Pilnveidošanās pieredze jaunā vidē

Labdien, Skolotāj!

Labdien, dārgie praktizētāji!

Pilnveidošanās sākums

Līdz es sāku praktizēt, es biju pazīstama ar Faluņ Dafa jau divus gadus. Pirmā mūsu ģimenē sāka praktizēt mana mamma. Kad es 2007. gadā pirmoreiz paņēmu lasīt „Džuaņ Faluņ”, tad, sākot to lasīt, man sareiba galva, un es nobijos, pateicu mammai, ka mans laiks vēl nav pienācis un noliku grāmatu malā. Tagad es saprotu, ka tā bija karma, kas traucēja man saņemt Likumu. Tomēr es ļoti atsaucīgi izturējos pret to, ka mana mamma praktizē. Es redzēju, kā viņa mainās, ka viņai vairs nav jācieš no viņas daudzajām kaitēm, un viņa ir palikusi iecietīgāka. Pēc kāda laika praktizēt sāka arī mans tēvs. Atmosfēra mājās strauji mainījās un kļuva daudz labvēlīgāka. Man ir jaunākais brālis, kurš bija slimīgs bērns, un viņš pārstāja slimot. Taču es pati sāku praktizēt tikai pēc diviem gadiem.

Kādu dienu, pamostoties no rīta, es biju apmulsusi, jo nezināju, kā man dzīvot tālāk, ko darīt, un es sapratu, ka daru ļoti daudz nepareizu lietu, bet nezināju, kā sevi izlabot. Es piegāju pie mammas un palūdzu viņai padomu un palīdzību. Uzklausījusi mani, viņa atbildēja tieši bez mazākajām šaubām: „Es varu Tev piedāvāt tikai vienu – sākt praktizēt Dafa, tieši pašreiz mēs gatavojamies izpildīt vingrojumus, nāc mums līdzi”. Un es piekritu. Vingrojumu laikā manā ķermenī notika dažādas lietas, taču mamma mani brīdināja, ka nevajag uztraukties. Pēc vingrojumu izpildīšanas es sajutu vieglumu gan ķermenī, gan dvēselē. Sāku otro reizi lasīt grāmatu, padomāju, ka varbūt atkal reibs galva, taču tā nenotika. Tomēr iesākumā es lasīju ar grūtībām, bet pēc tam nespēju atrauties no grāmatas, lasīju arī naktī. Pēc mēneša es jau varēju patstāvīgi izpildīt vingrojumus.

Jaunā pilnveidošanās vide

Pagājušajā gadā es pārbraucu uz Rīgu no Sibīrijas pilsētas, lai apprecētos ar vietējo praktizētāju. Man tas nebija viegls solis, tas bija šaubu un pārdzīvojumu periods. Es bieži sev uzdevu jautājumu, vai es daru pareizi? Vai šeit ir mana vieta? Vai Skolotājs man ir ieplānojis šo ceļu? Parādījās tādas cilvēcīgas jūtas kā ilgas pēc mājām, pēc radiniekiem, kuri tagad ir tik tālu no manis. Es bieži atrados emocionālā stāvoklī. Nevarēju sakoncentrēties, lai mācītos Likumu. Tomēr, pateicoties vīra atbalstam, es varēju tikt ar to galā un saņemt sevi rokās.

Reiz starp mani un vīru notika nesaprašanās un manā galvā tūdaļ parādījās doma par to, ka braukšu mājās un viss. Taču es sapratu, ka praktizētāji šādā veidā nerisina jautājumus, un bēgt no problēmām – tas nav risinājums. Jo no problēmām nav iespējams aizbēgt. Tavas pieķeršanās vienmēr būs ar tevi, lai kur tu dotos, vajag mainīt sevi, meklēt iemeslu sevī.

Taču šīs uzmācīgās domas par aizbraukšanu tomēr vēl parādījās, līdzko man radās nesaskaņas ar vīru. Es domāju, ka laikam jau man nav jābūt šeit. Taču nākamajā dienā pēc piketa pie Ķīnas vēstniecības pie manis pienāca viena no praktizētājām un teica man: „Labi, ka tu atbrauci pie mums”. Šajā brīdī es sapratu, ka pārāk daudz domāju par sevi un savu dvēseles komfortu, un ka ir nepieciešams atšķirt, kuras ir manas domas un kuras ir nākušas no ārpuses. Un ir nepieciešams izmantot visas radušās situācijas, lai paaugstinātos, kā arī meklēt konflikta cēloni sevī.

“Situācijā, kad tu esi labs un es arī neesmu slikts, kad cilvēki saka viens otram tikai laipnības, kad viņu starpā valda miers un saticība, kā gan šādos apstākļos var būt iespējams paaugstināt Gun?” („Džuaņ Faluņ”, ceturtā lekcija, „Karmas pārveidošana”).

Kā Skolotājs ar parasto cilvēku palīdzību sniedz mums atbalstu

Šajā vasarā mēs piedalījāmies Daugavpils pilsētas svētkos. Mēs atradāmies pašā svētku centrā, parkā, kur uz lielas skatuves skaļas mūzikas pavadījumā norisinājās pasākumi. Mums tika ierādīta vieta pretī šai skatuvei. Visapkārt pastaigājās ļoti daudz cilvēku. Mūsu uzstāšanās programmā bija paredzēta deja. Mums kopā ar citām praktizētājām bija paredzēts to dejot. Es sapratu, ka garāmejošie skatītāji mūsu mūziku nedzirdēs. Es sāku uztraukties. Tagad es saprotu, ka tajā brīdī man vajadzēja likvidēt savas sliktās domas. Taču, tā kā es to neizdarīju, sekoja virkne lietu, kas mani izsita no stabila un taisna stāvokļa.

