Manas pilnveidošanās uzlabošanās Dafa projektos

Pieredze 2014. gada Eiropas Faluņ Dafa pilnveidošanās pieredzes apmaiņas konferencē
 

Kopš es ierados Spānijā no Edinburgas, kur 2006. gadā ieguvu Likumu, esmu piedalījusies daudzos Dafa projektos, tai skaitā laikraksta Epoch Times darbībā, patiesības skaidrošanas projektā politiķiem, mākslas izstādes „Īstenība, Labestība, Patiesība mākslā” rīkošanā un Shen Yun projektā, kā arī papildus regulāri piedalos vietējās aktivitātēs, kuras mēs organizējam.

Mana pilnveidošanās un izpratne par Likumu veidojās laika gaitā, vienlaikus darbojoties dažādos projektos. Es nekad nespēšu pietiekami pateikties Skolotājam par nesaskaitāmām iespējām, ko viņš man ir devis, lai pilnveidotos, lai atklātu un novērstu cilvēka pieķeršanās, kas atdala mani no patiesa praktizētāja standarta.

Atpazīt pieķeršanos vēlmei cīnīties un sevis apliecināšanai

Pirmais projekts, kurā es aktīvi darbojos, bija Epoch Times. Džuaņ Faluņ es biju lasījusi viena pati jau gadu-pusotru un nebiju kontaktējusies ar vietējo grupu.

Drīz pēc pārcelšanās uz Spāniju man tika dota iespēja strādāt Epoch Times mārketinga un pārdošanas departamentā, jo man bija zināma pieredze un zināšanas par pārdošanu. Šajās dienās es skaidri redzēju ceļu un to, kas man ir jādara, lai sasniegtu labu rezultātu, taču tad, kad mana ideja netika pieņemta, es biju nikna un pilnīgi vīlusies. Tagad man ir kauns par to. Toreiz es nebiju spējīga saskatīt savu problēmu, tā bija mana pieķeršanās sevis apliecināšanai un vēlmei cīnīties, kas pārņēma manu prātu un darīja smagu manu sirdi. Es nesapratu, ka svarīgāks par visu ir process, nevis rezultāts, un es pilnīgi nesapratu, kāpēc man lūdz darīt lietas kādā noteiktā veidā.

Tas man lika kādu laiku norobežoties no vietējiem projektiem, es pievērsos patiesības skaidrošanai savā tuvākajā apkārtnē, un tikmēr meklēju iespējas piedalīties pasākumos, kas ļautu man skaidrot patiesību plašākā mērogā. Šajā laikā es daudz mācījos Likumu, un ļoti intensīvi koncentrējos uz savu personīgo pilnveidošanos. Likuma mācīšanās man palīdzēja saprast, ka tādus jēdzienus kā veiksmes un neveiksmes, ko mēs esam mantojuši no šīs cilvēku sabiedrības, nevar piemērot Dafa. Mūsu sadarbība projektos ir ļoti cieši saistīta ar mūsu personīgo pilnveidošanos, un nereti, kad rezultāts šķiet negatīvs, tad patiesībā tas nav gluži tā.

Atbrīvoties no skaudības

2011. gadā mani uzaicināja piedalīties Shen Yun koordinācijas grupā Spānijā. Tajā brīdī mēs meklējām teātri. Sajūtas bija divējādas: no vienas puses, es jutu lielu godu, ka esmu izvēlēta piedalīties galvenā projekta koordinēšanā, taču no otras puses, man bija kauns, jo praktizētājs, kurš izvēlējās mani šim darbam, bija tas pats, ar kuru man bija nesaskaņas Epoch Times projektā, un kas bija par iemeslu manai aiziešanai. Es biju ļoti aizkustināta par to, ka viņš neņēma vērā mūsu iepriekšējās nesaskaņas un vairāk par visu rūpējās par projekta iznākumu, un deva man iespēju sadarboties.

