Pilnveidot sevi, pārdodot laikrakstu Epoch Times

Labdien, godājamo Skolotāj!
Labdien, draugi praktizētāji!

Tas bija 1997. gada oktobris, kad es sāku praktizēt. Nevienu soli savā pilnveidošanās ceļā es nebūtu varējusi spert bez Skolotāja labvēlības un rūpēm. Trūkst vārdu, lai aprakstītu Skolotāja bezgalīgo žēlsirdību. Šodien es gribētu dalīties pieredzē par savu pilnveidošanos, pēdējos septiņus gadus pārdodot laikrakstu Epoch Times.

Likuma izlabošanas periodā reklāmas laukumu pārdošana ir steidzama, lai glābtu cilvēkus ar plašsaziņas līdzekļu palīdzību

Pirms septiņiem gadiem mana ģimene pārbrauca uz Zviedriju. Iesākumā, pirms mēs pārcēlāmies uz dzīvi valsts galvaspilsētā Stokholmā, mēs dzīvojām nelielā pilsētiņā. Tur es kopā ar draugiem praktizētājiem devos tūrisma vietās izplatīt laikrakstu Epoch Times ķīniešu tūristiem, un skaidrot viņiem patiesību. Es sapratu, ka Epoch Times ir ievērojama nozīme dzīvo būtņu glābšanā. Kad es izdzirdēju, ka laikraksta Epoch Times izdevumus sponsorē praktizētāji, man radās liela cieņa pret šiem praktizētājiem, taču es nesapratu mārketinga nozīmi. Vēlāk man radās iespēja, un es piedalījos mārketinga seminārā NTD TV projekta ietvaros ASV. Uz semināru atnāca Skolotājs, un neilgu laika brīdi izklāstīja mums Likumu. Tā es sapratu, cik svarīgi un steidzami ir glābt dzīvās būtnes ar mārketinga palīdzību. Tāpat man bija arī doma par to, ka pēc atgriešanās es vēlētos nodarboties ar reklāmas laukumu pārdošanu. Taču vēlāk man traucēja daudzas cilvēciskas domas, un pagāja daudz laika, pirms es sāku to darīt.

Katrā tirāžā mums bija tikai 300 Epoch Times laikrakstu. Vasarā laikrakstu trūka, taču ziemā to bija par daudz. Kad es uzsāku nodarboties ar pārdošanu, tirāžas apjomi vēl nebija pietiekami. Tāpēc es piekritu palielināt laikraksta tirāžu par 100 eksemplāriem. Tajā laikā es mācījos valodu apmācības skolā zviedru valodu. Es vēl nebiju pietiekami pazīstama ar pilsētu. Man nebija draugu parasto laužu sabiedrībā. Tad es atradu internetā ķīniešu restorānu adreses un ievietoju sava mobilā tālruņa numuru Epoch Times laikraksta publikācijā. Ar sava vīra palīdzību, kurš arī ir praktizētājs, katru nedēļu pēc skolas apmeklējuma es pārvedu vairāk nekā 100 Epoch Times laikrakstu eksemplārus un izplatīju tos ķīniešu restorānos visas metro līnijas garumā. Tajā pašā laikā es centos atrast iespējas pārdot reklāmas laukumus.

Kad es sāku ar to nodarboties, es sapratu, ka tas nav tik viegli. Sākumā es bieži satiku tādus ķīniešus, kuri nezināja patiesību. Viņi izsmēja un lamāja mani. Es saņēmu telefona zvanus no nepazīstamiem cilvēkiem, kuri man draudēja. Visi šie traucējumi nespēja mani nobiedēt. Taču neuzticēšanās un pārpratumi no praktizētāju puses lika man patiesi skumt. Vēlāk es sapratu, ka laikraksta izmaksas sedza praktizētāji, jo nebija neviena, kas nodarbotos ar mārketingu. Tā vien likās, ka man nevajadzēja piekrist šim palielinājumam. Ja es nespēju pārdot reklāmas laukumus, vai tas nekļūs par smagu nastu citiem? Es izjutu lielu spiedienu.

