Glābt dzīvās būtnes ar mākslas un tradicionālās kultūras palīdzību

Labdien, godājamo Skolotāj!

Labdien, draugi praktizētāji!

Esmu praktizētāja no Latvijas un Likumu saņēmu pirms desmit gadiem. Daudzus gadus mūsu praktizētāju vidē nenotika nozīmīga piedalīšanās starptautiskos projektos, taču pēdējo gadu laikā ir notikušas būtiskas pārmaiņas. Savas dzīves laikā esmu nodarbojusies ar daudzām lietām, un lielu savas dzīves daļu man ir bijusi saskarsme ar mākslu un kultūru. Biju pārsteigta un līdz šim nebiju domājusi, ka lietām, ar kurām kādreiz esmu nodarbojusies, būs nozīme dzīvo būtņu glābšanā un ka manas iegūtas iemaņas varētu būt noderīgas.

Gribētu padalīties ar savu pilnveidošanās pieredzi, saskaroties ar dažādiem mākslas veidiem un tradicionālo kultūru dzīvo būtņu glābšanas projektos Likuma izlabošanas procesa laikā.

Skaidrot patiesību caur tradicionālās kultūras vērtībām

Viena no sadaļām Clearharmony interneta vietnē, kurā tiek skaidrota patiesība, ir stāsti par tradicionālo ķīniešu kultūru.

Tradicionālā kultūra man vienmēr ir likusies dārga, jo seno laiku stāsti nes sevī daudz gudrības. Senos laikos cilvēki vēl nezināja Visuma likumu, bet zināja, ka morāle un tikumība ir lietas, kas palīdz cilvēkam būt labākam un iegūt laimīgu nākotni, tāpēc no paaudzes uz paaudzi tika nodotas vērtīgākās atziņas. Pagājušā gada nogalē arī man radās iespēja iepazīties tuvāk ar senajiem ķīniešu stāstiem par tikumību un morāli – es sāku tulkot ķīniešu idiomas Clearharmony interneta vietnei.

Iesākumā mani vairāk saistīja paši stāsti un tajos ieliktā morāle. Tulkoju pa vienai idiomai nedēļā uz katru publikācijas reizi. Tāpēc reizēm gadījās, ka saistībā ar citiem projektu darbiem, es nepaspēju iztulkot kādu no iknedēļas idiomām un likās, ka tam nav lielas nozīmes. Ar laiku es ievēroju, ka reizēm nevaru atrisināt kādus jautājumus savā pilnveidošanās ceļā un atrisinājums ir bijis tai idiomā, kuras tulkojums kavējās. Tā es sapratu, ka idiomu tulkošana – tas ir viens no maniem pilnveidošanās ceļiem, un šis pienākums man ir jāveic ar daudz lielāku atbildību.

Reizēm man ir sanācis caur ķīniešu idiomu stāstiem stāstīt par īstenību, labestību un pacietību saviem darba kolēģiem, draugiem un radiniekiem un konstatēt, ka tās atstāj pozitīvu iespaidu uz klausītājiem, jo stāsti ir interesanti un pamācoši.

Skolotājs teica:

„Cilvēks ir kā trauks, un viņš būs tas, kas tur būs ielikts. Viss, ko cilvēki redz ar acīm un dzird ar ausīm, tā ir vardarbība, erotika, cīņa par varu literārajos darbos, dzīšanās pēc pašlabuma reālajā pasaulē, dzīšanās pēc naudas un citas dēmoniskās dabas izpausmes. Kad cilvēka galva ir piepildīta ar šīm lietām, tad neskatoties uz to, kā viņš uzvedas, viņš ir patiesi slikts cilvēks. Cilvēka rīcību vada domāšana. Ko gan cilvēks, kuram galvā ir tikai tādas lietas, spēs izdarīt?”

Vēl Skolotājs teica:

„Un otrādi, ja cilvēks pieņem, labās, tradicionālās cilvēces idejas un normas, kuras pastāvējušas jau tūkstošiem gadu, tic taisnai rīcībai un standartiem, un piepilda sevi tikai ar labām lietām, tad kāda būs šī cilvēka rīcība? Neskatoties uz to, kādas ir šī cilvēka izpausmes, viņš vienalga būs patiesi labs cilvēks.” (Kanons „Saplūst ar Likumu” no grāmatas ”Uzcītīgas pilnveidošanās būtība”).

