Savas būtības pilnveidošana

Savas būtības pilnveidošana

Labdien, cienījamo Skolotāj!

Labdien, draugi praktizētāji!

Domājot par Latvijas Faluņ Dafa praktizētāju konferenci, atcerējos daudzas lietas un notikumus no senākiem gadiem, kas vēl līdz šim nebija raduši mieru manā sirdī. Izrādījās, ka nav tik viegli uzrakstīt pieredzi, jo rodas arvien vairāk jautājumu, kas nav atrisināti šo gadu laikā: vai es vēlos, lai šī konference notiktu; vai man ir svarīgi, lai notiktu pieredzes apmaiņa starp praktizētājiem un vai es esmu gatava runāt par lietām, kas skar mani? Rakstot šo pieredzi, es atradu sev daudz atbilžu.

Daudzus gadus likās, ka mana pilnveidošanās virzās uz priekšu ārkārtīgi lēni, un ka neko būtisku neesmu izpratusi. Taču, atskatoties uz noieto ceļu, redzu, ka šis laiks, kā jau to solīja Skolotājs Likuma mācības grāmatā „Džuaņ Faluņ”, ir bijis pats vērtīgākais. It īpaši pēdējais gads ir bijis pilns ar dažādiem spēcīgiem notikumiem manā pilnveidošanās ceļā, tāpēc šodien es gribētu dalīties ar dažām savām izpratnēm, kuras varētu palīdzēt tiem praktizētājiem, kuri vēl ir pasīvi, vai arī dot iespēju paskatīties uz citu viedokli.

Pirmoreiz ar Faluņgun praksi es saskāros 2004. gadā. Sākumā nācu uz nodarbību vietu un mācījos vingrojumus, dažus mēnešus vēlāk sāku lasīt arī Likumu kopā ar citiem, taču mana lielākā problēma bija valodas barjera. Lai gan tekstu krievu valodā varēju izlasīt, taču vēl daudzus gadus man nebija skaidra grāmatā uzrakstīto vārdu jēga, nemaz nerunājot par to, ka no izlasītā varētu izprast. Tas bija neiedomājami smags laiks, jo nevarēju ne pateikt un ne arī paskaidrot kāpēc tas ir tā ne sev, ne citiem. Tas radīja daudzus sarežģījumus, un pirmos pilnveidošanās gadus man nebija viegli.

Mierināja tikai tas, ka lasot „Džuaņ Faluņ” no tā, ko es kaut nedaudz varēju saprast, manī radās pilnīga pārliecība, ka Skolotājs patiešām runā patiesību – to lietu, ko es visu dzīvi esmu meklējusi šajā pasaulē starp dažādajiem cilvēku uzskatiem, maldiem, ilūzijām un netaisnību. Visbiežāk mani uzmundrināja Skolotāja vārdi par dažādām situācijām pilnveidošanās ceļā, salīdzinot ar kurām manas problēmas likās niecīgas: „Bet saku jums visiem, lai arī cik slikti jūs justos, turpiniet apmeklēt lekcijas. Tiklīdz jūs ienāksiet zālē, visi slimību simptomi pazudīs un šeit jums nekādas briesmas nedraudēs. Atkārtošu vēlreiz, lai cik grūti tev būtu paciest "slimību", es ceru, ka turpināsi apmeklēt lekcijas, jo iegūt Likumu ir grūti. Kad tu jūties ļoti slikti, tas nozīmē, ka šī matērija sasniedz savu galējo robežu, un pārvērtīsies savā pretstatā. Viss tavs ķermenis tiks attīrīts, tas pilnībā ir jāattīra. Slimības cēlonis jau ir novērsts. Tas, kas atlicis, ir vien šis mazumiņš melnās cji, kas pati nāk laukā, šādi sagādājot tev zināmas nepatikšanas un ciešanas. Nav pieļaujams, ka tev vispār nenāktos ciest." (Džuaņ Faluņ, 2. Lekcija, Par tieksmi iegūt)