Es sāku piedalīties Eiropas Shen Yun tikšanās un starptautiskā pieredzes apmaiņā mārketinga jautājumos. Piedaloties šajās tikšanās, man bija iespēja ieraudzīt kādu sliktu savu pieķeršanos. Dažreiz, kad es dzirdēju, cik biļešu ir pārdots citās valstīs, es pieķēru sevi pie domas: „Viņi nav tik centīgi, un galu galā viņi nedara to pienācīgi labi.” Es jutu sava veida prieku, jo viņi nedara tik labi! Mēs joprojām Spānijā nebijām atraduši teātri, un šīs domas radās no skaudības, jo mēs vēl nebijām spējuši noorganizēt Shen Yun izrādes Spānijā. Atskatoties atpakaļ, es sapratu divas svarīgas lietas:

1. Ir viegli nonākt skaudības un sacenšanās valgos no pārprasta jēdziena par vienoto ķermeni. Ir viegli justies lepnam par komandu, kuru kāds ir izveidojis savā pilsētā, reģionā vai valstī, un konkurēt ar citiem reģioniem, gandrīz neapzinoties to.

2. Kad mums ir kāda negatīva doma, mums ir jāapstājas, stingri uz to jāpaskatās un jāsameklē šīs domas saknes. Pieķeršanās, kuras mēs neesam atklājuši, aktīvi iejaucas lēmumu pieņemšanā un nosaka katru mūsu vārdu, žestu un rīcību. Cik daudz es esmu darījis vai teicis skaudības pieķeršanās iespaidā? Pieķeršanos rezultātā mūsu misija var ciest neveiksmi.

Tā es sapratu, ka, ja mēs liktu pirmajā vietā ShenYun projektu, kā arī dzīvo būtņu glābšanu, mēs sajustu Shen Yun neatliekamību Spānijā.

Skatīties sevī izstādes projektā „Īstenība, Labestība, Patiesība mākslā”

Gandrīz tajā pašā laikā, kad es sāku piedalīties Shen Yun projekta tikšanās, un, pateicoties Eiropas praktizētāju palīdzībai, kuri bija iesaistīti starptautiskajā izstādes projektā „Īstenība, Labestība, Patiesība mākslā”, gandrīz neapzinoties, es ieraudzīju sevi ar gleznu komplektu rokās, gaidot piemērotu vietu to izstādīšanai Laspalmasā. Viss notika ļoti ātri, tik ātri, ka gandrīz nebija laika apzināties milzīgo atbildību, un es jutu bailes – bailes izgāzties, bailes nebūt atbilstošā līmenī un bailes nespēt attaisnot draugu praktizētāju cerības, ka arī bailes zaudēt reputāciju.

Mana pieķeršanās vēlmei cīnīties vēl pastāvēja, es to vēl nebiju identificējusi, un tā parādījās pati pēc savas vēlēšanās, izpaudās katrā darbībā, iniciatīvā un domās. Tomēr Skolotājs ar savu bezgalīgo līdzjūtību sakārtoja visas lietas un, meklējot izstāžu norises vietu, ar pirmo apmeklējumu mēs dabūjām izstāžu zāli ļoti rosīgā iepirkšanās centrā. Mums tika piedāvāta ideāla vieta, tā bija plaša, skaista, ļoti apmeklēta un bez maksas. Centra personāls ļoti aizrautīgi mums palīdzēja ar visu, un tā bija neparasta pieredze. Vairāk nekā 5000 cilvēku trīs nedēļu laikā apmeklēja izstādi, visi praktizētāji sadarbojās bez nosacījumiem, nevainojami veicināja izstādi, un plašsaziņas līdzekļu atsaucība bija ļoti laba. Es jutos ļoti apmierināta ar sevi un biju ļoti lepna par vietējo praktizētāju vienoto ķermeni.

Ar šo gandarījumu savā sirdī es sāku meklēt citu izstādes vietu, un likās, ka atkal viss it kā nokārtojās. Mums tika piedāvāta otrā prestižākā norises vieta pilsētā, vieta, kuru apmeklē augstākā sabiedrība. Mums bija jāatklāj izstāde pēc divām nedēļām, tas bija vienkārši perfekti!

