Atkal ir klāt 15. maija svētki. Katru gadu šajā dienā es nespēju nedomāt par to vēso pavasari pirms 20 gadiem, kad gaiss vēl nebija iesilis, taču pavasara tuvošanās bija jūtama katru dienu. Zāliens pie skolas ēkas bija sazaļojis un ziemas jasmīni jau bija pilnziedā. Es tikko biju absolvējis Pekinas universitāti, taču pēc garās un aukstās ziemas man nebija noskaņojuma baudīt pavasara svaigumu.
Mani nomāca daudzas slimības. Mani mocīja reimatiskais artrīts, un tikai ārsta izrakstītie medikamenti nedaudz atviegloja asās locītavu sāpes. Kuņģa slimības dēļ man bija piepūties vēders un sāpēja mugura. Sevišķi mani biedēja periodiskie trokšņi sirdī, kuri varēja parādīties jebkura brīdī un izdzēst manu dzīvību. Lielāko daļu sava laika es pavadīju viens pats kopmītnē, klausoties, kā aiz logiem mutuļo dzīve.
Pakļauts pastāvīgām ciešanām, es domāju par dzīves jēgu. No kurienes es nāku? Kāpēc man jau kopš bērnības ir tik daudz jācieš? Mēs dzīvojam šo dzīvi, bet vai pēc nāves arī ir dzīve? No kurienes nāk dzīvība?
Cerībā rast atbildi uz jautājumiem, kas satrauca mani, es pavadīju daudz laika, lasot budisma un daoisma rakstus. Ja neņem vērā dažus atsevišķus budistu un daoistu stāstus, es neko neatradu.
Kad cilvēks ir slims, viņš ir ar mieru izmēģināt jebkuru ārstēšanās metodi. Tāpēc es pētīju šajos rakstos atrodamās ilustrācijas un instrukcijas, vēloties apgūt dažādas cjigun prakses. Taču es neko neieguvu. Man pat kļuva vēl sliktāk.
Es biju tuvu izmisumam.
1993. gada februārī es nejauši uzdūros brošūrām un informatīvajiem materiāliem, kas tika izplatīti Austrumu veselības izstādē 1992. gadā. Es cerēju, ka atradīšu vienkāršu, bet efektīvu cjigun praksi, kuru varētu praktizēt. Pārcilājot literatūras kalnus, es atradu plānu papīra lapiņu: „Īss ievads Faluņgun”. Kad es izlasīju tās saturu, es jutu, ka tas varētu būt tieši tas, kas man vajadzīgs. No vienas puses tika apgalvots, ka praktizējot Faluņgun, nekas slikts nevar notikt, un no otras puses, ka Faluņgun praksē „Gun pilnveido praktizētāju”.
Sajutis, ka to ir vērts pamēģināt, es paņēmu telefonu un piezvanīju uz kontakttālruni. Man teica, ka tieši šajā dienā sākas deviņu dienu lekciju kurss Pekinas Taidzjičanas auditorijā. Tas bija 1993. gada 22. februārī. Un tā es piereģistrējos lekciju apmeklējumam.
Es uzzināju, ka cilvēks, ar kuru es kontaktējos, bija Pekinas Faluņgun praktizētāju koordinators. Viņš aizveda mani savā automašīnā uz auditoriju. Man tā bija liela laime – piedalīties nodarbībās, ko vadīja pats Skolotājs.
Lekcija notika parastā, nedaudz novecojušā auditorijā, un es pirmo reizi klausījos Skolotāja Likumu.
Uz skatuves atradās parasts studentu rakstāmgalds un krēsls. Uz galda blakus mikrofoniem bija nolikta minerālūdens pudele. Galda malu rotāja plakāts. Plakāta augšpusē uz sarkana fona ar zelta diegiem horizontāli bija izšūti četri vārdi „Rotējošais Faluņ sasniedz bezgalību”, bet gar malām vertikāli divi uzraksti; „Budas likums ir neizmērojams” un „Likuma Rats griežas pastāvīgi”.
Noteiktajā laikā Skolotājs uznāca uz skatuves, apsēdās krēslā, paņēma dažas nelielas kartītes un sāka lekciju.
