Pirmās nozīmīgās pieredzes gūšana

Labdien, Skolotāj!

Labdien, dārgie draugi praktizētāji!

Esmu 13 gadus vecs Faluņ Dafa praktizētājs, kas tikai nesen ir uzsācis praktizēt. Es iepazinos ar praksi apmēram pirms gada, taču ilgu laiku es tikai reizēm apmeklēju kopīgās vingrojumu izpildīšanas un Likuma mācīšanās nodarbības, un vēl – šī gada pavasarī es divas reizes kopā ar visiem pilnībā izlasīju grāmatu „Džuaņ Faluņ”.

Taču jūlija vidū, pēc tam, kad kopā ar visiem biju mācījies „Likuma izklāstu 2015. gada Ņujorkas Fa konferencē” un Skolotāja lekcijas „Kas ir Dafa sekotājs” un „Dafa sekotājiem ir jāmācās Likums. Likuma izklāsts 2011. gada Vašingtonas Fa konferencē”, var teikt, ka es no jauna atklāju sev Faluņ Dafa un nu jau apmēram mēnesi es cenšos uzcītīgi praktizēt un sekot „Īstenības Labestības Pacietības” principam.

Es uzzināju par to, ka Latvijā notiks Fa konference, pirms trīs mēnešiem, pavasara beigās. Taču es līdz pat pēdējam brīdim nesāku rakstīt pieredzi, daļēji tādēļ, ka man likās, ka nav ar ko dalīties, daļēji neizlēmības dēļ un arī tādēļ, ka nezināju, ar ko sākt, un daļēji visdažādāko pieķeršanos dēļ, kuras atņēma man laiku, un vēl daudz dažādu iemeslu dēļ.

Svarīgi ir tas, ka apmēram mēnesi pirms šīs konferences, es sāku aktīvi lasīt Minghui.org mājaslapā publicētā praktizētāju pieredzes, un tas vēl vairāk nostiprināja manu ticību Skolotājam un Dafa, vēlmi kļūt labākam un it visā vadīties pēc Fa. Tas savukārt man ļāva saprast to, cik svarīgi ir meklēt sevī un vairāk uzzināt par Dafa brīnumaino spēku.

Un tā, pēc kārtējās kopīgās Likuma mācīšanās un pieredzes apmaiņas 27. jūlijā, mūsu koordinators kārtējo reizi lūdza mūs laicīgi sagatavot savas pieredzes un nosūtīt tās tulkošanai uz citu valodu. Nodarbības beigās mēs sākām iet ārā no zāles. Ņemot no mugursomas atslēgas, man tās izkrita un es pamanīju kā tās iesprūda un palika karājamies starp krēsliem, taču nodomāju, ka paņemšu tās pēc tam, kad būšu sasējis kurpju auklas. Es tūdaļ kaut kur noliku maku un mierīgi aizsēju auklas. Piecēlos, aiztaisīju mugursomu un izgāju uz ielas; un manas domas jau bija pie citiem praktizētājiem, ar kuriem es gribēju parunāties. Tā nu mēs ar tēti apspriedām visu, ko mums vajadzēja, un mēs devāmies uz praktizētāja, kas bija piedāvājis mūs aizvest, mašīnu. Pa ceļam viņš dalījās savā nesenajā pieredzē un es aizrautīgi klausījos. Jau piebraucot pie mūsu mājas, es sapratu, ka esmu atstājis atslēgas un maku nodarbību zālē, taču nolēmu netraucēt praktizētāju, kas mūs bija atvedis un tāpēc pastāstīju par to tētim tikai kad bijā izkāpuši no mašīnas. Viņš uztvēra to mierīgi un piedāvāja man pašam par to padomāt.

Tiklīdz es atklāju, ka esmu aizmirsis šīs lietas, es sapratu, ka tas ar mani nav noticis vienkārši tāpat. Pat drīzāk nevis sapratu, bet sajutu. Es nolēmu mierīgi ieskatīties sevī un apdomāt notikušo, kamēr mazgāšu pa dienu sakrājušo netīros traukus. Paņēmis rokās sūkli, es sāku meklēt sevī. Es pieļāvu, ka tas varēja notikt tādēļ, ka biju nolaidīgs pilnveidojoties, bet tomēr šīs dienas laikā es biju ieraudzījis sevī 3 vai 4 problēmas, no kurām man ir jāatbrīvojas. Turklāt pēc manas sapratnes, manu pilnveidošanās līmeni nekādi nevarēja nosaukt par labu, jo es tikai nesen biju sācis praktizēt un joprojām atrados parastā cilvēka līmenī, tik tikko biju kļuvis nedaudz mierīgāks, labsirdīgāks un godīgāks. Mierīgi apdomājis notikušo, es noskaidroju 2 iespējamos iemeslus, un, kā es izpratu, tie abi ir patiesi. Tiesa gan viens ir pamata iemesls, otrs ir kā bonuss no Skolotāja. Lūk, šie iemesli:

1. Pamata iemesls: Meistars vēlējās, lai es iemācos ieskatīties sevī pa īstam; es biju meklējis sevī jau pirms tam dienā un dienu iepriekš, taču tie bija sīkumi, bet šoreiz es izturējos pret šo procesu nopietni.

