Iet ceļu, ko bruģējis mūsu Skolotājs

Sveicināti, godātais Skolotāj!

Sveicināti, draugi praktizētāji!

Es vēlos dalīties ar visiem savā pilnveidošanās pieredzē, kas gūta, strādājot plašsaziņas līdzekļos.

Shen Yun reportāžu veidošana valstīs ar nezināmu svešvalodu

Es esmu no Beļģijas, un pēdējo gadu laikā esmu veidojusi Shen Yun reportāžas dažādās Eiropas valstīs. Šā gada aprīļa beigās Shen Yun ar izrādēm atbrauca uz Milānu. Tā bija otrā reize, kad Shen Yun uzvedumi notika Itālijā, un vietējā reportieru komanda nebija tam īpaši gatava. Angļu Epoch Times nosūtīja pieredzējušu austriešu reportieri B, lai viņš strādātu kopā ar trim vietējiem reportieriem. Arī NTD televīzija izveidoja starptautisku komandu reportāžu veidošanai – kā reportieris šajā komandā bija vietējais praktizētājs A, kinooperatora pienākumus veica praktizētājs no Lielbritānijas, un vēl bulgāru izcelsmes praktizētājs no Romas koordinēja loģistiku. Tikmēr reportieri no vietējās Epoch Times komandas palīdzēja mums ar transkripciju un tulkošanu.

Trīs dienu laikā notika trīs uzvedumi. Šogad man tā nebija pirmā reize, kad redzēju Shen Yun uzvedumu. Es noskatījos to otrajā vakarā pēc starpbrīža. Brīnišķīgās ainas teātrī saviļņoja skatītājus, un viņi sāka aplaudēt. Es pēkšņi sapratu, ka Skolotājs visām dzīvajām būtnēm ir paredzējis vislabākās un visskaistākās lietas. Neraugoties uz to, cik zemu viņi ir noslīdējuši šajā pasaulē, un cik ļoti viņi ir apmaldījušies šajā realitātē, [un ir] labi vai slikti, Skolotājs ikvienai dzīvajai būtnei ir paredzējis visu to labāko.

Skolotājs dzīvajām būtnēm ir devis tik daudz, bet cilvēki to nesaprot. Pat Dafa sekotāji, iespējams, nespēj to pilnībā saprast.

Skolotāja izvēle nosaka nākotni. Tā kā Visuma īpašība tāda būs arī nākotnē, arī man ir jāsniedz citiem vislabākais. Es jautāju sev, kas būtu vislabākais, ko dot citiem? Drīz vien man prātā radās atbilde, ka visbrīnišķīgākās lietas ir nesavtīgās lietas, kas tikušas pilnveidotas Dafa, un nesavtīgās sirdis, kam rūp tikai citi cilvēki.

Man ir jāsniedz cilvēkiem vislabākās lietas – vienalga, kas viņi būtu – dzīvās būtnes vai draugi praktizētāji. Dažas dienas vēlāk es turpināju jautāt sev, vai es patiesi vēlos to darīt. Kad biju satraukta un jutos nožēlojami, es jautāju sev: vai es vēl arvien vēlos to darīt? Kad pienāk Sjiņsjin pārbaudījums, nav viegli likt sev domāt tādā veidā, bet mēs esam Likuma izlabošanas perioda Dafa sekotāji, mums nav izvēles.

Otrajā dienā TV producējumā bija ieviesušās dažas kļūmes, un Epoch Times intervijas nebija ideālas. Reportieris B, kurš bija atbildīgs par Epoch Times reportāžām, lūdza visus reportierus ierasties plašsaziņas līdzekļu centrā agrāk, lai mēs varētu kopā mācīties Likumu un izpildīt vingrojumus. Pēc tam, kad bijām to izdarījuši, B ierosināja mums salikt kopā rokas un vienlaicīgi ķīniešu valodā pateikt: „Palīdzēt Skolotājam izlabot Likumu, un glābt dzīvās būtnes.”

Tajā dienā mēs mācījāmies „Likuma izklāstu 2013. gada Amerikas Rietumkrasta Likuma konferencē”, kur Skolotājs saka: „Taču neizpildīt savu zvērestu ir bīstami! Kāpēc tā? Jums ir atbildība! Jūs esat Likuma Izlabošanas Perioda Dafa sekotāji!”

Mācoties šo rindkopu, vārds „atbildība” mirdzēja, un tas satricināja manu dvēseli. Nekad iepriekš, kad lasīju šo rindkopu, es nebiju piedzīvojusi tik nopietnu misijas sajūtu.