Tāpat kā man, arī lielākajai daļai klātesošo, bija dažāds neārstējamas slimības, un daudzi no mums bija meklējuši palīdzību tajā vai citā cjigun praksē. Protams, tur bija arī daži jaunieši bez jebkādām fiziskām kaitēm.
Kad Skolotājs stāstīja par cjigun, viņš ļāva klātesošajiem sajust Likuma Rata rotāciju. Mēs, sekojot Skolotāja norādījumiem, izstiepām rokas. Es uzreiz sajutu, kā kaut kas silts griežas uz manām plaukstām, šķita, ka āda tirpst, paplašinās un silst. Pagriežot plaukstas vienu pret otru, sajutu starp tām kaut ko līdzīgu kolonnai, es jutu, ka manas plaukstas pamīšus pievelk un atgrūž viena otru.
Lekcijas laikā Skolotājs attīrīja mūsu ķermeņus. Skolotājs lika mums visiem piecelties un iekšēji koncentrēties uz mūsu slimajām vietām ķermenī. Pēc tam Viņš lika mums visiem vienlaicīgi piesist kāju pret grīdu. Mēs sekojām Skolotāja norādījumiem. Vispirms mēs reizē piesitām kreiso kāju, pēc tam labo. Visā auditorijā dārdēja un atbalsojās šīs skaņas.
Sākumā man notrīcēja sirds, jo es atcerējos par rezonanses teoriju. Ja tik daudzi cilvēki vienlaicīgi piesit ar kāju, auditorija var sabrukt. Taču, kad es dzirdēju, cik mierīgi un pārliecinoši skanēja Skolotāja balss, dodot mums norādījumus, es vairs nešaubījos un pievienojos citiem. Sacēlās neliels putekļu mākonis, taču grīda auditorijā neiebruka.
Todien pēc lekcijas atlikušajā laikā mēs mācījāmies izpildīt pirmo vingrojumu. Tajā brīdī visa auditorija peldējās siltā, maigi dzeltenā gaismā. Valdīja absolūts klusums, bija dzirdama tikai balss, kas vadīja vingrojumu kustību izpildīšanu.
Kad māceklis nodemonstrēja pirmo vingrojumu, mēs visi kopā sākām to izpildīt. Vispirms mēs atbrīvojām savu ķermeni, pievērām acis, mēles gals pieskārās aukslējām, un tad izpildījām vienu kustību pēc otras. Pirmais vingrojums saucās „Buda izstiepj tūkstoš rokas”. Pēc stiepšanās un atbrīvošanās es uzreiz sajutu, ka manu ķermeni apņem spēcīga enerģija. Es viscaur jutu siltumu. Bija tāda sajūta, it kā automātiska ierīce manā ķermenī kontrolētu visu locītavu kustību.
Auditorijā bija ļoti klusi. Es atvēru acis un ieraudzīju Skolotāju staigājam un pielabojam klātesošo vingrojumu kustības.
Mājupceļā es jutu patīkamu satraukumu. Prieks no dvēseles dziļumiem piepildīja manu sirdi un piesātināja katru mana ķermeņa šūnu. Pēkšņi mani pārsteidza vēl kāda sajūta Es jutu, ka tieku celts augšup. Likās, ka maniem apaviem ir piestiprinātas atsperes. Es staigāju, gandrīz palēkdamies.
Tās bija februāra beigas. Ielas bija patukšas, mazliet vēsi. Parasto nemieru nomainīja dziļš un patiess miers. Bailes no nāves, ko agrāk biju izjutis dienu un nakti, tagad tika ātri izārdītas kā vecs svīteris, neko aiz sevis neatstājot.
Tajās desmit īsajās dienās, kad mācījāmies Likumu un vingrojumus, es pilnveidoju savu Sjiņsin saskaņā ar Skolotāja mācību. Es izmantoju Skolotāja kritērijus par labu cilvēku, lai izvērtētu katru savu domu un darbu pagātnē. Es atklāju, ka neskatoties uz to, ka vienmēr esmu uzskatījis sevi par diezgan labu cilvēku ar augstiem morāles standartiem, esmu gājis bīstamu ceļu, kurš ved lejup.