2. Bonusā Meistars pirms pašas konferences ļāva man iegūt pieredzi, kuru es šeit jau izklāstīju, un reizē ar to, novērsa manu pieķeršanos tam, lai mana pieredze noteikti būtu noderīga daudziem praktizētājiem. Tagad es uzskatu, ka šī mana tieksme ir muļķīga.

Pēc šī notikuma es iemācījos skatīties sevī un pārliecinājos, ka mūsu pilnveidošanās ceļu ir ieplānojis Skolotājs un Skolotājs par mums rūpējas. Esmu ļoti priecīgs, ka man ir iespēja praktizēt Faluņgun, vēlos asimilēties ar Visuma īpašību „Džeņ Šaņ Žeņ” un „atgriezties pie savas sākotnējās, īstenās būtības”.

Ar jūs atļauju minēšu vēl vienu nelielu pieredzi – izpratni, kas saistīta ar Debesu bundziniekiem:

Reiz, kad es Daugavpils pilsētas svētkos biju debesu bundzinieks, man gadījās pārtraukums, un es stāvēju pie galda un vēroju projekta „miera ziedlapiņas” ietvaros notiekošo papīra lotosiņu izgatavošanas procesu, un brīdi pa brīdim palīdzēju tur. Kādā brīdī es pamanīju, ka pie galda stāv vīrietis un gaida, kad viņa mieta, vai mazmeita pabeigs izgatavot papīra lotosa ziediņu. Es nodomāju, ka vajag izskaidrot viņam patiesību, kamēr vien viņš šeit tā stāv, bet pamanīju, ka viņam rokās ir informatīvais buklets latviešu valodā. Tad es piedāvāju vienai praktizētājai, kura mācīja latviešu meitenei izgatavot lotosa ziedu un kurai latviešu valoda ir dzimtā valoda, samainīties vietām ar mani. Es biju izspriedis, ka paskaidrot, kā izgatavot lotosiņu, man būs vienkāršāk. Praktizētāja piekrita, taču pēc nelielas svārstīšanās pienāca pie manis un piedāvāja man pašam pamēģināt, paskaidrojot, – ja jau es esmu pamanījis šo cilvēku, tad, iespējams, tā ir iepriekšnolemtība.

Principā, es daļēji zinu latviešu valodu, taču sarunāties un ātri veidot teikumus man ir diezgan grūti. Jā, un vēl ir problēmas ar pareizu burtu izrunu. Tāpēc es vēl nedaudz pasvārstījos, pārjautāju, vai patiešām viņa pati nevar pamēģināt, taču galu galā saņēmos, un piegājis pie vīrieša, latviešu valodā pajautāju, vai viņš runā krieviski. Viņš teica, ka vienlīdz labi saprot gan krieviski, gan latviski. Tad es piedāvāju viņam pastāstīt vairāk par praksi un, saņēmis piekrišanu, sāku stāstīt. Sākumā vispārīgi aprakstīju Faluņ Dafa, pēc tam pastāstīju par represijām un praktizētāju vajāšanu Ķīnā. Šīs vīrietis ļoti uzmanīgi klausījās, un uz manu piedāvājumu parakstīt petīciju pret orgānu izņemšanu dzīviem Faluņgun praktizētājiem Ķīnā atbildēja apmēram tā: „Protams, es to parakstīšu. Visiem par to būtu jāzina un jāizsaka pretenzijas Ķīnas komunistiskajai partijai!” Pēc tam mums izraisījās saruna, viņš nedaudz pastāstīja par sevi, un es ieteicu viņam nopirkt un izlasīt grāmatu „Džuaņ Faluņ”, sniedzu dažus padomus un rekomendācijas attiecībā uz praksi un pēc tam mēs sirsnīgi atvadījāmies.

Šī pieredze ļāva man izdarīt secinājumu, ka nav jābaidās iet un skaidrot patiesību, un pārliecināties par to, ka cilvēki patiešām gaida šo lūzuma brīdi, kad viņiem pastāstīs par Dafa. Tiesa, ar laiku es aizmirsu šo izpratni, taču tagad, rakstot šo pieredzi, mani atkal piepilda vēlme skaidrot cilvēkiem patiesību.

Un vēl viena pavisam neliela izpratne:

Pavisam nesen, es kā debesu bundzinieks piedalījos Kuldīgas pilsētas svētku parādē. Gājiena sākumā man bija parasta cilvēka domas, es domāju par to, kā radīt cilvēkos pēc iespējas labāku iespaidu par Dafa. Bet tajā laika posmā nezinu kāpēc visu laiku bungu vālītes trāpīja garām pa pašām bungām, un vispār skaņa bija slikta. Pakāpeniski es sāku domāt: „Es taču esmu Debesu bundzinieks – mans uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem uzzināt par Faluņ Dafa un sākt praktizēt!” Es sāku turēt galvā šo domu. Un, pašam to nemanot, man izdevās dabūt ļoti labu skaņu un precīzu ritmu.

Jau pēc dažām dienām es nonācu pie sekojoša secinājuma: kad mēs, kā Debesu bundzinieki piedalāmies pasākumos, mums visu laiku jāsaglabā taisnas domas, un tad, tieši šādā gadījumā, cilvēkiem radīsies vislabākais iespaids par Dafa un mēs izskatīsimies un rīkosimies vislabākajā veidā.

Atvainojos, ka aizņēmu tik daudz laika.

Paldies žēlsirdīgajam Skolotājam! Paldies, draugiem praktizētājiem!