Es izpratu, ka Likuma izlabošanas periodā cilvēku glābšanai ar plašsaziņas līdzekļu palīdzību, reklāmas laukumu pārdošana ir iemesls steigties. Tad es nomierinājos, lai mācītos Likumu. Es raudāju un lūdzu Skolotāju palīdzēt man. Es no visas sirds saucu visām dzīvajām būtnēm šajā Visumā: „Uzklausiet mani, es esmu Skolotāja sekotāja, es palīdzu Skolotājam izlabot Likumu. Es negribu redzēt, kā pazūd laikraksts Epoch Times. Es vēlos pārdot reklāmas laukumus. Es lūdzu visus dievus palīdzēt man.” Es uzrakstīju šos vārdus savā klēpjdatorā, lai iedrošinātu sevi. Lai gan man bija daudz pieķeršanos, kad es uzsāku reklāmas laukumu pārdošanu, Skolotājs redzēja, ka es vēlos glābt cilvēkus, tāpēc Skolotājs ļāva man ieraudzīt Dafa krāšņumu.

Mēs saņemam palīdzību no Skolotāja tik ilgi, kamēr strādājam centīgi no visas sirds un nepadodamies

Lai mazinātu uz mani vērsto spiedienu, vispirms es nolēmu atrast sev darbu. Tā es varēju atļauties segt izdevumus par papildus laikrakstiem gadījumā, ja es nepārdotu pietiekami daudz reklāmas laukumu. Drīz vien es atradu darbu. Tad es sāku līdztekus darbam nodarboties vēl ar reklāmas laukumu pārdošanu. Pēc tam, kad es jau biju nostrādājusi veselu gadu, es piedzīvoju pārejas periodus no bezdarba uz atgriešanos nodarbinātībā, kas deva man regulārus ienākumus un tajā pašā laikā deva man vairāk laika, lai veiktu Likuma izlabošanas un dzīvo būtņu glābšanas lietas. Šī perioda laikā es guvu lielus panākumus reklāmas laukumu pārdošanā, un tā bija laba sagatavošanās mārketinga attīstībai turpmākajā. Kad šis periods beidzās, es veiksmīgi atradu citu darbu. Savā brīvajā laikā es turpināju izplatīt laikrakstus un nodarboties ar reklāmas laukumu pārdošanu. Faktiski, nodarbojoties ar reklāmas laukumu pārdošanu, es tikai ievācu reklāmu no citiem laikrakstiem, sūtīju e-pastus iespējamajiem klientiem un iepazinos ar ķīniešu biznesa lietām. Domas par reklāmas laukumu pārdošanu visu laiku bija man prātā. Līdz ko pie manis nonāca telefona numurs vai e-pasta adrese, es nekavējoties sazinājos. Dažos gadījumos bija nepieciešami daudzi gadi, līdz tika noslēgts darījums. Izplatot laikrakstu Epoch Times, es vienmēr sazinājos ar šiem uzņēmējiem atkārtoti un uzturēju ar viņiem draudzīgas attiecības. Pakāpeniski es ieguvu viņu uzticību un viņi savukārt sniedza man lielu palīdzību un atbalstu.

