Nopietnos pārbaudījumos izšķiroša nozīme ir stingrai ticībai Skolotājam un Fa

Es biju plānojis uzrakstīt savu pieredzi vienas dienas laikā un tad nosūtīt to uz Minghui.org interneta mājaslapu. Sāku rakstīt ap pulksten vieniem, bet apmēram pulksten četros sajutu diskomfortu visā ķermenī. Bija tāda sajūta, it kā es būtu sasaistīts ar virvi.

Apmēram septiņos vakarā es atgriezos pie rakstīšanas, taču pēc stundas man sāka migloties acis, sāka sāpēt ribas krūškurvja abās pusēs, bet kājas kļuva aukstas kā ledus. Es apsēdos uz gultas un sāku raidīt taisnās domas.

Ap to laiku mana mazmeita atgriezās mājās pēc vakara nodarbībām. Viņa bija pazaudējusi mācību grāmatu un nevarēja pabeigt mājasdarbu. Mazmeita raudādama meklēja grāmatu pa visu istabu un vainoja mani tās pazušanā. Pagāja stunda, līdz viņa atrada grāmatu, bet es tikmēr nevarēju mierīgi raidīt taisnās domas. Es zināju, ka tie bija ļaunuma izraisīti traucējumi.

Ap desmitiem vakarā sāpes no muguras sāka izplatīties uz krūtīm, un es vairs nevarēju pacelt rokas. Pēc pusstundu ilgas domu raidīšanas gribēju atpūsties un atlaidos gultā. Pēc pāris minūtēm man sāka sāpēt visa ķermeņa augšdaļa, un es ar grūtībām pagriezos uz sāniem. Lai apsēstos, nācās krietni piepūlēties, ķermeni pārņēma karstums. Es ātri pietupos blakus gultai, bet, stiepdamies pēc spilvena, sajutu, ka nevaru iztaisnot muguru. Sāpes bija tik mokošas, ka man sāka šķebināt un iesāpējās vēders, tāpēc es devos uz vannasistabu.

Nodomāju, ka tas ir mānīgs stāvoklis, ko ir izraisījušas ļauno spēku vajāšanas, un man nevajag to atzīt. Pēc šīs domas parādīšanās nelabums, vemšana un caureja acumirklī pazuda, bet pārējie simptomi saglabājās. Gribēju lūgt trešajā stāvā dzīvojošo prakses biedru palīdzēt man raidīt taisnās domas, bet sāku šaubīties, domādams, ka šis ir mans personīgais pārbaudījums, kurš jāiztur man pašam. (Vēlāk es izpratu, ka tas nebija pārbaudījums, bet gan ļauno spēku izraisītās vajāšanas.)

No sāpēm es pārklājos sviedriem. Apsēdies uz sliekšņa, nolēmu raidīt taisnās domas, bet, paskatījies augšup, ieraudzīju, ka dēla istabā vēl deg gaisma. Nevēlēdamies, lai viņš man traucētu, piecēlos un gāju atpakaļ. Jau pēc pāris soļiem sajutu spēcīgas sāpes, šķita, it kā divi milzīgi naži ietriektos man krūtīs un pārgrieztu ķermeni uz pusēm. No sāpēm man aizrāvās elpa un sākās drebuļi, neprātīgi sitās sirds, un es jutu, ka man ļimst ceļi.

Centos noturēt līdzsvaru, lai nenokristu, bet sāpes neļāva skaidri domāt, piepildot visu manu apziņu. Pēkšņi izdzirdu balsi: „Ļaunums ir atnācis pēc tevis, lai paņemtu tavu dzīvību.” Tikai tad es beidzot sapratu, kas notiek, un nodomāju: „Jūs uzdodat vēlamo par īstenību! Savu dzīvību es jums neatdošu.”

Es virzījos uz priekšu, nokritu Skolotāja portreta priekšā uz ceļiem un lūdzu palīdzību. Tad apsēdos lotosa pozā. Elpošana bija vāja, un es šūpojos uz priekšu un atpakaļ. Lai arī sāpes bija neciešamas, es teicu ļaunumam: „Tu mani vajā tik spēcīgi, ka nevaru ne gulēt, ne stāvēt, ne sēdēt. Tu sagādā man tik lielas sāpes. Šodien es tevi iznīcināšu. Es necelšos, kamēr neiznīcināšu tevi pilnībā. Skolotāj, lūdzu, stipriniet mani!”

