Satura rādītājs (turpinājums)
2. Komunisms Rietumu augstskolās
a) Kreisās tendences augstskolu fakultātēs
b) Tradicionālās akadēmiskās vides pārveidošana ar komunistiskās ideoloģijas palīdzību
c) Jaunu akadēmisko jomu izmantošana ideoloģijas iefiltrēšanai
d) Kreisā radikālisma veicināšana
e) Amerikas dižo tradīciju noliegšana
f) Rietumu civilizācijas klasikas noliegšana
g) Mācību līdzekļu un brīvo mākslu monopolizācija
h) "Pāraudzināšana" augstskolās: smadzeņu skalošana un morāles graušana
3. Kā komunisms iznīcināja izglītību Ķīnā
4. Atgriešanās pie tradicionālās izglītības
Atsauces
* * *
2. Komunisms Rietumu augstskolās
Četri intensīvas ideoloģiskas apstrādes gadi mūsdienu augstskolu absolventos rada noslieci uz liberālismu un progresīvismu. Viņi, visticamāk, bez pārdomām viegli pieņems ateismu, evolūcijas teoriju un materiālismu. Daudzi kļūst par šauri domājošām "sniegpārsliņām", kurām trūkst veselā saprāta, un kuri piekopj hedonistisku dzīvesveidu, neuzņemoties atbildību par savu rīcību. Viņiem trūkst zināšanu, viņiem ir ierobežots skatījums uz pasauli, viņi ļoti maz vai vispār neko nezina par Amerikas un pasaules vēsturi, un viņi ir kļuvuši par galveno mērķi, kas tiek pakļauts maldinošo komunistisko ideju ietekmei. Atšķirībā no 20. gadsimta 60. gadu dumpīgajiem, bet daiļrunīgajiem studentu līderiem, mūsdienu jaunie protestētāji reti kad spēj skaidri formulēt savas prasības. Viņiem trūkst veselā saprāta un spriestspējas.
2016. gada ASV prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā masu mediju veiktā nemitīgā konservatīvo kandidātu nomelnošana un maldinošās aptaujas noveda pie tā, ka pēc rezultātu paziņošanas daudzi – īpaši augstskolu studenti – bija šokā. Pēc Donalda Trampa uzvaras ASV universitātēs parādījās visai absurda parādība. Daļa studentu jutās tik ļoti nobijušies, noguruši vai emocionāli traumēti no vēlēšanām, ka pieprasīja atcelt lekcijas un pārcelt eksāmenus. Lai palīdzētu studentiem mazināt stresu un trauksmi, dažas slavenas universitātes organizēja dažādas "ārstnieciskas" aktivitātes, piemēram, attēlu izkrāsošanu, ziepju burbuļu pūšanu un spēlēšanos ar plastilīnu vai lego [konstruktoru]. Dažās vietās pat tika atvesti kaķi un suņi glāstīšanai [zooterapija], lai nomierinātu studentus. Vairākās universitātēs tika organizētas atbalsta grupas, sniegtas psiholoģiskās konsultācijas vai iekārtotas "drošas telpas", kurās studenti varēja meklēt palīdzību, lai "atgūtos" no vēlēšanu rezultātiem un tos pārdzīvotu. [58] Absurds ir tas, ka normāls demokrātisks process bija kļuvis biedējošāks par dabas katastrofu vai teroristu uzbrukumu, un tas liecina par Amerikas izglītības sistēmas pilnīgu izgāšanos. Augstskolu studenti, kuriem vajadzētu būt nobriedušiem un racionāliem, saskaroties ar pārmaiņām un šķietamām grūtībām, kļuva neiecietīgi un infantili.
Pasaules acīs ASV joprojām ir līderis izglītības jomā. Vairāk nekā gadsimtu ASV ir bijusi politiska, ekonomiska un militāra lielvara. Tās izdevumi izglītības jomā ir daudz lielāki nekā lielākajā daļā citu valstu. Pēc Otrā pasaules kara Amerikas demokrātija un pārticība piesaistīja talantīgus cilvēkus no visas pasaules. Tās zinātņu, tehnoloģiju, inženierzinātņu un matemātikas (STEM) studiju programmām un profesionālajām skolām nav līdzvērtīgu visā pasaulē.
Tomēr izglītības sistēmā ir iestājusies krīze. Ārzemju studentu īpatsvars STEM studiju programmās ievērojami pārsniedz amerikāņu studentu īpatsvaru, un ar katru gadu šī atšķirība palielinās. [59] Tas norāda uz pamatizglītības, vidējās un augstākās izglītības kvalitātes kritumu Amerikas Savienotajās Valstīs. Izglītojamie tiek mērķtiecīgi apstulboti un samaitāti.
Jāuzsver, ka gandrīz visi cilvēki pasaulē, jo īpaši tie, kas studēja augstskolās pēc pagājušā gadsimta 60. gadiem, ir bijuši pakļauti komunistiskās ideoloģijas ietekmei. Visvairāk skartas ir humanitārās un sociālās zinātnes. Tikai daži cilvēki apzināti popularizē komunistisko ideoloģiju, bet lielākā daļa cilvēku ir tikuši indoktrinēti viņiem pašiem to neapzinoties. Šeit mēs atmaskojam komunisma mērķus, lai cilvēki varētu tos identificēt un norobežoties no tiem.
a) Kreisās tendences augstskolu fakultātēs
Viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc studenti pieņem sociālistisko vai komunistisko ideoloģiju un tādas radikālas ideoloģijas kā feminisms un vides aizsardzības kustība (sk. 16. nodaļu), ir tas, ka liela daļa ASV universitāšu mācībspēku ir kreisi noskaņoti. Zinātnieki ar atšķirīgām idejām ir vai nu tikuši izstumti no mācībspēku rindām, vai arī viņiem ir liegts paust savu viedokli.
2007. gada pētījumā "Amerikas profesoru sociālie un politiskie uzskati" no 1417 aptaujātajiem pilnas slodzes koledžu mācībspēkiem 44,1 % uzskatīja sevi par liberāļiem, 46,1 % par mēreni noskaņotiem un tikai 9,2 % no viņiem bija konservatīvi noskaņoti. Humanitāro zinātņu koledžās 61 % mācībspēku bija liberāli noskaņoti, bet konservatīvie veidoja tikai 3,9 %. [60]
Arī pētījumi, kas tika veikti pēc 2007. gada, apstiprināja kreiso tendenci pasniedzēju vidū ASV universitātēs, kurās studiju programma ilgst četrus gadus. 2016. gadā Econ Journal Watch publicētā pētījuma ietvaros tika aptaujāti 40 vadošo ASV universitāšu vēstures un sociālo zinātņu fakultāšu profesori, kuri bija reģistrējušies kā vēlētāji. No 7243 aptaujātajiem profesoriem 3623 bija demokrāti un 314 republikāņi, jeb to attiecība bija 11,5 pret 1. No piecām aptaujātajām fakultātēm visnevienmērīgākā proporcija bija vēstures fakultātē – 35 pret 1. Salīdziniet to ar līdzīgu pētījumu, kas publicēts 1968. gadā un kurā tika secināts, ka vēstures profesoru vidū demokrātu un republikāņu attiecība bija 2,7 pret 1 [61]. Cits 2016. gadā veikts pētījums par koledžu un universitāšu mācībspēkiem atklāja, ka pasniedzēju politiskā pārliecība ir īpaši atšķirīga Jaunanglijā. Balstoties uz 2014. gada datiem, pētījumā konstatēts, ka valsts koledžās un universitātēs liberāli un konservatīvi noskaņoto profesoru attiecība ir 6 pret 1. Jaunanglijā šī attiecība bija 28 pret 1. 2016. gadā Amerikas Uzņēmējdarbības institūta seminārā diskusijas dalībnieki sacīja, ka aptuveni 18 % ASV zinātnieku sociālo zinātņu jomā uzskata sevi par marksistiem, un tikai 5 % uzskata sevi par konservatīviem. [62] Šo tendenci var sasaistīt ar izmaiņām studentu uzskatos laika gaitā. Pew Research Center 2016. gadā veiktajā pētījumā konstatēts, ka kopš 1994. gada ievērojami pieaudzis to iedzīvotāju skaits, kuri ieguvuši augstāko izglītību un kuriem ir izteikti liberāli uzskati. No tiem, kas bija studējuši augstskolās, 31 % bija pārliecinoši liberāli uzskati, 23 % – pārsvarā liberāli uzskati, 10 % – pārliecinoši konservatīvi uzskati, bet 17 % – vairāk vai mazāk konservatīvi uzskati. [63]
Senators Teds Krūzs reiz izteicās par prestižas universitātes juridisko fakultāti, kurā viņš studēja: "Tur [fakultātē] bija vairāk pašpasludinātu komunistu nekā republikāņu. … Ja jūs liktu [viņiem] balsot par to, vai šai valstij jākļūst par sociālistisku valsti, 80 % mācībspēku nobalsotu par, bet 10 % uzskatītu, ka tas ir pārāk konservatīvi." [64]
Komunisms sāka iekļūt Amerikas izglītības sistēmā caur universitātēm 20. gadsimta sākumā, kad daudzi amerikāņu intelektuāļi sāka pieņemt komunistiskās idejas vai fabiāņu sociālisma variantu. [65]
20. gadsimta 60. gadu pretkultūras kustība radīja lielu skaitu jaunu, pret tradīcijām noskaņotu, studentu. Šo cilvēku personības veidošanās gados viņus lielā mērā ietekmēja kultūrmarksisms un Frankfurtes skolas teorija. 1973. gadā pēc tam, kad prezidents Ričards Niksons izveda amerikāņu karaspēku no Vjetnamas, studentu grupas, kas bija saistītas ar pretkara kustību, nozuda ēnā, jo galvenais protesta iemesls bija pazudis. Taču šo vērienīgo studentu kustību radītais radikālisms neizzuda.
Radikāli noskaņotie studenti pēc augstskolas absolvēšanas turpināja studijas sociālajās un kultūras jomās – žurnālistikā, literatūrā, filozofijā, socioloģijā, izglītībā, kulturoloģijā u.tml. Pēc zinātnisko grādu iegūšanas viņi sāka karjeru iestādēs, kurām ir vislielākā ietekme uz sabiedrību un kultūru, piemēram, augstskolās, plašsaziņas līdzekļos, valdības aģentūrās un nevalstiskajās organizācijās. Tolaik viņi lielākoties vadījās pēc itāļu marksista Antonio Gramši piedāvātās teorijas par "garo gājienu cauri institūcijām". Šī "garā gājiena" mērķis bija mainīt Rietumu civilizācijas nozīmīgākās tradīcijas.
Dumpīgie rietumu studenti Markūzi uzskatīja par savu "garīgo krusttēvu". 1974. gadā viņš apgalvoja, ka "jaunie kreisie nav miruši" un "tie augšāmcelsies augstskolās." [66] Patiesībā "jaunie kreisie" ne tikai izdzīvoja, bet arī to garais gājiens ir bijis neticami veiksmīgs. Kā rakstīja kāds radikāli noskaņots profesors: "Pēc Vjetnamas kara daudzi no mums vairs neatgriezās pie ierastās rutīnas literārajā darbībā; mēs ieņēmām akadēmiskos amatus. Kad karš bija beidzies, mēs pazudām no redzes loka, un kādu laiku nevērīgajiem varēja šķist, ka esam pazuduši. Tagad mums ir droši un pastāvīgi akadēmiskie amati, un darbs pie universitāšu pārveidošanas ir nopietni sācies." [67]
Terminu "akadēmiskā personāla pastāvīgajā štatā esošie radikāļi" ieviesa Rodžers Kimbals savā 1989. gadā izdotajā grāmatā ar tādu pašu nosaukumu (Tenured radicals), un tas attiecās uz radikāli noskaņotajiem studentiem, kuri aktīvi iesaistījās pretkara, pilsoņu tiesību vai feministu kustībās pagājušā gadsimta 60. gados, un vēlāk 80. gados ienāca augstskolās, lai mācītu, un ieņemtu amatus. Tur viņi ieaudzināja studentos savu politisko vērtību sistēmu, un radīja jaunu radikāļu paaudzi. Daži no šiem pagājušā gadsimta 60. gadu radikāļiem kļuva par fakultāšu vadītājiem un dekāniem. Viņu zinātniskā darba mērķis nebija meklēt patiesību, bet izmantot akadēmisko vidi kā instrumentu, ar kura palīdzību graut Rietumu civilizāciju un tradīcijas. Viņu mērķis bija graut sabiedrības un politiskās sistēmas pamatus, sagatavojot vēl vairāk viņiem līdzīgu revolucionāru.
Pēc iecelšanas amatā profesori var piedalīties dažādās komisijās un ievērojami ietekmēt jauno pasniedzēju pieņemšanu darbā, akadēmisko standartu izstrādi, maģistra darbu tēmu izvēli un pētījumu jomas noteikšanu. Viņiem ir pietiekami plašas iespējas izmantot savu varu, lai noraidītu kandidātus, kas neatbilst viņu ideoloģijai. Šī iemesla dēļ tradicionāli domājoši cilvēki, kas māca un veic pētījumus saskaņā ar tradicionālajām koncepcijām, tiek pastāvīgi atstumti. Gados vecākiem profesoriem aizejot pensijā, viņu vietā pārsvarā nāk kreisi noskaņoti zinātnieki, kuriem ir ieaudzinātas komunistiskās idejas.
