Izpratne un uzskati

  • Likvidēt egoisma sakni

    Es sāku praktizēt Faluņ Dafa 1997. gadā. Taču šī „nenovērtējami dārgā” perioda beigu stadijā es nebiju spējīgs rīkoties tā, kā to prasa Skolotājs, un būt arvien uzcītīgāks, tuvojoties beigām. Dēļ traucējumiem, kurus izraisīja manas pieķeršanās, cilvēciskie priekšstati, egoisms un pieķeršanās komfortam, mans pilnveidošanās stāvoklis kļuva arvien nomāktāks, gurdenāks, vājāks un neuzcītīgāks. Mani tas ļoti uztrauca, bet es nespēju piespiest sevi kļūt centīgākam, kaut arī ļoti to vēlējos. Virspusēji es vēl joprojām veicu dažus ar Dafa saistītus darbus, taču es tos darīju pēc pieraduma tāpat kā ikdienas darbus. Izpildot vingrojumus, es nespēju iekšēji nomierināties. Es jutu, ka vienkārši izpildu savus pienākumus.
  • Mācība no japāņu folkloras

    Praktizētājiem pilnveidošanās procesā ir nepieciešams iznīcināt pieķeršanos iekārei un kaislei. Šī izpratne atgādināja man stāstu no japāņu folkloras. Senos laikos Japānā dzīvoja vīrs vārdā Dzjumi. Viņu darīja nemierīgu jūtas, un beigās viņš devās kalnos, lai praktizētu pilnveidošanos. Viņš izcieta daudz grūtību un beidzot atrada dievību, kura kalnos pilnveidojās. Viņš pieņēma dievību par savu skolotāju un uzsāka savu pilnveidošanos. Ilgstoši ievērojot stingras prasības un disciplīnu, viņš spēja strauji virzīties uz priekšu un tika aplaimots ar dievišķajām spējām. Viņš spēja braukt uz mākoņa un lidot.
  • Vācija: Praktizētāji dalās izpratnē pēc Berlīnes 2008. gada Faluņ Dafa pilnveidošanās pieredzes apmaiņas konferences apmeklēšanas

    2008. gada 16. novembrī Berlīnē notika Eiropas Faluņ Dafa pilnveidošanās pieredzes apmaiņas konference. Daudzi praktizētāji sacīja, ka viņus dziļi aizkustinājuši citu praktizētāju patiesie stāsti, un, jo īpaši, Skolotāja Li apsveikuma vēsts.
  • Atmest pieķeršanās un labi sastrādāties ar vietējo Faluņ Dafa asociāciju

    Konfliktu laikā es sapratu arī to, ka man nav jāpievērš pārāk liela uzmanība tam, ka draugi-praktizētāji ir kaut ko pārpratuši. Mums jābūt iecietīgiem pret draugiem-praktizētājiem. Mūsu pilnveidošanās mērķis nav apstiprināt pašiem sevi, strīdēties ar citiem, nedz arī uzkrāt „sasniegumus”, bet drīzāk gan atbrīvoties no pēc iespējas vairāk pieķeršanām.
  • Tikai noraidot vecos spēkus, mēs varam izkļūt no vajāšanām

    2007. gada 30. septembrī, policisti pieciem praktizētājiem konfiscēja satelīta šķīvjus. Daži citi praktizētāji, uzzinājuši par šo incidentu, brīvprātīgi noņēma savus šķīvjus. Taču dažiem citiem praktizētājiem vairākos ciematos bija ļoti spēcīgas taisnās domas. Viņi sacīja: „Tā kā to nav ieplānojis Skolotājs, kādēļ mums tam būtu jātic?” Viņi apspriedās savā starpā, pilnībā noraidīja vecos spēkus savos prātos un turpināja raidīt taisnās domas. Policija nekad neieradās viņu ciematos!
  • Par pašlepnumu

    Cilvēki bieži saka: „Šim cilvēkam ir pārāk daudz pašlepnuma, un viņš nespēj pieņemt kritiku.” Cilvēks ar šādu domāšanu kļūst dusmīgs un zaudē savaldīšanos, ja viņš tiek kritizēts. Šī pieķeršanās sakņojas pārmērīgā pašlepnumā. Pat nepraktizētājiem pārāk daudz pašlepnuma ir slikta lieta. Pārmērīgu pašlepnumu bieži var redzēt, kad notiek saskaršanās ar dzīves likstām, un cilvēkiem nav pareizas psiholoģiskas attieksmes nelabvēlīgās situācijās un viņi nav spējīgi stāties pretī šīm situācijām ar mierīgu prātu.
  • Mācīties klausīties

    Klausīties nozīmē mācīties. Cilvēks, kurš māk klausīties, spēj iegūt daudz informācijas no citiem. Viņš ir spējīgs pastāvīgi uzzināt kaut ko jaunu. Klausīties vecāku cilvēku padomā, ir gluži tāpat, kā lasīt labu grāmatu. Cilvēks sasniegs vairāk, ja viņš vēlas mācīties no sastaptajiem cilvēkiem, no tiem, kuri ir labāki par viņu. Klausoties drauga viedoklī vai priekšlikumā, cilvēks var uzzināt jaunas idejas un metodes, kā arī iegūt labāku saskaņu saskarsmē ar draugiem. Konfūcijs ir teicis: „Ja mēs ejam trijatā, tad vismaz viens no diviem pārējiem pilnībā var būt mans skolotājs.”
  • Egoisms ir pieķeršanās, no kuras jāatbrīvojas pilnveidošanās procesā

