Meklēt sevī bez nosacījumiem

Mūsdienās, kad notiek konflikti starp praktizētājiem, katrs zina, ka meklē sevī, lai atrastu savas problēmas. Vairumā gadījumu mēs spējam nomierināties, padomāt par Likumu [Faluņgun mācību] un pielikt lielas pūles, lai apvaldītu sevi un meklētu sevī pieķeršanās. Piemēram, es atklāju, ka man patiešām bija daudz pieķeršanos un cilvēcisko priekšstatu. Šo pieķeršanos sakne ir egoisms. Tas līdzinās koka saknei. Lielās pieķeršanās ir kā koka stumbrs un lielie zari, un mazās pieķeršanās ir kā mazie zari un lapas. Līdz ko es atrodu sakni un izrauju to, visas pieķeršanās, kuras radušās no tās, zaudē savu atbalstu.

Tomēr, es atklāju, ka sevī meklēšanas procesā izveidojās jauna matērija. Pēc tam, kad es ieskatījos sevī, radās priekšstats: „Kamēr vien es meklēju sevī, otra puse uzlabosies.” Sākumā es nesapratu, ka tā ir pieķeršanās tiekties pēc kaut kā. Meklēšanai sevī nav nosacījumu, tās mērķis nav likt otrai pusei pilnveidoties. Kā praktizētājiem, katrreiz, kad mēs sastopamies ar kādu problēmu, meklēšanai sevī ir jābūt dabiskai rīcības gaitai. Ja pēc ieskatīšanās sevī mēs iedomājamies, ka problēma atkāpsies, tad šī pati problēma var atgriezties vēl stiprāk nekā jebkad. Es biju neapzināti meklēšanai sevī pievienojis nosacījumu, ka otra puse uzlabosies. Vai es pilnveidojos cita praktizētāja dēļ? Vai es pilnveidojos, lai cits praktizētājs uzlabotos? Es pārlasīju Skolotāja lekciju „Eiropas Fa konferencei”, un katrs Skolotāja vārds sabikstīja mani un norādīja tieši uz manu sirdi. Es biju ļoti nokaunējies.

Tādēļ mēs vairs nedrīkstam pieķerties draugu praktizētāju uzvedībai. Mums jākļūst daudz iecietīgākiem un piekāpīgākiem, jāieskatās sevī un jāpilnveidojas bez nosacījumiem. Tajā pat laikā mums pilnībā jāsadarbojas ar draugiem praktizētājiem. Kamēr vien citu praktizētāju ierosinājumi atbilst Likumam un var būt noderīgi mūsu centieniem glābt dzīvās būtnes, mums pilnībā jāsadarbojas. Mums nav jāuztraucas par ideju izvirzījušā praktizētāja uzvedību, attieksmi un pilnveidošanās līmeni, nedz arī mums būtu jāpievērš uzmanība tam, kāds ir šis cilvēks, vai kā izturas tas cilvēks. Tas nav tā, ka, „kamēr es skatos sevī, otra puse noteikti uzlabosies”, bet drīzāk mums jāizturas kā īstiem praktizētājiem un jādara viss saskaņā ar Likumu. Mums jāsakoncentrējas uz to, kā palīdzēt Skolotājam Likuma Izlabošanā un dzīvo būtņu glābšanā. Kamēr mēs to darām, viss mainīsies dabiski. Kad mēs esam spējīgi atlaist pieķeršanos sev, viss kļūst viegls un gluds.