Es sajutu, ka enerģijas plūsma piepildīja manu ķermeni un iztaisnoja muguru. Es pacēlu delnu, kaut arī sāpes mugurā bija neciešamas. Nodomāju, ka tas ir labi.
Skolotājs ir teicis:

„Mēs uzskatām, ka labs vai slikts rezultāts ir atkarīgs tikai no vienas cilvēka domas.” („Džuaņ Faluņ”, 4. lekcija)

Tajā mirklī mana elpošana normalizējās. Caurdurošās sāpes abās ķermeņa pusēs atkāpās, tās izkusa kā verdošā ūdenī iemests ledus, neatstājot pēdas.

Tikai dažu minūšu laikā sāpes, kas bija pārņēmušas visu manu ķermeni, pazuda, it kā nekad nebūtu bijušas.

„Kad skolnieku taisnās domas ir spēcīgas, tad Skolotājam ir spēks apgriezt Debesis”. (Dzejolis „Skolotāja žēlsirdība pret skolniekiem” no dzejas krājuma „Hun Jiņ II “)

Skolotājs vēlreiz mani izglāba, iznīcinot ļaunumu, kas centās atņemt man dzīvību.

Šī vajāšana bija ļoti smaga. Pēc tam es sāku meklēt sevī, lai atrastu nepilnības, kuras ļaunums izmantoja, un atklāju pacietības trūkumu, tieksmi izrādīt sevi un cīnīties. Es koncentrējos uz darāmo lietu izpildi, izrādīju tieksmi pēc komforta, atslābinājos, mācoties Likumu, un nepiegriezu pietiekamu vērību taisno domu raidīšanai.

Pārdomājis notikušo, nolēmu dalīties gūtajā izpratnē ar citiem praktizētājiem. Es ceru, ka mana pieredze noderēs viņiem kā atgādinājums nopietna pārbaudījuma brīdī.

Daudzu gadu laikā mēs esam lasījuši daudz līdzīgu rakstu Minghui.org interneta mājaslapā. Slimības karmas iespaidā daži praktizētāji ir pēkšņi nomiruši. Šajā jautājumā es esmu nonācis pie dažām izpratnēm.

1. Iespējams, viņi ilgu laiku nevarēja atpazīt savas pieķeršanās un tāpēc nevarēja tās novērst. Ļaunums pieķērās šīm nepilnībām un pastiprināja vajāšanas.

2.Viņi jau bija nodzīvojuši likteņa lemtos dzīves gadus, un viņu dzīves ilgums tika pagarināts, lai viņi pilnveidotos; bet viņi necienīja šo iespēju pilnveidoties, nepraktizēja centīgi, un tā vietā vienkārši baudīja parasta cilvēka dzīvi.

3. Nopietna pārbaudījuma brīdī viņi, guļot gultā, lūdza palīdzību Skolotājam, bet viņu apziņā taisnās domas sajaucās ar cilvēciskajām.

Ikviens zina, ka mums ir jānoliedz ļaunā vajāšana, taču to pateikt ir vieglāk nekā izdarīt. Ejot cauri nopietniem pārbaudījumiem, stingrai ticībai Skolotājam un Fa ir noteicošā nozīme. Neatkarīgi no tā, cik nikns ir ļaunums, tas nespēj izvairīties no Budas atmaksas. Katra skolnieka pilnveidošanās un paaugstināšanās atrodas Skolotāja žēlsirdīgajā un cēlajā aizsardzībā. Bez Skolotāja mums nekas neizdotos.

Lai iedvesmotu citus, vēlos atgādināt Skolotāja vārdus:

„Būt uzcītīgam nozīmē, ka viņš ik mirkli spēj kontrolēt savus vārdus un rīcību, pievērš lielu uzmanību savām domām, spēj būt stingrs pret sevi un parasti spēj uzstādīt sev stingras prasības. Tieši tādi ir tie, kuri ir uzcītīgi sevis pilnveidošanā.” (Likuma izklāsts Fa konferencē ASV galvaspilsētā”)

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2015/1/4/147829p.html