    Dažreiz egoismu nav viegli atpazīt, tas ir ļoti dziļi paslēpts. Piemēram, kad es ļoti centos atbrīvoties no pieķeršanās bailēm un centīgi mācījos Likumu, Faluņgun mācību, zemapziņā bija paslēpts patiesais mērķis: aizsargāt sevi no vajāšanām un neciest nekādus zaudējumus. Es lēju daudz asaru, taču ne jau tādēļ, ka neizdevās glābt daudzās dzīvās būtnes, bet aiz žēluma pret sevi. Es neizdarīju to, ko varēju izdarīt, nepieliku visas pūles, lai glābtu cilvēkus, un palaidu garām daudzas man dotās iespējas.
  • Atbrīvojaties no pieķeršanās justies pārākam par citiem

    Gados veca praktizētāja atnāca pie manis uz mājām studēt Likumu, Faluņgun mācību, un dalīties pieredzē. Vakar viņa stāstīja, ka, apmeklējot grāmatveikalus, viņa ieliek videodiskus, kuri skaidro patiesību, veikalā pārdotajās grāmatās. Es uzreiz nodomāju, ka tā ir laba ideja, lielisks veids, kā skaidrot patiesību, bet vienlaicīgi biju arī pārsteigts: nebiju domājis, ka viņa spēj tik labi rīkoties! Šis gadījums man palīdzēja saprast, ka vienmēr esmu uzskatījis, ka gados vecie praktizētāji nevēlas vai baidās izplatīt videodiskus, kamēr es tos ierakstīju un piegādāju no savām mājām. Uzskatīju, ka esmu paveicis vairāk un labāk, nekā pārējie, it īpaši salīdzinājumā ar šiem gados vecajiem praktizētājiem. Biju tik lepns par sevi, ka nemanot man bija radusies pieķeršanās justies pārākam.
  • Dalos savā nelielā izpratnē ar praktizētājiem, kuri nezina, kā palūkoties sevī

    Faktiski man īsti nav dziļas izpratnes par to, kā paskatīties sevī. Kad vien es sastopos ar konfliktiem un nevaru izturēt kādas grūtības, es kļūstu nemierīgs. Es skatījos sevī, bet nevarēju atrast pamata pieķeršanos. Es sev sacīju: ”Aizmirsti par to. Es mēģināšu darīt labi, sekojot Faluņgun mācībai.” Tādējādi es nevarēju patiesi atbrīvoties no tā, kam biju pieķēries.
  • Pilnveidojoties mums ir jāatbrīvojas no bailēm

    Pēdējā laikā es reti skaidroju cilvēkiem patiesību par Faluņ Dafa savas nedrošības un neizlēmības dēļ. Es izjutu bailes, jo tā kā es atšķiros no citiem cilvēkiem, viņi varētu mani nesaprast. Es baidījos, ka kādam nepatiks mans viedoklis vai arī, ka mani nosodīs tādēļ, ka es rīkojos citādi nekā parasti cilvēki (baidījos būt „baltā vārna”). Tā vietā, lai aktīvi rīkotos, es izvairījos no pretrunām, izvairījos no iespējām skaidrot patiesību.
  • Neatstāt novārtā sevis pilnveidošanu šajā laika periodā

    Es sapratu, ka praktizētājam jebkurā situācijā ir jāpilnveido sevi atklāti un ar cieņu, saglabājot labestīgu un mierpilnu sirdi, kas parāda Faluņ Dafa praktizētāja īpašības – nesavtību un spēju vienmēr vispirms domāt par citiem. Nav svarīgi, vai tā ir ģimene, sabiedrība vai darba kolektīvs – ja mēs nepievēršam uzmanību saviem vārdiem un darbiem, un rīkojamies tāpat, kā to dara laicīgie cilvēki, tad mēs varam neviļus kādu aizvainot, kas var kļūt par iemeslu tam, ka šis cilvēks pazaudēs savu iespēju.
  • Mana izpratne attiecībā uz altruismu

    Reizēm, kad praktizētājs vēl nebija pabeidzis savu sakāmo, es jau sāku norādīt uz viņa trūkumiem. Mana tieksme izrādīties pieauga līdz tādai pakāpei, ka ik reizi, sastopoties ar kādu no praktizētājiem, es centos atklāt kādu viņa pieķeršanos, lai nodemonstrētu, cik labi es izprotu Likumu. Aizgājusi līdz mājām, es sapratu, ka tā nav pareizi. Es zināju, ka tā ir vēlēšanās izrādīties, pieķeršanās pašapmierinātībai un pieķeršanās reputācijai.
  • Mana izpratne par vingrojumu izpildīšanu

    Pēc tam, kad 1999. gada jūlijā sākās vajāšana, vide praksei grupā bija zudusi, un es arī kļuvu mazāk uzcītīga. Pamazām arvien pieauga mana pieķeršanās komfortam, un jo mazāk es izpildīju vingrojumus, jo mazāk es vēlējos tos izpildīt. Rezultātā, lasot Faluņgun mācību un raidot taisnas domas, es bieži iesnaudos, un tādējādi mana prāts arvien vairāk novirzījās no pareizā ceļa. Pēc tam, kad biju apzinājusies savas problēmas, nolēmu atsākt katru dienu izpildīt vingrojumus.
  • Draugi praktizētāji, sargieties lepnības!

    Būt pārliecinātam par sevi vajag un tas ir pat vēlami. Tomēr, ja cilvēkam rodas pārmērīga mīlestība pret sevi un viņš domā, ka ir svarīgāks vai labāks ne kā viņš patiesībā ir, tad tāda lepnība jau izraisa satraukumu. Nav brīnums, ka gan austrumu, gan rietumu reliģijas uzskata lepnību par grēku, kurš ir jāizskauž.