Atbrīvoties no pamata pieķeršanās, lai atbilstu praktizētāja normai

Praktizētāja no Rīgas
 

Labdien, Augsti godātais Skolotāj!
Labdien, draugi praktizētāji!

Es esmu praktizētāja no Rīgas, kas Dafa saņēmusi 1999. gadā, un brīžiem man šķiet, ka pa šiem gadiem esmu nodzīvojusi veselu mūžu.

Iepazīšanās ar Dafa man sākās ar Skolotāja Li Hundži lekciju cikla noklausīšanos. Kad lekciju cikls jau gāja uz beigām, viens no praktizētājiem uzdeva man jautājumu: „Kā domājat, vai pilnveidosieties Dafa?” Es toreiz pasmaidīju un sacīju: „Kaut kā ļoti negribas piedzīvot ciešanas...”

Šo epizodi es pieminēju ar nolūku, jo tobrīd to pati vēl nenojaušot, es biju skaidri noformulējusi savu pamatpieķeršanos — nevēlēšanos ciest, tieksmi dzīvot pēc iespējas lielākā komfortā un ērtībās. Ar vārdu sakot, iegūt visu ar pēc iespējas mazākiem zaudējumiem.

Pilnveidošanās gaitā es diezgan ātri atpazinu šo savu pieķeršanos, un praktiski visus šos gadus tā slāni pa slānim, citreiz sāpīgāk, citreiz mazāk sāpīgi, tika skrāpēta nost no milzu kalna ar visdažādākajām kaislībām. Cik daudz tās vēl atlicis man, nebija ne jausmas, bet nesenie notikumi manā praksē, par kuriem vēlos šeit pastāstīt, lika no jauna atgriezties pie jautājumu par pieķeršanos komfortam un spert, iespējams, izšķirošu soli tās novēršanai.

Es jau astoņus gadus strādāju Dafa projektā — laikrakstā „Dižais laikmets”. Apmēram pirms kāda pusgada vai vairāk mums tika ieviesti jauni noteikumi — katram projekta dalībniekam katru dienu obligāti jāaizpilda anketa, kurā tiek norādīts, cik ilgu laiku viņš mācījies Likumu, cik laika pavadījis, vingrojumus izpildot, cik raidījis taisnas domas.

Nestāstīšu par visa šī diezgan sāpīgā ieviešanas procesa sākumu, jo ar laiku nācās atzīt, ka, pateicoties piespiedu anketas aizpildīšanai, mana pilnveidošanās praktiski ir krietni uzlabojusies. Tas palīdzēja arī ieraudzīt to, ko ilgāku laiku nebiju vēlējusies pamanīt — trīs lietu izpildīšanā man bija trūkumi.

Pirms anketas ieviešanas

Vienīgā lieta, pret kuru es vienmēr izturos ļoti atbildīgi, ir Likuma mācīšanās, ar to problēmu nebija. Sliktāk gāja ar domu raidīšanu un vingrojumu izpildi. Domas reizēm neizdevās noraidīt noteiktajā laikā, bet vēlāk es šo iztrūkstošo nišu bieži vien aizmirsu aizpildīt. Turklāt, pati domu raidīšanas kvalitāte nereti neapmierināja pat mani pašu.

Vēl sliktāk gāja ar vingrojumiem. Biju stingri pieķērusies uzskatam, ka vingrojumi šajā laika periodā vajadzīgi tikai, lai praktizētājs fiziski varētu izturēt slodzi. Tādēļ es vingrojumus protams pildīju, bet ne jau katru dienu. Kādu laiku biju pat pasākusi rīkot sev tā saucamās „vingrojumu brīvdienas” — sestdien, svētdien nevingroju vispār.

Pēc anketas ieviešanas

Līdz ar anketas ieviešanu šie trūkumi ievērojami aizpildījās. Domas stabili iegāja normā: 5 reizes diennaktī. Turklāt arī pie kvalitātes stipri piedomāju, jo no Skolotāja darbiem saprotu, ka pret domu raidīšanu nedrīkst izturēties formāli.

Ar vingrojumiem arī situācija kļuva krietni vien labāka. Pirmkārt, atsāku 5. vingrojumu izpildīt 50 minūtes līdz stundai, pēdējā laika 30 minūšu vietā. Vingrojumu brīvdienas tika atceltas. Ar vārdu sakot, 45-60 minūtes vingrojumus pildīju ik dienas.

