Pirmais ķīniešu dižais dzejnieks un „Atgriežos laukos un dārzos” autors Tao Juaņmins

Tao Juaņmins bija izcils ķīniešu dzejnieks un slavens vientuļnieks. Viņš dēvēja sevi par „Dao vientuļnieku” vai „Piecu vītolu meistaru”, tādā veidā parādot savu vēlmi dzīvot mierīgu vientuļnieka dzīvi laukos.

Tao tēvs nomira ļoti agri, un kopš tā laika ģimene dzīvoja nabadzībā. Jau agrā jaunībā Tao sāka interesēties par daoismu un apbrīnoja vientuļnieku dzīvesveidu. Divdesmit gadu vecumā viņš sāka strādāt lauku saimniecībā un praktizēt daoismu.

Pirmais ķīniešu dižais dzejnieks Tao Juaņmins (ilustrācija: Kijoka Ču).

Tā kā viņam piemita literārs talants, viņam bieži piedāvāja amatus valsts darbā. Sākumā viņš šos piedāvājumus noraidīja, jo nevēlējās iesaistīties politikā, taču, lai palīdzētu ģimenei, divdesmit deviņu gadu vecumā Tao kļuva par jaunāko valsts ierēdni. Pēc vairākiem dienesta gadiem, viņš iesniedza atlūgumu un atgriezās savā dzimtajā ciemā audzēt krizantēmas.

Vēlāk smagie dzīves apstākļi piespieda Tao pieņemt citu valsts darbu, un 35 gadu vecumā viņš kļuva par apriņķa tiesnesi, bet 41 gada vecumā atkāpās no amata.

Pēc aiziešanas no amata, Tao nolēma pārcelties uz savu mazo lauku saimniecību, lai smagi strādājot, pabarotu savu ģimeni. Dažreiz viņš varēja atļauties savu draugu vientuļnieku kompānijā baudīt vīnu un dzeju, taču biežāk, it sevišķi neražas gados, viņam nācās ciest badu un dzīvot nabadzībā. Neskatoties uz to, viņš uzrakstīja daudzus dzejoļus un prozas darbus, kuros aprakstīja skaisto un brīvo dzīvi laukos. Vienā no saviem prozas darbiem, viņš apraksta brīnišķīgas dzīves utopiju, kurai deva nosaukumu „Persiku avots”.

Tao nicināja galma ierēdņu korumpētību un izšķērdību, sakot, ka labāk dzīvos nabadzībā vai pat dosies ubagot, nekā zaudēs cieņu. Viņš nevēlējās būt par galma kalpu, pat tad, ja saņemtu lielu algu. Diemžēl, viņa pēdējos dzīves gados tas kļuva par realitāti.

Kad Tao bija 44 gadus vecs, nodega viņa salmu māja. Viņš ar ģimeni bija spiests dzīvot laivā un paļauties uz radinieku un draugu finansiālo atbalstu. Kad Tao jau bija 58 gadus vecs, viņa ģimene atradās tik sliktā stāvoklī, ka viņam nācās aizņemties pārtiku. Vienā no saviem dzejoļiem viņš rakstīja: „Ģimene cieš badu, man jādodas meklēt pārtiku, bet nav kurp man iet. Līkumotais ceļš ir tik garš, un visbeidzot pieklauvējis pie durvīm, es nespēju pateikt ne vārda. Laipnais saimnieks nojauta manu vajadzību, tāpēc mans ceļš nebija veltīgs.” Viņš uzrakstīja daudzas skaistas poēmas un prozas darbus, kuros pauda savu izpratni par dzīvi un nāvi, bagātību un nabadzību, kas neaprobežojās tikai ar daoisma viedokli.

Tao Juaņmins bija nabadzīgs, bet visu dzīvi palika godprātīgs. Viņš nomira 63 gadu vecumā.