Patiesības skaidrošana caur parādēm

Šī gada pavasarī Latvijā pēc ilgāka pārtraukuma atkal notika praktizētāju pieredzes apmaiņas konference. Līdztekus pašai konferencei notika arī pasākumi pilsētā, un tai skaitā parāde Rīgas ielās.

Lai padarītu gājienu cauri pilsētai krāsaināku un piedotu tam lielāku Likuma spēku, ar citu valstu praktizētāju palīdzību mums bija iespēja pirmoreiz parādes gājienam pievienot bundziniekus un Debesu fejas. Noskaņojums bija pacilājošs un abas dalībnieku grupas ātri apguva nepieciešamās iemaņas, un parādes dienā viss noritēja veiksmīgi. Tas iedvesmoja praktizētājus paaugstināt prasības pret sevi un nākamajā parādē, kura tradicionāli ik gadus norisinās kādā citā Latvijas pilsētā – Ventspilī, jau izveidojās bundzinieku un Debesu feju grupas.

Lai izietu parādē, bija nepieciešams Debesu fejām uzšūt tērpus. Tā kā man bija iemaņas tērpu modelēšanā un šūšanā, tad uzņēmos šos pienākumus. Meklējot risinājumu, kā to izdarīt, es daudzreiz skatījos NTD TV rīkoto ķīniešu tradicionālās kultūras konkursu videoierakstus, kuros bija redzami dažādu dinastiju ķīniešu tērpi. Videoierakstus skatījos daudzkārtīgi, lai spētu sajust šo tērpu būtību, piegriezuma īpatnības un spētu precīzi un atbilstoši šīm tradīcijām izveidot tērpu. Vislabāk man patika Tanu dinastijas tērpi, kuri izskatījās ļoti eleganti un patiesi līdzinājās Debesu būtņu tērpiem, tāpēc piedāvāju uzšūt Debesu fejām šai dinastijai raksturīgos tērpus.

Izvēlējāmies piemērotu modeli, lai fejas tajos varētu arī dejot. Kopā ar vēl vienu praktizētāju izvēlējāmies piemērotus audumus, apdares materiālus un rotājumus. Šeit konstatējām, ka mans sapnis kādreiz ir bijis būt par tērpu modelētāju, bet otras praktizētājas – būt par modeli, un tagad šīs sirdij tuvās lietas mums noder, darot Dafa lietas.

Piedalīšanās Ventspils pilsētas svētku parādēs jau bija kļuvušas par tradīciju. Gan iepriekšējā gada parādes sagatavošanā, gan arī šī gada pasākumos man sanāca daudz sadarboties ar kādu citu praktizētāju. Pārrunājot organizatoriskos jautājumus, saskaņojot darbības, materiālus un nepieciešamo noformējumu parādē izmantojamajai platformai, mēs sazinoties veltījām tam daudz laika. Šādi sadarbojoties, mēs saskārāmies ar daudz un dažādiem pilnveidošanās jautājumiem, kad dalījāmies ar savām pieredzēm un kopīgi meklējām risinājumus jautājumos, kas nevirzījās uz priekšu, kā vajadzētu. Šai laikā parādījās arī konfliktsituācijas, kad ne vienam, ne otram vairs nebija vēlēšanās sadarboties. Taču citu praktizētāju atbalsts sagatavošanas procesā bija neliels, tāpēc neskatoties uz personīgo noskaņojumu, nācās atgriezties pie jautājumu risināšanas un sadarboties. Lai arī kādas veidojās situācijas, pastāvīgi nācās atcerēties Skolotāja teikto par to, ka kooperācija un koordinācija starp praktizētājiem ir svarīgākais dzīvo būtņu glābšanā un Likuma izlabošanas procesā, un tad, kad mēs koordināciju un kooperāciju nolikām pirmajā vietā, atrisinājās arī citi sarežģītāki jautājumi.

