Budisma aizbildnis – imperators Vu no Lianu dinastijas

Sjao Jaņs (pēcnāves vārds Vu Di, 464.-549.g.) bija dienvidu Lianu dinastijas dibinātājs un pirmais imperators, kurš valdīja 48 gadus.Viņš bija viens no visilgāk dzīvojušajiem imperatoriem Ķīnas vēsturē. Viņš nomira 85 gadu vecumā, ko pārspēja vien Cjinu dinastijas imperators Cjaņluns (1711.- 1799.).

Lianu dinastijas imperators Vu – budisma aizbildnis. (Džeinas Ku ilustrācija)

Sjao Jaņs bija pirmā Haņu dinastijas premjerministra Sjaohe pēctecis, un bija pazīstams kā izglītos intelektuālis, karavadonis un budisma aizbildnis.

Drīz pēc kāpšanas tronī viņš dedzīgi ķērās pie imperatora pienākumu pildīšanas. Sjao attīstīja izglītības sistēmu, atbalstīja taisnīgus ierēdņus un reformēja likumus.

Lai uzlabotu saziņu ar tautu, pie pils vārtiem viņš lika novietot divas pastkastītes – vienu sūdzībām par valdības amatpersonām, bet otru – vienkāršo ļaužu lūgumiem.

Sjao Jaņs pievērsa lielu uzmanību valdības amatpersonu atlasei un iecelšanai amatā. Viņš tikās ar zemāka ranga ierēdņiem, lai izteiktu savu atzinību par labu darbu, atbalstīja un apbalvoja krietnus un objektīvus ierēdņus, un valsts pārvalde ievērojami uzlabojās.

Sjao Jaņs reformēja izglītības sistēmu un atkal atvēra nacionālo universitāti, lai sagatavotu kvalificētus ierēdņus un intelektuāļus. Viņš likvidēja harēma kori, piešķirot pabalstus gados vecākajiem mūziķiem, kuri vairs nevarēja spēlēt.

Izglītības sistēma oficiāli tika veidota, balstoties uz Konfūcija kanoniem. Sjao Jaņs interesējās arī par daoistu grāmatām, bet galu galā, kļūstot par imperatoru, izvēlējās pievērsties budismam. Sakarā ar viņa pāriešanu uz budismu, tika sarīkota īpaši liela ceremonija, kurā piedalījās 20 tūkstoši mūku un laicīgo cilvēku.

Viņš cerēja uzcelt „budisma valsti,” kur cilvēki tiecas atbrīvoties no pasaulīgajām vēlmēm. Sjao Jaņs kļuva par veģetārieti un aizliedza dzīvnieku upurēšanu. Kā vairāku pazīstamu budisma tekstu autors, viņš pavēlēja sagatavot ķīniešu Tripitaku – budisma rakstu apkopojumu. Sjao Jaņs bija ārkārtīgi līdzjūtīgs un ļoti piesardzīgs, piespriežot nāves sodus.

Būdams patiess ticīgais, viņš sapņoja par to, ka kļūs par mūku, dzīvos templī un nebūs imperators. 527. gadā viņš atstāja imperatora pili un devās klosterī. Sjao Jaņa ministri atklāja viņa atrašanās vietu un pārliecināja viņu atgriezties. Savas valdīšanas laikā viņš vairākkārt mēģināja aiziet no amata un doties klosterī, tāpēc kļuva pazīstams kā „imperators mūks” vai „imperators Bodhisatva”.

Viņa valdīšanas laikā kultūras un tautsaimniecības attīstība sasniedza uzplaukumu un budisms kļuva par valsts reliģiju, taču viņa reliģiskā aizrautība valdīšanas beigās novērsa viņu no valsts lietām, un daži ministri izmantoja viņa augstsirdību.

85 gadu vecumā viņš klosterī nomira no bada, pēc tam, kad galvaspilsētai uzbruka un to ieņēma barbaru karaspēks.