Skatīties sevī un atbrīvoties no sliktām lietām

Augsti godātais Skolotāj!

Draugi praktizētāji!

Vēlos ar Jums padalīties savā pilnveidošanās pieredzē, piedaloties izstādes “Īstenība, Labestība, Pacietība mākslā” projektā. Šovasar no 1.-18. jūlijam Eiropas tūres ietvaros noritēja speciālās kolekcijas izstāde Florencē (Itālijā). Kopskaitā visā izstādes garumā tajā piedalījās 28 praktizētāji no 9 valstīm (Eiropas, Ziemeļamerikas un Austrālijas). No Latvijas mēs piedalījāmies divi praktizētāji, – izstādes uzstādīšanas un atklāšanas fāzē. Izstādes atklāšanu apmeklēja arī četri mākslinieki: profesors Džan Kuņluņs, Čen Sjaopina, Van Dzjina, Džou Dzjišiou. Tā bija patiesi brīnišķīga iespēja atrasties kopīgā praktizētāju ķermenī, atdodot visus savus spēkus, lai palīdzētu Skolotājam glābt dzīvās būtnes. Izstāde Florencē ielika nopietnu pamatu Jaunai Renesansei, iezīmējot tradicionālās mākslas un kultūras ceļu.

Uz Florenci devos gaišā un pacilātā stāvoklī un mierīgu sirdi jau iepriekš zinot, ka Skolotājs ir ieplānojis manu pilnveidošanās ceļu, un mans uzdevums būs rīkoties saskaņā ar Likumu, lai kādā situācijā arī es nonāktu. Galvenais - būt pēc iespējas noderīgākam dzīvo būtņu glābšanā.

Padalīšos ar dažām epizodēm, kurās atkal no jauna parādījās manas pieķeršanās, kas bija tik negaidīti, ka bija kārtīgs pārbaudījums manam Sjiņsjin. No agrākajiem Skolotāja darbiem esmu izpratis, ka Skolotājs izmantos jebkuru situāciju, lai dotu mums iespēju paaugstināties un pilnveidot savu sirds būtību.

Florencē ieradāmies iepriekšējās dienas vakarā pirms paredzētās izstādes uzstādīšanas. Protams, atkalredzēšanās ar draugiem praktizētājiem, kuri piedalās izstādes projektā no citām valstīm, bija ļoti sirsnīga. Mēs sapulcējāmies dzīvoklī, kurā vēlāk apmetās mākslinieki, un pēc nelielas atelpas sākām Likuma mācīšanos. Paralēli citi praktizētāji bija plānojuši ierasties gan vakarā, gan nākamajā dienā. Mēs gaidījām arī izstādes koordinatori, kura plānoja ielidot pēc pāris stundām no Lielbritānijas. Florences izstādes nozīmīgums bija milzīgs, tāpēc arī vecie spēki visādi centās radīt traucējumus. Lai gan laika apstākļi bija vasarīgi karsti, laikā, kad bija paredzēta koordinatores ierašanās, sākās ļoti stiprs negaiss un zibeņoja ik pēc 10 min. Praktizētājs, kurš bija devies uz lidostu viņu sagaidīt, ziņoja, ka slikto laika apstākļu dēļ ielidošana atliekas uz nezināmu laiku, un lūdza raidīt taisnās domas. Cita praktizētāja caur Eiropas izstādes koordinatoru nodeva tālāk šo ziņu pārējiem projekta dalībniekiem, un arī mēs raidījām taisnās domas, lai nekas netraucētu izstādes koordinatorei ierasties. Galu galā negaiss drīz pazuda un viņa veiksmīgi ieradās. Izstādes uzstādīšanas dienu sākām ar vingrojumiem, Likuma mācīšanos un taisno domu raidīšanu. Un pēc tam sākām izstādes uzlikšanu.