Gramši sadalīja intelektuāļus divās nometnēs: "tradicionālajos" intelektuāļos un "organiskajos" intelektuāļos. Pirmie ir tradicionālās kultūras un sociālās kārtības uzturēšanas mugurkauls, savukārt pēdējie pieder pie jaunizveidotām klasēm vai grupām un spēlē radošu lomu cīņā par hegemoniju savās klasēs vai grupās. [68] No šī viedokļa raugoties, proletariāts izmanto organiskos intelektuāļus savā ceļā uz kultūras un, galu galā, arī politiskās varas pārņemšanu. Daudzi rūdīti radikāļi dēvē sevi par organiskiem intelektuāļiem, kas iestājas pret pašreizējo sistēmu. Tāpat kā Gramši, viņi vadās pēc Marksa aksiomas, ka "filozofi ir tikai dažādos veidos interpretējuši pasauli, bet svarīgi ir to mainīt". [69]
Tādā veidā izglītība kreiso izpratnē nav saistīta ar zināšanu un cilvēces civilizācijas būtības tālāknodošanu, bet gan ar studentu sagatavošanu radikālai politikai, sociālajam aktīvismam un "sociālajam taisnīgumam". Pabeidzot studijas un iekļaujoties sabiedrībā, viņi pauž neapmierinātību ar pašreizējo sistēmu, saceļoties pret tradicionālo kultūru un aicinot uz destruktīvu revolūciju.
b) Tradicionālās akadēmiskās vides pārveidošana ar komunistiskās ideoloģijas palīdzību
Kamēr komunistiskajās valstīs marksisms-ļeņinisms ir noteicošā ideoloģija ikvienā mācību priekšmetā, Rietumos galvenais uzsvars tiek likts uz akadēmisko brīvību. Izņemot vispārpieņemtās morāles un akadēmiskās normas, nav pieļaujama nekāda aizspriedumainība par labu konkrētām intelektuālajām tendencēm. Taču kopš 20. gadsimta 30. gadiem sociālisms, komunisms, marksisms un Frankfurtes skolas teorijas ir pārliecinoši ienākušas Amerikas augstskolās, būtiski mainot humanitāro un sociālo zinātņu jomu.
Amerikā humanitārajās zinātnēs dominē revolucionārs diskurss
Rakstnieks Brūss Bavers reiz jautāja Pensilvānijas universitātes vēsturniekam Alanam Čārlzam Korsam, kurām trim grāmatām, viņaprāt, ir bijusi visdziļākā ietekme uz ASV humanitārajām zinātnēm. Korss ne mirkli nevilcinoties nosauca Gramši "Cietuma piezīmes", Paulu Freiri "Apspiesto pedagoģiju" un Franca Fanona grāmatu "Zemes nolādētie". [70]
Par itāļu marksistu Gramši nav papildus jārunā, jo viņa darbība ir aprakstīta iepriekšējās nodaļās. Brazīliešu izglītības teorētiķis Freiri dievināja Ļeņinu, Mao Dzedunu, Fidelu Kastro un Ernesto Čegevaru. Viņa 1968. gadā publicētā un divus gadus vēlāk angļu valodā pārpublicētā "Apspiesto pedagoģija" ir kļuvusi par obligātu lasāmvielu daudzās Amerikas Savienoto Valstu augstskolās. Grāmata nav veltīta konkrētām izglītības problēmām, tā drīzāk ir "utopisks politisks traktāts, kas aicina gāzt kapitālisma hegemoniju un izveidot bezšķiru sabiedrību", kā to raksturoja Šterns savā publikācijā City Journal. [71] Freiri savā darbā vienkārši atkārto marksistisko uzskatu, ka pasaulē ir tikai divu veidu cilvēki: apspiedēji un apspiestie. Tādējādi apspiestajiem vajadzētu atteikties no esošās izglītības sistēmas, apzināties savus nožēlojamos apstākļus un mudināt uz sacelšanos.
Fanons ir dzimis Martinikas salā Karību jūras reģionā, un piedalījies Alžīrijas karā pret Francijas koloniālo varu. Viņa darbs "Zemes nolādētie" tika publicēts 1961. gadā ar franču eksistenciālista un komunista Žana Pola Sartra priekšvārdu, kurš Fanona teoriju rezumēja šādi: Rietumu kolonizatori ir ļaunuma iemiesojums, savukārt cilvēki, kas nav rietumnieki, ir cēli, jo tikuši kolonizēti un ekspluatēti. Fanons aicināja koloniju iedzīvotājus uzsākt vardarbīgu sacelšanos pret koloniālo valdošo šķiru. Viņš sacīja: "Individuālā līmenī vardarbība darbojas kā attīrošs spēks. Tā atbrīvo vietējo iedzīvotāju no mazvērtības kompleksa, no izmisuma un bezdarbības; tā padara viņu bezbailīgu un atjauno pašcieņu." [72] Atbalstot Fanona idejas, Sartrs grāmatas priekšvārdā raksta: "Jo pirmajās sacelšanās dienās jums ir jānogalina: nošaut eiropieti nozīmē nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu, iznīcināt apspiedēju un cilvēku, kuru viņš apspiež, vienlaikus: paliek miris cilvēks un brīvs cilvēks; izdzīvojušais pirmo reizi jūt zem kājām savas tautas zemi." [73]
Gramši, Freiri un Fanona idejas ir maldinoši vēstījumi, kas mudina cilvēkus raudzīties uz vēsturi un sabiedrību caur šķiru cīņas prizmu. Kad studentu sirdīs iekrīt šķiru naida dzirksts, viņi iemācās paust nepatiku un pretoties normālajai sabiedrības struktūrai un funkcionēšanai, kam neizbēgams risinājums ir sacelšanās un revolūcija.
Tas, kuram konkrētajam teorētiķim vai uzskatu kopumam ir bijusi vislielākā ietekme uz humanitārajām un sociālajām zinātnēm Amerikas augstskolās vēl ir diskutējams jautājums. Tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka šajā jomā dominē marksisms, Frankfurtes skola, Freida teorija un postmodernisms (kas kopā ar komunismu iznīcina kultūru un morāli).
Komunistiskā ideoloģija iespiežas akadēmiskajā vidē
Kopš 20. gadsimta 60. gadiem literatūras zinātnē ASV ir notikusi fundamentālās paradigmas maiņa dažādās tās apakšnozarēs. Tradicionāli literatūras kritiķi augstu vērtēja klasisko darbu morālo un estētisko vērtību, uzlūkojot literatūru kā svarīgu resursu lasītāja redzesloka paplašināšanai, morāles pilnveidošanai un intelektuālās gaumes izkopšanai. Pēc būtības akadēmiskajai literatūras teorijai ir sekundāra nozīme salīdzinājumā ar pašu literatūru, tā kalpo tikai kā palīglīdzeklis tās izpratnei un interpretācijai.
Sekojot populārām tendencēm filozofijā, psiholoģijā un kultūrā, 20. gadsimta 60. gadu kontrkultūras kustības uzplaukuma laikā akadēmiskajās aprindās parādījās dažādas jaunas literatūras teorijas. Teorijas un literatūras savstarpējā saistība tika apgriezta kājām gaisā, jo paši literārie darbi tika reducēti līdz materiālam, kas kalpo tam, lai apstiprinātu modernās interpretācijas pieejas. [74]
Kāda ir šo teoriju būtība? Kopumā ņemot, tās rada haosu tradicionālajās akadēmiskajās disciplīnās, piemēram, filozofijā, psiholoģijā, socioloģijā un psihoanalīzē, caur ko sabiedrība un kultūra tika attēlotas kā greizajā spogulī. Kā izteicās literatūras teorētiķis Džonatans Kallers: "Teorija bieži vien ir nežēlīga veselā saprāta pieņēmumu kritika, turklāt mēģinājums parādīt, ka tas, ko mēs uzskatām par pašsaprotamu kā "veselo saprātu", patiesībā ir vēsturiska konstrukcija, noteikta teorija, kas mums šķiet tik dabiska, ka mēs to pat neuztveram kā teoriju." [75]
Citiem vārdiem sakot, mūsdienu akadēmiskās teorijas noniecina, apvērš un iznīcina izpratni par pareizo un slikto, labo un ļauno, kā arī skaisto un neglīto, kas izriet no tradicionālās audzināšanas ģimenē, reliģiskās ticības un ētikas, aizstājot šo izpratni ar draudīgu sistēmu, kurā nav pozitīvu vērtību.
Noņemot šo sarežģīto akadēmisko iepakojumu, atklājas, ka šīs, tā sauktās, teorijas ir tikai klasiskā un neomarksisma, Frankfurtes skolas, psihoanalīzes, dekonstruktīvisma, poststrukturālisma un postmodernisma sajaukums. Kopā tās veido morālo koordinātu asi, kas ir virzīta uz cilvēces civilizācijas pamatu graušanu un kalpo par kamuflāžu komunismam, palīdzot tam iespiesties Rietumu akadēmiskajās aprindās. Kopš 20. gadsimta 60. gadiem komunisms ir strauji guvis panākumus tādās jomās kā literatūra, vēsture un filozofija, nostiprinot savu dominanci humanitārajās un sociālajās zinātnēs.
"Teorija", kā jau tika teikts iepriekš, ir vairāk vai mazāk tas pats, kas "kritiskā teorija". Tās permutācijas ietver jaunos kritiskos pētījumus par tiesībām, rasi, dzimumu, sabiedrību, zinātni, medicīnu un tamlīdzīgi. Tās izplatība ir rezultāts komunisma veiksmīgajai ekspansijai akadēmiskajā un izglītības jomā, maitājot jauniešus ar perversām idejām un bruģējot ceļu uz cilvēces galīgo iznīcību.
Literatūrzinātnes politizācija
No marksistisko literatūras kritiķu pozīcijām raugoties, literārā teksta nozīmi nosaka nevis tā vērtība kā mākslas darbam vai zināšanu nodošanas līdzeklim, bet gan tas, kā tas atspoguļo valdošās šķiras ideoloģiju vai nostāju tādos kreiso spēku akcentētajos jautājumos kā dzimums un rase. No šāda skatupunkta raugoties, tiek uzskatīts, ka klasikai vispār nav nekādas patiesas vērtības. Kāds ievērojams amerikāņu marksistiski noskaņots literatūras teorētiķis atklāti paziņoja, ka literatūras politiska interpretācija ir "absolūts visa izlasītā un visas interpretācijas horizonts". [76] Tas nozīmē, ka visi literārie darbi ir jāuztver kā politiskas alegorijas, un tikai tad, kad tiek atklātas šķiras, rases, dzimuma vai seksuālās apspiestības dziļākās nianses, izpratne var tikt uzskatīta par dziļu vai kvalitatīvu.
Komunistiskajās valstīs dzīvojošajiem ir pazīstama šāda veida dogmātiska literatūras kritika. Ķīnas komunistu līderis Mao Dzeduns vienu no četriem lielajiem ķīniešu klasikas darbiem "Sarkanā kambara sapņi" raksturoja kā "četras ģimenes, sīva šķiru cīņa un daži desmiti cilvēku dzīvību".
Komunistiskajās valstīs literārais diskurss ne vienmēr norisinās civilizētās un izsmalcinātās debatēs "ziloņkaula tornī", tās ir vairāk saistītas ar ikdienas dzīves praktiskajām problēmām. Dažkārt tas var kļūt par stimulu asiņainai cīņai. Kultūras revolūcijas desmit gadus ilgo nežēlību 60. un 70. gados izraisīja kāda literāra darba oficiāls nosodījums.
1959. gadā, atsaucoties uz Mao aicinājumu ņemt piemēru no godīgā un krietnā Minu dinastijas ierēdņa Haja Žuja, viens no vadošajiem propagandistiem ieteica ievērojamam vēsturniekam Vu Haņam sākt pētīt šo vēsturisko personību un rakstīt par viņu. 1961. gadā Vu pabeidza rakstīt lugu "Hajs Žujs atlaists no amata", kurā attēlota ierēdņa dzīve, kurš uzdrošinājās kritizēt imperatoru, par ko arī tika ieslodzīts cietumā. Pēc vairākiem gadiem, 1965. gada 10. novembrī, Šanhajas laikrakstā Wenhui News tika publicēta kritiska recenzija par šo lugu. Šo recenziju kopīgi sagatavoja Mao sieva Dzjana Cjiņa un radikālais teorētiķis Džans Čuņcjao. Tajā tika apgalvots, ka luga ir mājiens uz Tautas atbrīvošanas armijas ģenerāli Penu Dehuai, kurš tika atstādināts no amata par pretošanos komunistiskās partijas "Trīs sarkanajiem karogiem" – Sociālisma celtniecības vispārējai līnijai, Lielajam lēcienam un Tautas komūnām. Pagājušā gadsimta 50. gados šī politika noveda pie Lielā bada, kas noveda nāvē desmitiem miljonu cilvēku, un 60. gadu sākumā vājināja Mao pozīcijas režīmā. Laikā, kad Mao un viņa atbalstītāji meklēja veidus, kā atgūt prestižu, lugas "Hajs Žujs atlaists no amata" kritika deva impulsu politiskajiem lēmumiem, kas noveda pie Kultūras revolūcijas.
