Mans ceļš uz brīnišķīgo praksi Faluņ Dafa

Labdien, cienījamo Skolotāj!

Labdien, draugi praktizētāji!

Šobrīd man ir 41 gads. Ar Faluņ Dafa praksi iepazinos 2010. gada februāri, kad man bija 37 gadi.

Līdz praksei es biju uzņēmējs un vadīju salīdzinoši lielu uzņēmumu. Laikā, kad iepazinos ar Dafa praksi, es biju pilnībā sasaistīts ar materiālo pasauli, un man jau bija liels apjoms dažādu pieķeršanos.

Neskatoties uz to, ka vairāk vai mazāk man labi veicās, uz to brīdi jau pilnībā biju zaudējis savus iekšējos dzīvības spēkus. Es jutos izsmelts, un kādu laiku mani nomāca pavisam nopietna sajūta, ka savu dzīvi esmu nodzīvojis.

Reiz sarunā ar draugu, kurš šobrīd ir centīgs Dafa praktizētājs, runājām par dažādām lietām, un es sāku aizdomāties par to, vai tiešām visa mana dzīve paies cīņā par dažādiem dzīves labumiem un izdevīgumu. Neticēju, ka tas viss tā arī turpināsies. Bija noteikta sajūta, ka ir jānotiek kaut kam lielam, kaut kam bezgalīgam, bet man vēl nebija nojausmas par to, kas tas īsti būs.

Kādu dienu draugs ieminējās, ka ir redzējis cilvēkus parkā, kuri dziļā mierā izpilda ilgstošus vingrinājumus. Es nopratu, ka redzētais viņu bija iekšēji saviļņojis, jo vēlāk viņš ierosināja, ka vajag par to vairāk padomāt. Pienāca diena, kad es saņēmu no sava drauga uzaicinājumu apmeklēt pirmo Faluņ Dafa nodarbību. Tā mēs sarunājām un aizgājām. Skolotājs 1996. gada konferencē Sanfrancisko jautājumos un atbildēs ir teicis: „Tā kā šī parasto ļaužu sabiedrība atrodas maldos, tad ir neiespējami, ka piepeši atlidos svētais un teiks tev mācīties šo Likumu. Tā nevar notikt, jo tad tiks izkliedēti parasto ļaužu maldi. Ja maldi tiks izkliedēti, tad vairs nebūs iespējas izprast, un pilnveidoties būs grūti. Tāpēc ļoti daudzas lietas, ar kurām saskaras cilvēks, pirmajā acu uzmetienā šķiet pilnīgi nejaušas, taču patiesībā tās nebūt nav nejaušas.”

Sākotnēji man nebija īstas sapratnes par praktizēšanu, un es gāju tikai izpildīt vingrojumus. Tomēr jau ar pirmajām reizēm sapratu, ka Faluņ Dafa ir kaut kas ļoti neparasts. Tieši no tā brīža ar mani sāka notikt neparastas lietas, kuras bija cieši saistītas ar manu personību un iepriekšējo dzīvi. Skolotājs grāmatā „Džuaņ Faluņ” ir teicis: „Tev – praktizētājam no šā brīža dzīves ceļš tiks mainīts. Mans Likuma ķermenis pārkārtos tavu likteni.” Tagad redzu, ka it nekas manā dzīvē nebija noticis nejauši vai ārpus Diženā Likuma. Viss iepriekš bija tieši saistīts ar šo iespēju.