Tā kā mēs koordinējoties pavadījām kopā salīdzinoši daudz laika, tad ievēroju, ka, daloties ar pieredzēm un pārrunājot kādus sarežģītākus jautājumus, šis praktizētājs man manu problēmu gadījumā vienmēr teica vienus un tos pašus vārdus, kādam ir jābūt praktizētājam – ka viņš pats vienmēr meklē sevī, kur viņš nav pietiekami labi izdarījis un ka praktizētājam nav jādzenas pēc pašlabuma u.t.t Es parasti tad noklusēju, jo man likās, ka tas ir pārspīlēti un ka manā jautājumā man ir taisnība, ko tur vairs meklēt sevī. Taču, beidzot sarunu, es arvien biežāk pieķēru sevi pie domas, ka pēc kāda neilga brīža sev saku, ka tagad varu atslābināties, ka neviens mani neredz, un ka tagad varu ieskatīties sevī un atrast, kas manī nav bijis pietiekami tīrs. Ar laiku es izpratu, ka esmu atbrīvojusies no bailēm, kas bija nostājušās kā barjera manā pilnveidošanās ceļā. Bailes no nosodījuma, ja atzīšu, ka esmu nepilnīga, bailes būt sliktai, bailes no citu viedokļa. Tagad tās sāka pazust un es arvien vieglāk šo ikdienas treniņu laikā sāku pieļaut, ka atrodu sevī nepilnības un laboju tās uzreiz. Skolotājs Likuma izklāstā Pasaules Faluņ Dafa dienā 2014. gada Likuma konferencē Ņujorkā atgādina: „Taču, lai pa kādu ceļu tu bēgtu, tu nevari sasniegt Pilnību, izjūtot bailes. Jebkuras bailes ir pieķeršanās.” Tad tās kā pieķeršanās arī ir jāatmet.

Parādei tika sagatavoti arī lieli un krāsaini lotosa ziedi platformai, uz kuras tika demonstrēti pieci vingrojumi, un kopumā viss noritēja labi. Varēja just, ka pilsētas svētku laikā cilvēkus šis skaistums iepriecināja. Daudzi, kuri pēc parādes nāca uz pilsētas Rātslaukumu meklēt praktizētājus, lai uzzinātu ko vairāk par praksi, teica, ka ieraudzījuši mūs ejam tieši pilsētas svētku parādē.

Man arī radās iespēja gūt paaugstinājumu šajā procesā, jo kad pārskatīju parādes fotogrāfijas, mans skatiens arvien biežāk aizkavējās pie Debesu feju grupas. Tērpu krāsas, harmoniskā saskaņa, kuru veidoja vienādās tērpu līnijas un kontūras, praktizētāju iekšējais gaišums un saulainā diena kopumā iedeva man jaunu skatījumu. Tas bija tik brīnišķīgi, ka es iedomājos, ka tik skaisti varētu izskatīties Debesīs un vienā mirklī sapratu, ka visas šīs zemes lietas nav nekādu pārdzīvojumu vērtas salīdzinājumā ar tik dievišķām lietām.

Līdz ar šo procesu man nāca arī izpratne par ķīniešu tradicionālo kultūru, kurā cilvēki mācēja ģērbties, un apģērbs tika radīts ar cieņu pret cilvēka ķermeni. Formas un līnijas varēja veiksmīgi noslēpt auguma nepilnības, krāsas un rotājumi - notušēt nēsātāja patieso vecumu. Cilvēki senajos laikos patiesi mācēja ģērbties ar cieņu!

Džeņ, Šaņ, Žeņ izstādes projekts

Kopš 2012. gada nogales Latvijas praktizētājiem radās iespēja sākt aktīvi darboties Džeņ, Šaņ, Žeņ izstādes projektā. Jau pirms vairākiem gadiem, 2006. gadā, izstāde jau bija viesojusies Latvijā, taču kopš tā laika nekas tālāk šajā projektā nebija pavirzījies.

Mākslas darbu kolekcija pa šiem gadiem jau tika krietni papildināta. Mums nācās visu sākt no jauna gan ar gleznu aprakstiem, gan ar pārējām aktivitātēm, kas saistās ar izstādes novadīšanu: telpas darbu izstādīšanai, atbalsts, publicitāte. Tikāmies projekta ietvaros reizi nedēļā, mācījāmies kopīgi Likumu, dalījāmies ar pieredzēm un pamazām virzījāmies soli pa solim uz priekšu.

Tā kā man jau bija iepriekšēja pieredze mākslas jomā, tad man likās, ka vislielāko ieguldījumu projekta virzībā es varētu dot ar gleznu aprakstu tulkošanu un citu izstādes tekstu un materiālu sagatavošanu. Strādājot pie gleznu aprakstu tulkojumiem, man nācās dziļi ieskatīties gleznās un pārdomāt sižetus, lai varētu precīzāk iztulkot aprakstā minēto. Manā rīcībā bija gleznu apraksti, kas bija tapuši vairāku gadu garumā, un bija redzams, ka praktizētāji citās valstīs šajā procesā ir sasnieguši paaugstināšanos savā izpratnē, un mums viņi ir ātri jāpanāk ļoti īsā laikā, lai tiktu līdzi Likuma izlabošanas procesam arī šajā projektā. Ar visu centos dalīties projekta tikšanos laikā un kopīgi mēs spējām diezgan īsā laikā panākt nokavēto.

