Manas pilnveidošanās pieredze

Labdien, godājamais Skolotāj!

Labdien, draugi praktizētāji!

Es sāku praktizēt Dafa 1999. gadā kopā ar savu mammu. Tad man bija tikai 8 gadi. Mēs kopā regulāri gājām uz kopīgo prakses vietu vingrot, nedaudz vēlāk mamma man iedeva grāmatu „Džuaņ Faluņ” un teica, lai es nekad no tās nešķirtos. Protams, ņemot vērā manus gadus, daudzas lietas es nespēju saprast, taču es vienkārši ņēmu grāmatu un pamazām lasīju. Kopš dzimšanas es biju slimīgs bērns, man bieži sāpēja galva un es regulāri slimoju ar gripu. Visas zāles, kuras es lietoju, man ne tikai nepalīdzēja, bet gan vēl paildzināja manu slimošanu. Tā kā lielāko daļu laika es jutos ļoti slikti, es nevarēju regulāri apmeklēt skolu. Vingrojumi atstāja lielu iespaidu uz manu veselības stāvokli, un jo biežāk es vingroju, jo labāk jutos. Kādu dienu, kad mamma paņēma mani līdzi uz kopīgo Likuma mācīšanos, man sākās vemšana un caureja, es nedaudz sabijos, taču skolnieki teica, ka nevajag uztraukties, un ka tas vienkārši ir ķermeņa attīrīšanās process.

Pēc kāda laika mana mamma apprecējās ar ķīniešu praktizētāju un mana dzīve būtiski mainījās. Es nonācu jaunā vidē, kurā lielākoties bija ķīniešu praktizētāji. Tagad man bija ķīniešu vecmāmiņa, kura kļuva par manu padomdevēju dzīvē. Viņa bieži ņēma mani līdzi mācīties Fa pie ķīniešu praktizētājiem. Šī vide man ļoti patika, un es jutu, kā tā ir viena liela ģimene.

Pilnveidošanās jautājumos vecmāmiņa izturējās pret mani ļoti stingri, piemēram, ja es lasīju grāmatu, tad viņa vienmēr jautāja man, ko es esmu iegaumējusi un ko sapratusi. Kad tika publicēts jauns Skolotāja kanons, es to lasīju vairākkārt, un pēc tam vecmāmiņa man uzdeva daudzus jautājumus un vaicāja par manu izpratni pēc izlasītā. Katras brīvdienas mēs gājām dalīt patiesību skaidrojošus materiālus, kā arī izbraucām uz kaimiņpilsētu, lai cilvēki arī tajā vietā varētu uzzināt patiesību par Dafa. Sākumā man bija lielas bailes dot kādam avīzi, es domāju, ka mani var nepareizi saprast, un es nespēšu neko sakarīgu pateikt par Dafa, taču vecmāmiņa mani vienmēr iedvesmoja. Viņa teica: „Agrāk tu tik daudz slimoji, bet tagad esi pilnīgi vesela; tā ir tik laba prakse, bet tu baidies par to pastāstīt citiem.” Tad es sakoncentrējos un pastiepu garāmgājējiem roku ar avīzi, un daudzi no viņiem ar prieku to paņēma, nebija gandrīz neviena, kas atteiktos. Mēs gājām ārā jebkuros laika apstākļos, neskatoties uz to, ka snieg vai līst, un, kad beidzām materiālu izdalīšanu, laiks parasti uzlabojās.

Reizēm man likās, ka vecmāmiņa savā rīcībā krīt galējībās, piemēram, viņa man neļāva skatīties tās multiplikācijas filmas, kas man patika, un ja man ļoti garšoja kāds ēdiens, tad vecmāmiņa teica, ka tā man ir tieksme. Ja es pļāpāju bez mitas, tad viņa teica, ka es nemāku kontrolēt savu runu. Mani tas ļoti kaitināja, un es nevarēju nomierināt savu sirdi. Ja vecmāmiņa man aizrādīja, tad tā vietā, lai atzītu savu vainu, es teicu, ka uzskatu savu rīcību par pareizu, un ka visi tā rīkojas. Es vienmēr izturējos tā, kā to apraksta Skolotājs: „Daži cilvēki vērtē sevi pēc jau pagrimušajiem mūsdienu morāles standartiem. Tā kā vērtēšanas kritēriji ir mainījušies, viņi uzskata, ka ir labāki par citiem." (Džuaņ Faluņ, 1. Lekcija) Reiz konferences laikā es spēlējos kopā ar citiem bērniem, kad piepeši pienāca vecmāmiņa un teica: „Kāpēc tu veltīgi iznieko laiku, nāc un paklausies skolnieku pieredzes.” Man nepatika, ka vecmāmiņa neliek man mieru un neļauj spēlēties, jo es taču biju bērns, taču nedaudz parūcot sev zem deguna, es cēlos un gāju.

