Izpratne un uzskati

  • Divas sfēras: savtība un nesavtība

    Dēļ „savtības” cilvēkam nav drosmes ieskatīties sevī; dēļ „savtības” cilvēks neuzdrošinās ieskatīties sejā saviem trūkumiem un nepilnībām. Neatbrīvojoties no fundamentālā egoisma, pat ja viņš spēj darīt Dafa darbu, viņš to dara ar bailēm, ka nespēs sasniegt Pilnību, un, kavējoties pie raizēm par ieguvumu un zaudējumu, viņš maksimāli cenšas pasargāt sevi, tādejādi nespējot sasniegt svētuma stāvokli, un rezultāti dzīvo būtņu glābšanā dabiski nebūs ideāli. No otras puses, ja cilvēks ir spējīgs pilnveidoties, pamatojoties uz „nesavtību”, situācija būs pavisam citāda.
  • Meklēt sevī bez nosacījumiem

    Mūsdienās, kad notiek konflikti starp praktizētājiem, katrs zina, ka meklē sevī, lai atrastu savas problēmas. Vairumā gadījumu mēs spējam nomierināties, padomāt par Likumu [Faluņgun mācību] un pielikt lielas pūles, lai apvaldītu sevi un meklētu sevī pieķeršanās. Piemēram, es atklāju, ka man patiešām bija daudz pieķeršanos un cilvēcisko priekšstatu. Šo pieķeršanos sakne ir egoisms. Tas līdzinās koka saknei. Lielās pieķeršanās ir kā koka stumbrs un lielie zari, un mazās pieķeršanās ir kā mazie zari un lapas. Līdz ko es atrodu sakni un izrauju to, visas pieķeršanās, kuras radušās no tās, zaudē savu atbalstu.
  • Izpratne par cilvēciskajiem priekšstatiem

    Manā darba vietā bija kāda praktizētāja, kura pirms Faluņgun vajāšanu sākuma ļoti uzcītīgi mācījās Likumu un izpildīja vingrinājumus. Kādu dienu viņa man sacīja, ka, iespējams, viņa ir „vidusmēra cilvēks”, par kuru runāja Skolotājs. Es biju pārsteigts un viņai sacīju: „Tu neesi „vidusmēra cilvēks”, un tu nevari tā domāt.” Drīz pēc tam sākās vajāšanas. Dēļ bailēm (viņas ģimene bija cēlusies no kapitālistiem un Kultūras revolūcijas laikā tika kritizēta) un citu pieķeršanos dēļ viņa pārtrauca praktizēt un nomira no slimības. Tajā laikā es domāju: „Vai viņa būtu nomirusi, ja uzskatītu sevi par „gudru cilvēku”, nevis par „vidusmēra cilvēku”? Nē, absolūti ne!”
  • Manas pieķeršanās, nevis ārējie apstākļi, padarīja mani aizkaitinātu un īgnu

    Vakar vakarā man bija īsa telefonsaruna ar kādu praktizētāju. Nākamajā telefonsarunā viņš sacīja: „Tava balss mūsu iepriekšējās sarunas laikā izklausījās ļoti nepacietīga.” Pēc tam, kad noliku telefona klausuli, es atcerējos, ka šajā rītā es bargi rāju savus bērnus par kādu viņu izdarīto kļūdu. Tobrīd es domāju, ka biju ļoti sarūgtināta un aizkaitināta. Es pie sevis nodomāju: „Man parasti katru dienu ir tik daudz lietu, par kurām raizēties. Kāpēc šodien mans sjiņsjin ir tik slikts?” Kad es nomierinājos un ieskatījos sevī, es patiešām atradu vairākas pieķeršanās.
  • Iznīcināt pieķeršanos apstiprināt sevi Taisno domu raidīšanas laikā

