Manas pieķeršanās, nevis ārējie apstākļi, padarīja mani aizkaitinātu un īgnu

Vakar vakarā man bija īsa telefonsaruna ar kādu praktizētāju. Nākamajā telefonsarunā viņš sacīja: „Tava balss mūsu iepriekšējās sarunas laikā izklausījās ļoti nepacietīga.” Es uz mirkli apmulsu un sacīju: „Varbūt man šodien bija pārāk daudz lietu, ko darīt, tādēļ es biju diezgan apbēdināta.”

Pēc tam, kad noliku telefona klausuli, es atcerējos, ka šajā rītā es bargi rāju savus bērnus par kādu viņu izdarīto kļūdu. Tobrīd es domāju, ka biju ļoti sarūgtināta un aizkaitināta. Es pie sevis nodomāju: „Man parasti katru dienu ir tik daudz lietu, par kurām raizēties. Kāpēc šodien mans sjiņsjin [1] ir tik slikts?” Kad es nomierinājos un ieskatījos sevī, es patiešām atradu vairākas pieķeršanās.

Pēdējo dažu dienu laikā es veicu dažus tulkošanas darbus. Tā kā tas bija saistīts ar kādas profesijas specifiskiem izteicieniem un terminoloģiju, tad man tas bija ļoti grūts un nogurdinošs darbs. Turklāt man bija ieplānots pabeigt šo darbu ļoti ierobežotā laika periodā, tāpēc man nācās strādāt naktīs un brīvdienās. Manas acis sāpēja dienām ilgi. Turklāt, neskatoties uz to, ka grūtību pakāpe bija augstāka, atalgojumu nebija paredzēts palielināt, jo darba izpildes laiks bija ierobežots. Vēl sliktāk bija tas, ka mans atalgojums patiesībā bija mazāks nekā iepriekš. Es nodomāju pie sevis: „Man ir tik daudz darāmā Dafa projektos. Tulkošana, šķiet, ir pārāk lēns veids, kā nopelnītu iztiku. Man jāatrod kāds ātrāks naudas pelnīšanas veids...” Tā rezultātā man parādījās aizvien lielāka un lielāka pretestība pret tulkošanas darbu. Darbs kļuva vēl grūtāks, un manas acis sāpēja vēl vairāk, nekā pirms tam. Man parādījās aizvien lielāka vēlme atdot šo darbu pabeigt citiem. Taču es to nevarēju izdarīt, jo atvēlētais laiks bija pārāk īss. Mani bērni uzvedās trokšņaini, un man tika uzticēts īsā laikā izpildīt vēl vairāk Dafa projektu darba. Es jutu, ka spiediens ir lielāks, nekā es spēju izturēt.

Kad praktizētājs teica, ka es esmu „nepacietīga”, es pēkšņi pārslēdzu savu uzmanību no apkārtējās vides uz manu sjiņsjin un sāku ielūkoties sevī. Es sapratu, ka cēlonis, kāpēc es negribēju veikt tulkošanas darbu bija slinkums un rūpes par manām personīgajām interesēm. Es daudz domāju par to, cik daudz naudas es varētu nopelnīt stundā un cik maz man maksā par manis padarīto darba daļu. Turklāt, man bija jāsēž pie datora visu dienu, dažreiz sākot no 7.00 rītā līdz pusnaktij, vairāk nekā desmit stundas dienā, izņemot laiku ēšanai un mājas darbiem. Virspusējā līmenī es domāju: „Es pelnu naudu pārāk lēni. Ir tik daudz Likuma Izlabošanas projektu. Ja es spētu pelnīt naudu ātrāk, cik daudz vairāk cilvēku es varētu izglābt?”

Manas pretestības dēļ darbs kļuva daudz grūtāks, un manas acis sāpēja arvien vairāk. Pēc tam, kad es to sapratu, es atklāju, ka tulkošanas darbs patiesībā ir diezgan viegls, un man vienkārši vajadzēja uzmeklēt dažas lietas manā vārdnīcā. Mans acis jutās daudz labāk, un es pēkšņi sajutu atbrīvojumu savā ķermenī, es kļuvu mierīga un laipna pret citiem, un man vairs nebija sajūta, ka man ir daudz darāmā.

Pirms dažiem gadiem manas ģimenes finansiālā situācija nebija laba. Lai gan es zināju, ka visu kontrolē Skolotājs, taču es aizvien jutos nelaimīga un noskumusi. Šobrīd man nav finansiālu problēmu, tomēr es joprojām jūtos uztraukta un aizkaitināta par to, ka samaksa par manu darbu nav pietiekama.

Turklāt, pirms dažiem gadiem, kad man bija mazliet vairāk ticības un paļāvības Skolotājam un Likumam, manī bija nedaudz mazāk aizkaitinājuma un īgnuma. Tagad, kad es patiešām esmu atlaidusi savas pieķeršanās, aizkaitinājums un īgnums ir pazudis. Tādēļ es nonācu pie secinājuma, ka mūsu aizkaitinājums un īgnums ir saistīts ar mūsu sirdi, nevis ar mūsu dzīves ārējiem apstākļiem.

Paskaidrojumi:

1. „Sjiņsjin” – tulkojumā no ķīniešu valodas „prāta būtība”, „sirds būtība”, „morālās īpašības”, „garīgums”, „dvēseles raksturs”, arī raksturs