Paaugoties es sapratu, ka veltīgi esmu dusmojusies uz vecmāmiņu, jo viņa man vēlēja tikai labu, un es biju viņai tikai pateicīga par viņas pieredzi un mācību, kuras man vēlāk ļoti noderēja. Vienkārši tajā brīdī es vēl nemācēju meklēt sevī trūkumus un nespēju mierīgi pieņemt kritiku.

Dažus gadus vēlāk vecmāmiņai atteica vīzas pagarinājumu, un viņa bija spiesta aizbraukt uz citu valsti, kur viņa saņēma bēgļa statusu. Tajā brīdī mana mamma pārstāja praktizēt un sāka daudz slimot, viņai bija grūti veikt mājas darbus un rūpēties par manu jaunāko brāli. Kādu dienu, kad es atnācu uz bērnudārzu pēc sava jaunākā brāļa, es sāku nevaldāmi raudāt, jo sapratu, ka tagad visas rūpes par ģimeni gulsies uz maniem pleciem, bet es tam nepavisam neesmu gatava. Tad es sapratu, ka manā pilnveidošanās ceļā ir iestājies lūzuma brīdis. Ir pienācis laiks, kad viss, kas manī ir ticis ielikts pagājušo gadu laikā – visa tā gudrība un izpratne, ir jāliek lietā, un es vairs nevaru tikai paļauties uz citiem. Šī doma arī kļuva par kodolu manī, kas stiprināja manu gribu.

Par vēl vienu pārbaudījumu man kļuva tas, ka mamma visādi centās mani atrunāt praktizēt, un pat negribēja mani laist uz kopējās prakses vietu. Taču es stingri viņai teicu, ka nepārstāšu praktizēt, jo prakse man ir devusi tik daudz labuma, un kā viņa vispār par kaut ko tādu var runāt. Es sapratu, ka, neskatoties ne uz ko, man ir cieši jātic Skolotājam un Fa. Skolotājs teica: „Pilnveidošanās ir nopietna lieta, katrs šķērslis, katra liksta – tas nekādā gadījumā nav joks” („Likuma lekcija Dafa konferencē Hjūstonā”, 1996. gadā). Tajā naktī es redzēju sapnī, ka mamma un mans īstais tēvs vilka mani aiz rokām katrs uz savu pusi – mamma pie sevis, atrunājot no prakses, bet tētis uz savu, aicinot iet uz baznīcu. Es pamodos stipri nosvīdusi, un viss mans ķermenis trīcēja. Šis stāvoklis turpinājās vēl dažas minūtes. Tad es nolēmu apsēsties un noraidīt Taisnās domas, lai iznīcinātu haotiskos dievus un visus ļaunuma faktorus, kas rada traucējumus, un pēc desmit minūtēm viss pārgāja, it kā nekas nebūtu bijis.

Pilnveidošanās ģimenē

Kad situācija ģimenē uzlabojās un mamma sāka justies labāk, es nolēmu sakārtot savu personīgo dzīvi. Tā kā man ilgstoši nācās uzņemties atbildību par daudzām lietām ģimenē, es uzskatīju, ka man ir pienācis laiks sākt dzīvot patstāvīgi. Es domāju, ka tā man būs daudz vieglāk, taču vēlāk es sapratu, ka tā vietā, lai ar prieku pieņemtu nedienas un grūtības, esmu gājusi apkārtceļu un domājusi tādā veidā izvairīties no problēmām. Patiesībā es smagi kļūdījos.