Ķīnas komunistu primitīvā pieeja, interpretējot visus literāros darbus šķiru cīņas kontekstā, ir asā kontrastā ar daudz rafinētāko literatūras kritiku, kas pēdējās desmitgadēs vērojama Rietumu augstskolās.
Rietumu neomarksistiskā literatūras kritika ir kā vīruss, kas nebeidzamas mutācijas rezultātā kļūst arvien spēcīgāks un nāvējošāks. Tā adaptē citas teorijas, padarot tās par saviem ieročiem, un velk uz literatūras operāciju galda dižākos cilvēces gara darbus – no Grieķijas un Romas klasiķiem līdz Dantei, Šekspīram un Viktorijas laikmeta romāniem, lai tos izķidātu un pēc tam pārveidotu. Lai gan šāda veida atsauksmēs tiek lietots sarežģīts žargons, lai radītu izsmalcinātības šķietamību, galvenie argumenti parasti reducējas līdz apsūdzībām aizspriedumainā attieksmē pret sociāli atstumtajām šķirām, sievietēm vai etniskajām minoritātēm.
Mūsdienu kritiķi šos darbus dēvē par tādiem, kas iekļaujas valdošās šķiras superstruktūrā [kultūra, vērtības, normas, ideoloģija utt.] un raksturo kā tādus, kas padara masas nejūtīgas pret savu apspiestību un neļauj tām attīstīt revolucionāru šķirisko apziņu. Angļu filozofs sers Rodžers Skrūtons ir teicis: "Jauno literatūras teorētiķu metodes patiesībā ir apvērsuma ieroči: mēģinājums iznīcināt humāno izglītību no iekšienes, pārraut emocionālo ķēdi, kas mūs saista ar mūsu kultūru." [77]
Marksistiskā teorija par ideoloģiju
"Ideoloģija" ir viens no marksisma ietekmēto humanitāro zinātņu pamatjēdzieniem. Morāli, reliģiju un metafiziku Markss uzskatīja par vienotu ideoloģiju. Viņš apgalvoja, ka šķiru sabiedrībā dominējošā ideoloģija ir valdošās šķiras ideoloģija, un tās pārstāvētās vērtības neatspoguļo realitāti, bet gan drīzāk tās pretstatu. [78] 20. gadsimta neomarksisma literatūrā bieži vien centrālā tēma ir ideoloģijas jautājumi. Lukāčs ideoloģiju definēja kā "viltus apziņu" pretstatā īstajai "šķiras apziņai". Franču marksists Luī Altjusērs piedāvāja koncepciju par "ideoloģisko valsts aparātu", kas aptvertu reliģiju, izglītību, ģimeni, jurisprudenci, politiku, arodbiedrības, komunikāciju un kultūru, un darbotos kopā ar vardarbīgu valsts aparātu.
Marksistu izpratne par ideoloģiju ir rafinēts sofistisks paņēmiens. [Tīšas loģiskas kļūdas izmantošana aplama atzinuma pierādīšanai.] Katrai sabiedrībai vai sistēmai ir savas nepilnības, par kurām ir jārunā un kuras ir jālabo. Tomēr Altjusērs un citi marksisti nepievēršas konkrētām problēmām. Tā vietā viņi noraida sistēmu kopumā, pamatojoties uz to, ka tā ir struktūra, ko izveidojusi un uztur valdošā šķira, lai aizsargātu savas intereses.
"Akas saindēšana" [stratēģija, kuras mērķis ir diskreditēt pretinieka viedokli vēl pirms tas ir izteikts] ir svarīgs aspekts marksistu apsēstībā ar ideoloģiju, un to var saskatīt Aljusēra sarežģītajā ideoloģiskajā kritikā. Tā vietā, lai pārbaudītu argumentu pamatotību, ideoloģiskā pieeja balstās uz oponenta apsūdzēšanu slēptos motīvos vai nepareizā izcelsmē. Tāpat kā tas, ka neviens nevēlas dzert no saindētas akas, arī baumu izplatīšana par cilvēku vai cita veida diskreditācija padara viņa viedokli sabiedrībai nepieņemamu – neatkarīgi no tā, cik saprātīgs vai loģisks tas būtu. Altjusēra koncepcija par "ideoloģiskajiem valsts aparātiem" atspoguļo komunisma ārkārtējo necieņu pret cilvēku sabiedrību – nekas cits nav pieņemams kā vien pilnīga noraidīšana un iznīcināšana. Tā ir komunisma mērķa – iznīdēt cilvēku kultūru – izpausme.
Marksistiskā ideoloģijas koncepcija ir balstīta uz abstraktiem, vispārinātiem un nepatiesiem apgalvojumiem, kuru mērķis ir iznīcināt tradicionālās morāles vērtības. Maskējot savus patiesos nodomus, un paužot šķietamu morālu sašutumu, marksisti ir maldinājuši un ietekmējuši lielu skaitu cilvēku.
Postmodernais marksisms
Pagājušā gadsimta 60. gadu beigās franču filozofu grupa radīja to, kas drīz vien kļuva par visspēcīgāko marksisma un komunisma ideoloģisko ieroci Amerikas akadēmiskajā vidē: dekonstrukciju. Šo filozofu vidū bija Mišels Fuko un Žaks Deridā. 2007. gadā Fuko bija visvairāk citētais autors humanitāro zinātņu jomā – 2521 atsauces uz viņa teikto. Trešajā vietā ierindojās Deridā, kurš tika citēts 1874 reizes. [79] Postmodernismu un marksismu vieno dziļas saiknes, tāpēc mēs uzskatām, ka būtu pareizi to dēvēt par postmoderno marksismu. [80]
Fakts, ka valodai piemīt neviennozīmīgi un daudzšķautņaini nozīmju slāņi, un ka tekstam var būt dažādas interpretācijas, ir bijis vispārzināms vismaz kopš sengrieķu un pirmsimperiālās Ķīnas laikiem. Tomēr Deridā dekonstrukcijas teorija, kas ir komplicēta maldināšana, kurā apvienots ateisms un relatīvisms, izmanto valodas daudznozīmīgumu, lai izkropļotu tekstu nozīmi pat tur, kur tā ir skaidra un precīzi definēta.
Atšķirībā no tradicionālajiem ateistiem, Deridā savus uzskatus pauda filozofu valodā. Tā rezultātā viņa uzskati grauj ne tikai priekšstatu par Dievu, bet arī ar tradicionālo ticību saistītos racionalitātes, autoritātes un nozīmīguma jēdzienus, jo Deridā ietekmē nonākušie teorētiķi veic šo jēdzienu dekonstrukciju. Ar savu šķietamo intelektuālo dziļumu maldinot daudzus cilvēkus, dekonstrukcijas teorija izplatījās visos humanitārajos zinātņu virzienos un kļuva par vienu no spēcīgākajiem komunisma instrumentiem ticības, tradīciju un kultūras iznīcināšanā.
Fuko teorijas pamatā ir atziņa, ka patiesības nav, ir tikai spēks. Tā kā pie varas esošie ir monopolizējuši tiesības interpretēt patiesību, ikviens, kurš apgalvo, ka zina patiesību, ir liekulis un nav uzticams. Savā grāmatā "Uzraudzīt un sodīt: cietuma dzimšana" Fuko, kurš savulaik iestājās Francijas Komunistiskajā partijā, uzdod jautājumu: "Vai nav pārsteidzoši, ka cietumi līdzinās rūpnīcām, skolas, kazarmas, slimnīcas – visas līdzinās cietumiem?" [81] Pielīdzinot sabiedrībai būtiskās institūcijas cietumiem un aicinot cilvēkus sagraut šos "cietumus", Fuko atklāj savas teorijas antisociālo būtību.
Bruņojušies ar dekonstrukcijas, Fuko un citām kritiskajām teorijām, zinātnieki ir diskreditējuši tradīcijas un morāli, padarot visu relatīvu. Viņi balstās uz tādām aksiomām kā "jebkura interpretācija ir nepareiza interpretācija", "nav patiesības, ir tikai interpretācijas" vai "nav faktu, ir tikai interpretācijas". Viņi ir relativizējuši izpratni par tādiem pamatjēdzieniem kā patiesība, labestība, skaistums, taisnīgums utt., un pēc tam atmetuši tos kā nevajadzīgus.
Jaunie studenti, kas apgūst humanitārās zinātnes, neuzdrošinās apšaubīt pasniedzēju autoritāti. Vēl grūtāk ir saglabāt skaidru domāšanu ilgstošas ideoloģiskās bombardēšanas apstākļos. Ja viņi jau ir pievērsušies postmarksisma teorijas studijām, būs grūti viņus pierunāt domāt citādi. Tas ir galvenais līdzeklis, ar kura palīdzību komunistiskā ideoloģija ir spējusi izplatīties humanitārajās un sociālajās zinātnēs.
c) Jaunu akadēmisko jomu izmantošana ideoloģijas iefiltrēšanai
Normālā sabiedrībā pētījumi par sievietēm, pētījumi par rasu minoritātēm un cittautu kultūru izpēte atspoguļo akadēmiskās kopienas izaugsmi un daudzveidību. Tomēr pēc 60. gadu kontrkultūras kustības daži radikāļi izmantoja šīs jaunās zinātņu nozares, lai izplatītu savas kreisās idejas universitātēs un pētniecības institūtos. Pēdējo desmitgažu laikā akadēmiskās disciplīnas, kas pēta feminismu, dzimuma un seksuālās identitātes jautājumus un dažādas fakultātes, kas nodarbojas ar mazākumtautību pārstāvju, kuri nav baltādainie, problēmām, ir kļuvušas plaši izplatītas Amerikas universitātēs.
Pētījumos par sievietēm pamatnostādne ir tāda, ka dzimumu atšķirības nav bioloģiskas dabas atšķirības, bet gan sociālas koncepcijas. Pamatojoties uz apgalvojumu, ka vīrieši un patriarhāts jau izsenis ir apspieduši sievietes, šajā studiju jomā pievēršas feministiskās sociālās apziņas attīstīšanai un sociālo pārmaiņu un revolūcijas īstenošanai. Kāda pazīstama feministe, Kalifornijas Universitātes Santakrusā profesore, ir uzaugusi slavenā komunistu ģimenē. Kopš 20. gadsimta 80. gadiem, kad viņa sāka pasniegt sieviešu studijas (feminoģija), viņa centās īstenot revolucionārus mērķus, padarot mācību programmu atklāti politisku, un viņa ar lepnumu demonstrēja savus komunistes un lesbiešu aktīvistes uzskatus, uzskatot savu seksuālo orientāciju par veidu, kā atmodināt politisko apziņu. Kļūt par profesori viņu iedvesmoja kāds komunists, kurš viņai bija teicis, ka tas ir viņas "revolucionāra pienākums". Kādā publiskā paziņojumā viņa sacīja, ka "mācīšana man kļuvusi par politiskā aktīvisma formu". [82] Vienā no savām studiju programmām viņa rakstīja, ka sieviešu homoseksualitāte ir "feminisma augstākais līmenis". [83]
Misūri Universitātes studiju programmas ir veidotas tā, lai studenti spētu uztvert feminisma, literatūras, dzimuma un miera jautājumus no kreisajām pozīcijām. Piemēram, kursā ar nosaukumu Outlaw Gender dzimumi tika aplūkoti kā "mākslīgas kategorijas, kuras radījusi konkrēta kultūra", nevis kā kaut kas dabisks. Studentos tika ieaudzināts tikai viens viedoklis – stāstījums par apspiešanu dzimuma dēļ un diskrimināciju pret vairākām dzimuma identitātēm. [84]
Kā minēts Piektajā nodaļā, pretkara kustību Rietumu pasaulē pēc Otrā pasaules kara lielā mērā ietekmēja komunisti. Pēdējo gadu desmitu laikā Amerikas augstskolās ir parādījies jauns studiju priekšmets – miera studijas. Zinātnieki Deivids Horovics un Džeikobs Laksins izpētīja vairāk nekā 250 organizāciju, kas bija kaut kādā veidā saistītas ar šo jauno akadēmisko virzienu. Viņi secināja, ka šīs organizācijas ir politiskas, nevis akadēmiskas, un to mērķis ir piesaistīt studentus pret karu vērstajai kreiso kustībai. [85]
Atsaucoties uz populāro mācību grāmatu "Miera un konfliktu studijas", Horovics un Laksins aprakstīja šīs jomas ideoloģisko pamatojumu. Mācību grāmatā izmantoti marksisma argumenti, lai izskaidrotu nabadzības un bada problēmas. Tās autors nosoda zemes īpašniekus un lauksaimniecības produkcijas tirgotājus, apgalvojot, ka viņu alkatība novedusi pie tā, ka pasaulē simtiem miljonu cilvēku cieš badu. Lai gan autors šķietami vēršas pret vardarbību, tomēr ir viena vardarbības forma, pret kuru viņš neiebilst un kuru patiesībā slavē: tā ir vardarbība, kas tiek pastrādāta proletariāta revolūcijas gaitā.