    Tajā pašā laikā pieķeršanās apstiprināt sevi atdala cilvēka enerģijas lauku no vienotā ķermeņa enerģijas lauka, mazinot kopējo efektu. Ja mēs visi atbrīvosimies no sava „es” un sapratīsim Taisno domu raidīšanu no Likuma viedokļa, tad mūsu enerģijas lauks izveidos patiešām vienotu ķermeni, papildinot cits citu bez jebkādiem šķēršļiem, un tā spēks būs milzīgs.
  • Nopietni studēt Fa

    Agrāk man parādījās situācija, kad Fa studēšanas laikā es iesnaudos. Kad sāku lasīt grāmatas, lai arī es sēdēju uz ceļiem, es vienā laidā žāvājos. Tajā brīdī es domāju, ka varbūt esmu mazliet noguris, tādēļ es vienkārši atliku Fa studēšanu un nosnaudos. Taču tas nepalīdzēja, un es visu dienu turpināju justies nomākts un noguris. Es beidzot sapratu, cik tas ir nopietni. Es sapratu, ka šis laiskums jau ir radījis nopietnus traucējumus manai Fa studēšanai. Ja es nespēju sevi kontrolēt, kāds tad es esmu praktizētājs? Pēc tam, kad es nonācu pie šīs sapratnes, es vairs nesaskāros ar šāda veida traucējumiem.
  • Sentimentalitāte ir vissliktākā pieķeršanās

    Viss cilvēku pasaulē ir ilūzija. Taču cilvēki ir nomaldījušies tajā un ir apmierināti ar sevi. Mēs, praktizētāji, tiecamies pievērst uzmanību tam, lai atbrīvotos no pieķeršanās slavai un pašlabumam, taču nevērīgi izturamies pret atbrīvošanos no mūsu sentimentalitātes. Es uzskatu, ka ir svarīgi neļaut mūsu sentimentalitātei pārņemt mūsu domas. Tas patiešām ir veids, kā turēt pašam sevi tīru.
  • Mana izpratne par žēlsirdības spēku

    Kad praktizētājs ir spējīgs atmest dzīvību un nāvi, tad tas, ko viņš sevī nes, ir bezgalīga žēlsirdība. Šāda izpratne piepildīja mani ar augstsirdības un miermīlības jūtām, ko nav sabojājušas bailes, bet kas ir pilnas ar labvēlību pret dzīvajām būtnēm un apziņu par lielo misiju, kas mums dota. Ja mēs varam just tīru žēlsirdību pret dzīvajām būtnēm, tad ļaunums, lai cik maldinoši spēcīgs, pazudīs bez pēdām. Žēlsirdība uzrunā cilvēku labestīgo pusi. Bezgalīgas žēlsirdības priekšā vajāšanas pārstās eksistēt.
  • Atcerieties skatīties sevī, kā māca Skolotājs

    Pēc meklēšanas sevī es tagad zinu, ka tas viss notika manu trūkumu dēļ. Pēc vairākiem gadiem es beidzot sapratu, kā paaugstināt savu Sjiņsjin. Es esmu sevi pilnveidojošs cilvēks, un man jāatsakās no visa cilvēku pasaulē, taču mani uztrauca un apgrūtināja šīs emocijas. Kad es atklāju savu pieķeršanos skaudībai, es spēju izturēties pret vīru labestīgi.
  • Likvidēt egoisma sakni

    Es sāku praktizēt Faluņ Dafa 1997. gadā. Taču šī „nenovērtējami dārgā” perioda beigu stadijā es nebiju spējīgs rīkoties tā, kā to prasa Skolotājs, un būt arvien uzcītīgāks, tuvojoties beigām. Dēļ traucējumiem, kurus izraisīja manas pieķeršanās, cilvēciskie priekšstati, egoisms un pieķeršanās komfortam, mans pilnveidošanās stāvoklis kļuva arvien nomāktāks, gurdenāks, vājāks un neuzcītīgāks. Mani tas ļoti uztrauca, bet es nespēju piespiest sevi kļūt centīgākam, kaut arī ļoti to vēlējos. Virspusēji es vēl joprojām veicu dažus ar Dafa saistītus darbus, taču es tos darīju pēc pieraduma tāpat kā ikdienas darbus. Izpildot vingrojumus, es nespēju iekšēji nomierināties. Es jutu, ka vienkārši izpildu savus pienākumus.
  • Mācība no japāņu folkloras