Viss sākās ar to, ka dažas meitenes, ar kurām mēs kopā uzstājāmies, kavējās, mūsu uzstāšanās tika pārcelta, un mēs sākām izpildīt vingrojumus. Pēc vingrojumu izpildīšanas pie manis pienāca viena no vietējām praktizētājām un jautāja: „Vai jūs tagad dejosiet?” Es sāku gatavoties. Tomēr, es ieraudzīju, ka visi pieceļas, lai izpildītu nākamos vingrojumus. Šī straujā kārtības maiņa radīja manī sašutumu. Man bija ļoti nemierīga sirds.

Pēc vingrojumu izpildīšanas mums deva iespēju uzstāties, taču izrādījās, ka mūzikas atskaņotājs, kurā bija ierakstīta mūzika priekšnesumam, atrodas pie praktizētājas, kura kaut kur ir aizgājusi. Galu galā mūsu uzstāšanās atkal tika pārcelta.

Tajā brīdī mani tik ļoti pārņēma sašutums un aizvainojums, ka es strauji apcirtos un aizgāju patālu prom no citiem praktizētājiem, uzgriezu visiem muguru un apsēdos uz paklājiņa, acīs saskrēja asaras, pie manis nāca praktizētāji un centās uzzināt, kas ar mani ir noticis, taču es visus ignorēju un pat dažas reizes ļoti asi atbildēju, lai liek mani mierā, lai es vēl vairāk nesāktu raudāt. Savā sirdī es sapratu, ka mana rīcība neatbilst tiem principiem, kurus mums māca Skolotājs. Tajā brīdī es nesapratu, ko man darīt tālāk, kā es tādā stāvoklī skaidrošu cilvēkiem patiesību un uzstāšos? Kas es esmu? Kāpēc es šeit esmu atbraukusi? Apskatījusies apkārt, es ieraudzīju daudz parastu cilvēku sev apkārt, kuru dēļ mēs bijām šurp atbraukuši. Man radās pat doma piecelties un vienkārši iet prom un netraucēt citiem praktizētājiem ar savu nestabilo un netaisno stāvokli.

Šajā brīdī netālu no manis uz sava čemodāna apsēdās vīrietis, viņš izskatījās ļoti nevīžīgs, bija pat iereibis, viņa izskats bija nedaudz atbaidošs. Viņš paskatījās uz mani un sāka ļoti draudzīgi smaidīt, izņēma no savas somas fotoaparātu, un pēc viņa žestiem bija skaidrs, ka viņš vēlas mani nofotografēt. Es sāku satraukties par to, ka sēžu te tāda sapūtusies, bet viņš mani gatavojas fotografēt. Te piepeši es attapos un sāku smaidīt viņam pretī, nodomāju – nu kā es tā, te sēžu, sevi žēloju un domāju tikai par sevi. Šurp es esmu atbraukusi dzīvo būtņu dēļ. Ir jāsaņem sevi rokās un jādara tas, ko no manis gaida Skolotājs. Es tūlīt pat piecēlos un noskaņojos uzstāties. Pienāca ļoti daudz cilvēku, kuri priecājās par deju un varēja iepazīties ar Faluņ Dafa un uzzināt par nelikumīgajām praktizētāju represijām Ķīnā.

Pēc pasākuma es padalījos pieredzē par notikušo ar kādu praktizētāju, kura to visu vēroja no malas. Viņa izteica savu izpratni, ka iespējams, šo cilvēku ir atsūtījis Skolotājs, lai palīdzētu man saprast un atmosties tajā brīdī. Pēc šiem vārdiem man sāka ritēt asaras. Es pateicos Skolotājam par viņa žēlsirdību. Un atcerējos Skolotāja vārdus:

„Tikai tad, ja pastāv dēmoniskas iejaukšanās, var noskaidrot, vai tu spēj turpināt pilnveidošanos, vai vari izprast patiesību, vai vari šādos apstākļos pārvarēt traucējumus un turpināt pilnveidošanos mūsu skolā. Cilvēka pilnveidošanās ir līdzīga tam, kā lieli viļņi skalo smiltis. Tikai tas, kas beigās paliek, ir īsts zelts. Es saku, ka bez šāda veida šķēršļiem cilvēka pilnveidošanās būtu pārāk viegla.” („Džuaņ Faluņ”, sestā lekcija, „Sava prāta radītie dēmoni”).

Ir pagājuši jau seši gadi, kopš es sāku praktizēt. Laiks ir paskrējis nemanot. Daudz kam ir iziets cauri, ir bijušas nopietnas kļūdas, kritieni pilnveidošanās ceļā, taču es cēlos un gāju tālāk. Tagad es bieži vien atceros savu pilnveidošanās ceļa sākumu, taču nevaru nonākt pie tā, kā mūs aicina Skolotājs – pilnveidoties kā pašā sākumā. Taču man ir vēlēšanās kļūt vēl centīgākai. Pieredzes uzrakstīšana ir vēl viena iespēja ieskatīties sevī un novērtēt, cik centīgi es veicu trīs lietas.

Viss iepriekš minētais ir tikai mana ierobežotā izpratne. Es lūdzu draugus praktizētājus norādīt man, ja kaut kas neatbilst Likuma principiem.

Paldies žēlsirdīgajam Skolotājam! Paldies praktizētājiem!