Soli pa solim sāku mācīties Diženo Likumu un ar katru apmeklēto nodarbību sāku ievērot vismaz dažus Dafa principus. Pavisam drīz sāku justies arvien labāk. Atguvu iekšējo enerģiju, un man atgriezās vēlme dzīvot. Sāku redzēt daudz no tā, kas notiek apkārt, ko es nekad nebiju redzējis, un tas viss raisīja manī dziļu apbrīnu. Es biju sajūsmā par gudro Visumu, un to bija grūti noslēpt. Grāmatā „Džuaņ Faluņ” Skolotājs ir teicis: „Mūsu skolā pilnveidošanās galvenokārt norit parasto ļaužu sabiedrībā, tu nevari sevi norobežot no laicīgās pasaules. Pilnveidoties ir nepieciešams pilnīgi apzināti. Tev jāsaglabā normālas attiecības ar citiem cilvēkiem. Katrā ziņā tavam Sjiņsjin ir jābūt ļoti augstam, dvēseles stāvoklim – ļoti taisnam”. Man vajadzēja mācīties saglabāt mierīgu sirdi, nepieķerties brīnumiem, kas man bija atklājušies, it īpaši pēc 2010. gada Eiropas konferences apmeklējuma, kad sāku piedzīvot lielas pārmaiņas un dažādus procesus.

Pirmajā Romas konferences rītā mēs devāmies uz parku, lai kolektīvi izpildītu vingrojumus. Ieejot parkā, viss bija saulains un mirdzēja. Pēc koordinatoru komandas praktizētāji nostājās skaistās rindās, tā lai visiem pietiktu vietas. Tas bija patiešām brīnišķīgs skats. Iekšēji mēģināju atbrīvoties no domām, tomēr tās bija nevaldāmas. Sākoties pirmajam vingrojumam „Buda izstiepj tūkstoš rokas”, negaidīti viss izmainījās. Manī ieplūda silts gaišums, kas ienāca tik pilnīgi, ka mani izkausēja uzreiz pašā dziļumā.

Sajutu, kā asaras ritēja pāri vaigiem, bet manu nepilnīgo daļu bija pārņēmis kauns. Man bija kauns par to, ka es bija laimīgs. Es neko tik īpašu nebiju piedzīvojis. Vēlāk mēs visi devāmies krāšņā, garā gājienā pa Romas pilsētu, kurš noslēdzās Romas rātslaukumā. Tas bija mans pirmais gājiens, kurš bija veltīts dzīvo būtņu glābšanai.

Otrajā konferences dienā praktizētāji dalījās ar pieredzēm. Vairākas no tām es neuztvēru, tāpēc diena man pagāja dažādās pretrunās. Pastiprināti domāju par trīs īpašībām „Īstenība, Labestība, Pacietība” un paļāvos uz to, ka viss notiek, tā kā tam ir jānotiek. Pašā vakarā pirms gulētiešanas ar cilvēciskām domām nodomāju, ka konference varēja būt pilnīgāka, kad sajutu kaut ko neparastu. Uzreiz sākās ļoti satraucošs process. Tā notika pirmo reizi, kad caur manu apziņu lidoja ainas no realitātes, kuru es īsti neatceros, tomēr es to ļoti labi zināju. Šis process bija tik skaidrs, ilgs un jaudīgs, ka man šķita, ka es aizmigu tikai no rīta. Pamodos izsalcis, tomēr ar labu fizisko pašsajūtu, it kā es būtu attīrīts no lielas daļas melnās karmas. Pēc kopējām brokastīm ar dažiem praktizētājiem pārdomāju brīnumaino Visumu, kad process pēkšņi sākās no jauna. Šoreiz tas viss notika daudz skaidrāk, paralēli šai realitātei un neskaitāmas reizes spēcīgāk. Ainas no daudzajām plaknēm, visas bez apstājas neapturami lidoja caur manu apziņu, atsevišķi pa kadriem. Paliku ļoti satraukts un sāku šaubīties par sevi, tāpēc centos, cik vien mierīgi var par to pateikt citiem. Es biju ļoti nepieredzējis, un kopš prakses uzsākšanas bija pagājuši tikai 8 mēneši. Tajā brīdī kāds praktizētājs nomierinoši sāka dalīties ar sapratni par Dafa prakses augsto līmeni, par daudzām dažādajām plaknēm, kurās notiek procesi, par to, kā Skolotājs mums palīdz, un par to, ka visos stāvokļos ir ļoti svarīgi saglabāt mierīgu sirdi. Toreiz vēl nezināju, ka tas bija mūsu Latvijas grupas koordinators. Drīz pēc pieredzes apmaiņas tā mirkļa procesi harmoniski izbeidzās. Vēlāk viss piedzīvotais man ļoti, ļoti noderēja pilnveidojoties tālāk, un es atkal sapratu, ka nekas nenotiek nejauši.