Atklāšana bija ļoti skaista un aizkustinoša, atnāca daudz cilvēku, un likās, ka viss iet ļoti labi. Praktizētāji atkal visu noorganizēja fantastiski, un visi spēja savā starpā ļoti labi sadarboties. Tomēr pēc atklāšanas gleznas apskatīt nāca ļoti maz cilvēku. No 70-200 apmeklējumiem iepriekšējā izstādē mums bija vairs tikai septiņi, astoņi vai desmit cilvēku dienā. Mēs nesapratām, kas notiek. Es dalījos pieredzē ar vairākiem praktizētājiem, un beidzot es sapratu, ka pazemības trūkums un pašapmierinātība par iepriekšējo panākumu bija atstājis vietu vecajiem spēkiem, un tie neļauj cilvēkiem nākt un gūt iespēju tikt glābtiem. Es jutos izpostīta.

Es skatījos sevī un sapratu, ka šī neveiksme lielā mērā nāk no manas pieķeršanās saņemt atzinību no citiem un pieķeršanās vēlmei cīnīties. Patiesībā, tas bija ne tikai zaudējums, tas nozīmēja, ka izstādei trūkst atbalsta. Man bija liels kauns. Sapratu, ka Skolotājs ir devis man iespēju atklāt šīs pieķeršanās. Savā sirdī es pateicos viņam un mēģināju labot šo kļūdu ar spēcīgām taisnām domām.

Pēdējā izstādes dienā vecāka gadagājuma cilvēks, kurš nāca katru dienu un bija ļoti jauks, man teica: „Žēl, ka šo izstādi nevar izvietot skaistajā pilsētas mērijas ēkā.” Es viņam jautāju: „Kāpēc jūs tā sakāt?” Viņš man teica, ka daudzi vietējās un reģionālās pašvaldības deputāti ir apmeklējuši izstādi. Daudzi no viņiem pārstāv šo izstāžu zāli. Viņi ir apskatījuši gleznas un zina patiesību par vajāšanām, tikai mēs to nebijām pamanījuši. Šķiet, ka savā starpā viņi to bija pārrunājuši, bet bija parakstīti līgumi ar Ķīnas valdību par vilciena iegādi, kas šķērsos salu un ostas būvi, kā arī par daudzām citām interesēm, tāpēc viņi zināja, ka šī izstāde varētu uztraukt vēstniecību.

Es nevarēju noticēt! Es visu laiku domāju, ka izstāde ir izgāzusies! Es sapratu, ka atkal veiksmes un neveiksmes jēdzienus biju uztvērusi ar cilvēka prātu.

Izstāde nekādā ziņā nebija cietusi neveiksmi. No vienas puses, tā palīdzēja man atklāt sevī pieķeršanos atzinībai, kas bija tik spēcīga, ka nosedza manu sirdi un visu, ko darīju. No otras puses, kaut gan izstādi apmeklēja tikai nedaudz cilvēku, tomēr tie, kuri iepriekš nezināja patiesību par vajāšanām un nebūtu to uzzinājuši citādā veidā, tagad ieradās un redzēja gleznas. Es sapratu, ka mums ir jādara tas, kas mums ir jādara, mēs nedrīkstam padoties, lai kas arī notiktu, pat tad, kad mēs domājam, ka tas, ko mēs darām, ir bezjēdzīgi, un pat ja mēs labi neizprotam, kāpēc mums ir jādara lietas šādā noteiktā veidā, mums vienkārši tas ir jādara.

Stingra apņemšanās

Tikai dažas nedēļas pēc tam, kad mums piedāvāja izstādes pirmo norises vietu, otrajā nozīmīgākajā Spānijas pilsētā Barselonā notika Spānijas praktizētāju kopīga Likuma mācīšanās, kurā piedalījās daudzi praktizētāji. Es dalījos pieredzē ar vietējo praktizētāju par nepieciešamību atrast šajā pilsētā vietu izstādei, un pajautāju, vai es varētu palikt vēl pāris dienas, lai mēs varētu kopā meklēt un apskatīt vietas, kur izstādīt gleznas.

