Men Haožaņs – izcils Tanu dinastijas dzejnieks

Men Haožaņs (689.-740.g.) bija dižens Tanu dinastijas pastorālā žanra dzejnieks.
Viņa dzeja, kurā aprakstīta noslēgtā un lauku dzīve, izcēlās ar vienkāršu, svaigu un dabisku stilu, kas vairāk atspoguļoja dzejnieka personīgos uzskatus par dzīvi, nevis viņa literāro prasmi.

Ilustrācija: Zona Jeh, Epoch Times

Men Haožaņs piedzima tradicionālā literātu - intelektuāļu ģimenē. Līdz 40 gadu vecumam viņš dzīvoja vientulībā, apmeklējot tikai savu slimo māti. Tāpat kā daudzi vientuļnieki senatnē, viņš mājās studēja literatūru un apguva zobenu cīņas mākslu. Laiku pa laikam viņš audzēja dārzeņus un bambusu, taču nedarīja to ražas dēļ, bet gan tādēļ, lai izkoptu savu raksturu. Pēc 40 gadu vecuma, pēc neveiksmīga mēģinājuma iestāties valsts dienestā, viņš lielāko dzīves daļu pavadīja kā vientuļnieks savās mājās vai arī ceļoja, lai vērotu dabas skatus.

Būdams jau vairāk nekā 40 gadu vecs, Men Haožaņs devās uz galvaspilsētu kārtot eksāmenu, lai kļūtu par valsts amatpersonu. Galvaspilsētā viņš satika dažus dzejniekus un dažādās svinībās dziedāja savu dzeju. Men Haožaņs ātri kļuva populārs, un viņa dzejoļi patika premjerministram un citiem valstsvīriem, kas bija dzejas cienītāji. Reiz kādās svinībās viņam radās iespēja iepazīties ar galma ierēdņiem. Taču tajā dienā, ar draugiem apcerot poēziju, viņš bija dzēris pārāk daudz vīna un nolēma uz tikšanos neiet. Tādēļ tika runāts, ka viņš „dod priekšroku baudai, nevis slavai”, lai gan daudzi uzskata, ka viņš negāja uz tikšanos, jo bija pārliecināts, ka izveidos karjeru bez rekomendāciju palīdzības.

Men bija satriekts, kad uzzināja, ka viņš nav nokārtojis eksāmenu un nav izvēlēts valsts dienestam. Vīlies viņš ātri uzrakstīja dzejoli, kurā vainoja sevi, ka nebija centīgāk gatavojies eksāmenam, tomēr tajā bija jūtams aizvainojums par to, ka viņš nav ticis pietiekami novērtēts. Stāsta, ka dzejnieka draugam reiz izdevies ieteikt viņu imperatoram. Sākumā imperators augstu novērtējis viņa talantu, bet pēc tam šī dzejoļa tonis raisīja viņā nepatiku. Tobrīd Men saprata, ka pienācis laiks atteikties no mēģinājumiem izveidot karjeru valsts pārvaldē.

Viņš nolēma atstāt galvaspilsētu un uz visiem laikiem atgriezties savā vientuļnieka dzīvē. Pirms aizbraukšanas viņš vienam no saviem labākajiem draugiem atstāja dzejoli. Tajā dzejnieks aprakstīja savas dzīves nepastāvīgumu šajā laika periodā, drūmiem vārdiem pauda savu vilšanos, ar saviļņojumu slavēja dažus tuvākos draugus un pauda savu stingro nostāju doties tālu prom un izbaudīt daosa-vientuļnieka dzīvi.

Zināmā mērā šis viņa neveiksmīgais mēģinājums iestāties valsts dienestā kļuva par lielu veiksmi pastorālās dzejas cienītājiem Ķīnā, jo daudzi no Men Haožaņa dzejas šedevriem tika uzrakstīti tieši pēc tam. Viņa dzejā atspoguļojas optimistiskā, naivā, patīkamā un vienkāršā daosa-vientuļnieka iekšējā pasaule.

Men Haožaņs kopā ar savu draugu Van Veju ir tikuši atzīti par diviem izcilākajiem ainavu apdzejotājiem Tanu dinastijas laikā, un viņa dzeja atstāja ietekmi arī uz Japānas dzeju.

Raksts turku valodā: http://tr.clearharmony.net/articles/a114572-Tarihsel-Figurler-Meng-Haoran-%E2%80%9CTang-Hanedanliginin-Meshur-Sairi%E2%80%9D.html