Mums, kopš speciālās kolekcijas pašas pirmās izstādes Glāzgovā (Skotijā), ir izveidojusies stabila komanda no dažādu valstu praktizētājiem, kura savstarpēji labi saprotas un sastrādājas, un nav nepieciešamības par katru sīkumu iet pie koordinatora un prasīt kā darīt to vai šo. Katrs zina savu darāmo, un katrs arī pilnveido sevi, papildinot un izdarot kādu lietu. Arī es aktīvi iesaistījos darbos, jo mana līdzšinējā pieredze ļāva ņemt aktīvu dalību un pat atsevišķās epizodēs koordinēt procesus un ieteikt, kā rīkoties. Diena aizlidoja vēja spārniem un, kad lielie darbi jau bija savietoti, es sajutos svarīgs un pārāks par citiem, it īpaši redzot to, ka seši itāļu praktizētāji vienlaikus lika vienu gleznu, turpretī mēs to darījām trijatā. Tātad nez no kurienes manu apziņu pārņēma tieksme būt pārākam par citiem un to, cik labi es spēju darīt konkrēto lietu un tieksme kritizēt tos, kuri to nevar. Ārēji tas nebija redzams, bet iekšēji…. nedaudz vēlāk man izdevās to sevī ieraudzīt. Turklāt es arī redzēju, ar kādu nesavtīgu pašatdevi itāļu praktizētāji tajā ir iesaistījušies, un man palika kauns, un es šīs sliktās lietas sevī atmaskoju un likvidēju.

Pēc divām dienām, kad bija paredzēta izstādes atklāšana, man atkal radās lieliska iespēja ieskatīties sevī un atmaskot citas sliktās lietas. Vienu dienu pirms izstādes atklāšanas mums visiem bija iespēja būt kopā ar māksliniekiem un klausīties viņu stāstījumu par jaunajām gleznām, un arī izstādes atklāšanas dienā viņi turpināja savu stāstījumu un dalījās pieredzē. Protams, ka atrasties kopā ar viņiem ir ļoti patīkami, jo viņu sirds tīrība un Sjiņsjin stāvoklis ir ļoti augsts, izstarojot patiesu labestību. Un, kaut arī es zināju, ka man būs ieplānots vadīt taisno domu raidīšanu izstādes atklāšanas laikā, brīdī, kad koordinatore sadalīja dienas tālākos pienākumus un paziņoja man par to, es sajutu rūgtumu, ka man nebūs iespēja palikt šajā jaukajā sabiedrībā. Un uz viņas jautājumu, vai esi laimīgs ar šo uzdevumu, es atbildēju, ka esmu, bet iekšā kaut kas “mutuļoja”. Šo iekšējo neapmierinātību es tūlītēji likvidēju ar taisnajām domām, jo sapratu, ka tas ir kā traucēklis, un es ar tādām domām nedrīkstu un nevaru atrasties vienotā ķermenī. Šajā brīdī atcerējos to, kāpēc esmu atbraucis uz Florenci – lai palīdzētu Skolotājam dzīvo būtņu glābšanā, un ar šādu domu kopā ar pārējiem praktizētājiem, kuri bija pieteikušies taisno domu raidīšanas atbalstam, mēs devāmies uz mākslinieku dzīvokli, kas atradās netālu no galerijas. Mums viss izdevās lieliski, mēs visa vakara garumā pārmaiņus lasījām Likumu un raidījām taisnās domas, lai attīrītu visas dimensijas no traucējumiem. Vēlāk, meklējot sevī, atklāju, ka tā sliktā lieta, kas manī parādījās, patiesībā ir tieksme izrādīties.

Es pilnveidojos Faluņ Dafa jau sesto gadu, un kā man pašam šķiet, daru to no sirds un patiesi cenšos būt īstens Dafa sekotājs, bet kā var būt, ka tik sliktas lietas vēl parādās manī? Skolotājs mums atklāj, ka mūsu pilnveidotā puse tiek atdalīta un nepilnveidotajai pusei, kā es izprotu, atkal un atkal nākas sastapties ar pieķeršanām, kuras nav likvidētas, un tās var parādīties ļoti saasināti.