Piemēram, pirms vairāk nekā trīs gadiem es nosūtīju laikrakstu Epoch Times uz kādu restorānu un pastāvīgi atgādināju īpašniekam par reklāmas iespējām. Pirms pagājušā gada Ziemassvētkiem īpašnieks beidzot piekrita laikraksta atbalstam ievietot Epoch Times krāsainu reklāmu. Cits piemērs stāsta, cik ļoti mainījās kāda cita restorāna īpašniece pēc tam, kad noskatījās Shen Yun uzvedumu, viņa piekrita tam, lai mēs izvietotu laikrakstu viņas restorānā tā, lai ķīniešu tūristi varētu uzzināt patiesību. Manas zviedru valodas zināšanas vēl nav pietiekamas, taču ar Skolotāja palīdzību es pārdevu reklāmas laukumus zviedru uzņēmumos. Reiz es runāju pa telefonu ar kādu ķīnieti, viņš strādāja zviedru uzņēmumā. Nodibinot ar viņu pastāvīgu kontaktu, viņš palīdzēja man ar grāmatvedības uzņēmumu, kurš izvietoja savu reklāmu laikrakstā. Bija arī kāds cits interesants gadījums, kad viens no maniem ķīniešu draugiem ieteica savam zviedru draugam reklamēties mūsu laikrakstā. Viņš piedāvāja būt mums par tulku un nodrošināja tikšanās vietu, viņš palīdzēja man iepazīstināt savu draugu ar Epoch Times, bet es pievienoju stāstījumam papildinformāciju. Mēs ļoti labi sadarbojāmies. Tikšanās noslēdzās ļoti patīkamā atmosfērā. Vēlāk, pateicoties atjautīgam Skolotāja risinājumam, man palīdzēja daudzi praktizētāji un mēs parakstījām ar šo zviedru kompāniju līgumu par reklāmas izvietošanu. Kad es uzsāku nodarboties ar reklāmas laukumu pārdošanu, es domāju tikai par to, kā nosegt izmaksas, taču ar citu praktizētāju palīdzību pirmā gada ienākumi no reklāmas laukumu pārdošanas jau spēja nosegt izdevumus. Tagad ienākumi pieaug ar katru gadu. Tā es palielināju laikrakstu tirāžu par pusi no [iepriekšējās laikraksta] tirāžas, un pakāpeniski jau par vienu veselu tirāžu. Līdztekus tirāžas pieaugumam, sāka pietrūkt laikraksta izplatīšanas punktu. Tad palīgā nāca citi praktizētāji, un kopīgi mēs izveidojām vairākus izplatīšanas punktus, tajā pašā laikā turpinot pārdot reklāmas laukumus. Drīz vien mums jau bija laikraksts, kurš tika izvietots vairākos lielos Stokholmas lielveikalos. Tas paplašināja laikraksta ietekmes zonu, un laikraksts kļuva par spēcīgu ieroci ļaunuma iznīcināšanai.

Ļaudis man apkārt bieži vien jautāja: „Vai jūs varat izdzīvot no reklāmas laukumu pārdošanas? Pēc šī sludinājuma, kad būs nākamais, ko jūs varēsiet pārdot?” Tas, ko viņi domāja, bija par to, ka ķīniešu tirgus daļa ir tik maza, tā ir daudz par mazu, lai paveiktu lielas lietas. Es atbildēju: „Es par to visu nedomāju. Es cenšos pārdot reklāmas laukumus, cik vien ir iespējams. Kādam tas ir jādara.” Faktiski es nespēju vairāk par to domāt. Ja es sekotu šai domai, es sāktu šaubīties par sevi, tāpēc es neturpināju domāt. Tikai daži praktizētāji iznāca uz priekšu, lai nodarbotos ar reklāmas laukumu pārdošanu. Tāpat bija arī daudz traucējumu. Spiediens [uz mums] bija milzīgs. Jebkurā mirklī varēja rasties doma, ka es vairs nespēju turpināt tālāk. Taču katru reizi es domāju par to tā: „Ja es nespēšu nodarboties ar reklāmas laukumu pārdošanu, un ja laikraksts pazudīs no Zviedrijas, cik vīlušās būs dzīvās būtnes.” Žēlsirdīgais Skolotājs bieži uzmundrina mani, piemēram, reiz kāds ķīnietis pārskrēja pār ielu pie manis ar laikrakstu rokā, sakot cik mums ir labs laikraksts. Kāds cits ķīnietis teica man, ka laikraksts ir kļuvis par garīgu barību Skandināvijā esošajiem ķīniešiem. Daudziem ķīniešiem patīk lasīt šo laikrakstu, pat tiem, kuri strādā Ķīnas vēstniecībā. Reiz, kad es jutos vīlusies, man piezvanīja kāds sens klients, kurš vēlējās parakstīt līgumu nekavējoties. Skolotājs vienmēr ļauj man saskatīt cerību. Daudzi reklāmas sludinājumi – gan lieli, gan mazi, ir atnākuši brīnumainā kārtā viens pēc otra. Līdz ar reklāmas laukumu pārdošanas apjomu palielināšanos, es ik gadu varēju pārdot arvien vairāk un vairāk biļešu uz Shen Yun uzvedumu.

Es sāku ar sludinājumiem par 50 eiro, lai gan uztraucos un neiedrošinājos to darīt. Kādam klientam drīzumā beidzās līgums, un viņš nevēlējās to turpināt. Taču es vēlējos saglabāt [sadarbību] ar viņu. Es rūpīgi sagatavojos pirms mūsu tikšanās. Es attīrīju sevi no visām raizēm, bažām un negatīvajām domām. Kad es viņu satiku, es jutos drošāka. Pirms es uzsāku runāt ar viņu, šis klients sāka analizēt savu biznesu un teica: „Kā jūs domājat, vai mana reklāma nav pārāk necila? Man neviens nav zvanījis.” Es teicu viņam: „Tieši tā! Jūsu reklāma ir ne tikai pārāk maza, bet arī pārāk īsa. Paklausiet mani, izveidojiet lielāku reklāmu, un periodiski to atkārtojiet vismaz vienu gadu. Esmu pārliecināta, ka tas nostrādās.”

