprot viens otru un bieži vien vienkārši strīdas viens ar otru.

Šajā konferencē Skolotājs teica:

„Praktizētājiem pilnveidošanās procesā ir radies ļoti daudz nesaskaņu un spriedzes. Kad jums ir daudz pieķeršanos, no kurām jūs nespējat atbrīvoties, jūsu [pilnveidošanās] vide nebūs laba, ja situācija būs pretēja – tā būs lieliska. Ja, parādoties kādām problēmām un nesaskaņām, jūs nemeklēsiet sevī, tās samilzīs, un tas notiks jūsu pašu pieķeršanos dēļ. Dažiem pretrunas arvien vairāk saasinās. Patiesībā tas notiek tāpēc, ka viņi nepilnveidojas labi. Tas turpināsies tik ilgi, kamēr tas [konflikts] netiks atrisināts, un tikmēr cilvēks ir neziņā un cieš no šī stāvokļa. Ko gan tad darīt? Vēršas pie Skolotāja. Katru reizi, kad sliktāk jau vairs nevar būt, viņi meklē Skolotāju. Katru reizi, kad viņi nespēj to pārvarēt, vai nevēlas to pārvarēt, viņi meklē Skolotāju. Vai jūs cenšaties palīdzēt Skolotājam pilnveidoties? (Skolotājs smaida) (Auditorija smejas) Vai tomēr jūs esat tie, kas pilnveidojas?” (Likuma izklāsts ASV galvaspilsētā, 2006. gada 22. jūlijā)

Es redzēju, ka tajā brīdī Skolotājs skatījās uz mani. Un tad es sapratu, ka gribēju uzvelt visas savas grūtības un neapmierinātību ar citiem Skolotājam, un man kļuva kauns. Es sapratu, ka, neraugoties uz to, cik sarežģīta ir situācija, kurā es atrodos, ir labi jādara Trīs lietas, bez ierunām jākoordinējas ar citiem, un vienmēr jāmeklē problēmas iemesli sevī.

Tajā laikā jau bija sākusies Feitiaņ akadēmijas celtniecība un dejotāju sagatavošana, un es redzēju, ar kādu žēlsirdību Skolotājs izturas pret visiem un pret katru skolnieku, pat neraugoties uz viņu lielajām kļūdām, tāpat to, cik smagi un nepagurstoši Skolotājs strādā.

Neraugoties uz visām šīm izpratnēm, izrādījās, ka ikdienā man nebija viegli palikt iecietīgam pret citu kļūdām, uzklausīt sev adresētu kritiku un visu laiku meklēt problēmu iemeslus sevī. Ārēji es atturējos no strīdiem, taču sirdī nosodīju citus par viņu kļūdām vai par to, ka viņi nebija uzcītīgi, darot Trīs lietas.

Vēl es atklāju sevī lielu pieķeršanos grūtā brīdī vienmēr gaidīt palīdzību no citiem, un ļaunums izmantoja šīs nepilnības, lai radītu man finansiālas grūtības un sarežģījumus ģimenes dzīvē. Taču, neraugoties uz visām grūtībām, es vienmēr redzēju Skolotāja rūpes, un atcerējos viņa norādījumus, kas izteikti grāmatā „Džuaņ Faluņ”: „Cilvēks rīkojas pareizi tikai tad, kad rīkojas saskaņā ar Dafa.” (Sestā lekcija, „Vēlme izrādīties”)
Atskatoties atpakaļ uz noieto ceļu, es saprotu, ka daudzas grūtības es pats sev piesaistīju praktizētājiem nepiedienošas un Skolotāja norādījumiem neatbilstošas rīcības dēļ. Taču, neraugoties uz to, Skolotājs mani vienmēr sargāja un deva iespējas laboties.

