Pilnveidot sevi, ejot pa Dafa ceļu

Es sāku lasīt „Džuaņ Faluņ” 2007. gadā, kad man to ieteica mans draugs. Kopš tā laika man radās sapratne, ka esmu atradusi to, ko meklēju. Es sāku izjust Dafa skaistumu un šķīstumu arvien vairāk un vairāk. Arī maniem ģimenes locekļiem radās labs priekšstats par Dafa.

Dažus mēnešus vēlāk manam māsasdēlam sākās drudzis, un es faktiski uzreiz saskāros ar slimības karmas izpausmi. [Caur šo notikumu] es atklāju Dafa brīnišķīgo spēku. Mans māsasdēls tad bija divus gadus vecs, drudzis sākās piepeši, un pēc tam viņam sākās konvulsijas. Ceļā uz slimnīcu es sāku racionāli apdomāt notikušo. Es turēju viņu rokās, viņš bieži zaudēja samaņu, un tad pēkšņi pārstāja elpot.

Lai gan es iepazinos ar Dafa pavisam nesen, uz mani dziļu iespaidu atstāja Skolotāja Likuma izklāsts par karmu. Es jutu, ka man ir nepieciešams lūgt palīdzību Skolotājam. Es visu laiku saucu savu māsasdēlu, taču viņš neatbildēja. Tajā laikā es vēl nezināju, kas ir taisnās domas. Tomēr man bija tikai viena doma – atbrīvoties no bailēm un pasargāt viņa dzīvību no karmas ietekmes. Tikmēr man radās stipra pārliecība: Skolotājs aizsargās mūs. Es centos šo domu savā prātā turēt kā galveno. Pēc neilga brīža mans māsas dēls pēkšņi atkal sāka elpot.

Slimnīcā māsasdēls pabija dažas dienas, un pēc tam viņu izrakstīja. Visu laiku, kamēr viņš bija slimnīcā, mana māsa nepārtraukti lasīja „Džuaņ Faluņ”, un atkārtoja „Īstenība Labestība Pacietība – tas ir brīnišķīgi” savam mazajam dēliņam atkal un atkal. Manam māsasdēlam tagad ir 8 gadi, un kopš tā laika viņš vairs nekad nav cietis no lēkmēm, konvulsijām vai jebkurām citām slimībām, kuras būtu atpazinuši draugi praktizētāji. Pateicoties šai pirmajai pieredzei, es sapratu, ka mūsu žēlsirdīgais Skolotājs patiešām ir atnācis mūs glābt. Faluņ Dafa ir patiesi dižens pilnveidošanās ceļš.

Lai gan es to zināju, man bija ļoti grūti pastāvīgi būt centīgai visā manā pilnveidošanās laikā. It sevišķi smagi bija, kad karma caur manām pieķeršanām radīja grūtības pilnveidoties un darīt lietas, kas man bija jāpaveic. No slimību karmas līdz domu karmai, no pasīvas pilnveidošanās līdz nespējai koordinēties – karma varēja pieņemt jebkuru formu.

No vienas puses – es spēju racionāli izprast Likuma principus. Tomēr, no otras puses, es jutu, ka man ir ļoti grūti patiesi asimilēties ar Likumu arvien pieaugošajās Sjiņsjin paaugstināšanās prasībās. Sākumā es nespēju aptvert, cik ļoti karma var ietekmēt praktizētāja patieso ticību un viņa pilnveidošanos, kā arī novest uz maldīga ceļa un ķecerīgas izpratnes, lai neļautu šim praktizētājam paveikt savu misiju, sadarbojoties ar citiem praktizētājiem. No savas ierobežotās pieredzes es varu teikt, ka to visu ir organizējuši vecie spēki.

Pagājušā gada laikā es īpaši sajutu, ka attiecības starp vietējiem praktizētājiem ir kļuvušas saspringtas. Ikviens uzstāja uz saviem priekšlikumiem, un ikviens teica, ka seko Skolotāja teiktajam, taču neviens nevēlējās spert soli atpakaļ. Šajā saspringtajā vidē bija daži praktizētāji, kuri centās atrisināt jautājumus, lai izbeigtu konfliktus, taču situācija neuzlabojās.

Laikam ritot uz priekšu, es sāku norobežoties no šīs grupas. Es nespēju aptvert, ka meklēju ārpus sevis un koncentrēju savu uzmanību uz citu cilvēku nepilnībām. Es kļuvu skarba un izmisusi, un arvien vairāk un vairāk iepinos veco spēku organizētājos plānos. Es sāku izjust šīs negatīvās attieksmes sekas, un izolēju sevi no pilnveidošanās grupas. Tāpat es reti piedalījos vietējos pasākumos un kopīgajā iknedēļas Likuma mācīšanās nodarbībā.