Romā es piedzīvoju to, ko es negaidīju un par ko pat iedomāties nevarēju. Cilvēciskie priekšstati līdz tam bija pilnībā bloķējuši manu izpratnes spēju, taču spēcīgajā Dafa praktizētāju laukā tie ar neticamu spēku, kārtu pa kārtai tika attīrīti.

Atpakaļceļā mani bija pārņēmusi neaprakstāma tīrības sajūta. Tas vieglums visā ķermenī, ko bija devusi Romas konference, to nevarēja salīdzināt ne ar ko citu. Gribējās to saglabāt kā kaut ko īpašu, tomēr uzreiz sapratu, ka mēs atgriežamies laicīgo cilvēku sabiedrībā, un viss, ko mēs saņēmām Romā, ir domāts tam, lai mēs katrs varētu tālāk veikt mums uzticēto misiju.

Tā es sāku arvien cītīgāk praktizēt. Šis laiks sakrita ar pasaules ekonomikas un finanšu krīzi. Pēc 2 gadu pūlēm man nācās zaudēt biznesu, kā rezultātā drīz pēc tam es zaudēju māju, zemi, auto un visu iekrāto iedzīvi. Bez visa tā es vēl paliku parādā naudu un no manis novērsās liels skaits cilvēku. Gandrīz vai nespēju pieņemt un saprast, ka tas viss notiek ar mani. Visa mana iepriekšējā dzīve bruka un izzuda ļoti strauji. Manai apziņai sākās pārdabisks stāvoklis. Bija nepieciešama neizmērojama pacietība izturēt, pieņemt nosodījumus, samierināties un sadzīvot ar tuvāko cilvēku šaubām. Ātri pienāca mirklis, kad mans vienīgais glābiņš bija Skolotāja lekcijas. Tas bija vienīgais, ko es varēju pieņemt, vienīgais, kam es ticēju. Vienu brīdi domāju, ka es krītu bezdibenī un tā visa vairs nav īstenība, bet Skolotājs grāmatā „Džuaņ Faluņ” ir teicis: „Ja pilnveidojoties tu patiesi seko īstenam ceļam, tad neviens pēc sava prāta neuzdrošināsies tev kaut ko nodarīt. Turklāt tevi aizsargā mani Likuma ķermeņi, un tev nedraud nekādas briesmas.” Tas bija Skolotājs, kurš man ļāva to visu izturēt. Joprojām izjūtu dziļu pateicību mūsu žēlsirdīgajam Skolotājam.

Šajā grūtajā laikā es mācījos Likumu, un tik cik man ļāva sapratne, es balstījos tikai uz to. Par spīti visam, man tieši šajā laikā strauji uzlabojās veselība, burtiski ar katru jaunu zaudējumu es sajutos mierīgāk. Visos pārmetumos un grūtībās es jau spēju ieraudzīt to slikto, ko pats biju darījis pirms prakses. Reizē ar apziņas atgūšanu es nebiju īsti pamanījis, cik ļoti krasi bija mainījušies mani dzīvošanas ieradumi. Biju pārtraucis ēst gaļu, pilnībā atteicies no jebkādiem kaitīgiem ieradumiem. Man vairs nebija svarīgas uzslavas. Es biju arī stipri mainījis morālos principus savās attiecībās ar pretējo dzimumu. Grāmatā „Džuaņ Faluņ” Skolotājs ir teicis: „Pilnveidošanās procesam ir jānorit grūtībās, kurās var pārbaudīt, vai spēsi atmest visas savas jūtas un vēlmes un vienaldzīgi izturēties pret tām. Ja tu šīm lietām esi pieķēries, tad nespēsi pabeigt pilnveidošanos. Jebkurai lietai ir iepriekšnolemtības saikne.” Bija notikusi manu morāles kritēriju paaugstināšanās daudzos fundamentālos jautājumos, un es pat nebiju to īsti pamanījis. Skolotājs par to bija parūpējies. Paldies Skolotājam.