Tajā dienā abu plašsaziņas līdzekļu intervijas izdevās ļoti labas. Dažās nākamajās dienās tieši itāļu ET reportieri palīdzēja mūsu TV komandai ar tulkojumiem un transkripciju. Reportieris A no NTD, kura angļu valoda nebija tik laba kā pārējiem, palīdzēja sakārtot intervēto personu vārdus un amatus. Visu to nakti ET reportieri bija ļoti aizņemti, jo mums bija daudz labas kvalitātes interviju, un NTD reportierim A nācās palīdzēt ar transkripciju. Kad sūtīju reportiera A transkripciju tulkošanai uz angļu valodu, es aptvēru, ka šī transkripcija faktiski bija tikai īss kopsavilkums. Es biju apstulbusi. Tādēļ apsēdos blakus A un lūdzu viņu to pārtaisīt. Viņš trīs reizes teica, ka ir jau pabeidzis to, bet, kad es vēlreiz pārbaudīju, tad atklāju, ka tas vēl joprojām bija tālu no oriģinālās intervijas teksta. Kad es redzēju, ka tas, ko viņš beigu beigās uzrakstīja, bija trīs reizes garāks nekā oriģinālais teksts, man vairs nebija pat asaru, ko raudāt.

Pulkstenis bija jau gandrīz trīs no rīta, un divi no trīs itāļu ET reportieriem bija devušies prom. B sēdēja man pretī, redzot mani ar ļoti samocītu sejas izteiksmi berzējam pieri.

Kad beidzot šī transkripcija bija pabeigta, un es biju gatava nosūtīt to tulkošanai vēl vienam itāļu ET reportierim C, pārslodze bija izsmēlusi šī reportiera C iespēju robežas. Viņš teica man, ka vairs nespēj ar to strādāt, un viņš sāka skaidrot B, kāpēc viņš to vairs nedarīs. Viņa skaidrojums noveda mani līdz robežai, līdz visbeidzot es neizturēju. Asaras lija man pār vaigiem.

Man nebija nekādu sūdzību par C, bet pirms pusstundas es savā sirdī nosodīju A, kurš bija sagatavojis drīzāk kopsavilkumu, nevis transkripciju. Tā bija ironija, ka tagad viņš tieši man blakus uzcītīgi rakstīja datorā, un tajā mirklī tā bija mana vienīgā atbalstu sniedzošā cerība. Es raudāju nevis tādēļ, ka jutos dusmīga vai ka man būtu nodarīts pāri, bet tādēļ, ka vārds „atbildība”, ko dienā ieraudzīju lekcijā, atbalsojās manā sirdī. Mums bija tik daudz lielisku interviju, bija nepieciešams vēl tikai viens solis, vēl viens solis...

C izveda mani uz balkona ieelpot svaigu gaisu, bet ik reizi, kad vien iedomājos par vārdu „atbildība”, tas bija kā āmura sitiens pa manu sirdi. Asaras arvien tecēja man pār vaigiem.

Tajā brīdī es izdzirdēju atskanam balsi no iekštelpām: „Ko mums tagad darīt?” Kāds atbildēja: „Raidīsim taisnās domas.”

Es tur stāvēju drebēdama un šņukstēdama, līdz atgriezos atpakaļ telpā vēl arvien trīcēdama, taču es zināju, ka man tajā mirklī bija nepieciešamas taisnās domas. Es sakrustoju kājas, pacēlu plaukstu, un mana sirds ātri nomierinājās. Manā prātā radās spēcīga doma: vai tu tici Skolotājam?

Protams, ticu, jo Skolotājs bija ieplānojis, ka mums ir tik daudz labu interviju, un noteikti ieplānos veidu, kā pārvērst tās ziņu reportāžās. Vai tu tici Skolotājam? Jā, ticu. Draugi praktizētāji vēl arvien raidīja par mani taisnās domas, viņi gaidīja, kamēr sakopošu spēkus. Es nevarēju kavēt citus ar savām emocijām. Tādēļ atbrīvoju kājas un sēdos atpakaļ pie sava datora. Asaras vēl arvien tecēja, bet es vairs nebiju panikā. Draugi praktizētāji nolaida plaukstas un arī atsāka savu darbu.