"Miera un konfliktu studijās" atrodams šāds apgalvojums: "Lai gan Kuba nebūt nav paradīze zemes virsū un dažas indivīda tiesības un pilsoniskās brīvības vēl netiek plaši īstenotas, Kubas piemērs liecina, ka vardarbīgas revolūcijas dažkārt var novest pie dzīves apstākļu vispārējas uzlabošanās daudziem cilvēkiem." Grāmatā nav pieminēta ne Kastro diktatūras laikā piedzīvotā apspiešana, ne Kubas revolūcijas katastrofālie rezultāti.
Grāmatā "Miera un konfliktu studijas", kas sarakstīta pēc 11. septembra, aplūkots arī terorisma jautājums. Pārsteidzoši, ka tās autoriem, šķiet, ir tik lielas simpātijas pret teroristiem, ka vārds "terorists" ir ielikts pēdiņās. Viņi aizstāv savu nostāju, sakot: "Dažiem lasītājiem, kuri uzskata šo apzīmējumu par pašsaprotamu, vārda "terorists" ielikšana pēdiņās var šķist nevietā. Tomēr mēs to darām nevis tādēļ, lai mazinātu šādu aktu šausmas, bet gan lai uzsvērtu, cik vērtīgi ir paust taisnīgu sašutumu, apzinoties, ka tas, kas vienam ir "terorists", otram nozīmē "brīvības cīnītājs." [86]
Pilsonisko tiesību kustība ir pelnīti slavena ar to, ka tās atbalstītāji miermīlīgi iestājās par lielāku afroamerikāņu pārstāvniecību dažādās sabiedrības sfērās. Tomēr ne viss tā laika aktīvisms tika īstenots godprātīgi. ASV koledžās afroamerikāņu studijām veltītu fakultāšu izveide dažos gadījumos bija iebiedēšanas un politiskās šantāžas rezultāts. Pagājušā gadsimta 60. gadu beigās studentu streiki un iebiedēšanas Kornela universitātes, Kalifornijas Universitātes Santabarbarā un toreizējās Sanfrancisko štata koledžas studentu pilsētiņās noveda pie pirmās melnādaino studiju programmas izveides valstī. Kornela universitātē mācībspēki piekāpās pēc tam, kad vairāk nekā simts melnādaino studentu ieradās, lai pieprasītu izveidot fakultāti, kurā varētu apgūt melnādaino studiju programmu, un kurā strādātu tikai melnādainie cilvēki. Daži protestētāji vicināja šaujamos un bija apkārušies ar munīcijas pakām. [87]
Afroamerikāņu pētnieks Šelbijs Stīls, kurš specializējas rasu attiecībās, nepiekrita pozitīvajai diskriminācijai (politika vai pasākumi, kas tiek īstenoti, lai veicinātu sociālo taisnīgumu un mazinātu diskrimināciju pret noteiktām grupām) un fakultāšu izveidei, kas nodarbotos ar melnādaino iedzīvotāju problēmu izpēti, tikai tādēļ, lai izpatiktu radikāļiem. Viņš sacīja, ka augstskolu vadītājiem ir tik spēcīga "balto vainas" sajūta, ka viņi piekritīs jebkuram melnādaino studentu apvienību lūgumam. [88]
Akadēmiskajām aprindām ir jābūt objektīvām un jāizvairās no politisku mērķu atbalstīšanas. Tomēr šīs jaunās akadēmiskās nozares ir ieņēmušas ideoloģisku nostāju: sieviešu studiju profesoriem ir jāatbalsta feminisms, savukārt melnādaino studiju profesoriem ir jāuzskata, ka afroamerikāņu politiskās, ekonomiskās un kultūras problēmas ir baltādaino īstenotās diskriminācijas rezultāts. Šīs akadēmiskās jomas pastāv nevis tāpēc, lai pētītu patiesību, bet gan lai izplatītu ideoloģiskus naratīvus.
Šīs jaunās studiju programmas ir Amerikas kultūras revolūcijas blakusprodukti. Pēc to izveides universitātēs šīs jaunās studiju programmas ir vērsušās plašumā, prasot lielākus budžetus un piesaistot vairāk studentu, kas tās vēl vairāk nostiprina. Šīs jaunās jomas, kas jau ir dziļi iesakņojušās akadēmiskajā vidē, ir radījuši cilvēki, kas bija pakļauti komunistiskās ideoloģijas ietekmei. To mērķis ir padziļināt konfliktu starp dažādām grupām, kā arī kurināt naidu, tādējādi gatavojoties vardarbīgai revolūcijai. Viņiem ir maza saistība ar cilvēkiem (afroamerikāņiem, sievietēm vai citiem), par kuriem viņi it kā iestājas.
d) Kreisā radikālisma veicināšana
Savā grāmatā "Vienas partijas klase: kā radikālie profesori Amerikas labākajās koledžās indoktrinē studentus un grauj mūsu demokrātiju", Horovics un Laksins uzskaitīja aptuveni 150 kreisi orientētu kursu, kas tiek piedāvāti 12 augstskolās. Šo kursu politiskie mērķi tika maskēti ar zinātniskām frāzēm, taču vairākos no tiem netika ievēroti pat akadēmiskie pamatprincipi, tādējādi tie ļoti atgādināja politapmācību, kas ir obligāta komunistiskajās valstīs. Piemēram, Kopienu pētījumu fakultāte Kalifornijas universitātē Santakrusā iepriekš piedāvāja kursu, kura apraksts bija šāds: "Šī kursa mērķis ir iemācīties organizēt revolūciju. Mēs uzzināsim, ko kopienas agrāk un tagad ir darījušas un dara, lai pretotos, cīnītos un uzveiktu varas sistēmas, tostarp (bet ne tikai) globālo kapitālismu, valsts īstenotu apspiešanu un rasismu." [89]
Bils Eijerss, kurš savulaik bija Ilinoisas Universitātes Čikāgā profesors, ir pagājušā gadsimta 60. gadu radikālis un viens no organizācijas Weather Underground, kas bija "Studentu par demokrātisku sabiedrību" (SDS) frakcija, dibinātājiem. 1969. gadā, kad SDS izjuka, tās vietā nāca Weather Underground, kas sāka organizēt radikāli noskaņotus studentus, kuri piedalījās teroristiskās aktivitātēs, kas bija vērstas uz rasu konflikta saasināšanu. Radikālais grupējums, kas tika atzīts par pašmāju teroristu organizāciju, organizēja sprādzienus ASV Kapitolijā, Ņujorkas policijas galvenajā mītnē, Pentagonā un Nacionālās gvardes birojos. Labi zināms Eijersa citāts skan: "Nogalini visus bagātos cilvēkus. Izdemolē viņu mašīnas un dzīvokļus. Ienes revolūciju savās mājās, nogalini savus vecākus, tieši par to arī ir runa." Kreisā spārna progresīvistu tīkls veiksmīgi nepieļāva, ka FIB arestē Eijersu. Viņš atkal parādījās 1980. gadā un kļuva par mācībspēku Ilinoisas Universitātē Čikāgā, kur nodarbojās ar bērnu agrīnās izglītības jautājumiem. Viņa politiskie uzskati nav mainījušies, un viņš nav paudis nožēlu par saviem terora aktiem. Viņa akadēmiskās publikācijas atbilst viņa dzīvesstāstam. Gadu gaitā Eijerss ir kāpis pa akadēmiskās karjeras kāpnēm, galu galā iegūstot goda profesora statusu. Viņš ir saņēmis arī universitātes vecākā akadēmiķa titulu, kas ir augstskolas augstākais apbalvojums. [90]
Katrs tituls, ko Eijerss saņēma, bija viņa kolēģu kopīgā lēmuma rezultāts. Tas pats par sevi atspoguļo to, ka universitāte ir klusējot atzinusi un atbalstījusi viņa teroristisko pagātni.
e) Amerikas dižo tradīciju noliegšana
Politiski angažētu studentu grupa Teksasas Tehniskās universitātes studentu pilsētiņā 2014. gadā veica aptauju, kurā tika uzdoti trīs jautājumi: "Kurš uzvarēja pilsoņu karā?", "Kurš ir mūsu viceprezidents?" un "No kā mēs ieguvām savu neatkarību?" Daudziem studentiem nebija ne jausmas, ko atbildēt. Lai gan viņi nezināja šos būtiskos faktus par savas valsts politiku un vēsturi, tie paši studenti bija ļoti labi informēti par filmu zvaigznēm un viņu mīlas lietām. [91]
2008. gadā Starpkoledžu pētījumu institūts aptaujāja 2508 nejauši izvēlētus amerikāņus un atklāja, ka tikai puse no viņiem varēja nosaukt visus trīs valdības atzarus. [92] Atbildot uz 33 vienkāršiem jautājumiem par pilsoniskajām tēmām, 71 % respondentu sasniedza vidēji 49 % punktu atzīmi, kas ir nepietiekams vērtējums. [93]
Amerikas vēstures apguve ir ne tikai izpratnes process par to, kā šī valsts tika izveidota, bet arī izpratne par vērtībām, uz kurām šī valsts tika veidota, un par to, kas ir nepieciešams, lai saglabātu šīs tradīcijas. Tikai šādā veidā tās iedzīvotāji novērtēs to, kas viņiem ir šodien, aizsargās savu nacionālo mantojumu un nodos to nākamajām paaudzēm. Aizmirst vēsturi ir tas pats, kas iznīcināt tradīcijas. Ja cilvēki nezina savus pilsoniskos pienākumus, pastāv iespēja, ka izveidosies totalitāra valdība.
Nav iespējams nedomāt par to, kas noticis ar Amerikas vēstures un pilsonisko zināšanu apguvi. Atbilde slēpjas mūsdienu skolotājos un viņu izmantotajās mācību grāmatās. Marksists Hovards Zinns ir populāras vēstures grāmatas "Amerikas Savienoto Valstu tautas vēsture" autors. Šī grāmata ir balstīta uz pieņēmumu, ka visi varoņdarbi un iedvesmojošās epizodes, kas aprakstītas Amerikas vēsturē, ir nekaunīgi meli, un ka patiesā ASV vēsture ir tumšs apspiešanas, tiesību un resursu atņemšanas, un genocīda ceļš. Kāds Bostonas universitātes ekonomikas profesors apgalvoja, ka teroristi ir īstie brīvības cīnītāji pret ļaunumu, proti, pret ASV. Kādā 2004. gadā publicētā rakstā viņš pielīdzināja teroristus, kas veica 11. septembra uzbrukumus, 1775. gada amerikāņu dumpiniekiem, kuri Leksingtonā raidīja pirmos šāvienus un uzsāka ASV Neatkarības karu. [94]
f) Rietumu civilizācijas klasikas noliegšana
1988. gadā radikāli noskaņoti studenti un pasniedzēji Stenfordas Universitātē protestēja pret studiju kursu "Rietumu civilizācija". Viņi skandēja: "Hei, hei, hei, hei! Rietumu civilizācija – projām ej!" Stenforda piekāpās protestētāju prasībām, un aizstāja kursu ar "Kultūru, idejām un vērtībām". Lai gan jaunajā studiju kursā tika iekļauti daži Rietumu kultūras klasiķu darbi, piemēram, Homēra, Platona, Svētā Augustīna, Dantes Aligjēri un Šekspīra darbi, tajā bija izpildīta arī prasība par vairāku sieviešu, minoritāšu un citu, tā dēvēto, apspiesto grupu darbu iekļaušanu mācību kursā.
Toreizējais ASV izglītības ministrs Viljams Benets nosodīja šīs izmaiņas kā "nožēlojamu kapitulāciju spiediena politikas un iebiedēšanas kampaņas apstākļos". Par spīti kritikai, daudzas ievērojamas universitātes rīkojās tāpat, un mazākas koledžas sekoja to piemēram, lai neatpaliktu. Tikai dažu gadu laikā humanitāro zinātņu jomā Amerikas universitātēs bija notikušas lielas pārmaiņas.
"Politkorektā" tendence izstumt klasiķus no Amerikas universitātēm ir izraisījusi virkni negatīvu seku, tai skaitā šādas:
1. Klasiskos darbus ar to dziļo un mūžīgo vērtību ir aizstājis nekvalitatīvs un sekls saturs, kas ietver revolucionārus naratīvus vai kas tiek dēvēts par "upuru literatūru".
2. Šie vidusmēra darbi tiek pielīdzināti klasikai, banalizējot un relativizējot to.
3. Klasiķu darbu pamattēmas tagad tiek interpretētas, liekot lietā kritisko teoriju, kulturoloģiju, identitātes politiku un politkorektumu. Zinātnieki aizrautīgi meklē "slēpto rasismu un seksismu" klasiskajos darbos, piemēram, Šekspīra lugās, tādējādi sagrozot un zaimojot tās.