Pirms kāda laika Shen Yun projekta koordinators lūdza, lai mēs visi, kas bijām iesaistīti projektā, aktīvi palīdzētu meklēt teātri, un, tā kā tajā brīdī nebija iespējams atrast teātri galvaspilsētā, kas bija prioritāte, tas bija jāmeklē citās pilsētās. Apzinoties to, mēs nolēmām, ka varētu veltīt kādu šīs nedēļas dienu un apmeklēt galvenos teātrus un nodibināt kontaktus.

Visu nedēļu spīdēja saule, bet diena, kad mēs devāmies apmeklēt teātrus, bija apmākusies un diezgan vēsa. Drīz pēc tam, kad ieradāmies pilsētas centrā, sāka stipri līt, un manas kājas bija satūkušas. Es gandrīz nevarēju paiet, tāpēc mēs patvērāmies kādā kafejnīcā. Mēs jutām, ka ir spēki, kas cenšas atturēt mūs no tā, kas mums jādara, mēs skatījāmies viens uz otru, pasmaidījām un turpinājām iet.
Dīvaini bija tas, ka katru reizi brīdī, kad mēs devāmies ārā, pārstāja līt, bet kad mēs gājām iekšā teātros, atsākās pērkona negaiss, un patiesībā mēs nemaz nesamirkām. Todien es sazinājos ar vairākiem teātriem, ar daudziem citiem jau biju sazinājusies iepriekš, un, kad atgriezos no Laspalmas, es sazinājos ar vienu no viņiem, kurš šķita piemērots.

Teātris atbilda tehniskām prasībām, bet viņi nekad nebija sadarbojušies ar starptautisku kompāniju, un tāpēc, pieņemot lēmumu, bija nedaudz atturīgi. Sarunas bija ilgstošas. Sākumā nebija datumu, tad tikai viena diena, pēc tam mums tika iedotas vairākas dienas. Mēs apmainījāmies ar desmitiem e-pastu un zvaniem. Kaut kas, šķiet, bloķēja lēmumu par galīgo datumu.

Tas viss risinājās paralēli otrajai izstādei „Īstenība, Labestība, Pacietība mākslā” Laspalmasā. Es skatījos sevī, mēģinot atrast pieķeršanās, kas pieļauj šos traucējumus.

Izstāde bija jau noņemta, kad sapratu, ka dziļi sevī es to neesmu darījusi ar visu sirdi un bez nosacījuma pilnībā veltījusi sevi tam, lai Shen Yun izrādes notiktu Spānijā, es nebiju tam nodevusies pilnībā. Tāpēc es pieņēmu lēmumu pārvākties dzīvot uz pilsētu, kurā bija teātris. Es padalījos ar draugu praktizētāju, un viņš man teica: „Bet līgums vēl nav parakstīts!” Un es teicu viņam: „Tieši tā! Iespējams, ka tas ir tieši tas, kas nepieciešams, lai līgums tiktu parakstīts – ir jābūt ticībai, pilnīgai un absolūtai ticībai bez nosacījumiem, ka tas notiks, un tad tas noteikti notiks.” Ļoti drīz pēc tam situācija ar datumiem atrisinājās, un līgums tika parakstīts. Tā gada oktobrī es pārcēlos uz Barselonu.

Vienotais ķermenis – sadarboties no visas sirds un bez nosacījumiem

Es nebiju viena, manas pieķeršanās apliecināt sevi un vēlme cīnīties ceļoja man līdzi, bet es jau viņas biju nedaudz identificējusi un, lai gan tās manā ceļā parādījās pastāvīgi, vismaz tagad es varēju viņas atpazīt un mācījos pret viņām izturēties kā pret kaut ko ārēju, man svešu.

Mēs sākām strādāt projektā, un ikvienam tas bija kas jauns. Daudzi no praktizētājiem, kuri piedalījās projektā, pat nekad iepriekš nebija redzējuši izrādi un gandrīz neviens no koordinatoriem nebija darbojies Shen Yun izrādes organizēšanā citās valstīs. Viss, ar ko mēs saskārāmies, bija izaicinājums – mums bija jāaizpilda teātri ar augstāko sabiedrību, jāļauj cilvēkiem uzzināt par Shen Yun zīmolu, turklāt mums tas bija jāizdara ar mazāku budžetu nekā parasti. Teātris bija neliels un tādēļ, pat ja mēs piepildītu teātri, būtu grūti veikt reklāmas kampaņu, kas atbilstu pirmizrādes prasībām.