C pienāca pie manis pajautāt, vai ir kaut kas, ko viņš tomēr varētu darīt. Es atbildēju, ka nē, ka viss ir kārtībā. Es viņu patiešām sapratu: ikviens praktizētājs ir pieredzējis situāciju, kad Sjiņsjin pārbaudījums sasniedz mūsu konkrētā brīža spēju robežu, un faktiski viņa ET itāļu kolēģi bija aizbraukuši pirms viņa, un viņš bija palīdzējis mums veikt transkripcijas un pārtulkot vairākas ļoti garas intervijas, tieši viņš no visiem saviem kolēģiem bija palicis visilgāk. Es sapratu arī to, ka, veidojot Shen Yun reportāžas, mums tiks sagādātas šādas grūtas izvēles. Šīs izvēles pārbauda mūsu robežas, bet piedāvā mums arī ceļu, lai paaugstinātos. Tieši tā, kā ar to tagad saskāros es.

Kad C bija devies prom, A bija vienīgais telpā esošais itālis, kurš tikai nedaudz prata runāt vienkāršā angļu valodā. Pamazām vien, pēc rūpīgām pārbaudēm un labojumiem, bija atlikuši vairs tikai divi grūti tulkojumi. Mēs varējām palūgt palīdzību vēlāk. Ar jau esošajiem tulkojumiem bija vairāk nekā pietiekami, lai izveidotu vairākus ziņu blokus.

Es teicu A, ka viņš var iet gulēt, bet viņš pastāvēja uz to, ka sēdēs man blakus, un atvainojās par iepriekš notikušo. Viņš teica, ka nebija zinājis, ka transkripcija nozīmē pārrakstīt interviju vārdu pa vārdam. Tagad viņš to saprata un skatījās sevī. Es teicu viņam, ka tā patiesībā bija mana vaina. Man viņš bija kā brīnišķīgs pārsteigums. Tad viņš atbildēja: es strādāju Likumam, tu arī strādā Likumam, vai ne?

Viņa vārdi atgādināja man Skolotāja lekciju „Likuma izklāsts 2013. gada Lielās Ņujorkas Fa konferencē”, kur Skolotājs piemin, kā dievišķa būtne pārvieto kalnu: „Daži cilvēki saka, ka uzskata sevi par diezgan tīriem, bet faktiski tas tā nav; viņiem ir visāda veida haotiskas pasaulīgas domas un daudzas lietas, kas izveidojušās pēc piedzimšanas. Pat tā doma, kuru tu uzskati par ļoti vienkāršu, iespējams, ka tās izejas punkts un cēlonis vai lietas, kas to pavada, nav tīras.”

Vēlāk A man stāstīja, ka viņš Shen Yun reportāžu veidošanu uzskatīja par ļoti svētu. Ik reizi pēc intervijas veikšanas viņš juta, ka galva bija piepildīta ar enerģiju, un viņš varēja sajust kaut ko ar lielu spēku iespiežamies viņa Debesu acī. Viņa šķīstums lika man patiešām nokaunēties. Tas, kas man lika izjust vēl lielāku kaunu, bija mani aizspriedumi pret viņu pašā sākumā.

Reportieris B devās mājup uz savu valsti, izlidojot piecos no rīta. Pēc tam, kad es pabeidzu pirmo[ziņu] bloku un atpūtos, es redzēju, ka B bija ieradies mājās un nosūtījis man divus e-pastus, pilnus ar izsaukuma zīmēm: skat, ko jūs, NTD cilvēki, esat nointervējuši!

Vašingtonā plaši pazīstams dizainers; pasaules lielākās izklaides kompānijas reģionālais vadītājs; kundze, kura dēvēja sevi par psihiatri, bet patiesībā bija vadošā balerīna un apmācījusi valsts[līmeņa] balerīnas u.c. Šķita, it kā reportāžu izveides gaita būtu iekavējusies, bet patiesībā bija tā, ka mums tika dots vairāk laika un iespēju uzzināt šo vērtīgo cilvēku patieso identitāti. Reportieris C no EET pēc tam dalījās ar mani, ka viņš ir ļoti pateicīgs par šo reportāžu veidošanas pieredzi, jo tā ļāva viņam atgūt to sirdi, kāda viņam bija, uzsākot pilnveidošanos.

Visā šajā procesā bija vēl daudz vairāk lietu, ko būtu vērts atcerēties, it īpaši tas, ka mēs saņēmām lielu bezierunu atbalstu gan no priekšējās līnijās esošajiem praktizētājiem, gan arī attālināti. Tas viss pierādīja, ka Likuma izlabošanas projektos nav tā saucamā varoņa, kurš cīņu izcīna viens pats, bet ir harmonisks un nesagraujams mehānisms, kas veidojas no īstena atbalsta starp praktizētājiem, kas savu „es” atliek malā.