2014. gada Likuma konferencē Sanfrancisko Skolotājs teica: “Es nesaku, ka ir skolnieki, kuri pilnveidojas slikti. Tā daļa, kura ir pilnībā pilnveidota, ir atdalīta. Līdz tam brīdim, kamēr jums vēl ir kādas cilvēcīgas lietas šeit šajā cilvēcīgajā pusē, jums parādīsies sliktas lietas un sliktas domas, un jo tuvāk ārējam līmenim, jo sliktāk tās izpaudīsies. Skolotājs jums izklāsta Likumu, lai pateiktu par šīm lietām un palīdzētu jums saprast.”

Vēl viena lieta, kuru man bija iespēja pilnveidot, atrodoties Florencē, bija pacietība. Tiešām, reizēm pašam skatoties “no malas” uz to, kas notiek ar mani, redzu, cik smalki Skolotājs ir ieplānojis mūsu pilnveidošanās ceļu. Un pārbaudījumi var mūs sagaidīt ik uz soļa. Pat atrodoties kopā ar draugiem praktizētājiem. Konkrēti man tika radīti apstākļi un situācijas, kurās vairākkārtīgi varēju audzināt savu pacietību. Pirms devos uz Florenci, biju rezervējis sev naktsmītnes jauniešu hostelī. Bet nākamajā dienā pēc atbraukšanas man dzīvošanu piedāvāja draugs praktizētājs no Francijas, kurš bija rezervējis trīsvietīgu apartamentu, bet apstākļi sakrita tā, ka viņš izrādījās viens pats. Es, protams, ar prieku piekritu un atteicu savu rezervāciju hostelī, un pārcēlos pie viņa. Ir taču simtreiz labāk dzīvot kopā ar praktizētāju, jo kopīgi varam mācīties Likumu un dalīties pieredzē. Bet mēs izrādījāmies tik atšķirīgi! Viņš bija samērā izklaidīgs, mēdza apmaldīties jau “apejot ap stūri”, raksturīgi francūžiem pievērsa lielu uzmanību ēšanai, kā kopīgai socializācijai un bieži kavējās, nevarot laikā sataisīties. Es savukārt savā raksturā esmu precīzs, pat reizēm strādāju ar sevi, lai nekļūtu pārāk pedantisks, kas ir otra galējība. Es nemēdzu arī kavēt.

Ēdienam pievēršu uzmanību pamatā, lai piepildītu vēderu. Bet mums bija kopīgi apartamenti un kopīgi uzdevumi izdalīt bukletus un plakātus, lai veicinātu izstādi un skaidrotu patiesību. Tas bija pamatīgs izaicinājums! Iepriekšējā vakarā ar koordinatoriem kopīgi izlēmām satikties galerijā plkst. 8:00 un izpildīt vingrojumus. Lai nesadalītos, es visādi viņu uzmundrināju pasteigties gan ar brokastīm, gan sagatavošanos, bet tik un tā nokavējām. Tas pats notika arī nākamajā dienā. Mans pacietības mērs pildījās acīm redzot. Savukārt pēcpusdienā, ejot uz mājām, kopīgi dalījām materiālus un skaidrojām patiesību. Te vienā brīdī es nepaspēju apgriezties, kā mans franču draugs atkal jau bija “pazudis”. Un es atkal cenšos nezaudēt pacietību, tā teikt – eju viņu meklēt un atrodu kādā no veikaliņiem, skaidrojot patiesību. To redzot, mana sirds piepildījās ar labestību un pacietību. Es sapratu, ka, lai cik mēs būtu atšķirīgi, mēs esam šeit – Florencē kā vienots ķermenis, lai palīdzētu Skolotājam glābt dzīvās būtnes. Un vēlāk, daloties pieredzē ar šo praktizētāju, mēs ar labestību izrunājām tās lietas, kuras varam sevī pilnveidot.

Ja ieraugāt lietas, kas neatbilst Likumam, lūdzu, norādiet man uz tām!

Paldies mūsu žēlsirdīgajam Skolotājam!

Paldies draugiem praktizētājiem!