Radās izpratne, ka atšķirībā no citām valstīm, izstādes skatītājiem mūsu reģionā ir nepieciešams gida stāstījums, lai caur šo stāstījumu palīdzētu cilvēkiem saskatīt mākslas patieso būtību un izstādes Džeņ, Šaņ, Žeņ nesto vēstījumu. Strādājot ar tekstiem, man nācās ļoti daudz ko noskaidrot par elementiem, kas attēloti gleznās, un saistās ar tradicionālo ķīniešu kultūru, un kuri bez šīm zināšanām varbūt pat nepiesaistītu skatītāju uzmanību. Mācījāmies saskatīt, kādas atšķirības ir starp Austrumu un Rietumu mākslas izpausmes veidiem un kā gleznās šie elementi tiek apvienoti. Gidiem bija svarīgi noturēt līdzsvaru savā stāstījumā, lai neapgrūtinātu izstādes apmeklētāju ar pārāk garu un detalizētu stāstījumu, bet patiešām dotu dzīvajām būtnēm iespēju sevi glābt.

Skolotājs teica: „Tēlotājmākslai ir nozīmīga vieta cilvēku sabiedrībā. Tāpat kā citas cilvēces kultūras formas, tā var veidot priekšstatus cilvēku sabiedrībā un iespaidot cilvēku estētiskos uzskatus. Koncepcija par to, kas ir skaits un patiesā skaistuma izpratne, kādai būtu jābūt cilvēkiem, ir cieši saistīta ar cilvēces morāles kritērijiem un standartiem.” (Likuma izklāsts sanāksmē, kas veltīta mākslas jautājumu apspriešanai, Li Hundži, 2003. gada 21. jūlijs, Vašingtona, Kolumbijas apgabals, ASV).

Tā kā Skolotājs Likuma izklāstā sanāksmē, kas veltīta mākslas jautājumu apspriešanai, ir teicis, ka ”tikumībai ir jābūt mākslas pamatā, tad, savukārt arī māksla atstāj iespaidu uz cilvēkiem”, es izpratu, ka māksla veido saikni starp cilvēkiem kā saziņas veids un šādā saziņā cilvēki var nodot viens otram skaituma, izziņas un izjūtu daudzveidību daudz lielākā mērā, nekā to ir iespējams izdarīt ar vārdiem. Tāpēc mākslai tās dažādajos izpausmes veidos ir liela nozīme dzīvo būtņu glābšanā. Visumā ir neizmērojami daudz kosmisko ķermeņu un dažādu pasauļu. Lai no kuras būtu nākušas dzīvās būtnes, katrā no šīm telpām būs bijuši atšķirīgi izteiksmes veidi un kritēriji, bet mākslas valoda ir tā, caur kuru visvienkāršākajā veidā ir iespējams nodot visdaudzveidīgāko informāciju. Tāpēc svarīgi ir glābt dzīvās būtnes ar mākslas izteiksmes līdzekļu palīdzību, jo citādi ar zemiem morāles kritērijiem un personīgu kritēriju izveidotu pasaules uztveri cilvēki tiešā veidā ātri iet bojā.