Un vēl: „Agrāk, kad es nodarbojos ar pilnveidošanos, daudzi cildeni gudrie man teica tā: "Grūti paciešamais ir paciešams, grūti paveicamais ir paveicams." Tas patiešām tā ir, pēc kursiem jūs varat pamēģināt. Kad patiešām būsi nonācis nelaimē vai saskāries ar kādu pārbaudījumu, tad pamēģini. Grūti paciest, bet ciet, izskatās neiespējami, saka, to ir grūti paveikt – tad pamēģini, vai varēsi to galu galā paveikt vai ne. Ja tu patiešām tiksi ar to galā, tad nenoliedzami atklāsi "vītolu pavēni, košus ziedus un vēl arī ciematu tuvumā!" (Džuaņ Faluņ, 9. Lekcija, Cilvēks ar diženu iedzimto pamatu)

Biju dzirdējusi, ka citi praktizētāji ir nonākuši līdz Dafa caur citām praksēm vai reliģijām, taču mani neviena no šīm garīgajām mācībām nespēja līdz galam uzrunāt, es nespēju līdz galam noticēt to patiesumam, tāpēc daudz kas no garīgiem jēdzieniem, tādiem kā – ticība, izpratne, uzticība izvēlētajam apskaidrotajam, kura skolā es esmu ienākusi, sirds daba un citi, bija jaunatklājums. Sākumā centos balstīties uz citu praktizētāju pieredzēm un izturēšanos, taču laika gaitā visstraujāko progresu man deva tieši ķīniešu praktizētāju pieredzes, kuras varēja lasīt Minhuei mājaslapā, un senie Ķīnas tradicionālās kultūras stāsti par senajām mācībām, sabiedrības dzīvi un ievērojamu personu dzīves stāstiem. Caur tiem es pamazām sapratu, kas tad ir tas, kas tiek saukts par garīgumu, kas deva man atslēgu sāk saprast Visuma Likuma dziļo jēgu.

Lai gan valodas zināšanas man padevās lēni, lasīju „Džuaņ Faluņ” katru dienu. Ar laiku es pieradu pie valodas, un bija pat periods, kad varēju strādāt projektā, kur rakstīju rakstus krievu valodā un biju redaktore. Taču Likuma izpratnes vēl nebija.

Tikai pagājušā gada vasarā, kad sākās kopīgs darbs pie Likuma tulkojuma latviešu valodā, es spēju pārvarēt šo sastrēgumu savā pilnveidošanās ceļā. Tulkotāju bija daudz, katram bija savs viedoklis un izteiksmes veids, kādā tas pārtulkoja, jeb pateica Likumā ierakstītos vārdus, un man radās brīnišķīga iespēja ar to visu iepazīties. Bija tā, kā Skolotājs ir teicis: „... tikai visdažādāko ļaužu sabiedrībā, tikai vissarežģītākajās situācijās var pilnveidot augstu Gun." (Džuaņ Faluņ, 9. Lekcija, Tīrs un skaidrs prāts)

Daudzkārt apdomājot dažādos viedokļus par vienu un to pašu lietu, un izlasot Likumu dzimtajā valodā, es sāku ļoti strauji izprast Skolotāja teikto un izpratnes nāca viena pēc otras, tieši tā kā uzplaukst ziedi – līdzko viens pumpurs ir atraisījies, tā vaļā veras nākamais. Skaidras kļuva daudzas lietas, kas gadiem ilgi bija palikušas neizprastas, vai kurās bija veidojusies neprecīza sapratne valodas barjeras dēļ.

Pabeidzot caurskatīt visas deviņas iztulkotās lekcijas, bija kāda diena, kad jutu, ka caur manu ķermeni no citām dimensijām līst nebeidzama labestības straume, un ka ir tik viegli un labi, ka nemaz negribētos ienākt šajā pasaulē, lai ar savu atnākšanu kādam nejauši nenodarītu pāri. Es beidzot biju saņēmusi Likumu un biju atradusi ceļu uz tā izpratni! Tā bija ļoti laimīga diena.

