Drosmīgā karotāja Hua Mulaņa

Hua Mulaņa ir leģendāra personība Ķīnas vēsturē. Viņa dzīvoja Ziemeļu un Dienvidu dinastijas laikā. Viņas stāsts ir saglabājies tautasdziesmā, bet oficiālajā Ķīnas vēstures hronikā tas nav ticis iekļauts. Pateicoties tautasdziesmai „Balāde par Mulaņu”, šis varonīgais likteņstāsts nav aizmirsts pat pēc tūkstošiem gadu. Balādē meitenes dzīve ir attēlota lakoniski un skaidri.

Drosmīgā karotāja Hua Mulaņa. (Ilustrācija: SM Jan, Epoch Times)

„Balādē par Mulaņu” teikts, ka tad, kad Mulaņas vecais tēvs saņēma pavēli doties karā, Mulaņa nolēma dienēt tēva vietā. Senajā Ķīnā armijā pieņēma tikai vīriešus, tāpēc Mulaņa pārģērbās par vīrieti, un kā vīrietis cīnījās kaujas laukā. Daudzus gadus viņa dzīvoja skarbo karavīra dzīvi, neatklājot nevienam par sevi patiesību.

Daudzās cīņās viņa pierādīja, ka ir drosmīga karotāja un saņēma vairākus militāros apbalvojumus. Kad beidzās viņas dienesta laiks, imperators par atlīdzību vēlējās piešķirt viņai augstu amatu galmā, taču Mulaņa atteicās no visiem apbalvojumiem un lūdza atļauju atgriezties dzimtajā pilsētā pie savas ģimenes. Tur arī atklājās neticamā patiesība, kad Mulaņa sieviešu drēbēs parādījās saviem cīņu biedriem, kas bija viņu pavadījuši uz mājām. Visi bija satriekti, ieraugot, ka Mulaņa patiesībā ir meitene.

Atšķirībā no daudziem citiem, kas devās kaujā, cerot iegūt militāros apbalvojumus un izvirzīties dienestā, Mulaņa iestājās armijā viena vienkārša iemesla dēļ. Viņa cerēja tēva vietā izpildīt pienākumu pret valsti, izpildīt meitas pienākumu pret vecākiem un parūpēties par savu jaunāko brāli.

Mulaņai raksturīgā patiesā labestība, meitas cieņa pret vecākiem, drosme, izturība un vienaldzība pret slavu, padarīja viņu par izcilu sievieti ķīniešu tradicionālajā kultūrā, un leģenda par viņu tika nodota no paaudzes paaudzē.

„Balāde par Mulaņu”

Vien nopūtas viena aiz otras dzirdamas,
No durvju ailes, kur Mulaņa auž
Ne skaņas no stellēm vai atspoles,
Vien skaņas, kas meitenes skumjas pauž.

Pavaicā viņai, par kuru tā domā,
Pavaicā viņai, pēc kura tā skumst.
„Nav neviena par kuru man domāt,
Nav neviena pēc kura man skumt.

Vakar vakarā redzēju vēsti:
Hans sauc karot milzumdaudz ļaužu,
Desmitiem tīstokļu ar karotāju sarakstiem,
Un tēva vārds ir vienā no tiem.

Nav manam tēvam vecākā dēla,
Nav man arī vecākā brāļa.
Esmu gatava pirkt zirgu un sedlus,
Un tēva vietā cīnīties iet.”

Un nopirka brīnišķu zirgu austrumu tirgū,
Seglus un segu rietumu tirgū,
Iemauktus nopirka dienvidu tirgū,
Vēl garu pātagu ziemeļu tirgū.

No vecākiem rītausmā atvadījās,
Lai tiktu līdz krēslai pie Dzeltenās upes.
Vairs nedzird ne skaņas no vecāku mājas,
Vien Huanhe upes ūdeņu šļakstus.

Rītausmā viņa atstāj Dzelteno upi,
Lai saulrietā nonāktu Melnajos kalnos.
Sen nedzird ne skaņas no dzimtajām mājām,
Vien barbaru jātnieku saucienus kalnos.

Karojot nojāja desmit tūkstoš jūdžu,
Kā spārnos šķērsoja kalnus un lejas.
Ziemeļvējš atnesa sardzes gonga skaņas,
Auksta gaisma atspīd viņas bruņās.

Pēc daudzām kaujām mirst ģenerālis,
Atgriežas karavīri pēc ilga dienesta.
Tie dodas satikt diženo Hanu,
Kurš sēž Slavas Zālē.

Desmitkārt pieaudzis nopelnu saraksts,
Hans vaicā Mulaņai, ko viņa vēlas:
„Nevajag man augstu amatu,
Dodiet man kamieli ātrām kājām,
Lai ved mani atpakaļ uz dzimtajām mājām”.

Vecāki, dzirdot par meitas atgriešanos,
Priekšpilsētā gaida, lai sveiktu viņu.
Vecākā māsa, dzirdot par atgriešanos,
Gaida durvīs un sārtina vaigus.
Mazais brālis, dzirdot par to,
Asina nazi, lai gatavotu mielastu.

„Es atveru istabas durvis austrumu pusē
Un apsēžos gultā rietumu pusē.
Es noņemu savu kaujas apmetni,
Un uzģērbju savas vecās drēbes.
Pie loga es matus sakārtoju
Un pie spoguļa pūderi klāju.

Iznāku palūkoties uz saviem cīņu biedriem,
Visi ir pārsteigti un satriekti:
„Mēs kopā dienējām divpadsmit gadus,
Un nemaz nenojautām, ka Mulaņa ir meitene!”

Kamēr trusis lēkā šurpu turpu,
Trušu māte sēž pievērtām acīm,
Bet kad divi truši cilpo blakām,
Vai varēsit pateikt,
Kurš ir viņš un kura viņa?