4. Skolēniem, kuriem ieaudzināta šāda veida attieksme, ir grūti noticēt cēlajiem varoņiem, lielajiem sasniegumiem un morālajām mācībām, kas attēlotas klasiķu darbos, tā vietā viņos attīstās tieksme tos uztvert negatīvā un ciniskā gaismā.
Tradicionālajā literatūras izglītībā galvenās tēmas, kas atspoguļotas klasikas darbos, bija vispārēja mīlestība, taisnīgums, uzticība, drosme, pašaizliedzības gars un citas morālās vērtības. Vēstures mācība koncentrējās uz svarīgākajiem notikumiem, kas saistīti ar nācijas izveidošanos un attīstību, kā arī tās pamatvērtībām.
Tā kā Rietumu literatūras klasikas darbu autori gandrīz visi ir baltie eiropieši, kreisie paceļ multikulturālisma un feminisma karogus, uzstājot, ka cilvēkiem ir jālasa sieviešu, cittautiešu utt. literatūra. Runājot par vēstures mācīšanu, mūsdienu izglītībā dominē tendence raksturot valsts attīstības ceļu kā pilnīgi tumsonīgu, verdzības, sieviešu un citu minoritāšu grupu ekspluatācijas pilnu procesu. Tās mērķis vairs nav atgādināt par tradicionālo mantojumu, bet gan iedvest vainas apziņu pret grupām, kas tiek dēvētas par "apspiestajām".
Klasikas darbi glabā būtisku pagātnes pieredzi un mācības, un to izpēte ir ārkārtīgi svarīga tam, lai jaunā paaudze varētu iepazīt savu kultūru. Ja skolas galveno uzmanību pievērš politkorektiem vai mūsdienīgiem darbiem un atstāj novārtā klasikas darbus, skolēni mazāk iepazīst tajos ietverto gudrību vai arī iemācās tos aplūkot virspusējā, kritiskā gaismā. Šādas izglītības rezultāts ir tas, ka veselas paaudzes tiek attālinātas no savas civilizācijas pirmsākumiem un tās unikālās ticības un vērtību sistēmas.
g) Mācību līdzekļu un brīvo mākslu monopolizācija
Ekonomists Pols Semjuelsons norādīja uz mācību grāmatu ietekmi, sakot: "Man ir vienalga, kas raksta valsts likumus vai izstrādā progresīvos līgumus, ja vien es varu rakstīt tās ekonomikas mācību grāmatas." [95] Mācību grāmatām, kurām ir liela tirāža un autoritāte, ir milzīga ietekme uz studentiem. Ikvienam, kurš raksta mācību grāmatas, rodas iespēja pārveidot viegli iespaidojamos jauniešu prātus.
Pēc tam, kad radikāli noskaņotie zinātnieki un profesori ieguva amatus un reputāciju, viņi nostiprināja kontroli pār augstskolu izdevniecību redakcijām un komitejām. Viņi izmantoja savu autoritāti, lai iepludinātu mācību materiālos savas ideoloģijas, un piespiedu kārtā iebarotu tās studentiem. Dažās akadēmiskajās jomās pasniedzēju izvēlētajās mācību grāmatās un obligātajā literatūrā marksisma darbu ir vairāk nekā jebkuras citas domas skolas darbu. "Amerikas Savienoto Valstu tautas vēsture" ir obligāta lasāmviela daudzās vēstures, ekonomikas, literatūras un sieviešu studiju programmās.
Tiklīdz kreisie gūs skaitlisku pārsvaru, viņi varēs izmantot ASV akadēmiskās aprindās spēkā esošo recenzēšanas mehānismu, lai apspiestu zinātniekus ar atšķirīgu viedokli. Darbus, kas apstrīd kreiso ideoloģiju, kreisie un viņu kolēģi noteikti noraidīs.
Daudzi humanitāro zinātņu žurnāli orientējas uz kritisko teoriju un ir pieblīvēti ar neskaidru tehnisku žargonu, bet to galvenā tēma ir dievišķā un tradicionālās kultūras noraidīšana, kā arī kūdīšana uz revolūciju, lai gāztu pašreizējo sociālo, politisko un ekonomisko kārtību. Viena zinātnieku kategorija cenšas pierādīt, ka visa tradicionālā morāle un standarti, tostarp pat zinātniskā darbība, ir sociālas konstrukcijas, kuru funkcija ir aizsargāt valdošās šķiras varu, uzspiežot tās normas visai sabiedrībai.
1996. gadā Ņujorkas Universitātes fizikas profesors Alans Sokals publicēja absurdu rakstu Djūka Universitātes kultūrzinātņu žurnālā Social Text ar nosaukumu "Pārvarot robežas: ceļā uz kvantu gravitācijas transformatīvo hermeneitiku". Šajā darbā ar 109 zemsvītras piezīmēm un 219 atsaucēm uz avotiem tika apgalvots, ka "kvantu gravitāciju" ir konstruējusi sabiedrība un valoda. [96] Drīz pēc tam Sokals publicēja atsaukumu citā žurnālā, paziņojot, ka viņa raksts ir bijis joks. [97]
Intervijā Nacionālajam sabiedriskajam radio Sokals sacīja, ka iedvesmojies no 1994. gadā izdotās grāmatas "Augstākā māņticība: akadēmiskie kreisie un viņu strīdi ar zinātni". Grāmatas autors norādīja, ka daži humanitāro zinātņu izdevumi publicēs jebko, ja vien tajā būs "pareiza kreisā doma" un būs citēti pazīstami kreisie intelektuāļi. Sokals to pārbaudīja, piepildot savu darbu ar kreiso ideoloģiju, bezjēdzīgiem citātiem un pilnīgām muļķībām. [98] Vēlāk viņš rakstīja: "Mana nelielā eksperimenta rezultāti liecina vismaz par to, ka daži amerikāņu kreisi noskaņotie akadēmisko aprindu pārstāvji ir kļuvuši intelektuāli slinki. Social Text redaktoriem mans raksts patika, jo viņiem bija tīkams tā secinājums, ka "postmodernās zinātnes saturs un metodoloģija sniedz spēcīgu intelektuālu atbalstu progresīvajam politiskajam projektam." Acīmredzot viņi neuzskatīja par vajadzīgu analizēt pierādījumu kvalitāti, argumentu neapstrīdamību vai pat to piemērotību izvirzītajam secinājumam." [99] Sokala satīriskā pieeja izgaismoja akadēmisko principu vai uzticamības trūkumu kritiskās teorijas un kultūras studiju jomās.
Par to, cik lielā mērā komunistiskā doma ir iespiedusies sociālajās zinātnēs, var pārliecināties, iepazīstoties ar referātiem, kas nolasīti lielāko ASV akadēmisko organizāciju sanāksmēs. Mūsdienu valodu asociācija ir lielākā no šīm biedrībām, kas var lepoties ar 25 tūkstošiem biedru, kuru vidū ir profesori un zinātnieki mūsdienu valodu pētniecības un izglītības jomā. Asociācijas ikgadējās konferences apmeklē tūkstošiem cilvēku. Liela daļa asociācijas tīmekļa vietnē publicēto darbu ir izstrādāti, izmantojot marksisma, Frankfurtes skolas, dekonstruktīvisma, poststrukturālisma un citu novirzienu teoriju ideoloģisko ietvaru. Citos darbos tiek izmantots feminisms, homoseksuālisma pētniecība, identitātes politika un citas radikālas tendences. Arī citas līdzīgas organizācijas, tostarp Amerikas Sociologu asociācija, pauž līdzīgu nostāju, lai gan dažādā mērā.
Amerikāņu brīvo mākslu izglītības tradīcijas paredz, ka studentiem, neatkarīgi no viņu specializācijas, ir jāapgūst arī vairāki humanitāro zinātņu kursi. Mūsdienās šos obligātos kursus parasti vada kreisi noskaņoti profesori no literatūras, vēstures, filozofijas un sociālo zinātņu nozarēm. Amerikāņu zinātnieks Sovels ir norādījis, ka šie obligātie kursi neatstāj studentiem nevienu citu iespēju, kā vien klausīties šos pasniedzējus, kuri bieži izmanto savas auditorijas kā forumus kreisās ideoloģijas izplatīšanai un pat izmanto vērtējumu kā stimulu, lai studenti pieņemtu viņu uzskatus. Piemēram, Mičiganas Universitātē bioloģijas ievadkursā studentiem bija jāskatās filmas par politiku. Šo humanitāro un sociālo zinātņu profesoru marksistiskie uzskati ne tikai samaitā viņu akadēmisko jomu studentus, bet ietekmē gandrīz visus studentus kopumā. Studenti, kuri uzdrošinās apstrīdēt profesora viedokli, bieži vien saņem zemākus vērtējumus. [100]
Koledžu studenti vēlas, lai pret viņiem izturas kā pret pieaugušajiem, taču gan viņu zināšanas, gan praktiskā pieredze ir visai ierobežota. Salīdzinoši noslēgtajā universitāšu vidē tikai retais no viņiem nojauš, ka viņu cienītie pasniedzēji var izmantot viņu nevainību un uzticību, lai ieaudzinātu viņiem kaitīgu ideoloģiju un vērtības. Vecāki maksā lielu mācību maksu, lai viņu bērni iegūtu zināšanas un prasmes, kas viņiem nepieciešamas, lai atrastu savu vietu sabiedrībā. Kā gan viņi varētu iedomāties, ka bērniem patiesībā tiek nozagti viņu nenovērtējamie dzīves gadi, jo bērni tiek pārveidoti par radikālu ideoloģiju sekotājiem, kas ietekmēs viņus visu atlikušo dzīvi.
Paaudze pēc paaudzes jaunieši ienāk šajā izglītības sistēmā, kas ir smagi infiltrēta ar komunistisko ideoloģiju. Viņi studē kreisi noskaņotu cilvēku sarakstītās mācību grāmatas un apgūst viņu aplamās teorijas, tādējādi paātrinot kultūras, morāles un cilvēcīguma pagrimumu.
h) "Pāraudzināšana" augstskolās: smadzeņu skalošana un morāles graušana
Līdz ar marksistiskās ideoloģijas izplatību universitātēs kopš 20. gadsimta 80. gadiem studentu pilsētiņu politika arvien vairāk koncentrējas uz "aizskarošu" izteikumu novēršanu, jo īpaši, ja runa ir par sieviešu vai etnisko minoritāšu aizskaršanu. Amerikāņu zinātnieks Donalds Aleksandrs Daunss norāda, ka no 1987. līdz 1992. gadam aptuveni trīs simti ASV universitāšu ieviesa runas regulēšanas politiku, izveidojot paratiesisku sistēmu, kas aizliedz noteiktus izteikumus par jutīgām grupām un tēmām. [101]
Iespējams, ka tiem, kas atbalsta šos aizliegumus, ir labi nodomi, taču viņu rīcība noved pie smieklīga iznākuma, jo aizvien vairāk cilvēku pieprasa tiesības netikt aizvainotiem jebkādu absurdu iemeslu dēļ. Patiesībā šādu tiesību saskaņā ar likumu nav, taču kultūrmarksisma nostiprināšanās ir ļāvusi ikvienam pretendēt uz piederību apspiestajām grupām, atsaucoties uz tādiem iemesliem kā kultūra, izcelsme, ādas krāsa, dzimums, seksuālā orientācija u. tml. Augstskolu administrācijas konsekventi nodrošina priviliģētu attieksmi pret tiem, kuri apgalvo, ka ir upuri.
Atbilstoši marksistiskajai loģikai, apspiestajiem ir taisnība visos apstākļos, un daudzi cilvēki neuzdrošinās apšaubīt viņu prasību pamatotību. Šī absurdā loģika ir balstīta uz morāles kritēriju sagrozīšanu. Pastiprinoties emocionālajai un psiholoģiskajai piederības sajūtai grupai (ļeņinismā un staļinismā to dēvē par augstu šķiras apziņas līmeni), cilvēki neapzināti atsakās no tradicionālajiem labā un ļaunā standartiem, aizstājot tos ar kolektīvo domāšanu. Visspilgtāk tas ir izpaudies totalitārajās komunistiskajās valstīs, kur "apspiestajam" proletariātam tika nodrošināts attaisnojums nogalināt zemes īpašniekus un kapitālistus "apspiedējus".
Šo tendenci, patvaļīgi izvirzīt prasības saistībā ar aizskarošu vai diskriminējošu valodu, aizsāka kultūrmarksisma piekritēji, kas izgudroja virkni jaunu jēdzienu, lai paplašinātu diskriminācijas definīciju. To vidū ir tādas idejas kā "mikroagresija", "satraucošs saturs", "droša telpa" utt. Universitāšu administrācija ieviesa atbilstošu politiku un obligāto izglītību, piemēram, "iejūtības kursu" un "dažādības kursu".