Nepieķerties savām spējām

Skolotājs „Likuma skaidrojumā 2003. gada Laternu festivāla laikā ASV Rietumkrasta Fa konferencē” sacīja: „Daži ir vairāk spējīgi vienā jautājumā, citi kādā citā – tādēļ jums noteikti nevajadzētu ļaut vaļu savām domām. Tu saki, ka tev ir ir tik lielas spējas un tā tālāk, un tā joprojām, bet to visu tev ir devis Likums! Patiesībā, tas viss tā nenotiktu, ja tu nebūtu sasniedzis to spēju līmeni. Likuma izlabošanai bija nepieciešams, lai tava gudrība sasniegtu to pakāpi, tādēļ tev noteikti nevajadzētu domāt, ka tu esi tik spējīgs. Daži praktizētāji vēlas, lai es pārbaudītu viņu spējas un iemaņas. Taču patiesībā es domāju – tas viss ir manis dots, tādēļ nav nepieciešamības skatīties.”

Šī lekcija man vienmēr ir atgādinājusi, lai nepieķeros savām spējām. Visāda veida pārbaudījumi ir palīdzējuši man šo pieķeršanos atmest. Septembrī ar šādu iespēju es sastapos atkal.

Man bija tas gods iesaistīties divu ļoti populāru TV programmu izveidē. Abi producenti par mani ir augstās domās. Taču man vienmēr ir piemitis mazvērtības komplekss, un es nespēju iet ar augsti paceltu galvu. Septembra sākumā dokumentālā filma, kuru izveidoju vienai no programmām, bija gatava pārraidīšanai. Dažas dienas pirms televīzijas pārraides datuma šo dokumentālo filmu skatījās galvenajā birojā. Taču vadītājs ar filmu nebija īpaši apmierināts un nolēma to nepārraidīt. Kad producente pateica man šos jaunumus, viņa ar vainas sajūtu man vairākkārt jautāja: „Vai tu par to būsi ļoti noskumusi?” Viņa man arī teica, ka, pat ja vadītājam nepatika, tas nenozīmē, ka tas nav labs stāsts, jo arī iepriekš vadītājs ir noraidījis dažas labi skatītas programmas.

Es atkārtoti teicu, ka ar mani viss ir kārtībā, bet pēc klausules nolikšanas jutos neomulīgi. Es sapratu, ka ārēji bija redzams, ka dokumentālo filmu noraidīja vadītājs, bet tā patiesais iemesls bija pilnveidošanās un liktenis. Es zināju, ka man jāskatās sevī, bet mana galva bija piepildīta ar visdažādākajām domām: domāšanas veids, kas saistīts ar izrādīšanos, un kas pieauga dokumentālās filmas veidošanas procesā; grūtības un netaisnības, ko piedzīvoju šajā procesā; vainas sajūta par to, ka nespēju labi darīt trīs lietas un nespēju sabalansēt savu laiku, vienlaikus strādājot divās programmās utt. Šķita, ka daudzos aspektos man nebija taisnība, un man bija nodarīts pāri. Mana galva bija piepildīta ar šādām juceklīgām lietām, līdz nākamajā rītā man prātā ienāca doma: visas tavas spējas īstenībā nav tavējās.

Galu galā, nav svarīgs mans mazvērtības komplekss un sevis noniecināšana pagātnē vai jušanās neērti par neizteikto atzinību pašlaik – tas, kas patiesi aiz tā visa stāvēja, bija fakts, ka es uztvēru visas šīs spējas kā „savējās”. Patiesībā tās ir Likuma ieroči, ko Skolotājs ir dāvājis šim cilvēciskajam ķermenim, lai [tas] apliecinātu Likumu. Tas, ka es uztvēru tās kā savas personīgās, radīja man uztraukumus par ieguvumiem un zaudējumiem. Pēc tam, kad to sapratu, es jutu, ka no manas sirds ir novēlies liels akmens, es jutos atslābusi un atjaunota.

Paldies, Jums, Skolotāj, par to, ka dāvājāt man iespēju paveikt tik godājamas lietas!

Paldies, Jums, Skolotāj, par to, ka pārveidojat mani par pilnīgi jaunu būtni!