Dzji Guns – leģendārs un nedaudz ērmīgs Sunu dinastijas mūks

Dzji Guns (1130.–1207. g.) piedzima turīgā ģimenē Dienvidu Sunu dinastijas laikā. Astoņpadsmit gadu vecumā, zaudējis abus vecākus, viņš devās uz Liņjiņsi budistu klosteri Handžou pilsētā, kur viņu pieņēma par jaunāko mūku. Klosterī viņam deva vārdu Dao Dzji, kura burtiskā nozīme ir „palīdzēt cilvēkiem rast pestīšanu”.

Kā jau tas pienākas jaunākajam mūkam, Dzji nodarbojās ar ēdiena gatavošanu. Viņš strādāja cītīgi, taču atšķirībā no vairākuma mūku, ģērbās nevīžīgi, staigāja skrandās un dažas reizes pat ēda gaļu. Reiz viņš ņēma un pārdeva vairākus dārgus vecākā mūka apģērba gabalus. Dažas viņa rakstura īpašības un ērmīgā uzvedība kaitināja pārējos mūkus, tāpēc viņu iesauca par „trako mūku Dzji.”

Dzji Guns – leģendārs un nedaudz ērmīgs Sunu dinastijas mūks (Jeuaņ Fan ilustrācija, Epoch Times)

Vecais klostera priekšnieks vienīgais redzēja Dzji lieliskās iedzimtās spējas, tāpēc neatļāva padzīt Dzji no klostera. Viņš sauca Dzji par „jautro trako mūku ”. Neskatoties uz savu dīvaino raksturu, Dzji bija sirsnīgs un labestīgs cilvēks, kā arī uzcītīgs Budisma mācības sekotājs.

Dzji kļuva slavens ar to, ka palīdzēja nabagiem un cilvēkiem, kam draudēja briesmas, un vairākas reizes viņš pat izglāba cilvēku dzīvības. Tautā viņu sauca par Dzji Gunu vai „Meistaru Dzji”. Ķīnā ir daudzas leģendas, kurās aprakstīti viņa daudzie varoņdarbi.

Parasti viņu attēlo kā plati smaidošu skrandainu mūku, kurš kreisajā rokā tur salauztu palmu lapu vēdekli, kas palīdz izpausties viņa brīnumspējām. Labajā rokā tam bieži vien ir ķirbja pudele ar vīnu vai budistu lūgšanu krelles, bet dažreiz nodiluši salmu segli.

Kā Dzji Guns vilka baļķus no akas

Viena no slavenām leģendām vēsta, kā Dzji Guns ar brīnumspēju palīdzību izvilka baļķus no akas. Kad Handžou pilsētā nolēma uzcelt templi, tam bija nepieciešami labi kokmateriāli, kādi bija atrodami tikai Sičuaņas provincē, apmēram 900 kilometrus no pilsētas. Mūki bija izmisuši.

Taču Dzji Gunam tas netraucēja. Viņš izmantoja savas brīnumspējas un izvilka no tuvējās akas baļķus vienu pēc otra. Pārējie mūki baļķus tūlīt krāva kaudzēs, līdz mūks, kurš tos skaitīja, iekliedzās: „Pietiek!” Dzji Guns tajā brīdī vilka no akas kārtējo baļķi, un mūka kliedziens viņu apturēja. Šis pēdējais baļķis tā arī palika līdz pusei iegremdēts akā. Nākamās paaudzes virs tā uzcēla paviljonu un nosauca to par „Dievišķās pārvietošanas aku”.

Kā Dzji Guns palīdzēja vecākam pārim „Vēdekļu ieliņā”

Pēc cita notikuma ar Dzji Gunu, Handžou pilsētas ielai tika dots nosaukums „Vēdekļu ieliņa.”

Kādreiz šai ielai nebija nosaukuma un tur dzīvoja daudz nabagu, starp kuriem bija arī kāds vecāks vīrs un sieva, kuri strādāja nelielā bodītē. Viņi izgatavoja, laboja un pārdeva vēdekļus, tomēr viņi bija ļoti nabadzīgi un dzīvoja no rokas mutē.

Reiz viņu nelielajā tirgotavā ienāca kāds noskrandis mūks un atstāja salabot savu vēdekli.

Vecais vīrs paskatījās uz viņa salauzto vēdekli un rūgti iesmējās, jo redzēja, ka to vairs nav iespējams salabot. Taču pirms viņš to paspēja pateikt, mūks jau bija aizgājis. Lai arī šie vecie ļaudis bija ļoti nabadzīgi, viņiem kļuva žēl mūka, tāpēc abi nolēma, nesakot mūkam ne vārda, samainīt viņa vēdekli pret jaunu.

Kad mūks pēc divām stundām atgriezās, vecie dzīvesbiedri atdeva viņam jaunu vēdekli. Pārsteigtais mūks samaksāja par darbu, un iznācis no tirgotavas, smaidīdams pagriezās un kaut ko nočukstēja pret durvīm.

Pēc tam vecie ļaudis atklāja uz savām durvīm jaunu divrindi, kurā bija rakstīts: „Liela meistarība nāk caur smagu darbu un labu sirdi” un „Skaists vēdeklis nes bagātību un veiksmi”.

Šis stāsts ātri izplatījās, un uz viņu tirgotavu sāka nākt daudz ļaužu. Kopš tās reizes viņu mājās ienāca veiksme un pārticība.

Vēlāk ļaudis saprata, ka tas ir bijis mūks Dzji Guns, un kopš tā laika šo ielu sāka saukt par „Vēdekļu ieliņu”.