Tāpat es viņam pastāstīju sīkāk par Epoch Times. Tad es uzklausīju viņa teikto par stresu un viņa bažas par darbu un mājām. Visbeidzot viņš teica: „Labi, es paklausīšu jums!” Dažas dienas vēlāk viņš atjaunoja līgumu un samaksāja skaidrā naudā par reklāmu visa gada garumā. Kad es mainīju savas domas, es varēju saglabāt klientu. Šis klients palika kopā ar mums septiņus gadus. Es izpratu, ka mums nav jāpievērš pārāk daudz uzmanības tirāžai, jo arī klienti tam nepievērš uzmanību.

Šis darījums man lika daudz ko pārdomāt. Es atgādināju sev, lai neaudzēju sevī pieķeršanos pašapmierinātībai, bet vienkārši virzos uz priekšu. Kādu dienu es redzēju sapni, ka pārdodu reklāmas laukumus. Kad es pamodos, es atcerējos: „Kāpēc tie ir tik mazi reklāmas sludinājumi! Skolotājs grib, lai es pārdodu lielus reklāmas laukumus, un vēlams krāsainus!” Vēlāk, kad es jau spēju pārdot lielus krāsainus reklāmas laukumus par daudziem tūkstošiem eiro, manā sirdī tajā mirklī iestājās miers. Tas notika tāpēc, ka es izpratu – tā neesmu es, kas spējusi to sasniegt. Tā būtu necieņa pret Debesīm, ja es sāktu lielīt sevi. Skandināvijā nav nemaz tik daudz ķīniešu. Laikraksta tirāža ir neliela. Es domāju, ka mums tas ir jāizdara, ja mēs vēlamies mainīt situāciju. Notikumi mums ir parādījuši, ka tikmēr, kamēr mēs strādājam centīgi no visas sirds, mēs varam saņemt palīdzību no Skolotāja, un, kamēr mēs neesam padevušies, mēs varam galu galā gūt panākumus. Jautājums ir tikai par to, vai mēs spējam panest grūtības un papūlēties.

Šo gadu laikā es esmu izdarījusi arī daudz nopietnu kļūdu un daudzkārt esmu cietusi neveiksmes. Taču, ja vien ir pastāvējusi kaut mazākā cerība, es neesmu padevusies. Piemēram, daudzu gadu laikā es sadarbojos ar pieciem pārtikas vairumtirgotājiem. Viņi visi atraidīja mani. Taču es jutu, ka viens no viņiem labprāt runātu pa telefonu. Tāpēc es ļoti vēlējos parunāt ar viņu. Es divas reizes apmeklēju viņa biroju, taču nesastapu viņu. Viņa sekretāre centās mani kavēt, un pateica man tieši: „Mūsu priekšnieks ir ļoti aizņemts, viņš nevēlas tikties ar jums!” Taču es nevēlējos atteikties no šīs kompānijas, kura darbojās loģistikas biznesā. Es nevēlējos atteikties no šī cilvēka, kuram bija iepriekšnolemtības saites ar Dafa. Tāpēc es turpināju būt neatlaidīga. Tikmēr es turpināju daudz intensīvāk mācīties Likumu, biežāk apmeklēju Epoch Times pārdošanas apmācības, lai turētu sevi tīrā stāvoklī. Ar Skolotāja palīdzību es pielietoju mārketinga prasmes un beidzot sastapos ar viņu. Šī tikšanās nebija ilga, taču efekts no tās bija ļoti labs. Tikšanās laikā es turpināju raidīt viņam taisnās domas.