Par manu vīru kļuva praktizētājs no citas pilsētas. Es biju ļoti laimīga un domāju, ka tagad man sāksies jauna dzīve. Taču, tā kā manas sākotnējās domas jau nebija pareizas, tad mana dzīve kļuva tikai vēl smagāka. Man ar vīru bieži radās pretrunas, mēs bieži bezgalīgi ilgi strīdējāmies par sīkumiem. Man nepietika labestības un pacietības, lai piekāptos savam vīram, es uzskatīju viņa darbības par nepareizām no cilvēciskā viedokļa un pat nedomāju vispār kaut ko meklēt sevī. Tāpēc, ka neviens no mums nespēja rast izlīgumu, mēs pastāvīgi kritizējām viens otru un sāpinājām viens otru ar vārdiem. Viss tas aizvainojums, kas krājās manā sirdī, pārvērtās par milzīgu kalnu, kuru, likās, nav iespējams pastumt malā. Tā kā es pārstāju skatīties uz lietām no Likuma viedokļa, tad visas lietas manā dzīvē sāka pasliktināties. Es ilgstoši nevarēju atrast darbu, un kad atradu, tas nebija uz ilgu laiku un atalgojums bija neliels. Mans fiziskais stāvoklis arī spēji pasliktinājās un man bija ļoti smagi. Vēlāk man tomēr izdevās atrast darbu, taču bija jāstrādā arī brīvdienās, kad notika kopīgās nodarbības un pasākumi. Tā es tiku atdalīta no grupas un par to manā sirdī bija ļoti liels rūgtums. Es nevarēju atstāt darbu, jo bez manas algas mums bija grūti iztikt, un darbu atrast man arī nebija viegli. Visu savu brīvo laiku es veltīju Dafa lietu veikšanai, taču man tik un tā ļoti pietrūka mūsu grupas. Mani māca skaudība pret vīru, jo viņam bija vairāk laika Dafa lietu veikšanai, kā arī tam, lai kopīgi mācītos Fa grupā.

Neapmierinātība un aizvainojums bija mani tā pārņēmis, ka es neko vairs nespēju mierīgi apdomāt, un, pat mācoties Fa, es nevarēju izprast un paaugstināties. Kādu dienu es piezvanīju praktizētājai un pastāstīju par savu situāciju. Es teicu viņai, ka jūtu, it kā es attālinos no Dafa, un man nepietiek spēka, lai spertu soli uz priekšu kādās lietās. Viņa teica, ka man vajag atcerēties, kāpēc es šurp esmu atnākusi, un vajag vairāk mācīties Likumu ar mierīgu sirdi, visu apdomāt un pameklēt sevī, un ka viņa mani atbalsta. Man radās liela vēlme mainīt sevi un ātrāk paaugstināties, taču priekšā mani jau gaidīja pārbaudījums, kuru es nespēju izturēt. Atnākot mājās, mums ar vīru atkal izveidojās skandāls, un man neizdevās paciest un noklusēt, gluži otrādi, es sāku vēl vairāk strīdēties, pierādot sava viedokļa pareizumu, un tajā brīdī mans vīrs tik ļoti sadusmojās, ka pat iesita man. No rīta pamostoties, es sapratu, ka tālāk tā vairs turpināties nevar, ka turpinot tā rīkoties tālāk, es nespēšu atgriezties mājās kopā ar Skolotāju, un ka man ir ļoti svarīgi izlabot savu sirdi.

Es noteicu sev mērķi pašos pamatos mainīt sevi, sāku kontrolēt savas domas un rīcību, strādāju pie tā, lai palielinātu savu pacietību un labestību. Es atlaidu no savas sirds aizvainojumu un centos labāk izprast savu vīru. Es nolēmu, ka darīšu visu iespējamo, izmantojot visu savu brīvo laiku un iespējas. Ceļš līdz manam darbam ilga vairāk nekā divas stundas, un es izmantoju to, lai mācītos Fa. Tiklīdz es spēru šo soli uz priekšu un sāku strādāt ar sevi, situācija sāka mainīties. Manas attiecības ar vīru sāka uzlaboties, darbā direktors man piedāvāja jaunu amatu, un no tirdzniecības vietas es pārgāju strādāt birojā ar vispārpieņemto piecu darba dienu darba laiku un divām brīvdienām. Jaunajā amatā man bija nepieciešamas daudzas iemaņas, kuras man vajadzēja apgūt pašos pamatos, taču es ļoti ātri visu apguvu un strādāju šajā darbā joprojām. Arī darbs man kļuva par pilnveidošanās vidi. Taču ne ar visiem darbiniekiem man izveidojās labas attiecības. Kad mūsu birojā tika apvienotas nodaļas, mani apvienoja ar darbinieci, ar kuru neviens negribēja kopā strādāt. Darba laikā viņa bieži vien nodarbojās ar citām lietām, stundām ilgi varēja runāt pa telefonu par lietām, kas nav saistītas ar darbu, bet pēc tam vispār iziet no kabineta un visu darbu atstāt man vienai. Tāda izturēšanās mani vienkārši izveda no pacietības un es izteicu viņai savu neapmierinātību, cenšoties paskaidrot viņai, ka tā darīt nav pareizi. Taču no tā viņa kļuva vēl neapmierinātāka. Vēlāk es sapratu, ka man jābūt iecietīgākai arī pret viņu, un ka tikai personīgais piemērs var likt viņai aizdomāties. Es vairs nedusmojos uz viņu, un, kad viņa gāja prom, es klusējot pieņēmu viņai adresētos telefona zvanus un palīdzēju viņai darbā. Mūsu attiecības drīzumā uzlabojās.