Lai gan daudzas lietas manā dzīvē, tādas kā darbs, fiziskais un finansiālais stāvoklis, attiecības ar cilvēkiem gluži nemanot jau bija stabilizējušās šo pagājušo gadu laikā, pēc šīs dienas sākās ļoti spēcīgas pārmaiņas manī pašā. Es sāku daudz uzmanīgāk izturēties pret visu apkārtējo – pret notikumiem savā dzīvē, attiecībām, praktizētājiem un apbrīnojami viegli sāka parādīties dažādas pilnveidošanās situācijas, kuras reizēm bija pat ļoti grūti izprast – vai tiešām tā būtu jānotiek? Par dažiem tādiem pilnveidošanās brīžiem es gribētu pastāstīt vairāk.

Viens no jautājumiem, ar kuru man savā pilnveidošanās ceļā ir nācies saskarties visbiežāk, ir tas, ka man šķita, ka gan laicīgu cilvēku sabiedrībai, gan praktizētāju videi ir bijis grūti pieņemt manu būtību. Katram ir bijušas savas pretenzijas gan attiecībā uz manu raksturu, gan izturēšanos, gan attieksmi, taču kopumā bija skaidrs, ka tas nav jautājums, kuru es varu saprast; kur es varētu uzreiz ieraudzīt nepareizo un to labot. Šīs problēmas sakne slēpjas ārkārtīgi dziļi, jo tāda, kāda esmu, es esmu veidojusies gan dzīves apstākļu ietekmēta, gan atnesot sev līdzi šajā pārdzimšanā pietiekami daudz karmas no iepriekšējām dzīvēm. Labais sajaucies ar slikto, un pielāgojoties laicīgu cilvēku sabiedrībai, tikumīgais samainījies vietām ar amorālo. Kur tajā visā vēl atrast sevi?

Visasāk šīs problēmas izpaudās tajos jautājumos, kas saistījās ar manu būtību – būt sievietei, tāpēc nolēmu, ka sākšu risināt šo jautājumu pašā problēmas saknē, lai saprastu, kādai tad man vajadzētu būt. Neveiksmīga personīgā dzīve, finansiālās un saimnieciskās problēmas, kuras pilnībā pārņēma mani pēc laulības šķiršanas, problēmas ar bērna audzināšanu un daudzas citas problēmas – mēģinājumi tās atrisināt, bija kā neveiksmīga žonglēšana ar daudzām bumbiņām vienlaicīgi – ķeroties pie vienas, otra neizbēgami krita laukā no rokām. Skaidrs bija viens – es neizturos atbilstoši tam, kas es esmu, un tas rada pārdzīvojumus ne tikai man, bet arī problēmas citiem, bet, kādai man ir jābūt, lai vismaz līdzsvarotu šo skarbo situāciju, es nevarēju saskatīt, jo ieraudzīt sevi ir visgrūtāk. Tad es sastapu šīs Skolotāja dzejas rindas, kas man pastāstīja vairāk par to, kā šajā pasaulē ir samainījušās Jiņ un Jan būtības:

Jiņ un Jan ir samainījušies vietām

Jiņ un Jan ir samainījušies vietām, un tas pasauli dzen postā.
Vīriešiem vairs nav vīrišķības.
Tie ir bez rakstura, neizlēmīgi un līdzīgi sievietēm,
Aprobežoti, nekur nederīgi, nožēlojami cilvēki.

Sievietes ir kļuvušas stipras un gudras,
Impulsīvas, ar asu mēli un valdonīgas,
Nesastapsi vairs apburoši maigas un elegantas.
Skaistas sirēnas, slēptas netikles.