3. Bezierunu koordinācija

Esmu priekš sevis sapratis, ka visās konferencēs Skolotājs runā par to, cik svarīgi ir mācīties Likumu. Es vienmēr esmu centies to ievērot, un, neraugoties ne uz kādiem apstākļiem, nav bijis tādas dienas, kad es nebūtu mācījies Likumu. Taču bieži vien man ir grūti koncentrēties, kad mācos Likumu, jo traucē domas par biznesu, dažādām lietām un māc bažas. Taču es saprotu, ka mācoties Likumu, man ir jābūt neatlaidīgam un jādara tas pastāvīgi. Kanonā „Visiem Ziemeļeiropas valstu Dafa konferences dalībniekiem” Skolotājs saka: „Pievērsiet uzmanību: neatkarīgi no tā, cik aizņemti jūs esat, jūs nedrīkstat nevērīgi izturēties pret Likuma mācīšanos. Tā ir fundamentāla garantija tam, ka jūs virzāties uz Pilnības sasniegšanu un labi strādājat Dafa labā.”

Otrs moments – tā ir bezierunu koordinācija. Es pamanīju, ka, ievērojot to un cenšoties meklēt konflikta iemeslus sevī, man izdodas palikt mierīgam un iet skaidrot patiesību visur, lai kur arī es nebūtu.

4. Lielas pieķeršanās atklāšana

Visā pilnveidošanās procesā es pamanīju visdažādākās izpausmes, kas liecināja par pieķeršanos pašam sev. Es uzskatīju, ka daudzos jautājumos es spēju rīkoties labāk par citiem, spēju vairāk mācīties nekā citi, vairāk praktizēt, spēju piedalīties lielos projektos u.t.t. Šī pieķeršanās ir tik nepamanāma un daudzšķautņaina, ka ar laiku es pārstāju pievērst tai uzmanību. Un kad nepievērs tai uzmanību, tad nevari ieraudzīt savus trūkumus un strādāt, lai no tiem atbrīvotos, jo esi pieķēries saviem panākumiem. Domāju, ka tā ir arī viena no egoisma un lepnības izpausmēm, kas traucē būt aktīvam un pozitīvam, darot Dafa sekotāju lietas.

Man ir bijusi iespēja apmeklēt konferences dažādās valstīs un piedalīties dažādos patiesības skaidrošanas projektos. Pēdējos gadus tas ir noticis ASV. Tur es piedalījos projektos, kuros darbojās daudzi sekotāji, kas ļoti uzcītīgi savā pilnveidošanā un savos darbos. Tas man ļāva ieraudzīt sevī skaudību par to, ka kādam viss izdodas ļoti labi un labāk nekā man. Taču lai kur es atrastos, es visur jutu, ka Dafa sekotāji ir vienots ķermenis un viena ģimene. Tāpat es visur redzēju Skolotāja bezgalīgo žēlsirdību pret visām dzīvajām būtnēm.

Vēlētos noslēgt savu pieredzi ar Skolotāja vārdiem no 2015. gada konferences Ņujorkā. Citāts no Skolotāja atbildes uz jautājumu: „Skolotājs: Patiesībā, es esmu runājis ar Eiropas koordinatoriem par to, ka vajāšanu sākumā Dafa sekotājiem Eiropā bija liela ietekme un viņi bija sasnieguši labus rezultātus, stājoties pretī vajāšanām. Tajā laikā jūsu sirdis patiešām bija vienotas. Taču pamazām jūs attālinājāties viens no otra un ar laiku atslābinājāties.”

Es saprotu, ka kopējā situācija ir atkarīga arī no manis, to, ka nedrīkst atslābināties sevis pilnveidošanā un slikti koordinēties. Vēlos iedvesmot visus sekotājus pilnveidoties vēl uzcītīgāk.

Patiecos Skolotājam un draugiem praktizētājiem par iespēju dalīties pieredzē šajā konferencē un ceru, ka, neraugoties uz grūtībām, mēs cieši sekosim Skolotājam un palīdzēsim citiem cilvēkiem uzzināt patiesību par Dafa.