Šie traucējumi ātri vien sāka atspoguļoties manā ikdienas dzīvē. Drīz vien mans paveicamais darba apjoms dramatiski pieauga, un es nepārtraukti strādāju jau 12 stundas dienā. Es pieredzēju dažas slimības karmas izpausmes, un manas attiecības ar radiniekiem kļuva saspringtas. Tas viss ne tikai atstāja iespaidu uz manu personīgo dzīvi, bet arī ļoti nopietni ietekmēja Likuma mācīšanās kvalitāti un trīs lietas, kuras ir jāveic Dafa praktizētājiem. Pēc tam, kad es mācījos Likuma principus Skolotāja lekcijā „Likuma izklāsts 20. gadadienā”, es aptvēru savu situāciju.

„Taču ir daži cilvēki, kuri patiešām nedara pietiekami, un tas ko viņi dara, nav labi darīts. Kopumā, tu nevēlies sevi pakļaut nepatikšanām, un tu vēlies, lai viss notiktu viegli. Citiem vārdiem sakot, tu nevēlies darīt to, kas tev pašam jādara. Tā nevar darīt, un tas ir bīstami.” (“Likuma izklāsts 20. gadadienā”)

Esmu pateicīga Skolotājam par mācības izklāstu. Pakāpeniski es sapratu, ka mana negatīvā attieksme neatbilst Dafa pilnveidošanās prasībām. Neapzināti es rīkojos kā sazvērnieks, radot vietējā praktizētāju grupā nepareizu stāvokli, un sagrāvu savu Dafa skolnieka atbildību. Es atklāju savu slēpto spēcīgo pieķeršanos būt labākai par citiem.

Kādu laiku es skatījos uz cilvēkiem ar neuzticību. Ja mans priekšlikums netika pieņemts, es sāku šo cilvēku no galvas līdz kājām uzlūkot ar nenovīdību. Tas mani iztukšoja kā fiziski, tā garīgi. Ieskatoties sevī, es apzinājos, ka biju pasīva un augstprātīgi gaidīju, kad mainīsies vide, lai es varētu turpināt pilnveidoties.

Pēc tam, kad es izlasīju Skolotāja lekciju „Esiet vēl centīgāki”, es vēl dziļāk aptvēru, cik nepareiza bija mana izturēšanās. „Šeit ir tādi, kuri saka, ka viņi ierosina dažādus viedokļus, lai panāktu labāku sadarbību, un, ja viņu viedoklis netiek ņemts vērā, viņi uzskata, ka šīs lietas paveikt būs grūti. Taču tas nav tā.” „Taču, kad jūsu priekšlikumam nepiekrīt vai to nepieņem, un jūs jūtat, ka tas ir acīmredzami, ka jūsu pieeja ir nepieciešama, lai labāk paveiktu šīs lietas, jūs kļūstat noraidoši un pasīvi.” („Esiet vēl centīgāki”)

Ar savu ierobežoto pilnveidošanās pieredzi es sapratu, ka tad, kad es pilnveidojos nepietiekami labi, tas pasliktina sadarbību ar draugiem praktizētājiem. Ja atskaites punkts ir balstīts uz personīgajām egoistiskajām domām, tad cilvēks var nonākt tādā kā burvju lokā. Būs ļoti grūti no tā izkļūt, jo viņš ir kā iekritis savu pieķeršanos tīklā, un viņam ir ļoti grūti domāt par citiem. Es vienmēr sevī esmu domājusi, cik grūti ir atbrīvoties no cilvēcīgajām pieķeršanām. Tomēr, es ļoti centos atcerēties Skolotāja vārdus: „Nav svarīgi, ko tu dari, pat ja tās ir Dafa lietas, tev Dafa vienmēr ir jāuztver kā prioritāte, Dafa apliecināšana un dzīvo būtņu glābšana ir jāliek kā prioritāte, un Dafa apliecināšanai ir jābūt jūsu domāšanas pamatā.”(„Likuma izklāsts Fa konferencē Austrālijā”)

Es jutu dziļu nožēlu, ka nespēju pareizi izturēties pret lietām, ar kurām saskāros, un spēcīgo karmas traucējumu iespaidā attālinājos no praktizētāju vides. Tāpēc tagad es sāku komunicēt ar citiem draugiem praktizētājiem, jo es gribēju būt starp praktizētājiem un gribēju pilnveidot to, kam es patiesi ticu. Man nācās patiešām ieskatīties sevī. Ja manī ir palikušas apslēptas šīs neatmestās pieķeršanās, tad šīs pieķeršanās noteikti izpaudīsies, kad būs nepieciešama beznosacījumu palīdzība. Ar šo pieredzi, mācoties Likumu un komunicējot ar draugiem praktizētājiem, es sāku izprast savu kā Dafa sekotāja atbildību.