Es teicu viņam: „Šajā vēsturiskajā pārmaiņu brīdī katrs, kurš izvēlas Epoch Times, izvēlas sev laimīgu nākotni. Tā ir lieliska iespēja iekarot noieta tirgu, un jūs esat izdarījis gudru izvēli.” Es viņam arī teicu: „Es nodarbojos ar reklāmas laukumu pārdošanu savā brīvajā laikā. Es piegādāju laikrakstus un nogādāju tos vairākos izplatīšanas punktos. Es savācu atpakaļ pāri palikušos laikrakstus un sakomplektēju no jauna iztrūkstošās lappuses pilnai laikraksta versijai, lai pēc tam tās atgrieztu pie lasītājiem, jo es saprotu, ka mūsu reklāmdevējiem nav viegli nopelnīt naudu. Mēs darām visu iespējamo, lai mūsu reklāmdevējiem būtu atgriezeniskā saite ar noieta tirgu.” Šķiet, ka mani vārdi viņu aizskāra. Visbeidzot viņš teica: „Es vēlos apsvērt reklamēšanās iespējas un ilglaicīgu sadarbības iespēju ar jums. Turklāt man visā Zviedrijā ir vairāk nekā 300 ķīniešu klientu. Neredzu nekādas problēmas, lai nevarētu izplatīt ap 500 līdz 600 laikrakstu!” Redzot, kā mainījās viņa attieksme, es izpratu, ka Skolotājs dod mums naudu, noliekot to mūsu priekšā, lai mēs varētu glābt cilvēkus. Un mums ir jāizlemj, vai mēs to gribam!

Kad es sāku nodarboties ar reklāmas laukumu pārdošanu, man nebija nekādas kvalifikācijas. Man bija tikai šī sirds glābt cilvēkus. Tas, ko es darīju visus septiņus gadus ar šādu sirdi un godīgiem nolūkiem – es gāju visapkārt un runāju ar cilvēkiem. Soli pa solim ejot, es izpratu, ka Skolotājs visu ir labi sakārtojis, un virza mani tālāk uz priekšu. Skolotājs zina manas domas. Tā bija mana vēlēšanās un mērķis, lai tajā laikā sakārtotu pārdošanu un izplatīšanu. Šajā laikā es vēlējos ne tikai pārdot reklāmas laukumus, bet arī atrast jaunus izplatīšanas kanālus. Un Skolotājs atkal man palīdzēja īstenot manu vēlēšanos!

Pilnveidojiet sevi praktiski, pārdodot reklāmas laukumus

Kad pirms daudziem gadiem es dzīvoju Ķīnā, es strādāju vietējā pašvaldībā un vadīju finanšu un grāmatvedības departamentu. Es tiecos pēc pilnības savā darbā, un man nepatika, ja kāds izteica savas domas. Skolotājs man radīja iespēju nodarboties ar reklāmas laukumu pārdošanu, kura ne tikai palīdzēja glābt cilvēkus, bet arī parādīja man manas pieķeršanās, tādas kā vēlme cīnīties, strīdēties, izrādīt sevi, skaust un pieķeršanos savam viedoklim. Man bija jāpievērš uzmanība savai Sjiņsjin pilnveidošanai. Es to sapratu, taču netiku ar to galā, kad atrados konfliktā. Es strīdējos bez jēgas ar citiem, neņemot vērā to, ka viņi man nepiekrīt. Es vēlējos mainīties. Es lūdzu Skolotāju man palīdzēt. Es teicu sev, lai ieskatos sevī. Ja pirms dažiem gadiem es dzirdētu kādu sakām kaut ko sliktu par Epoch Times, es pilnīgi noteikti iebilstu un strīdētos pretī. Vēlāk es centos ieskatīties sevī un pilnveidot sevi.