Mikroagresija ir netiešs verbāls vai neverbāls aizskārums, ar kuru cilvēks saskaras ikdienā un kura izdarītājs, iespējams, pilnībā neapzinās tā sekas. Šāda netīša aizskaršana vai ignorēšana tiek dēvēta par "neiejūtību" (ļeņinismā vai staļinismā tas tiktu dēvēts par zemu sociālo apziņu). Tagad augstskolu pirmkursniekiem ir jāiziet iejūtības kurss, kuros viņiem tiek paskaidrots, ko nedrīkst teikt un kādu apģērbu nedrīkst valkāt, lai viņi nenodarītu mikroagresiju, tādējādi pārkāpjot universitātes noteikumus.
Dažās augstskolās frāzi "laipni lūgti Amerikā" nedrīkst teikt, jo tā var būt mikroagresija, kas var aizskart tādas etniskās grupas kā Amerikas pamatiedzīvotāji, afrikāņi, japāņi un ķīnieši, kas vēsturiski Amerikas Savienotajās Valstīs ir cietuši no netaisnīgas attieksmes. Kalifornijas Universitāte ir izveidojusi garu sarakstu ar izteikumiem, kas uzskatāmi par mikroagresiju: "Amerika ir kausēšanas katls" (rasu diskriminācija), "Amerika ir visu iespēju zeme" un "Vīriešiem un sievietēm ir vienādas iespējas gūt panākumus" (dzimumu vai etniskās nevienlīdzības noliegšana). [102] Mikroagresija ir iemesls administratīvajai sodīšanai, kas sekmējot drošas vides radīšanu.
Vienā no gadījumiem Indiānas štata Perdjū Universitātes studentu pilsētiņā baltais students, kurš skolā strādāja par sētnieku, no universitātes Pozitīvo pasākumu nodaļas saņēma paziņojumu, ka viņš ir pārkāpis rīkojumu par rasistisku aizskaršanu, lasot atpūtas telpā grāmatu "Notredama pret klanu: kā īru cīnītāji uzvarēja Kukluksklanu". Divi no viņa studiju biedriem jutās aizvainoti, jo uz grāmatas vāka bija redzama Kukluksklana sanāksmes fotogrāfija, un viņi iesniedza sūdzību, ka viņa izvēle lasīt grāmatu atpūtas telpā ir uzskatāma par rasistisku aizskaršanu. Pēc tādu grupu kā "Fonds indivīdu tiesību aizsardzībai izglītībā" izdarītā spiediena, universitāte atzina, ka students nav vainīgs, un izdzēsa visus ierakstus par incidentu no viņa lietas. [103]
"Iejūtības kurss" un "dažādības kurss" pēc būtības ir salīdzināmi ar pāraudzināšanas programmām bijušajā Padomju Savienībā un Ķīnā. Pāraudzināšanas mērķis ir nostiprināt šķiru jēdzienus "buržuāzijai" un "zemes īpašnieku šķirai" (līdzīgi kā baltajiem vīriešiem saskaņā ar iejūtības kursa paradigmu), kuriem ir jāatzīst savs pirmatnējais grēks kā apspiedēju šķiras locekļiem, savukārt šķietami apspiestajām grupām ir jābūt "pareizai" izpratnei par "buržuāzisko" kultūru. Uz viņiem tiek izdarīts spiediens, lai viņi atbrīvotos no "iekšēji pieņemtās apspiestības", un tādējādi saskatītu savas apspiestības apstākļus. Tas ir līdzīgi tam, kā feministiskā izglītība māca sievietēm uztvert tradicionālo sievišķību kā patriarhāta konstrukciju.
Saskaņā ar marksistisko šķiru analīzi viss personiskais ir politisks. Tiek uzskatīts, ka ir nepareizi saprast problēmu, raugoties no izvēlētā apspiedēja perspektīvas. Tāpēc, lai pārveidotu cilvēku pasaules uzskatu un nodrošinātu, ka viņi pilnībā seko marksisma kursam, visi vārdi un darbības, kas apšauba šķiru apspiešanu vai šķiru cīņu, tiek bargi sodīti. Lai pilnībā atklātu "sociālo netaisnību" un pārorientētu cilvēkus uz "apspiesto" grupu pozīcijām, tiek rīkoti "iejūtības kursi".
Piemēram, 2013. gadā Ziemeļrietumu Universitāte pieprasīja ikvienam studentam pirms studiju beigšanas noklausīties kursu par daudzveidību. Saskaņā ar skolas izstrādātajām vadlīnijām, pēc šī kursa pabeigšanas studenti spēs "paplašināt savas spējas kritiski domāt" (iemācīsies atpazīt "šķiru" marksisma izpratnē), "atpazīt savu stāvokli nevienlīdzības sistēmās" (atpazīt savu "piederību šķirai") un "iesaistīties pašrefleksijā par varu un privilēģijām" (iejusties "apspiestās" šķiras lomā). [104]
2007. gadā Delavēras Universitāte sāka īstenot obligāto ideoloģiskās audzināšanas programmu septiņiem tūkstošiem studentu. Programmas mērķis bija panākt, lai studenti pieņemtu noteiktas nostādnes attiecībā uz tādiem jautājumiem kā politika, rase, dzimums un ekoloģija, un tā tika dēvēta par nepareizas attieksmes un pārliecības "ārstēšanu". Rezidentu asistentiem universitātē bija personīgi jāveic individuālas pārrunas ar studentiem, uzdodot viņiem jautājumus, piemēram, par to, kad viņi atklāja savu "seksuālo identitāti" un ar kādas rases un dzimuma pārstāvjiem viņi vēlētos tikties. Kad viena no studentēm atbildēja uz iepriekš minēto jautājumu, sakot, ka tā nav asistenta darīšana, asistents ziņoja par viņu universitātes administrācijai. [105] Pēc ilgstošas pretestības programma tika slēgta.
Šī masu politiskā indoktrinācija ne tikai sagroza morālo vērtību noteikšanas standartus, bet arī ievērojami pastiprina egoismu un individuālismu. Studenti uzzina, ka viņi var izmantot kādas grupas stipri politizētās jūtas (identitātes politika), lai īstenotu savas individuālās vēlmes. Tikai paziņojot par piederību kādai grupai, kas it kā cieš no apspiešanas, iespējams apsūdzēt un draudēt citiem vai izmantot šo piederību personiskā labuma gūšanai.
Tas, vai cilvēks ir vai nav aizvainots, ir subjektīva sajūta, taču mūsdienās par objektīviem pierādījumiem tiek uzskatītas pat sajūtas. Viss nonācis jau tiktāl, ka augstskolu profesori bieži vien neizsaka savu viedokli vai faktus tieši, bet gan runā aplinkus. Nesen studenti vairākās augstskolās pieprasīja, lai pirms noteikta satura izklāstīšanas pasniedzēji vispirms brīdina par to, ka daži apspriežamie temati vai lasāmviela var izraisīt negatīvas emocionālas reakcijas. Dažu pēdējo gadu laikā pat tādi darbi kā Šekspīra "Venēcijas tirgotājs" un senās Romas dzejnieka Ovidija "Metamorfozes" ir nonākuši literatūras sarakstā, attiecībā uz kuru ir nepieciešams brīdinājums par satraucošu saturu. Dažas augstskolas pat iesaka pēc iespējas vairāk izvairīties no darbiem, kas dažos studentos varētu izraisīt negatīvas emocijas. [106]
Daudziem studentiem, kas izauguši šādā atmosfērā, ir viegli ievainojams ego, un viņi cenšas izvairīties no jebkādām situācijām, kurās viņi varētu justies aizvainoti. Studentu pilsētiņās popularizētā kolektīvā identitāte ir vēl viena komunisma sludinātās "šķiru apziņas" versija, kas liek studentiem aizmirst par patstāvīgu domāšanu un personīgo atbildību. Tāpat kā 60. gadu radikālie studenti, kuri tagad ir viņu profesori, arī šie studenti ir noskaņoti pret tradīcijām. Apjukuma pilni viņi nododas nekontrolētai seksuālai izlaidībai, alkohola un narkotiku lietošanai. Tomēr zem nicinošās attieksmes pret šīs pasaules tradīcijām slēpjas trauslas sirdis un dvēseles, kas nespēj izturēt ne mazāko triecienu vai neveiksmi, nemaz jau nerunājot par īstas atbildības uzņemšanos.
Tradicionālā izglītība attīsta savaldību, patstāvīgu domāšanu, atbildības sajūtu un spēju saprast citus cilvēkus. Komunisma rēgs vēlas, lai nākamās paaudzes pilnībā atsakās no morāles un palīdz tam nostiprināt savu varu pār mūsu pasauli.
3. Kā komunisms iznīcināja izglītību Ķīnā
Kad runa ir par kādu uzdevumu, piemēram, par izglītības sagraušanu Rietumos, komunisms var pastāvēt simtiem gadu un, ja nepieciešams, pakāpeniski strādāt vairāku paaudžu garumā, lai sasniegtu savus mērķus.
Ķīnā komunisti izmantoja valsts nestabilo stāvokli, ko izraisīja ilgstošie kari, lai sagrābtu varu un uzspiestu cilvēkiem savu ideoloģisko programmu. Taču jau pirms 1949. gada, kad ĶKP pārņēma varu, kreisi noskaņotie ķīniešu zinātnieki un aktīvisti sāka uzbrukt Ķīnas bagātīgajam kultūras mantojumam – sākot ar tradicionālo izglītības sistēmu.
20. gadsimta sākumā, kad Djūija progresīvā izglītība sāka degradēt Amerikas Savienotās Valstis, viņa sekotāji, etniskie ķīnieši, atgriezās Ķīnā un kļuva par mūsdienu Ķīnas izglītības pionieriem. Opija kari ar britiem bija novājinājuši ķīniešu tautas apņēmību, un intelektuāļi vēlējās atrast veidu, kā stiprināt nāciju. Komunisti izmantoja šos nacionālās krīzes apstākļus, pārliecinot daudzus, ka vienīgā Ķīnas cerība izdzīvot ir šķirties no "vecās kultūras", izmantojot visradikālākās metodes. Viņi aizsāka tā saukto Jaunās kultūras kustību, kas noraidīja Ķīnas tradīcijas un nodrošināja auglīgu augsni komunistiskās kustības attīstībai.
Jaunās kultūras kustībai, kas aizsākās 1915. gadā un turpinājās nākamajā desmitgadē, bija trīs galvenie pārstāvji: Djūija sekotājs Hu Ši, ĶKP līdzdibinātājs Čeņs Dusju un Lu Sjuņs, kuru Mao vēlāk slavēja kā "Ķīnas kultūras revolūcijas galveno komandieri". Vēl viens ĶKP līdzdibinātājs Li Dadžao arī bija nozīmīgs kultūras kustības veicinātājs vēlākajā periodā.
Jaunās kultūras kustības pārstāvji Ķīnas valsts vājumu pēdējo simts gadu laikā piedēvēja tradicionālajam konfūcismam un mudināja likvidēt šo "veco kultūru". Tajā pašā laikā visu Rietumu kultūru viņi uzskatīja par progresīvu "jauno kultūru". Jaunās kultūras kustības galvenajos lozungos tika izmantoti tādi vārdi, kā "zinātne" un "demokrātija", un kritizēta "vecā" ķīniešu kultūra un uzskati.
Līdztekus Jaunās kultūras kustībai, 1919. gadā Pekinā aizsākās "Ceturtā maija" studentu kustība. Šo kustību, kuru izraisīja patriotisks sašutums pret japāņu imperiālismu, vēlāk pārņēma Li Dadžao un citi komunisti, kas to izmantoja, lai veicinātu Jaunās kultūras kustību un pastiprinātu tradicionālā ķīniešu pasaules redzējuma noraidīšanu. 1921. gadā Li Dadžao, Čeņs Dusju un daži citi sapulcējās Šanhajā un nodibināja ĶKP.
Jaunās kultūras kustība un Ceturtā maija kustība palīdzēja ĶKP izplatīt savas idejas un organizācijas visā Ķīnā, un vēlāk kalpoja par ideoloģisko iedvesmu Kultūras revolūcijai.
Viens no lielākajiem kaitējumiem, ko nodarīja Jaunās kultūras kustība, bija Hu Ši rosinātā kampaņa par ķīniešu rakstības vienkāršošanu. Sākumskolās tika mainīta ķīniešu valodas mācīšana no klasiskā "veņjaņ" uz vienkāršoto "baihua" valodas stilu, lai vienkāršotu ķīniešu valodas rakstību, tādējādi mainot daudzu vārdu nozīmi, kamēr daudzi citi vārdi vispār netika iekļauti mācību saturā. Tā rezultātā jau pēc vienas paaudzes lielākā daļa ķīniešu gandrīz nespēja lasīt un saprast klasisko ķīniešu valodu. Tas nozīmēja, ka "Pārmaiņu grāmata", "Pavasara un rudens annāles", "Daodedzjin", "Dzeltenā imperatora iekšējais kanons" un citas tradicionālās grāmatas tagad vairs nebija pieejamas parastam studentam. Tā vietā tās tika uzskatītas par ezotērisku saturu zinātniskiem pētījumiem. Ķīnas 5000 gadus senā, krāšņā civilizācija pārvērtās par vienkāršu dekorāciju.