(Li Hundži «Hun Jiņ 3»)

Tā sākās mans garais pētniecības ceļš, lai praktizējot, liktu kopā domu gabaliņu pēc gabaliņa, un izveidotu veselu mozaīku, kam tad man būtu jābūt, lai pēc Visuma Likuma es atbilstu sievietes būtībai, lai pilnveidojoties apliecinātu Likumu, lai, ja ne savādāk, tad būtu vismaz labs cilvēks laicīgu cilvēku sabiedrībā un neradītu citiem problēmas.

Es daudz domāju par jautājumu, kādai ir jābūt sievietei, kādam vīrietim, kādām ir jābūt attiecībām, lai tās būtu atbilstošas Likumam, kurš nosaka visu šajā Visumā. Vēlējos harmonizēt šo situāciju. Kad radās kārtējās konflikta situācijas, es centos saskatīt, kāda mana darbība tieši ir izraisījusi šo saspīlējumu, un meklēju atbildes Skolotāja konferenču mācībās. Sākumā tas padevās grūti, un es bieži nolaidu rokas, samierinoties ar to, ka neko nevaru mainīt. Sirdī krājās rūgtums par visu. Taču apkārtējā situācija nemainījās, un man palika tikai vēl smagāk. Tajā laikā man bieži bija problēmas ar sirds darbību, taču pat ārsti teica, ka problēmas cēlonis ir meklējams tikai manos pārdzīvojumos, un tas nozīmēja, ka savā pilnveidošanās ceļā es gāju nepareizu ceļu – nevis paaugstināju savu Sjiņsjin un balstījos uz Visuma principu „Īstenība Labestība Pacietība”, pilnveidojot sevī labestīgu attieksmi pret visu, bet padevos jūtām un ciešanām.

„Sjiņsjin uzlabošanas pamatā ir pacietība. Laicīgs cilvēks pacieš ar dusmām, aizvainojumu un asarām, kas saistās ar kādu pieķeršanos un bažām. Tikai tā pacietība, kuras pamatā nav sašutuma un aizvainojuma jūtu, ir praktizētāja pacietība." (Li Hundži «Uzcītīgas pilnveidošanās būtība», «Kas ir pacietība?», 1996. gada 21. janvārī).

Tā es ar laiku spēju atdalīt no sevis pārdzīvojumus un racionāli saskatīt sevī lietas, kas bija izveidojušās manas dzīves laikā. Tas bija ātrākais ceļš pilnveidojoties. Situācijas manā dzīvē, kad es biju spiesta pieņemt lēmumus vienpersoniski un risināt visus jautājumus pati, jo cita neviena nebija, kas to dara, izveidoja manī patstāvības sajūtu tādā mērā, ka es vairs to jau neuztvēru kā disharmoniju, un vienmēr darbojos viena. Man bija grūti saprast, ka lēmumu par kādu darbību praktizētāji var pieņemt, kopīgi to apspriežot; ka var būt dažādi viedokļi un ka visi tie var būt pareizi, jo katrs praktizētājs – tā ir vesela pasaule.

Visgrūtāk man bija saprast jautājumu par koordināciju, jo savā dzīvē es biju bijusi tikai divās galējās pozīcijās – pilnīgi neatkarīga savos lēmumos un darbībās laikā, kad nodarbojos ar mākslu, un no manis gaidīja, ka būšu radoša personība, un laiks, kad mainot profesiju, biju pilnībā atkarīga no citu pieņemtajiem lēmumiem. Tādas cilvēciskās īpašības, kā nespēja pakļauties, mijās ar dumpiniecisku pretošanās garu katram uzspiestajam lēmumam, līdz izlasīju Skolotāja teikto 2010. gada 24. jūlija konferencē Vašingtonā:

„Daudzreiz, kad cilvēki ilgstoši apspriež kādas lietas, viss, kas ir nepieciešams, ir tas, lai koordinators izteiktu savu viedokli, un tad jūs tā arī darīsiet. Daudzās lietās viņš var pat neapspriesties ar jums, bet vienkārši dot jums rīkojumus. Kāpēc tas ir tā? Agrāk, kad jūs strīdējāties par daudziem jautājumiem, es speciāli par to neizteicu savu viedokli, jo vēlējos ļaut jums nostiprināt savu domāšanu un spēt pašiem radīt savu personīgo ceļu, pa kuru iet. Taču ir pagājis pārāk daudz laika, un ir pienācis brīdis, lai atbrīvotos no šī stāvokļa. Galvenais koordinators nes atbildību Skolotāja un Dafa Vispasaules asociācijas priekšā, un gadījumā, ja kaut kas notiks, ar viņu runās Skolotājs un Dafa asociācija. Viņam ir jāatbild tikai to priekšā, kuri ir vienu pakāpi augstāk par viņu. Mūsu skolniekiem ir nepieciešams koriģēt savu pilnveidošanās stāvokli, un no šodienas nav vairs nepieciešams pilnveidoties, skatoties pār plecu uz koordinatoru. No šodienas jums vairs nav jārunā par to, kā pilnveidojas vai vada cilvēkus koordinators, un jums vairs nav jāvērš skatieni viņa virzienā. Jums ir jāatgriežas pie sevis pilnveidošanas un jāpilnveido sevi atbilstoši tam, kā es tikko to teicu. Jums visiem tagad ir tā jārīkojas. Sāciet pilnveidot sevi.”

Izlasot šos Skolotāja vārdus, man bija skaidrs, ka pienācis brīdis, kad savādāk vairs darīt nevar, un lai arī cik grūti tas nebūtu, man jāatrod sevī spēks tikt pāri visām cilvēcīgajām lietām un jādara tas, ko mums lūdz Skolotājs. Šai brīdī es atbalstīju liela plašsaziņas līdzekļu projekta darbību un dažādu līmeņu koordinatoru tur bija daudz. Man nācās pielikt daudz pūļu, lai spētu izdarīt visu, ko no manis gaidīja katrs no šiem koordinatoriem. Kādā brīdī arī man uzticēja vadīt vienu no šī projekta nodaļām, un pirmoreiz manā dzīvē parādījās iespēja paskatīties uz šo jautājumu no otras puses – kā ir būt koordinatoram un cik daudz koordinatoram liek pilnveidoties viņa padotībā esošie darbinieki – citi praktizētāji. Tad es sapratu, cik viegli būtu risināt visus jautājumus, ja katram nebūtu sava viedokļa, kuru viņš uzskata par vienīgo un pareizo!

Pagājušajā gadā Latvijā sāka darboties liels starptautisks, praktizētāju organizēts projekts – starptautiskā izstāde „Īstenība, Labestība, Pacietība mākslā”. Arī es savā sirdī vēlējos, lai ar šī projekta palīdzību, apskatot šīs brīnišķīgās gleznas, cilvēki Latvijā pamostos savās sirdīs un iestātos par to, lai tiktu pārtrauktas Faluņgun praktizētāju vajāšanas Ķīnā. Darbība šajā projektā man deva daudz jaunu iespēju pilnveidoties, un atnesas lielas pārmaiņas.

Darbojoties projektā, es joprojām centos atrast sevī līdzsvaru jautājumā par to, kā man vajadzētu pareizi izturēties kā sievietei – es joprojām konstatēju, ka par daudz uzņemos iniciatīvu, uzspiežu savu viedokli, pieņemu vienpersoniskus lēmumus, strīdos, esmu pašpārliecināta un cenšos izrādīties. Man ļoti gribējās redzēt šo projektu veiksmīgi darbojamies, taču ne viss gāja tā, kā, pēc manām domām, tam vajadzētu būt. Tad es izlasīju šādas Skolotāja teiktā rindas:

„Sievietes, jūs visas vēlaties, lai jūsu vīrieši, jūsu vīri, būtu stipri un cēlsirdīgi, taču jūs pastāvīgi apspiežat viņus, izturaties pret viņiem kā pret sievietēm (smiekli zālē), tad kā lai viņi spētu būt vīrieši? Kad visā sabiedrībā ir izveidojies tāds stāvoklis, tad padomājiet par to, ka šie vīrieši sabiedrībā ir pārvērtušies par vīriešiem-sievietēm (smiekli zālē), bet sievietes ir kļuvušas par sievietēm–vīriešiem (smiekli zālē); tieši tā Jiņ un Jan ir samainījušies vietām. Protams, šobrīd sabiedrībā ir tieši tāda situācija, un es necenšos jūs obligāti piespiest kaut kā rīkoties. Dažām mūsu praktizētājām patiešām ir daudz spēju, ir arī dažas, kuras patiešām ir neparastas (Skolotājs smaida), kuras spēju ziņā reizēm pārspēj vīriešus, taču jums biežāk tomēr vajadzētu rūpēties (padomāt) par vīriešiem.” (Li Hundži, Likuma mācība Āzijas un Klusā okeāna reģiona skolnieku tikšanās laikā, 2004. gada 12. aprīlī, Ņujorka).

Man tas bija ārkārtīgi grūti, bet es sapratu, ka cita ceļa nav. Ne mani strīdi, ne pamācības nekādā veidā nespēs sekmēt to, lai mūsu praktizētāju vidē parādītos pareizas attiecības starp vīriešiem un sievietēm, pareiza Jan būtība, lai parādītos praktizētāji, kuri varētu uzņemties iniciatīvu, būt atbildīgi un aktīvi vadītu projektus, lai pēc savas Jiņ būtības es būtu tikai šī projekta sastāvdaļa, kurai ir skaidri zināms, kas darāms. Es sāku mācīties neiejaukties, pacietīgi gaidīt, un gaidīt tik ilgi, līdz notiek tas, kam būtu jānotiek. Reizēm gaidīt bija ļoti mokoši, pagāja vairākas dienas vai nedēļas, kamēr projekta dalībnieki – praktizētāji uzņēmās iniciatīvu un izdarīja nepieciešamos lēmumus, lai gan man pašai vienpersoniski izdarīt to bija daudz vieglāk un ātrāk. Un notika tā, kā Skolotājs bija teicis. Jo tālāk es atkāpos un klusāka paliku, jo skaidrāk sāka vidē iezīmēties šī Jan īpatnība, kad iniciatīva nāca no praktizētāju puses un projekti sāka veiksmīgi darboties. Tagad nevis es domāju ko darīt, bet gan man prasīja, vai būs izdarīts, un tas jau bija daudz mierīgāk priekš visiem.

Vienā no tādām reizēm, esot ar izstādi citā pilsētā, grupa praktizētāju, kuri bija atbraukuši, lai novadītu šo izstādi, dzīvoja kopīgi noīrētā dzīvoklī, un šajā reizē es biju atbildīga par koordināciju. Bija grūti iedvesmot daļu no praktizētājiem doties ik rītu ārā kopīgi vingrot. Atrunas bija dažādas, iemesli likās nerisināmi. Lai gan man pašai arī bija dažādas problēmas, tai skaitā grūtības ar otro vingrojumu, kā dēļ es reizēm negribēju iet vingrot, pateicoties centīgākajiem praktizētājiem, kuri neizlaida nevienu dienu, man vairs nebija iespēju izvairīties. Mēneša laikā, ko pavadījām ik rītu vingrojot, neskatoties uz sāpēm, iesākumā sakostiem zobiem un gaidot, kad ātrāk šis vingrojums beigsies, man izdevās sasniegt stāvokli, kad šo vingrojumu varēju izpildīt bez sasprindzinājuma un vairs nebaidījos to sākt pildīt. Šī labsajūta palika arī vēlāk, kad, atgriežoties mājās, kāda iemesla pēc kādu dienu nepaspēju izpildīt šo vingrojumu, tad vēlāk nekādu problēmu vairs nebija. Pateicoties vienotībai, kas valdīja starp praktizētājiem, biju pārvarējusi šo savu nolaidību, ar kuru nespēju tikt galā daudzus gadus.