„Likuma izklāstā 2009. gada Vašingtonas starptautiskajā Fa konferencē” Skolotājs mums saka: „… un pilnveidojoties tev noteikti ir biežāk jāieskatās sevī. Nav svarīgi, kas tā ir par problēmu, padomā vispirms par sevi un grupu, ar kuru kopā tu dari lietas, un iespējams, ka tev izdosies atrast problēmas sakni.” „Ieskatīties sevī praktizētājam ir kā brīnumlīdzeklis.”

Šī pieredze ļāva man aptvert, ka man ir pienācis laiks sākt īsteni pilnveidoties. Es atgriezos vietējā praktizētāju grupā un pievienojos Likuma mācīšanās nodarbībām un aktivitātēm. Nesen mēs ieplānojām apspriest problēmas, kas radušās mūsu grupā, izmantojot Dafa kā vērtējuma kritēriju mūsu domām un darbībām.

Vispirms palielinājās mūsu praktizētāju grupa, un tas bija pirmais nozīmīgākais uzlabojums. Cilvēki sāka spert soli uz priekšu, lai palīdzētu pasākumu laikā. Pagājušajā gadā pasākumos piedalījās ne vairāk kā četri praktizētāji, šogad to skaits ir dubultojies, un mums ir radusies iespēja vienlaicīgi sarīkot pasākumus divās dažādās vietās.

No šī punkta skatoties, visi traucējumi, ar kuriem praktizētājs sastopas, ir laba pilnveidošanās iespēja, kā arī iespēja uzvesties vēl labāk, kad sakaras ar šiem traucējumiem. Nekādi karmas radīti traucējumi nevar kontrolēt Dafa skolniekus. Tāpat es izpratu, ka paklūpot, man tūlīt pat ir jāceļas augšā, un nākamreiz ir jāizdara labāk. Es nedrīkstu zaudēt drosmi un dot iespēju vecajiem spēkiem radīt traucējumus. Ja vecajiem spēkiem nebūs iespēju, tad viņiem nebūs arī attaisnojumu traucējumu radīšanai.

2012. gadā es uzsāku organizēt dažus pasākumus un projektus. Es piedalījos Dženzano (Ziedu festivālā) Romā. Tas bija tradicionāls festivāls, kura tradīcijas tiek saglabātas jau vairāk nekā divus gadsimtus. Milzīgi ziedu paklāji pilsētas centrālajās ielās noklāj ap 2000 kvadrātmetru lielu laukumu.

Mēs uzstādījām informatīvo stendu, un daudzi cilvēki apstājās, lai uz plakātiem izlasītu patiesību par vajāšanām. To vidū bija arī izglītības ministrijas pārstāvis. Viņš piedāvāja mums iespēju katru nedēļu stāstīt par Dafa. Pilsētas dome mums ierādīja vietu, kur demonstrēt vingrojumus, un iekļāva Faluņ Dafa pilsētas domes rekomendēto kursu un pasākumu sarakstā.

2012. gada oktobrī mēs sākām rīkot bezmaksas kursus, un vairāk nekā 40 cilvēki šajā gadā atnāca, lai iemācītos piecus vingrojumu kompleksus. Nākamajā gadā mēs atkal saņēmām izglītības ministrijas uzaicinājumu. Šo uzaicinājumu mēs saņēmām vēlreiz arī šogad. Vairāk nekā 100 cilvēku šo divu gadu laikā atnāca, lai mācītos Faluņ Dafa. Daži no viņiem piedalījās arī nākamajos kursos, daudzi atzina praksi par ļoti labu, un guva labumu no apmācības. Visa semināra laikā mēs organizējām Likuma mācīšanos, tāpēc cilvēki, kurus tas interesēja, varēja apvienot vingrojumu apmācību un Likuma mācīšanos, lai labāk varētu izprast Dafa.

Pēdējo divu gadu laikā, skaidrojot patiesību un izplatot Dafa, šajos bezmaksas semināros man bija daudz iespēju pilnveidot savu Sjiņsjin. Ikreiz, kad mana rīcība nebija balstīta uz Dafa principiem, man neizdevās paaugstināt sevi vai atbrīvoties no bailēm, es pilnīgi noteikti būtu saskārusies ar traucējumiem, ja nekavējoties neatbrīvotos no šīm egoistiskajām domām.

Lūk, piemērs. Dažas dienas pēc tam, kad bija sākušies jau trešie kursi pēc kārtas, es izjutu bailes sazināties ar visiem šiem cilvēkiem. Es jutu, ka neesmu pietiekami kompetenta. Dienu pirms tikšanās man piezvanīja pilsētas domes pārstāvis un teica, ka tā vieta, kur mēs vadījām seminārus, nebūs pieejama, jo būs nepieciešama kādam citam. Tāpēc mums vajag informēt par šo vairāk nekā 40 cilvēkus, kas plānoja apmeklēt kursu. Es nesteidzos uzreiz domāt par to, kā noliegt šo iejaukšanos. Es ieskatījos sevī.

