Praktizētājas ģimenes loceklis atceras pārsteidzošās ainas Tiaņaņmeņ laukumā

2000. gada 1. oktobrī mana sieva, kas ir Faluņ Dafa praktizētāja, devās uz Pekinu, lai apelētu Faluņ Dafa aizstāvībai. Šī iemesla dēļ arodbiedrības priekšsēdētājs un drošības nodaļas vadītājs no manas darbavietas ieteica man doties uz Tiaņaņmeņ laukumu Pekinā, lai atrastu sievu.

2000. gada 6. oktobrī pulksten 10:00 no rīta es ierados Tiaņaņmeņ laukumā. Tur bija daudz tūristu un Faluņ Dafa praktizētāju. Es biju ārkārtīgi uztraucies un bezmērķīgi staigāju apkārt, meklējot sievu. Klejojot pa laukumu, es izdzirdēju sev aizmugurē balsis. Šķita, ka tās skan tik skaļi, ka aizsniedz debesis: „Faluņ Dafa ir brīnišķīgs, atjaunojiet mūsu Skolotāja labo slavu! Faluņ Dafa ir taisns Likums!” Es atskatījos atpakaļ un ieraudzīju jaunu Faluņ Dafa praktizētāju, kurš atritināja plakātu un nemitīgi atkārtoja: „Faluņ Dafa ir brīnišķīgs!” Tikmēr citi praktizētāji sēdēja meditācijā un daži no viņiem izpildīja vingrojumus stāvus.
Tad Tiaņaņmeņ laukumā pēkšņi izcēlās kņada. Tuvojās milicijas mašīnas un sirēnas skaņas kļuva arvien stiprākas. Tikko izkāpuši no mašīnām, miliči izrāva praktizētājiem no rokām plakātus un sāka viņus nežēlīgi sist. Viņi nogrūda praktizētājus zemē un tad mina ar kājām viņiem uz galvām un pat mutēm. Daži miliči nikni sagrāba praktizētājus aiz matiem un vilka uz milicijas mašīnām. Turklāt, viņi ar varu izrāva kameras arī garāmgājējiem. Daži virsnieki trieca kameras pret zemi, citi izrāva no tiem filmiņas, izgaismojot tās.

Daudzi cilvēki bija pārbijušies un skrēja prom no laukuma. Bruņotie milicijas spēki, miliči un milicijas darbinieki civilā sāka atbrīvot laukumu. Rezultātā viņi norobežoja lielu laukumu, kuram tuvoties nebija atļauts nevienam. Tika paziņots, ka sākas komandantstunda. Pēc tam atbrauca mašīna, kas no laukuma nomazgāja asinis. Būdami šīs nežēlīgās un asiņainās ainas liecinieki, daudzi Faluņ Dafa praktizētāji joprojām bez bailēm un ar plakātiem rokās devās uz Tiaņaņmeņ laukumu, skaļi saucot: „Faluņ Dafa ir brīnišķīgs!”

Viņi ļoti labi zināja, ka uz laukuma viņi tiks piekauti, arestēti, notiesāti ar brīvības atņemšanu, nosūtīti uz piespiedu darba nometnēm, vai arī būs spiesti zaudēt tuviniekus vai pat savas dzīvības. Tad kādēļ, neraugoties ne uz ko, viņi gāja uz turieni? Es biju aizkustināts, kad sapratu, ka viņu mērķis ir tik varens, ka tas pārsteidz Visumu un aizkustina Dievus. Tieši tādēļ viņi saka cilvēkiem: „Faluņ Dafa ir brīnišķīgs!”, „Ļaunā Ķīnas komunistiskā partija (ĶKP) nespēj „aizliegt” vareno Budas Likumu, kas pastāvēs mūžīgi” un „Ir cilvēki, kas ir guvuši labumu no Faluņ Dafa, un kas aizstāvēs to ar savu dzīvību!”

Kad es to sapratu, man acīs sariesās asaras. Es biju pārāk satraukts, lai pievērstu uzmanību tam, kas notiek visapkārt. Es tur stāvēju sastindzis un pārsteigts, līdz pamanīju divus miličus, kas uzmanīgi skatījās uz mani. Kad es atguvos, tad atklāju, ka visi tūristi bija nostumti laukuma malā, bet Faluņ Dafa praktizētāji bija ielenkti tā centrā. Es biju vienīgais, kas nekustējās un tas piesaistīju miliču uzmanību. Ar lielu saviļņojumu sirdī un asarām acīs es atstāju laukumu.

Tajā brīdī es mainījos. Pirmo reizi mana sirds bija aizkustināta, tas bija vēl nebijis trieciens un atdzimšana. Es pēkšņi kļuvu stiprs un vairs ne no kā nebaidījos. Mani atmodināja praktizētāju drosme, aizstāvot Budas Likumu. Vienā mirklī es biju brīvs no sāpēm un biju patiesi lepns par savu sievu un dēlu, par to, ka viņi ir Faluņ Dafa praktizētāji. Un lai gan viņi, pēc ļaunās ĶKP pavēles bija padzīti no darba un skolas, es sapratu viņu nelokāmās ticības iemeslus.

Pirms brauciena uz Tiaņaņmeņ laukumu, es biju uz sabrukuma robežas. Mana sieva, kura bija skolotāja, tika padzīta no darba, dēls tika izdzīts no skolas. Nedēļu vēlāk viņi devās uz Pekinu, lai vērstos pie valdības. Es nezināju, kas ar viņiem notiek, kur viņi atrodas, vai viņi vispār ir dzīvi vai varbūt ir tikuši arestēti. Pēc tam, kad mana sieva sāka praktizēt Faluņ Dafa, mūsu ģimenes dzīve kļuva harmoniska, sirsnības pilna un laimīga. Vienā mirklī viss mainījās, it kā debesis būtu nokritušas. Toreiz es nevarēju finansiāli nodrošināt savu ģimeni. Mana priekšniecība aiz bailēm saka negatīvi mani ietekmēt, mēģinot piespiest mani šķirties no sievas. Toreiz es patiešām jutu, ka nespēšu to pārdzīvot un sāku domāt par šķiršanos.

Tiaņaņmeņ laukumā ieraudzītās pārsteidzošās ainas atmodināja mani, un es sapratu, ko dara mana sieva un pārējie Faluņ Dafa praktizētāji. Viņi ir tik vareni! Kopš tā laika es no visas sirds atbalstu viņu ticību Faluņ Dafa. Salīdzinājumā ar to, ko viņi ir pārcietuši, manas ciešanas ir pavisam niecīgas.

Vienā acumirklī ir pagājuši gandrīz 12 gadi, kopš es kļuvu par liecinieku pārsteidzošajām ainām Tiaņaņmeņ laukumā. Taču tās joprojām ir spilgtas manā atmiņā. Mana sieva un dēls ir pārcietuši daudz vajāšanu. Pat vistumšākajās dienās, tiklīdz es atceros praktizētāju varonību Tiaņaņmeņ laukumā, es jūtu nesatricināmu pārliecību un cerību uz Faluņ Dafa. Es stingri ticu, ka taisnīgums attiecībā pret Faluņ Dafa un Skolotāju Li Hundži tiks atjaunots jau tuvākajā nākotnē.

Es uzrakstīju šo rakstu, par godu divdesmitajai gadadienai, kopš sabiedrība ir tikusi iepazīstināta ar Faluņ Dafa, un lai apliecinātu Faluņ Dafa skolnieku un Skolotāja Li varenību.

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2012/6/14/133959p.html