Kad pienāca mirklis, kad man vajadzēja iet strādāt algotu darbu, lai nopelnītu iztikai, es uz to jau skatījos ar mierīgu sirdi. Vienīgais mērķis man bija, lai šajā darbā es pēc iespējas vairāk varētu paveikt lietas atbilstoši Dafa principiem. Pateicoties tam, man iet arvien labāk, un uzņēmums, kurā strādāju, pamazām kļūst par stabilu uzņēmumu. Daudzi senākie paziņas pamazām atkal ar mani sarunājās un, kad vien ir piemērots brīdis, es viņiem pastāstu par Faluņ Dafa praksi. Ir prieks redzēt, ka daļa no uzrunātajiem cilvēkiem mēģina aiziet uz nodarbībām, daudzi ir lasījuši grāmatu „Faluņgun” un daži klausās Skolotāja audio lekcijas. Redzot to, es tagad vairāk saprotu, ko patiesi nozīmē brīnišķīgie vārdi „Īstenība Labestība Pacietība”.

Nu ir pienākuši nākamie pārbaudījumi. Šis gads manā prakses laikā ir pagājis gausi un dažādās pretrunās ar dažiem mūsu vides praktizētājiem. Savu iespēju robežās piedalos Dafa projektos, bet savu trūkumu un nepilnveidoto īpašību dēļ, es vēl nemāku ilgstoši un harmoniski sastrādāties, nemāku iekļauties mūsu kopējā praktizētāju laukā. Kad parasti cilvēki darīja kaut ko nepareizu – to es vēl varēju saprast, taču, kad tā rīkojas praktizētāji, tas man kļuva par pārbaudījumu, pēc kura es pats kritu arvien zemāk. Es joprojām citos redzēju trūkumus, un ar to attaisnoju savu atpalikšanu no kopējā ritma. Skolotājs 2011. gada Fa konferencē Ņujorkā ir teicis: „Kad jūs kopīgi kaut ko darāt, un starp jums rodas nesaskaņas, tas notiek cilvēcīgu uzskatu iespaidā. Tas ir praktizētāja stāvoklis pilnveidošanās procesā un tā notiek pavisam ne tāpēc, ka kāds ir slikts. Jūsu pilnveidotā puse jau vairs nav redzama, tā tika atdalīta no jums. Tas, ko jūs redzat, tā vienmēr ir vēl nepilnveidotā daļa.” Runa nebija par citiem, bet par mani. Tagad saprotu, ka, ja es tikšu vaļā no tieksmes uzspiest savu izpratni par lietām, viss sakārtosies. Jebkuras pretrunas ir mana iespēja atmest savas vājības un izlabot sevi. It īpaši, man vispirms ir jāskatās tikai sevī. Tikai šāda iespēja man ļaus izlabot savus nepilnveidotos stāvokļus. Paldies Skolotājam.

Mēs praktizētāji rakstām pieredzes, lai varētu dalīties izpratnē, un mana sapratne ir tāda, ka šajā brīdī man kāds atkal palīdz, palīdz atgriezties pie Likuma un turpināt ceļu. Apbrīnojami neticami, bet arī šoreiz man ir dota iespēja turpināt ceļu. Man ir jāpamostas un jāatgādina sev – man, kā praktizētājam, ar lielu uzcītību ir labi jādara visas Trīs lietas bez nekādām atkāpēm.

Izmantojot izdevību, vēlos visiem pateikt paldies par lielo sapratni un labestību, ko šo gadu laikā pret mani visi ir izrādījuši. Man ir liels prieks redzēt, ka pārējie praktizētāji ir drosmīgi iesaistījušies daudzajos Dafa projektos, un nepaguruši glābj dzīvās būtnes. Tas ir patiesi apbrīnojami.

Paldies mūsu diženajam Skolotājam.