Ķīniešu kultūras attīstības procesā, kas tika radīta saskaņā ar dievišķo plānu, klasiskā rakstu valoda tika apzināti atdalīta no sarunvalodas. Ķīnā vēstures gaitā ir notikušas daudzas liela mēroga dažādu etnisko grupu asimilācijas un vairākkārtēja Ķīnas kultūras smaguma centra pārbīde, tāpēc sarunvaloda pastāvīgi mainījās. Taču, ņemot vērā atšķirtību starp sarunvalodu un klasisko ķīniešu valodu, ko izmanto rakstībā, klasiskā ķīniešu valoda lielā mērā palika nemainīga. Cjinu dinastijas (1644.–1911. g) studenti joprojām varēja lasīt un saprast Sunu un Tanu dinastiju klasiķu darbus vai pat tos, kas sarakstīti laikmetā pirms Cjiņu dinastijas (221.–206. g. p.m.ē.). Pateicoties tam, tradicionālā ķīniešu kultūra un literatūra nepārtraukti tika pārmantota tūkstošiem gadu garumā.
Tomēr komunisms noveda pie tā, ka ķīniešu tauta zaudēja savas kultūras saknes tieši valodas dēļ. Tajā pašā laikā, apvienojot rakstu valodu ar sarunvalodu, kļuva vieglāk iekļaut tajā izkropļotus un sagrozītus vārdus un frāzes, tādējādi vēl vairāk attālinot ķīniešus no savām tradīcijām.
Pirms un pēc ĶKP nodibināšanas ĶKP rīkotās analfabētisma likvidēšanas kampaņas un jaunās kultūras popularizēšana pamatizglītībā pakļāva tai paredzēto mērķauditoriju tiešai un nepārprotamai smadzeņu skalošanai. Piemēram, pirmās frāzes, ko skolēni apguva, mācoties rakstīt un lasīt pamatskolas pirmajā klasē, bija tādas propagandas frāzes kā "lai dzīvo priekšsēdētājs Mao", "ļaunā vecā sabiedrība" un "ļaunais amerikāņu imperiālisms" – frāzes, kas pilnībā atspoguļo uz naidu balstīto šķiru cīņas garu, kuru pieprasīja partija.
Salīdzinājumā ar deviantajām idejām, ko Rietumu progresīvā izglītība iepludina bērnu grāmatās (piemēram, "Heterei ir divas mammas"), ĶKP politiskās kustības ir citādāka, bet ne mazāk spēcīga, ideoloģiskās indoktrinācijas forma, kas tiek uzspiesta jauniešiem. Šādā veidā izglītoti ķīniešu bērni izaug par fanātiskiem ĶKP tirānijas aizstāvjiem, kuri nolād un nicina tos, kas uzdrīkstas runāt par cilvēktiesībām vai vispārcilvēciskām vērtībām. Savukārt Rietumu progresīvajā vidē bērni izaug un kļūst par daļu no niknu studentu pūļiem, kas neļauj lektoriem runāt par tradicionālajām vērtībām un apsūdz viņus diskriminācijā.
Neilgi pēc tam, kad ĶKP nāca pie varas, tā uzsāka domāšanas reformēšanas kampaņu intelektuāļu vidū, koncentrējoties uz universitāšu pilsētiņām un vidusskolām. Tās pamatmērķis bija pārveidot intelektuāļu skatījumu uz dzīvi un piespiest viņus atteikties no tradicionālajiem morāles principiem. Konfūcisma mācību par to, ka pirms nest labumu ģimenei, valstij un pasaulei, vispirms ir jāpilnveido sevi, atcēla, jo ĶKP popularizēja marksistisku, uz šķiru balstītu skatījumu uz pasauli un dzīvi no "proletariāta" šķiras perspektīvas.
Jo īpaši vecākās paaudzes profesoriem nācās sevi vairākkārt kritizēt, atzīt, ka viņi ir izdarījuši pārkāpumus, un samierināties ar to, ka kolēģi un studenti par viņiem ziņo, novēro viņus un kritizē. Viņiem pat lika atpazīt un likvidēt savas zemapziņā mītošās "kontrrevolucionārās domas", kuras tika dēvētas par "agresiju pret proletariāta šķiru". Protams, tas bija daudz intensīvāks process nekā mūsdienās Rietumos rīkotie "iejūtības kursi". Daži profesori nespēja izturēt pazemojumu un stresu, un beidza savu dzīvi pašnāvībā. [107]
Pēc tam ĶKP sāka reformēt augstskolu fakultātes un katedras. Tā būtiski samazināja, apvienoja vai likvidēja filozofijas, socioloģijas un ar humanitārajām zinātnēm saistītās fakultātes, atstājot daudzās universitātēs tikai padomju stila dabaszinātņu un inženierzinātņu fakultātes. Tas bija saistīts ar to, ka ĶKP nevarēja pieļaut, ka tās autoritāro valdīšanu apdraudētu jebkādi neatkarīgi ideoloģiski viedokļi par politiku un sociālajiem jautājumiem. Tās asociējās ar humanitārajām fakultātēm, kuras Ķīnas Republikas laikos baudīja akadēmisko brīvību.
ĶKP arī noteica, ka marksistiskās politikas un filozofijas studijas ir obligātas visiem studentiem. Viss izglītības reformas process tika pabeigts divu līdz trīs gadu laikā. Rietumos komunismam bija nepieciešama vesela paaudze, lai ieviestu jaunus studiju virzienus ar mērķi ideoloģiski indoktrinēt un iepludināt universitātēs marksistiskās idejas. Lai gan notikumu virzības ātrums abās pasaules daļās atšķīrās, tika sasniegti līdzīgi rezultāti.
1958. gadā ĶKP uzsāka izglītības revolūciju, kurai bija raksturīgas šādas iezīmes:
Pirmkārt, izglītība tika uzskatīta par instrumentu, kas jāizmanto proletariāta labā. Studenti partijas komiteju vadībā tika organizēti izstrādāt mācību programmas un mācību materiālus. Pekinas Universitātē 60 ķīniešu valodas katedras studenti vien 30 dienu laikā uzrakstīja 700 000 rakstzīmju garu traktātu "Ķīniešu literatūras vēsture". [108] Šis gadījums pilnībā ilustrēja progresīvās izglītības pamatnostādni, saskaņā ar kuru izglītošanas metodēm jābūt "orientētām uz skolēniem" un vērstām uz "mācīšanos izzinot" un "mācīšanos sadarbībā", proti, par to, ko un kā mācīties, ir jāspriež un jālemj pašiem audzēkņiem. Mērķis bija skaidrs: likvidēt "māņticīgo uzticēšanos" autoritātēm (kas bija domāts, lai ieaudzinātu pret tradīcijām naidīgu attieksmi), vairot izglītojamo egocentrismu un likt pamatus sacelšanās procesam gaidāmās Kultūras revolūcijas laikā.
Otrkārt, bija jāsavieno izglītība un produktīvs darbs. Katra skola bija "piestiprināta" savai rūpnīcai, un Lielā izrāviena laikā skolotāji un skolēni kausēja tēraudu un apstrādāja zemi. Pat Ķīnas tautas universitāte, kas iepriekš specializējās sociālajās disciplīnās, pārvaldīja 108 rūpnīcu darbību. Domājams, ka tas bija paredzēts, lai studenti "mācītos darot".
Kultūras revolūcijas laikā studenti tika mobilizēti, lai iznīcinātu visa veida kultūras mantojumu, kas saistīts ar tradicionālo kultūru, tostarp materiālos priekšmetus un reliģiskos uzskatus (sk. sesto nodaļu). Tas jau atkal sasaucas ar Rietumos notikušo kontrkultūras kustību.
Sākoties Kultūras revolūcijai, Mao uzskatīja, ka skolas nedrīkst vadīt "buržuāziskie intelektuāļi". 1966. gada 13. jūnijā ĶKP izdeva paziņojumu par reformu attiecībā uz uzņemšanu augstskolās un uzsāka "koriģējošo pasākumu kampaņu". Universitāšu iestājeksāmeni tika atcelti, un tajās tika uzņemts liels skaits strādnieku, zemnieku un karavīru.
Kultūras revolūcijas laikā tapusī 1975. gada filma "Laužot vecās idejas" atspoguļo šīs kampaņas ideoloģisko būtību: "Jaunietis, kas uzaudzis nabadzīgā zemnieku sētā, nav pietiekami izglītots, taču smagā lauku darbā gūtās tulznas uz rokām padara viņu cienīgu uzņemšanai augstskolā." Skolas direktors saka: "Vai jūs varat mūs vainot par viņu zemo lasīt un rakstītprasmes līmeni? Nē! Šis parāds ir jāsedz nacionālistiem, zemes īpašniekiem un kapitālistu šķirai [apspiedējiem]!"
Rietumos kāds profesors publicēja rakstu, kurā apgalvoja, ka matemātikas standarti noved pie rasu diskriminācijas (jo atsevišķu etnisko minoritāšu grupu skolēniem ir zemāki rezultāti matemātikā salīdzinājumā ar balto skolēnu rezultātiem). [109] Cits profesors publicēja rakstu, kurā apgalvoja, ka matemātikas standarti, kas balstīti uz vīriešu dzimuma skolēnu augstākajiem rezultātiem, veicina dzimumu diskrimināciju pret sievietēm, jo tām tiek piemēroti tādi paši standarti. [110] Atlasīt studentus augstskolām, ņemot vērā to, cik daudz tulznu ir uz viņu rokām, vai skaidrot zemākus rezultātus matemātikā ar rasu un dzimumu diskrimināciju – tās ir metodes, ko komunisms izmanto, lai apstulbotu studentus un kavētu viņu intelektuālo izaugsmi.
Pēc Kultūras revolūcijas Ķīnā tika atjaunoti iestājeksāmeni augstskolās. Kopš tā laika pamatskolas un vidusskolas izglītības galvenais mērķis ir sagatavot skolnieku šim eksāmenam. Šīs utilitārās izglītības sistēmas ietvaros daudzi jaunieši kļuva līdzīgi robotiem, kas mācās tikai tādēļ, lai nokārtotu eksāmenus, bez spējas patstāvīgi domāt vai atšķirt pareizo no nepareizā. Tajā pašā laikā marksisma filozofija, politika un ekonomika joprojām ir obligāti eksāmenu priekšmeti.
No tradīcijām atrauto studentu prātos pareizā un nepareizā, kā arī labā un ļaunā standarti tiek vērtēti saskaņā ar komunisma standartiem. Tādējādi pēc 11. septembra teroristu uzbrukumiem daudzi ķīniešu studenti līksmoja. Sākumklašu skolēni saka, ka, izaugot, vēlas kļūt par korumpētiem ierēdņiem. Augstskolu studentes nodarbojas ar prostitūciju un naudas dēļ kļūst par surogātmātēm.
4. Atgriešanās pie tradicionālās izglītības
No izglītības sistēmas ir atkarīga valsts, nācijas un pašas cilvēku civilizācijas nākotne. Tas ir ilgtermiņa darbs, kura rezultāti būs jūtami vēl gadsimtiem vai pat tūkstošgadēm ilgi.
Atskatoties uz pēdējiem simts gadiem, var secināt, ka Amerikas izglītības sistēma ir gandrīz pilnībā sagrauta komunistiskās ideoloģijas infiltrācijas un ietekmes dēļ. Vecākiem un pedagogiem ir sasietas rokas, un viņiem nav viegli nodrošināt skolēniem labu izglītību. Skolas, kurām vajadzēja attīstīt skolnieku talantus, ir viņus izlaidušas un novirzījušas no pareizā ceļa.
Liela sabiedrības daļa ir nopietni satraukta par skolēnu morāles trūkumu, zemo prasmju līmeni, trauslo psihi un kaitīgajiem ieradumiem, kā arī haotiskajām antitradicionālajām un antisociālajām tendencēm, kurās viņi tikuši ierauti.
Deviņi no 45 komunisma mērķiem, kas uzskaitīti 1958. gadā izdotajā grāmatā "Kailais komunists", attiecas uz izglītību, tostarp tādi, kā šis: "Pārņemt kontroli pār skolām. Izmantot tās par sociālisma un pašreizējās komunistiskās propagandas nodošanas līdzekļiem. Atvieglot mācību programmas. Pārņemt kontroli pār skolotāju asociācijām. Iekļaut partijas [ideoloģisko] līniju mācību grāmatās." [111]
Šis mērķis ne tikai ir ticis sasniegts, bet pat pārsniegts ar uzviju. Pateicoties Amerikas Savienoto Valstu politiskajam un ekonomiskajam spēkam, tās kultūra ir apbrīnas un atdarināšanas objekts gandrīz visās pasaules valstīs. Daudzas valstis izmanto Amerikas Savienotās Valstis par paraugu izglītības reformām un ir ietekmējušās no amerikāņu koncepcijām par mācīšanu, mācību materiāliem, mācību metodēm un izglītības vadības praksi. Tātad, izmaiņas amerikāņu izglītības sistēmā zināmā mērā ietekmē izmaiņas izglītības sistēmā visā pasaulē.