Skolotāja mācība atraisīja daudzus neatrisināmus mezglus manā dzīvē. Es sāku saprast, ka viss, kas notiek, ir pagājušās dzīvēs uzkrātās karmas rezultāts. Es kļuvu prasīgs pret sevi, un stingri sekoju Faluņ Dafa principam „Īstenība Labestība Pacietība”. Saskarsmē ar cilvēkiem, es nostādīju sevi viņu vietā. Es pilnībā atteicos no tādiem sliktiem ieradumiem kā smēķēšana, alkohols un ciniska attieksme pret citiem, kas bija izveidojusies manas ģimenes ilgstošo politisko vajāšanu rezultātā.
Tā es uzsāku savu Faluņ Dafa pilnveidošanās praksi. Kad beidzās desmit dienu lekcijas, es atklāju, ka manas reimatiskās locītavu sāpes, trokšņi sirdī un neritmiskā sirdsdarbība bija pazudusi bez pēdām. Katru vakaru pulksten desmitos es izgāju no kopmītnēm un devos uz kādu nomaļu vietu netālu no skolas, lai izpildītu pirmos četrus vingrojumus.
Vēlāk man paveicās apmeklēt desmito Skolotāja Faluņgun lekciju kursu Pekinas Otrās slimnīcas Kosmosa izpētes katedrā, kā arī vienpadsmito Faluņgun lekciju kursu, ko sponsorēja Pekinas Sabiedriskās drošības Universitātes cjigun izpētes biedrības „Gunli Gunfa” komiteja.
Pēc universitātes absolvēšanas 1994. gadā es apmeklēju arī trešo Faluņ Dafa lekciju kursu Guandžou, ko sponsorēja Guandžou pilsētas arodbiedrību federācija, un kas notika Guandžou ģimnāzijā Juesjiu rajonā, ka arī piekto Faluņ Dafa lekciju kursu Guandžou, kas bija pēdējās Skolotāja lekcijas kontinentālajā Ķīnā.
1999. gada maijā - jūnijā, kad sākās Faluņgun apspiešana un apmelošana, es devos uz Valsts apelāciju biroju un laikraksta „Žeņmiņ žibao” redakciju, lai pieprasītu pārtraukt neslavas celšanu. 1999. gada 20. jūlijā es devos uz Sjidaņas ielu, lai kopā ar citiem praktizētājiem aizstāvētu Faluņ Dafa, aizstāvētu Skolotāja reputāciju un mūsu tiesības uz ticības brīvību.
Vēlāk es, tāpat kā daudzi mani domubiedri, kļuvām par vajāšanu upuriem – mani aizturēja un pakļāva dažāda veida vajāšanām, taču es nekad nepieļāvu kompromisu. No sākuma līdz beigām mana ticība Dafa nekad nav tikusi iedragāta.
Šajā laikā daudzi labi, labsirdīgi cilvēki nostājās pret vajāšanām, kas tika vērstas pret mani, kā praktizētāju, kas dzīvo saskaņā ar „Īstenības Labestības Pacietības” principu.
20 gadi ir pagājuši kā viens acumirklis. Tagad šim universitātes abiturientam jau ir sirmi deniņi.
Lūkojoties pa logu uz plaukstošajiem krūmiem un savvaļas persiku, kas pilns maziem sārtiem ziediņiem, es atceros tās dienas un naktis, kad pirmo reizi apmeklēju Skolotāja Likuma lekcijas.
Es atceros Skolotāja seju, balsi, skatienu un smaidu. Es atceros prieka sajūtu par to, ka esmu saņēmis Likumu.
Lūkojoties pa logu plašajās debesīs, man atmiņā nāk 1999.gada 20. jūlijā uzņemtā fotogrāfija. Tajā redzams Skolotājs, kurš pametis Ņujorku, un devies kalnos. Skolotājs ir iegrimis pārdomās par pasaules un cilvēces turpmāko likteni.
Man ļoti pietrūkst Skolotāja. Atceroties Skolotāja bezgalīgo žēlsirdību glābjot mani, man pār vaigiem līst pateicības asaras.
Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2014/5/31/1448p.html
* * *
Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.
vairāk ...