Mēs sākām prezentācijas apmācības, un man jāatzīstas, ka es nejutos pārāk droša par to, ka vietējie praktizētāji (kuru nebija daudz) būs pietiekami spējīgi visu apgūt laikā, taču viņi ieguldīja tik daudz pūļu un strādāja tik smagi, ka daudzos gadījumos pārbaužu laikā manas acis pildījās ar asarām.

Shen Yun veicināšanas kampaņu mēs uzsākām vēlu, gandrīz novembra beigās, taču vislabākajā iespējamākajā veidā mēs piedalījāmies ietekmīgā pilsētas pasākumā, privileģētā vietā un bez maksas. Es jutu, ka tā to bija izkārtojis Skolotājs, jo viņš redzēja praktizētāju centīgās sirdis, un pavēra mums ceļu, pa kuru iet. Pasākuma dienā bija ieradušies vismaz 50 Spānijas praktizētāju. Vakars bija ledaini auksts, un mēs bijām zem klajas debess, bet neviens nejuta aukstumu un tūkstošiem cilvēku bija iespēja uzzināt, ka Shen Yun beidzot ierodas Spānijā.

Kopš šīs dienas praktizētāji, nenogurstoši un bez nosacījumiem savā starpā sadarbojoties, dalīja informatīvos bukletus pie teātriem, apmeklēja veikalus, uzņēmumus, skolas un biedrības.

Es biju mārketinga, reklāmas un sponsorēšanas koordinators un, lai gan es strādāju ļoti smagi, es apzinājos, ka neesmu nepieciešamajā līmenī. Dažās jomās man nebija pietiekami daudz pieredzes, un tādos brīžos es jutos tik nomākta, ka biju pilnībā bloķēta, es nespēju neko plānot, nedz arī izpildīt jebkādu uzdevumu.

Drīz vien palīgā nāca praktizētāji no citiem reģioniem. Man bija uzkrājušies daudz pienākumu, bet es nespēju tos deleģēt citiem. Es domāju, ka tikai tad, ja es būšu atbildīga par šo jautājumu, tikai tad mēs gūsim labus rezultātus. Biju aizmirsusi par visbūtiskāko: par pilnveidošanos.

Aiz visa tā slēpās mana pieķeršanās izrādīt un apliecināt sevi. Es atradu ideālu attaisnojumu: „Tas ir pats labākais projektam, visam ir jābūt ideālam.” Es biju aizmirsusi visbūtiskāko, ka mēs visi pilnveidojamies, strādājot pie projektiem, mēs visi nobriestam, uzņemoties atbildību, lai mācītos, un mums visiem ir jākrīt un jāceļas, un ka svarīgākais ir process, nevis rezultāts.

Tagad atskatoties es sapratu, ka visvērtīgākā mācība, ko ieguvu Shen Yun uzveduma organizēšanas laikā, iespējams, bija tikai viena. Es iemācījos uzticēties Skolotājam un visiem draugiem praktizētājiem, kurus es tagad ļoti dziļi cienu, es iemācījos skatīties uz viņiem ar cieņu, kādu ir pelnījuši Dafa sekotāji.

Tagad man ir pilnīga pārliecība, ka tad, kad mums visiem ir stingra sirds uz to, kas mums ir jādara, un kad mums ir kopīgs mērķis, ir labākais komandieris, kāds vien var pastāvēt, un augsts Sjiņsjin, mēs esam nepārspējami, tāpat kā „Pulks melnajās bruņās”.

Man vairs nav baiļu. Šogad kā nekad agrāk, es jūtu kopīgā ķermeņa spēku un izturību un jūtos privileģēta un pateicīga, ka esmu daļa no tā.

Paldies, Jums, Skolotāj!
Paldies, Jums, draugi praktizētāji!

Here is the article in English language:
http://en.clearharmony.net/articles/a111670-article.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.