Lai gan centos būt atbildīga projekta koordinācijā, ne viss gāja gludi, un sastapos ar pretestību no pārējo praktizētāju puses. Tas man bija smags pārbaudījums, jo kā man likās, darīju visu pareizi un labi – no kurienes tad tik daudz nepatikšanu?

Tikai vēlāk, atskatoties uz to dienu notikumiem, es ieraudzīju, ka šis laika periods arī bija lūzuma punkts manā būtībā, jo katra konflikta situācija deva savu Sjiņsjin paaugstinājumu. Pazuda tādas cilvēcīgas īpašības kā spītība, augstprātība, netikumība, pārliecība par savu taisnību un sevis parādīšana, līdz visbeidzot, pateicoties Skolotāja bezgalīgajai žēlsirdībai un Likuma mācībā teiktajam, manā būtībā tika samainīta vietām dzīves laikā vai karmisku parādu rezultātā iemantotā Jan būtība uz Jiņ. Katrā no situācijām es redzēju, kā manī pazūd vēlēšanās strīdēties un cīnīties par patiesību, sāk mainīties mans raksturs uz daudz pielaidīgāku, un es arvien mierīgāk sāku pieņemt pārmaiņas, tām nepretojoties. Vienlaikus sāka parādīties arī fiziskas un hormonālas izmaiņas ķermenī, un ar katru jaunu dienu es pamanīju, ka no manis, kā dūmi, izkūp dažādas lietas, kuras kādreiz ir bijušas manas būtības sastāvdaļa, bet tagad jau ir pagājis krietns laiks un es par tām jau vairs neatceros. Dažu mēnešu laikā ir sākusi mainīties apkārtējo attieksme pret mani, un manas kādreiz tik saspīlētās attiecības ar cilvēkiem sāk palikt draudzīgākas. Tikai cieši sekojot Skolotāja teiktajam, un neatlaidīgi cenšoties izprast Visuma Likumu, es sasniedzu to, kas man deva pārliecību, ka spēšu mainīties, un vairs nebūšu šķērslis citiem.

Pateicoties iespējai, ka izstāde „Īstenība, Labestība, Pacietība mākslā” atrodas Latvijā, es izpratu, cik svarīgi ir būt vienotiem, un labi koordinēties projekta ietvaros. Tas ir brīnišķīgi, ka izstāžu zālē ir iespēja ienākt lielam skaitam apmeklētāju un, izejot no zāles, cilvēki ir pateicīgi par iespēju redzēt izstādi. Katra glezna šajā izstādē ir kā svētbilde, katrai ir savs stāsts, un ir svarīgi, lai vienoti, kopīgi darbojoties izstāde spētu piesaistīt pēc iespējas vairāk dzīvo būtņu, kuras vēlas tikt glābtas.

Tāpat es vēlētos pateikt paldies draugiem praktizētājiem, kuri ir palīdzējuši man ieraudzīt manus trūkumus pilnveidošanās gaitā un gribētu, lai šī konference palīdzētu praktizētājiem Latvijā palikt vienotākiem un aktīvākiem savā pilnveidošanās ceļā, jo vēl ir tik daudz neizdarītu lietu, kur nepieciešamas palīdzīgas rokas, lai palīdzētu Skolotājam Likuma Labojuma procesā dot iespēju glābt dzīvās būtnes. Lai šī pieredzes apmaiņa starp skolniekiem dotu iespēju labāk izprast vienam otru un novērstu visus pārpratumus, kas radušies pilnveidošanās gaitā.

Paldies Skolotājam!