Reiz man piezvanīja uzņēmējs, kurš reklamējās prokomunistiskā laikrakstā. Telefonsarunā viņš izteica pārmetumus Epoch Times. Es noturēju savu Sjiņsjin un nesadusmojos uz viņu. Es piedāvāju viņam satikties un lūdzu norādīt, kur mēs neesam izdarījuši pietiekami labi. Ja viņa iebildumi būtu pamatoti, mēs gribētu izlabot nepareizo. Kad es to pateicu, viņš samulsa. Tas patiešām tā ir, ka pilnveidošanās ir tavās rokās, bet Gun nāk no Skolotāja. Vēlāk viņš parakstīja apjomīgu līgumu uz gadu. Kad līgums beidzās, viņš izlēma to neturpināt. Un mēs neieguvām jaunu reklāmas līgumu. Ja viņš ir atteicies no sadarbības, tad kā vajadzētu rīkoties mums? Viņš neatbildēja uz manu telefona zvanu. Man vajadzēja vairākkārt viņu apmeklēt. Es teicu viņam: „Nauda nav pati svarīgākā lieta šajā dzīvē. Jums vajadzētu vairāk darīt labas lietas un krāt tikumību. Es ceru, ka jūs varēsiet mums palīdzēt kādu laika brīdi. Palīdzība šim laikrakstam, kurš runā patiesību un ir taisnīgs, dod neizmērojamu svētību.” Viņš nolēma pagarināt savu līgumu uz pusgadu. Visi viņa darbinieki domāja, ka līgumu viņš ir pagarinājis, jo darba pārslodzes dēļ, to nav pamanījis. Taču es zināju, ka tā ir viņa zinošā puse, kas deva iespēju izpildīt viņam savas vēsturiskās saistības. Es biju tikai dievu sūtnis, kurš atrada viņu.

Reiz man bija konflikts ar diviem skolniekiem. Mēs nolēmām mācīties Likumu un skatīties sevī. Viens no viņiem žēlojās, ka tā biju es, kas nesadarbojās ar pārējiem. Otrs teikto papildināja ar savām domām. Tas modināja manī pārestības sajūtu un ļāva uzliesmot aizvainojumam. Es skaļi ar viņiem strīdējos. Piepeši man prātā ienāca Skolotāja dzejolis: „Taisnība ir viņam, maldos es.” (Hun Jiņ III, „Kuram ir taisnība, un kurš maldās”). Es biju izbrīnīta: „O, tas ir Skolotājs, kurš disciplinē mani, es daru kaut ko nepareizi!” Lai sakārtotu savu prātu, es piecēlos un teicu: „Labi jau labi! Tev ir taisnība, bet es maldos. Es atnesīšu jums katram glāzi ūdens. Pēc tam jūs turpināsiet izteikt savas domas.” Patiesībā es centos apvaldīt savas dusmas, kamēr gāju viņiem pēc ūdens. Taču, kad es atgriezos un apsēdos, man šķita, ka Skolotājs ir nomainījis manu galvu pret jaunu. Es vairs nevēlējos strīdēties. Es teicu viņiem no visas sirds: „Labi, līdz šim es esmu rīkojusies nepareizi. Turpmāk es rīkošos labāk.” Es pacēlu uz augšu savu labo roku un piebildu: „Esmu gatava strādāt kopā ar jums. Mēs roku rokā kopīgi palīdzēsim Skolotājam Likuma izlabošanas procesā.” Man par lielu pārsteigumu mēs visi trīs, kas pirms brīža strīdējāmies, tagad ar asarām acīs cieši salikām kopā savas rokas līdzīgi magnētiem.

Šī pieredze lika man saprast: kad parādās konflikti, tā ir tikai mana personīgā pieķeršanās savam viedoklim, kas traucē man ieraudzīt draugu praktizētāju gaišās puses. Kad es spēju ieskatīties sevī, tā ir kā elektrības plūsma, kas izveidojas starp mani un citiem skolniekiem, un cieši mūs saista ar Skolotāja Likuma izlabošanas procesu. Šis skats man joprojām ir acu priekšā, atgādinot, ka man ir jāskatās sevī. Es zinu, ka ir vēl daudzas lietas, kuras es neesmu izdarījusi pietiekami labi. Taču man ir Skolotājs, un man ir Likums. Visas manas pieķeršanās tiks likvidētas, pilnveidojoties Dafa. Es vēlos izglābt vēl vairāk cilvēku un atgriezties mājās kopā ar Skolotāju! Tāpat es vēlos pateikt paldies visiem skolniekiem, kuri strādā Epoch Times. Paldies visiem rietumu un ķīniešu praktizētājiem par šo pašaizliedzīgo sadarbību, palīdzību un atbalstu tik daudzu gadu garumā! Un noslēgumā es vēlētos īpaši piebilst, ka mana sirds piepildās ar pateicību katru reizi, kad mūsu kontā ienāk samaksa par pārdoto reklāmas laukumu, neatkarīgi no tā vai tā ir liela vai maza!

Paldies, Jums, Skolotāj! Paldies, jums, draugi-praktizētāji!

Ja ir kas neatbilstošs manā pieredzē, lūdzu norādiet man to.