Patiesības skaidrošana ķīniešiem

Tā kā es uzaugu starp ķīniešiem, es brīvi iemācījos runāt ķīniešu valodā, un ļoti skaidri sapratu, ka šī spējas man atklājās, pateicoties Dafa. No pašas bērnības es gāju izplatīt informatīvās lapiņas ķīniešu valodā. 2000. un 2001. gadā situācija bija īpaši saspringta, jo daudzi ķīnieši bija noticējuši meliem un negribēja ņemt mūsu materiālus. Viņi ar naidu acīs plēsa mūsu informatīvos materiālus un lauza patiesību skaidrojošos diskus, bet vēlāk meta tos zemē. Redzot viņu draudīgās sejas, es biju nedaudz nobijusies, taču sapratu, ka daru pareizas lietas un ka vienkārši ir nepieciešams laiks, lai viņi mūs saprastu.

Drīz vien 2002. gadā iznāca laikraksta Epoch Times redakcija ķīniešu valodā Da dzjijuaņ, kas kļuva par brīnišķīgu instrumentu patieso faktu atmaskošanā. Kopā ar citiem skolniekiem mēs katras brīvdienas gājām to izplatīt lielākajos tirgos, kur strādāja ķīnieši. Mēs gājām divatā, bet laikrakstu bija vairāk nekā 500 eksemplāru. Lai apstaigātu visus, mums bija nepieciešams daudz laika. Šajā procesā es pārvarēju daudzas lietas sevī, tādas kā nogurums, karstums, bailes un daudz ko citu. Kad cilvēcīgās lietas bija spēcīgākas par mani, ķīnieši nelabprāt ņēma materiālus un dzina mūs prom. Tad mēs apstājāmies, raidījām domas un gājām tālāk, aizgaiņājot projām no sevis katru nepareizu domu.

Pateicoties regulārai materiālu izplatībai, daudzi mainīja savu attieksmi pret Dafa. Šī procesa laikā pilnveidojās arī manas ķīniešu valodas zināšanas. No stāvokļa, kad neuzdrošinājos sākt runāt, es nonācu līdz stingrai pārliecībai, un kad man jautāja, kur es tik labi iemācījos runāt ķīniešu valodā, es atbildēju, ka mana vecmāmiņa bija ķīniete, un praktizē Faluņgun. Daudzi bija pārsteigti, to dzirdot, taču pastāvīgi kontaktējoties un lasot materiālus, viņi ne tikai mainīja savu attieksmi, bet kļuva arī par mūsu draugiem. Ar laiku praktizētāju, kuri darbojās šajā projektā, kļuva vairāk, un mēs varējām kontaktēties ar vēl lielāku skaitu ķīniešu.