Projekta ietvaros praktizētājiem bija dažādi pienākumi, taču, tā kā man likās, ka man vienīgajai no visiem ir vislielākā pieredze mākslas jomā, tad izteicu savu viedokli gandrīz visos ar projektu saistītajos jautājumos. Laiku pa laikam tas radīja sasprindzinājumu projekta darbībā, jo sanāca, ka visās lietas sāka dominēt vienīgi mans viedoklis, kā visam būtu jābūt pareizi, un tā jau bija galējība uzskatos un radīja neapmierinātību projekta dalībniekos. Tikai ilgākā laika posmā, paaugstinot savu izpratni par mākslu, tās izteiksmes veidiem un būtību, uzklausot Skolotāja teikto un darbojoties izstādes projektā, es spēju sevī saskatīt tās nepareizās iezīmes, ko manī bija atstājusi dzīve mākslas pasaulē vēl Padomju Savienības pastāvēšanas gados. Šī atziņa palīdzēja man mainīt savus uzskatus un pieeju daudzām lietām un palīdzēja saskatīt pareizos principus mākslas būtībai. Izstādes projekta ietvaros nonākot saskarsmē ar māksliniecisko vidi, arī es pati nespēju ilgu laiku izprast, kāpēc attieksme mākslas iestādēs un starp mākslas cilvēkiem pret izstādi bija noliedzoša, atturīga, ar pretenzijām, līdz projekta vadītājs kādā reizē padalījās ar izpratni, ka mūsu postpadomju telpā mākslas vidē joprojām valda šis personības kults, kur izstādes panākumi tiek mērīti ar paša mākslinieka slavas svariem.

Tas bija kā signāls man, lai sāku skatīties sevī un meklēt, kur mani uzskati joprojām ir palikuši dzīves laikā iegūto priekšstatu līmenī, kāpēc līdz šim es nespēju to ieraudzīt ne sevī, ne apkārtējā vidē. Tikai laika gaitā man izdevās sevī atpazīt šīs nepareizās izpausmes kā vēlmi pastāvīgi atrasties uzmanības centrā vai gaidot atzinību par paveikto.

Patiesās mākslas vērtības mums ir dotas no dievišķajām būtnēm. Lai kāds no mākslas veidiem tas būtu – tēlotājmāksla, skatuves māksla vai kāds cits veids, tas dod cilvēkiem iespēju izprast labo un ļauno un izdarīt savu izvēli, esot uz robežas, no kuras vairs nav atgriešanās. Lai glābtu vairāk dzīvo būtņu, ir jāpieliek vairāk pūļu un centības, un to mums pastāvīgi aicina darīt mūsu cienījamais Skolotājs.

Jau 2013. gada sākumā viena pēc otras notika divas izstādes, ar ko aizsākās mākslas izstādes ceļš Latvijā. Gada nogalē decembrī vienā no Latvijas pilsētām – Liepājā pilsētas muzeja telpā tika atklāta Speciālās kolekcijas izstāde, vēlāk – 2014. gada februārī izstāde viesojās arī citā Latvijas reģionā - Vidzemes pilsētā Valmierā.

Skolotājs ir teicis: „Ja cilvēks vēlas atainot Dievu, tad padomājiet par to: Dievi ir gaiši, vareni, tie izstaro labestīgu enerģiju, un tas dod labumu cilvēkiem - tie, kuri glezno vai veido statujas, mākslas darba radīšanas laikā gūst labumu. Tajā pašā laikā radot mākslas darbu ar Dieva attēlu, māksliniekam veidojas labsirdīgas domas un, turklāt Dievi var palīdzēt viņam pastiprināt viņa taisnās domas, likvidēt karmu viņa ķermenī un likvidēt domu karmu. Pēc tam, kad cilvēks ieraudzīs tādu mākslas darbu, viņš var gūt labumu, viņa dvēsele var tikt skarta, viņa apziņā var parādīties labsirdīgas domas, un tas ļaus viņa būtībai tapt cēlsirdīgākai. Kad Dievi ieraudzīs, ka cilvēkam ir taisnas domas, viņi palīdzēs tam atbrīvoties no nelaimēm un grūtībām. Tad kāds ceļš ir labāks cilvēkam?” (Likuma izklāsts sanāksmē, kas veltīta mākslas jautājumu apspriešanai, Li Hundži, 2003. gada 21. jūlijs, Vašingtona, Kolumbijas apgabals, ASV).

Izstādes skatītāji bija pārsteigti par iespēju apskatīt izstādi kopā ar gidu, un pēc izstādes apskates no sirds pateicās gidiem par stāstījumu, kas reizēm bija ļoti dziļi aizkustinājis viņu sirdis. Acīmredzamas izmaiņas notika ar skatītājiem pēc tam, kad viņi bija apskatījuši tēmu „Vajāšanas Ķīnā”. Viņi kļuva uzmanīgāki un jūtīgāki pret turpmāko izstādes daļu. Tāpat atmiņā ir palicis kāds izstādes apmeklētājas teiktais par profesora Džan veidoto Budas statuju: „Viņš taču izskatās kā dzīvs!”.

Paldies, Skolotāj!

Paldies, draugi praktizētāji!