    Praktizētājiem pilnveidošanās procesā ir nepieciešams iznīcināt pieķeršanos iekārei un kaislei. Šī izpratne atgādināja man stāstu no japāņu folkloras. Senos laikos Japānā dzīvoja vīrs vārdā Dzjumi. Viņu darīja nemierīgu jūtas, un beigās viņš devās kalnos, lai praktizētu pilnveidošanos. Viņš izcieta daudz grūtību un beidzot atrada dievību, kura kalnos pilnveidojās. Viņš pieņēma dievību par savu skolotāju un uzsāka savu pilnveidošanos. Ilgstoši ievērojot stingras prasības un disciplīnu, viņš spēja strauji virzīties uz priekšu un tika aplaimots ar dievišķajām spējām. Viņš spēja braukt uz mākoņa un lidot.
  • Vācija: Praktizētāji dalās izpratnē pēc Berlīnes 2008. gada Faluņ Dafa pilnveidošanās pieredzes apmaiņas konferences apmeklēšanas

    2008. gada 16. novembrī Berlīnē notika Eiropas Faluņ Dafa pilnveidošanās pieredzes apmaiņas konference. Daudzi praktizētāji sacīja, ka viņus dziļi aizkustinājuši citu praktizētāju patiesie stāsti, un, jo īpaši, Skolotāja Li apsveikuma vēsts.
  • Atmest pieķeršanās un labi sastrādāties ar vietējo Faluņ Dafa asociāciju

    Konfliktu laikā es sapratu arī to, ka man nav jāpievērš pārāk liela uzmanība tam, ka draugi-praktizētāji ir kaut ko pārpratuši. Mums jābūt iecietīgiem pret draugiem-praktizētājiem. Mūsu pilnveidošanās mērķis nav apstiprināt pašiem sevi, strīdēties ar citiem, nedz arī uzkrāt „sasniegumus”, bet drīzāk gan atbrīvoties no pēc iespējas vairāk pieķeršanām.
  • Tikai noraidot vecos spēkus, mēs varam izkļūt no vajāšanām

    2007. gada 30. septembrī, policisti pieciem praktizētājiem konfiscēja satelīta šķīvjus. Daži citi praktizētāji, uzzinājuši par šo incidentu, brīvprātīgi noņēma savus šķīvjus. Taču dažiem citiem praktizētājiem vairākos ciematos bija ļoti spēcīgas taisnās domas. Viņi sacīja: „Tā kā to nav ieplānojis Skolotājs, kādēļ mums tam būtu jātic?” Viņi apspriedās savā starpā, pilnībā noraidīja vecos spēkus savos prātos un turpināja raidīt taisnās domas. Policija nekad neieradās viņu ciematos!
  • Par pašlepnumu

    Cilvēki bieži saka: „Šim cilvēkam ir pārāk daudz pašlepnuma, un viņš nespēj pieņemt kritiku.” Cilvēks ar šādu domāšanu kļūst dusmīgs un zaudē savaldīšanos, ja viņš tiek kritizēts. Šī pieķeršanās sakņojas pārmērīgā pašlepnumā. Pat nepraktizētājiem pārāk daudz pašlepnuma ir slikta lieta. Pārmērīgu pašlepnumu bieži var redzēt, kad notiek saskaršanās ar dzīves likstām, un cilvēkiem nav pareizas psiholoģiskas attieksmes nelabvēlīgās situācijās un viņi nav spējīgi stāties pretī šīm situācijām ar mierīgu prātu.