Reiz, dažas dienas pirms kārtējās materiālu izplatīšanas ķīniešiem, man parādījās vējbakām līdzīgi simptomi. Mazi pūslīši pārklāja visu manu ķermeni un es pat nevarēju gulēt, jo arī galva bija noklāta ar šiem pūslīšiem. Piedevām, man vēl pacēlās augsta temperatūra. Līdz materiālu izplatīšanai palika viena diena un es nezināju, kā man rīkoties, un vai man ir vērts kaut kur iet. Es baidījos par to, ka mans stāvoklis var radīt sliktu priekšstatu par Dafa. Tomēr es nolēmu, ka ir jāiet, un ja kaut kas man neļauj iet darīt Dafa lietas, tad tie ir traucējumi. Līdzko es sāku izdalīt materiālus, tā sastapos ar pazīstamu ķīnieti, kurš bija ļoti priecīgs saņemt svaigu laikraksta numuru. Viņš paskatījās uz mani un teica, ka es šodien labi izskatos, par ko es biju pārsteigta un sākumā domāju, ka viņš joko. Taču viņš to teica pilnā nopietnībā, un kad es parādīju sarkanos pūslīšus uz savas sejas, viņš teica, ka vispār tos neredz. Es uzreiz sapratu, ka ar šiem vārdiem viņš gribēja teikt, ka, neskatoties uz savu stāvokli, tu esi izgājusi, un tev ir tik laba sirds, bet tu vēl domā par kaut kādiem pūslīšiem. Tās dienas laikā ne viens ķīnietis neko neteica par manu stāvokli, bija gluži pretēji – visi bija ļoti priecīgi mani redzēt. Pateicoties šim gadījumam, es ieguvu ārkārtīgi vērtīgu pieredzi par to, cik svarīgi ir turēt Taisnas domas un noliegt veco spēku plānus.

Otrs gadījums notika īsi pirms kārtējā laikraksta numura iznākšanas. Pamostoties no rīta un pošoties, es piegāju pie spoguļa un piepeši ieraudzīju, ka ar manu seju kaut kas nav tā, kā vajag. Ieskatoties es ieraudzīju, ka zem labās acs man ir izveidojies piepampums, apmēram tik liels, kā paliela plūme.

Diemžēl tajā dienā man neizdevās iet izplatīt laikrakstus. Taču tā kā nākamajā dienā vajadzēja iet uz citu tirgu, es cieši nolēmu, ka nākamajā dienā es noteikti iešu. Mēs ar vīru palikām mājās un katru stundu raidījām domas, lai novērstu traucējumus. Es skaidri apzinājos, ka ļaunums dažādos veidos cenšas traucēt, lai es nevarētu iziet dalīt laikrakstus. Pārtraukumos es lasīju Likumu un turēju Taisnas domas. No rīta piepampums bija pazudis un mēs laimīgi devāmies uz tirgu.

Skolotājs teica: „Nekādā gadījumā neaizmirstiet, ka jūs pilnveidojaties. Tikai tāpēc, ka pilnveidošanās ir jūsu dzīves pamats, jūs varat glābt cilvēkus. Tikai noliekot savas dzīves pamatā pilnveidošanos un turot stipras Taisnās domas, jūs gūsiet panākumus cilvēku glābšanā un pabeigsiet savu lietu. Tāpēc jūs nedrīkstat nevērīgi izturēties pret savu personīgo pilnveidošanos. Un tā būs vienmēr.” („Likuma lekcija starptautiskajā Fa konferencē ASV galvaspilsētā 2012. gadā”.)

Līdz pat šodienai mēs ejam izplatīt laikrakstus un citus materiālus ķīniešiem. Situācija ir stipri mainījusies. Tagad daudzi ķīnieši ne tikai ar prieku pieņem mūsu materiālus, bet arī stāsta par to un nodod informāciju arī citiem. Ir arī tādi, kas ir izstājušies no ĶKP. Visa šī procesa laikā mēs esam sastapuši ārkārtīgi daudzus ķīniešus, un, neskatoties uz to, kā viņi izturējās, un ko viņi runāja, mēs sapratām, ka visi viņi ir neparasti un ka viņiem ir svarīgi uzzināt patiesību. Izlasot „Likuma mācīšanu 20. gadadienā”, es vēl dziļāk sapratu, cik tas ir svarīgi un nebūt nav viegli:

Skolotājs teica: „Agrāk es jums teicu, ka mūsdienu ķīnieši vēstures gaitā ir bijuši dažādu nāciju un tautu valdnieki. Ļoti daudz augstu Visuma līmeņu valdnieku ir nonākuši no Debesīm un pārdzimuši Ķīnā. Ja tiks glābti viņi, tad tiks glābts neiedomājami liels daudzums dzīvu būtņu, kas stāv aiz viņiem, un kuras viņi pārstāv. Tātad, tā jau nav nemaz tik parasta lieta: ja tiks glābts viens cilvēks un tā rezultātā tiks glābtas ļoti daudzas dzīvības, tad kurš dzēsīs visu šo karmu? Kā viņam pārvarēt šo šķērsli? Kā viņam rīkoties, lai vecajiem spēkiem nebūtu iespēju atrast vājās vietas? Kā izdarīt tā, lai dzīvās būtnes un dažādu līmeņu Dievi šajā Visumā, kuri pielieto vecos principus un vecos uzskatus, savās sirdīs atzītu viņu par cienīgu? Kā izdarīt tā, lai šīm skartajām dzīvībām sirdis kļūtu mierīgas, un viņi tev ļautu iet tālāk? Tas ir ļoti grūti.” Taču Skolotājs saka: „Kad skolnieku Taisnās domas ir spēcīgas, tad Skolotājam būs spēks atgriezt Debesis.” „Ja tavas Taisnās Domas ir spēcīgas, un kāds kaut ko mēģinās darīt, tad Skolotājs visu var atrisināt, jo taisnība būs mūsu pusē.” („Likuma mācīšana 20. gadadienā”, 2012. gads, Ņujorka, ASV).

Reiz mēs piedāvājām laikrakstu kādam ķīnietim, viņš pārskatīja to un teica: „Tā visa nav taisnība.” Taču saruna ķīniešu valodā, kuru es uzsāku, lika viņam turpināt kontaktēties. Es pastāstīju viņam par Faluņgun un apsolīju nākamajā reizē atnest disku ar informāciju par falsificēto pašsadedzināšanos.

Nākamajā reizē viņš pastāstīja man: „Ķīnā es redzēju daudz Faluņgun plakātu un informatīvo lapiņu, es tās atradu mājās, paliktas zem durvīm, un sava velosipēda grozā. Taču es nekad neuzdrošinājos tās paskatīties. Tagad es strādāju Krievijā, un te jau pat tu man piedāvā šos materiālus.” Viņu ārkārtīgi pārsteidza tas, ka pat šeit Krievijā praktizē Dafa. No viņa vārdiem es sapratu, cik svarīgi ir skolnieku kopīgie pūliņi Ķīnā un visā pasaulē.

Ar daudziem ķīniešiem mums bija draudzīgas attiecības. Mēs sveicām viņus svētkos, dāvinājām dāvanas un palīdzējām viņiem, kad viņiem kaut kas bija vajadzīgs, bet dažiem es pat mācīju krievu valodu. Tam arī bija liela nozīme, īpaši gadījumos, kad viņiem bija grūti pieņemt patiesību. Tādos brīžos es viņiem sirsnīgi stāstīju par to, kādu labumu esmu guvusi no prakses un par represijām Ķīnā. Bija kāds ķīnietis, kurš negribēja ņemt materiālus, taču katru reizi ejot viņam garām, es sveicināju viņu un jautāju, kā viņam klājas. Apmēram pēc gada viņš pienāca pats un paprasīja laikrakstu. Tagad mēs esam labi draugi un viņš regulāri ņem laikrakstus sev un draugiem.

Daži ķīnieši, kuri bija sapratuši patiesību, aiz pateicības dāvināja mums dāvanas, cienāja ar ēdieniem, piedāvāja padzert tēju un lūdza uzkavēties, lai parunātu. Reiz ziemā pirms materiālu izdales es pazaudēju cimdus, bet laukā bija liels sals, tāpēc es sākumā uztraucos, taču tūdaļ pat par to aizmirsu.

Pēc kādas pusotras stundas es satiku pazīstamu ķīnieti un iedevu viņam jaunāko laikrakstu. Viņš ieraudzīja, ka es esmu bez cimdiem, un teica: „Šodien ir tik auksts, kur ir tavi cimdi?” Es teicu, ka pazaudēju tos, taču nav vērts uztraukties, jo es drīz jau iešu mājās. Taču tas viņu neapturēja, viņš aizmirsa pat par savu darbu, vienkārši aizgāja un palūdza mani pagaidīt. Pēc dažām minūtēm viņš atgriezās ar jauniem cimdiem. Man bija ļoti neērti pieņemt viņa dāvanu, un es ilgi centos atteikties. Taču viņš neko nevēlējās dzirdēt un teica, lai es tos pieņemu kā pateicību.