Un tomēr, ik reizi projekta kopējā sanāksmē, kad tika runāts par anketas aizpildīšanu un pieminēta vingrojumu ikdienas izpildes norma — 2 stundas, es jutu, kā manī ceļas sašutuma vilnis un rodas vēlēšanās uzkliegt: „Lieciet mani vienreiz mierā!”

Es nebeidzu vien pati sev taisnoties un skaidrot, ka situācija katram ir citāda, un ka nevar salīdzināt. Jo es, piemēram, strādāju divos darbos — pamatdarbā un projektā. Tad es nolēmu paraudzīties uz šo jautājumu no citas puses. Ja reiz šāda anketas pieminēšana man rada tik lielu diskomfortu, ko es varu darīt, lai tā nebūtu?

Protams, izeja ir, turklāt diezgan vienkārša — es varu atmest visus savus „nav laika”, „nav spēka”, „negribas”, un vienkārši darīt vairāk. Tad ik reizi, kad tiks pieminēta anketa, es nejutīšos kā nopērts kucēns, un mana sirdsapziņa liks mani mierā.

Tikko es biju šo domu pieņēmusi, sajutu tādu kā iekšēju brīvību, itkā varena ūdens straume būtu beidzot pārrāvusi aizsprostu. Es kā no malas ieraudzīju, cik spītīgi biju pieķērusies argumentam: „Nedarīšu? Esmu veca un nogurusi!” Protams, šaubas tūlīt bija klāt: „Varbūt labāk nerakstīt pieredzi, tad man būs iespēja atkāpties? Ja būšu to izteikusi, atpakaļceļa nebūs”.

Tālāk sekoja pamatīgs pārdomu un izpratnes process. Es sapratu, kāpēc šī mana pieķeršanās komfortam līdz šim vēl nav līdz galam izskausta. Džuaņ Faluņ ir teikts: «...Vēlies komfortabli praktizēt? Kur tu ko tādu atradīsi? Šādi tu domā, raugoties no parasto cilvēku skatpunkta.». Bet es vēl arvien uzskatīju, ka ir iespējams šo Skolotāja Likumā noteikto prasību apiet, ievērot to kaut kā daļēji, padarīt mazāk nepatīkamu. Man gribējās domāt, ka es savā pilnveidošanās praksē varēšu aprobežoties ar pusnormu, pusprasību izpildīšanu. Es noteikti gribēju tvert pēc Dieva, tanī pat laikā nevēlēdamies atlaist cilvēku.

Tas, kas man vienmēr licies kā kaut kas mazsvarīgs un ne pārāk nozīmīgs, man atklājās kā nopietna problēma. Prasības visiem tiek izvirzītas vienādas, nekādu izņēmumu nav. Vai nu tu atbilsti, vai — nē. Esmu izpratusi no Skolotāja darbiem, ka tālāk ir tikai izvēle – un vai nu tu esi derīgs, vai — nē. Viena lieta — netikt ar kaut ko galā, pavisam cita — nepielikt vajadzīgās pūles, lai tiktu ar to galā. Un vai tad ir kaut kas tāds, ko Likuma skolnieks nevarētu izdarīt?

Nezinu, vai šī mana atklāsme un pieredze būs izsķirošais solis, lai pārvarētu savu pamapieķeršanos komfortam, bet tas skar tādus būtiskus jautājumus, kā „Vai es spēju ievērot Likumā noteiktās prasības praktizētājiem? Vai es turēšos pie cilvēka vai pie Dieva?” Un ja es šeit šodien stāvu un dalos ar jums savā pieredzē, tad solis uz priekšu ir sperts.

Paldies augsti godātajam Skolotājam par iespēju smelties gudrību Likumā, par iespēju pilnveidoties un izpildīt Dieviem dotos zvērestus, par iespēju palīdzēt Skolotājam glābt dzīvās radības.

Šeit izklāstītā pieredze satur tikai manā līmenī ierobežotu Likuma izpratni.

Paldies mūsu žēlsirdīgajam Skolotājam!
Paldies draugiem praktizētājiem!

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.