Es pārdzīvoju visas cilvēcīgās pieķeršanās: bailes, bailes no neveiksmes, bailes, ka nespēšu to izdarīt, bailes uzstāties tik daudzu cilvēku priekšā, bailes zaudēt savu seju. Es jau zināju par šīm pieķeršanām, kuras darīja mani arvien slinkāku, egoistiskāku un par tādu, kas vienmēr vēlas veikt lietas komfortablos apstākļos, izvairīties no grūtībām un atbildības. Vecie spēki bija atraduši šo iespēju, lai radītu traucējumus.

Es uzklausīju citus praktizētājus. Viņi visi teica, ka tie ir traucējumi. Viņi teica, ka man pret to visu ir jāizturas ar taisnām domām, cieņas pilni un ar praktizētāja atklāto sirdi.

Skolotājs teica: „Kad prakses laikā rodas kādi traucējumi, tev iemesli ir jāmeklē pašam sevī. Padomā, no kā tu vēl neesi atbrīvojies.” („Džuaņ Faluņ”, 6. lekcija)

Tā es atbrīvojos no bailēm un varēju koncentrēties uz lietām, kuras man bija jādara. Es nolēmu piezvanīt valdības pārstāvim, lai varētu parunāt tieši ar viņu. Es biju ļoti mierīga, kad runāju ar viņu. Es jutu, ka man ir pienākums runāt ar viņu, un zināju, ka viņam ir jāizdara sava izvēle un jāieņem sava pozīcija.

Es teicu viņam, ka kursi tiek pārtraukti tik ļoti negaidīti, un iepriekš par to nekas netika runāts. Teicu, ka mēs varam kopīgi atrast risinājumu, jo mums nav iespēju sazināties ar cilvēkiem, kuri nāk uz kursiem.

Daži no viņiem ierodas no tālienes, un mēs nevarēsim viņiem laicīgi paziņot par to, ka kursi tiek pārtraukti. Mēs pietiekami ilgi runājām par sekām, un to, ka Faluņ Dafa asociācijai nav jāuzņemas atbildība par šo incidentu. Tad viņš man teica, ka atzvanīs man, lai informētu par rezultātu. Manas taisnās domas visu laiku palika nemainīgi stipras. Pēc dažām minūtēm viņš piezvanīja man un teica, ka problēma ir atrisināta. Mēs varēsim turpināt mūsu ikgadējos kursus. Šī nelielā pieredze palīdzēja man aptvert, ka tik ilgi, kamēr es atrodos Likumā, nekas nespēj atturēt mani vai radīt traucējumus tam, ko es daru.

Es varēju izprast to, ka praktizētāja majestātiskums un taisnās domas palīdz viņam veikt trīs lietas. Par to varēja pārliecināties, kad pilnveidošanās nebija pietiekami laba. Visu nosaka tas, kā mēs uzlūkojam lietas. Kad es sastapos ar nepatikšanām, es ilgi nepārdomāju un necentos no tām izvairīties, kā iepriekš biju pieradusi darīt. Tagad es uzskatīju grūtības par jaunu iespēju pilnveidot sevi. Tāpēc vecie spēki nevarēja izmantot manus trūkumus, un šajā laikā es varēju paaugstināt savu Sjiņsjin.

Kad es aptvēru savas nepilnības vai kopā ar citiem praktizētājiem nonācu kādās situācijās, es visiem spēkiem centos neizmantot tādas frāzes kā: „Mums tas jādara šādi, jums tas ir jādara tā, mums ir jārunā sekojoši vai ir jādara tā...”. Tā vietā es no visas sirds centos runāt no pirmās personas pozīcijām: „Man ir jāizdara sekojoši, man ir jāizdara tā, man ir jārunā šādi.”

Kad es centos paaugstināt savu Sjiņsjin un atbrīvoties no paraduma nosodīt citus, pretrunas un traucējumi, kas bija starp mani un citiem praktizētājiem, ģimenes locekļiem, draugiem un pat darba kolēģiem ļoti ātri pazuda. Es zinu, ka man joprojām ir ļoti daudz pieķeršanos, no kurām man ir jāatbrīvojas. Tomēr, atskatoties pagātnē, es jūtu, ka manas taisnās domas ir kļuvušas stiprākas, un es spēju nopietni strādāt pie tā, lai pilnveidotos atbilstoši Skolotāja noteiktajām prasībām.

Paldies, jums, Skolotāj par to, ka devāt man šo reto iespēju pilnveidoties Dafa.

Lūdzu, ar labestību norādiet man un izlabojiet to, kas neatbilst Likumam.

Paldies, Jums, Skolotāj!

Paldies, jums, draugi praktizētāji!