Mēs nesam izplatīt laikrakstus arī celtniekiem, kad tie beidz darbu. Daži no viņiem, tiklīdz mūs ierauga, tā skrien, spiež roku un sirsnīgi pateicas mums. Daži saka: „Paldies, jums nebūt nav viegli.” Un vēl nopakaļus sauc „Faluņ Dafa Hao!” Kāds ķīnietis paņēma laikrakstu, paskatījās uz mums un teica: „Jūs esat lieli malači, darāt tik lielu darbu.” Taču ir arī ķīnieši, kuri negrib lasīt materiālus. Esmu izpratusi, ka caur tiem, kuri izsaka mums pateicību, Skolotājs uzmundrina un iedvesmo mūs. Bet otra grupa dod mājienu tam, ka nedrīkst kavēties, un ir jāatrod veidi, lai arī viņiem dotu cerību glābties.

Dalība Minhuei projektā

Reiz es biju ciemos pie kādas praktizētājas. Viņa ir interneta mājaslapas Minhuei krievu redakcijas vietējā koordinatore. Mūsu tikšanās laikā viņa parādīja man kādu rakstu datorā. Es sāku to lasīt un uzreiz tulkoju. Viņa teica: „Tev labi sanāk, vai gribi piedalīties projektā?” Es bez šaubīšanās atbildēju: „Jā”. Tā sākās mana darbība šajā projektā. Arī tulkojumi kļuva par daļu no manas pilnveidošanās. Šeit, tāpat kā arī citās vietās, es sāku visu no pašiem pamatiem, un, nonākot līdz šai dienai, saprotu, cik lielu iespēju paaugstināties man dod šis projekts. Regulāri tulkojot, es smeļos ārkārtīgi lielu gudrību no skolnieku pieredzēm. Raksti, kurus es saņemu tulkošanai, liekas, ir speciāli uzrakstīti man. Ja es ilgāku laiku nespēju iziet kādu pārbaudījumu vai nespēju kaut ko izprast, man tulkošanai tiek atsūtīts raksts, kurā ir aprakstīta līdzīga problēma. Skolnieku pieredzēm ir milzīga vērtība, tās man ļoti palīdz. Katrs raksts atstāj uz mani lielu iespaidu un nav tā, ka tas vienkārši izgaistu bez pēdām. Tāpat es arī rediģēju daudzas pieredzes, kuras skolnieki jau ir iztulkojuši, un pie manis bieži vien nonāk raksti ar līdzīgām kļūdām. Tad es domāju, kā tas tā var būt, ja koordinators jau tik daudz reižu ir lūdzis pievērst uzmanību šīm lietām, taču skolnieki joprojām ielaiž šādas kļūdas. Pēc tam es sapratu, ka tas ir vēl viens mājiens tam, lai es pati atbrīvotos no kaut kādas savas pieķeršanās, no kuras es nespēju atbrīvoties jau ilgstoši, un ka tieši tādā formā man uz to norāda. Es biju ļoti pateicīga.

Noslēgumā es gribētu nolasīt Skolotāja teikto: „Teikšu jums, vērtējiet augstu to, caur ko jūs jau esat izgājuši un ko esat izdarījuši - tos gadus Likuma Labojuma procesā. Līdzko šī vēstures lappuse būs pāršķirta, tā jau vairs neatgriezīsies. Vairs nebūs iespējas atkal izveidot šādu terora pilnu vidi, lai norūdītu Dafa skolniekus, jo ļaunuma vairs nav atlicis nemaz tik daudz. Likuma Labojuma virzības gaitā no līmeņa uz līmeni ļaunumu saturošie faktori tiek nepārtraukti iznīcināti lielos daudzumos, un nepārtraukti tiek veidots jaunais Visums. Dafa skolnieki, kuri rīkojas pareizi, arī lielos daudzumos iznīcina ļaunumu tajās sfērās un apgabalos, par kuriem tie nes atbildību. Tāpēc, ja ļaunumu saturošie faktori gribētu izdarīt ko nozīmīgu, tad tas jau vairs nebūtu iespējams.” („Likuma mācīšana 20. gadadienā”, 2012. gads, Ņujorka, ASV)

Dafa ir devis man otru, jaunu dzīvi, kā arī atvēris man gudrību, un devis man daudz spēju. To visu es izmantošu, lai vēl labāk pilnveidotos un labi veiktu trīs lietas.

Lūdzu, norādiet man ar labestību uz neatbilstībām!
Paldies, Skolotāj!

Paldies, draugi praktizētāji!