Apgaismoti gudrie jeb svētie parādās gan cilvēces kultūras rašanās sākumā, gan laikos, kad cilvēce ir nonākusi morālā pagrimumā. Šie gudrie un svētie uzņemas "skolotāju" lomu. Piemēram, sengrieķu civilizācijas pamatlicējs Sokrāts bija pedagogs. Arī evaņģēlijos teikts, ka Jēzus sevi sauca par skolotāju. Budam Šakjamuni ir desmit vārdi, no kuriem viens ir "debesu un cilvēku skolotājs". Konfūcijs bija pedagogs, un Laodzi bija viņa skolotājs. Viņi mācīja ļaudīm, kā būt cilvēkiem, kā cienīt dievišķo, kā saprasties ar citiem un kā uzlabot morāli.
Šīs apgaismotās būtnes un svētie ir cilvēces dižākie audzinātāji. Viņu teiktais ir iespaidojis lielas civilizācijas un kļuvis par fundamentālu klasiku. Viņu mācītās vērtības un metodes, ar kuru palīdzību uzlabot morāli, ļauj katram cilvēkam sasniegt garīgo izaugsmi un veselību. Cilvēki ar veselīgu domāšanu ir būtiski sabiedrības veselībai. Nav brīnums, ka šie izcilākie pedagogi ir nonākuši pie līdzīga secinājuma: izglītības mērķis ir izkopt labu raksturu.
Austrumu un Rietumu klasiskā izglītība, kas tikusi praktizēta tūkstošiem gadu, ir mantojusi kultūru, ko cilvēkiem ir devuši dievi, un saglabājusi vērtīgu pieredzi un resursus. Saskaņā ar klasiskās izglītības būtību gan talants, gan godprātība ir svarīgi kritēriji, pēc kuriem spriest par panākumiem izglītībā. Atjaunojot cilvēces izglītības tradīcijas, ir vērts saglabāt, izpētīt un izzināt klasiskās izglītības bagātības.
Cilvēki ar augstām morālām vērtībām ir spējīgi uz paškontroli. Tā ir sociālā norma, uz kuru cerēja Amerikas dibinātāji. Tie, kas ir morāli cēli, saņems dievišķas svētības un, pateicoties savai centībai un gudrībai, varēs iegūt gan materiālo pārticību, gan garīgo gandarījumu. Vēl svarīgāk ir tas, ka cilvēki ar augstiem morāles standartiem palīdz sabiedrībai uzplaukt un pastāvēt paaudžu paaudzēs. Šādas ir apgaismotu būtņu un svēto, vislielāko cilvēces izglītotāju, mācības.
Turpinājums sekos.
Atsauces
58. Robby Soave, "Elite Campuses Offer Students Coloring Books, Puppies to Get Over Trump," Daily Beast, last updated April 13, 2017, piekļūts 2020. gada 20. aprīlī, https://www.thedailybeast.com/elite-campuses-offer-students-coloring-books-puppies-to-get-over-trump.
59. Elizabeth Redden, "Foreign Students and Graduate STEM Enrollment," Inside Higher Ed, October 11, 2017, piekļūts 2020. gada 20. aprīlī, https://www.insidehighered.com/quicktakes/2017/10/11/foreign-students-and-graduate-stem-enrollment.
60. Scott Jaschik, "Professors and Politics: What the Research Says," Inside Higher Ed, February 27, 2017, https://www.insidehighered.com/news/2017/02/27/research-confirms-professors-lean-left-questions-assumptions-about-what-means.
61. Mitchell Langbert, Anthony J. Quain, and Daniel B. Klein, "Faculty Voter Registration in Economics, History, Journalism, Law, and Psychology," Econ Journal Watch 13, issue 3, September 2016, 422–51, https://econjwatch.org/articles/faculty-voter-registration-in-economics-history-journalism-communications-law-and-psychology.
62. "The Close-Minded Campus? The Stifling of Ideas in American Universities," American Enterprise Institute, June 8, 2016, https://www.aei.org/events/the-close-minded-campus-the-stifling-of-ideas-in-american-universities.
63. Jaschik, "Professors and Politics."
64. Ted Cruz, as quoted in Fred Schwarz and David A. Noebel, You Can Still Trust the Communists … to Be Communists (Socialists, Statists, and Progressives Too), revised edition (Manitou Springs, CO: Christian Anti-Communism Crusade, 2010), 2–3.
65. Zygmund Dobbs, "Chapter III: American Fabianism," in Keynes at Harvard: Economic Deception as a Political Credo (Web version, 2009, transcribed from revised edition 1969), Keynes at Harvard, piekļūts 2020. gada 20. aprīlī, http://keynesatharvard.org/book/KeynesatHarvard-ch03.html.
66. Herbert Marcuse, as quoted in Robin S. Eubanks, Credentialed to Destroy: How and Why Education Became a Weapon (CreateSpace Independent Publishing Platform, 2013), 26.
67. Jay Parini, as quoted in Walter E. Williams, More Liberty Means Less Government: Our Founders Knew This Well (Stanford, CA: Hoover Press, 1999), 126.
68. David Macey, "Organic Intellectual," in The Penguin Dictionary of Critical Theory (London: Penguin Books, 2000), 282.
69. Karl Marx, "Theses on Feuerbach," in Marx/Engels Selected Works, vol. 1, 13–15, piekļūts, izmantojot Marxists Internet Archive 2020. gada 20. aprīlī, https://www.marxists.org/archive/marx/works/1845/theses/theses.pdf.
70. Bruce Bawer, The Victims’ Revolution: The Rise of Identity Studies and the Closing of the Liberal Mind (New York: Broadside Books, 2012), chap. 1.
71. Sol Stern, as quoted in Bawer, The Victims’ Revolution.
72. Frantz Fanon, The Wretched of the Earth, trans. Constance Farrington (New York: Grove Press, 1966), 94.
73. Jean-Paul Sartre, "Preface," in Frantz Fanon, The Wretched of the Earth, trans. Constance Farrington (New York: Grove Press, 1966), https://www.marxists.org/reference/archive/sartre/1961/preface.htm.
74. Roger Kimball, Tenured Radicals: How Politics Has Corrupted Our Higher Education (Chicago: Ivan R. Dee, 1998), 25–29.
75. Jonathan Culler, Literary Theory: A Very Short Introduction (Oxford: Oxford University Press, 1997), 4.
76. Fredric Jameson, The Political Unconscious: Narrative as a Socially Symbolic Act (Ithaca, NY: Cornell University Press, 1981), chap. 1.
77. Sir Roger Scruton, as quoted in Kimball, Tenured Radicals, xviii.
78. Karl Marx, "The German Ideology" in Marx-Engels Collected Works, vol. 5 (New York: International Publishers Co., 1976), Marxists Internet Archive, piekļūts 2020. gada 21. aprīlī, https://www.marxists.org/archive/marx/works/1845/german-ideology.
79. Thomson Reuters’ lSI Web of Science, "Most Cited Authors of Books in the Humanities, 2007," Times Higher Education, March 26, 2009, piekļūts 2020. gada 21. aprīlī, https://www.uky.edu/~eushe2/Bandura/BanduraTopHumanities.pdf.
80. Joshua Phillip, "Jordan Peterson Exposes the Postmodernist Agenda," The Epoch Times, June 21, 2017, https://www.theepochtimes.com/jordan-peterson-explains-how-communism-came-under-the-guise-of-identity-politics_2259668.html.
81. Michel Foucault, as quoted in Roger Kimball, "The Perversions of M. Foucault," The New Criterion, March 1993, https://www.newcriterion.com/issues/1993/3/the-perversions-of-m-foucault.
82. David Horowitz and Jacob Laksin, One Party Classroom: How Radical Professors at America’s Top Colleges Indoctrinate Students and Undermine Our Democracy (New York: Crown Forum, 2009), 3.
83. David Horowitz, The Professors: The 101 Most Dangerous Academics in America (Washington DC: Regnery Publishing, Inc., 2013), Kindle Edition.
84. Horowitz and Laksin, One Party Classroom, 212.
85. David Horowitz, Indoctrination U.: The Left’s War Against Academic Freedom (New York: Encounter Books, 2009).
86. David P. Barash and Charles P. Webel, Peace and Conflict Studies (New York: SAGE Publications Inc., 2008), as quoted in Ibid.
87. Horowitz and Laksin, One Party Classroom, 51–52.
88. Bawer, The Victims’ Revolution, 121–180.
89. Horowitz and Laksin, One Party Classroom, 1–2.
90. Dinitia Smith, "No Regrets for a Love of Explosives; In a Memoir of Sorts, a War Protester Talks of Life With the Weathermen," The New York Times, September 11, 2001, https://www.nytimes.com/2001/09/11/books/no-regrets-for-love-explosives-memoir-sorts-war-protester-talks-life-with.html.
91. Linton Weeks, "Who Won the Civil War? Tough Question,"National Public Radio, November 18, 2014, https://www.npr.org/sections/theprotojournalist/2014/11/18/364675234/who-won-the-civil-war-tough-question.
92. ISI Archive, "Our Fading Heritage: Americans Fail a Basic Test on Their History and Institutions," Intercollegiate Studies Institute, November 19, 2008, https://isi.org/lectures/press-conference-our-fading-heritage-americans-fail-a-basic-test-on-their-history-and-institutions/.
93. "Study: Americans Don’t Know Much About History," NBC News, November 20, 2008, https://www.nbclosangeles.com/news/local/Study-Americans-Dont-Know-About-Much-About-History.html.
94. Horowitz, The Professors, 74.
95. Paul Samuelson, as quoted in foreword to Phillips Saunders and William B. Walstad, eds., The Principles of Economics Course (New York: McGraw-Hill Companies, 1989).
96. Alan D. Sokal, "Transgressing the Boundaries: Toward a Transformative Hermeneutics of Quantum Gravity," Social Text, no. 46/47 (Spring–Summer 1996): 217–52. https://physics.nyu.edu/faculty/sokal/transgress_v2/transgress_v2_singlefile.html.
97. Alan D. Sokal, "A Physicist Experiments with Cultural Studies," Lingua Franca, June 5, 1996, http://www.physics.nyu.edu/faculty/sokal/lingua_franca_v4/lingua_franca_v4.html.
98. Alan D. Sokal, "Parody," National Public Radio, May 15, 1996, https://www.npr.org/templates/story/story.php?storyId=1043441.
99. Alan D. Sokal, "Revelation: A Physicist Experiments with Cultural Studies," in Sokal Hoax: The Sham That Shook the Academy, ed. Editors of Lingua Franca (Lincoln, NE: Bison Books, 2000), 52. https://physics.nyu.edu/faculty/sokal/lingua_franca_v4/lingua_franca_v4.html.
100. Sowell, Inside, 212–213.
101. Donald Alexander Downs, Restoring Free Speech and Liberty on Campus (Oakland, CA: Independent Institute, 2004), 51.
102. Eugene Volokh, "UC Teaching Faculty Members Not to Criticize Race-Based Affirmative Action, Call America ‘Melting Pot,’ and More," The Washington Post, June 16, 2015, https://www.washingtonpost.com/news/volokh-conspiracy/wp/2015/06/16/uc-teaching-faculty-members-not-to-criticize-race-based-affirmative-action-call-america-melting-pot-and-more/?utm_term=.c9a452fdb00f.
103. "Victory at IUPUI: Student-Employee Found Guilty of Racial Harassment for Reading a Book Now Cleared of All Charges," Foundation for Individual Rights in Education, May 1, 2008, https://www.thefire.org/victory-at-iupui-student-employee-found-guilty-of-racial-harassment-for-reading-a-book-now-cleared-of-all-charges/.
104. "Colleges Become Re-Education Camps n Age of Diversity," Investor’s Business Daily, April 22, 2013, https://www.investors.com/politics/editorials/students-indoctrinated-in-leftist-politics/.
105. "University of Delaware: Students Required to Undergo Ideological Reeducation," Foundation for Individual Rights in Education, 2007, https://www.thefire.org/cases/university-of-delaware-students-required-to-undergo-ideological-reeducation/.
106. Alison Flood, "US Students Request ‘Trigger Warnings’ on Literature," The Guardian, May 19, 2014, https://www.theguardian.com/books/2014/may/19/us-students-request-trigger-warnings-in-literature.
107. Zhou Jingwen 周鲸文, Fengbao shinian: Zhongguo hongse zhengquan de zhen mianmao 風暴十年：中國紅色政權的真面貌 [Ten Years of Storm: The True Face of China’s Red Regime / Desmit vētrainie gadi: Ķīnas sarkanā režīma patiesā seja], (Hong Kong: Shidai piping she, 1962), https://www.marxists.org/chinese/reference-books/zjw1959/06.htm#2. [ķīniski]
108. Luo Pinghan 罗平汉, "1958 nian de jiaoyu geming" 1958 年的教育革命 ["The Educational Revolution of 1958" / "1958. gada izglītības revolūcija"], in Dangshi xijie 党史细节 [Details in the History of the Communist Party / Sīkāka informācija par komunistiskās partijas vēsturi], vol. 34. [ķīniski]
109. Robert Gearty, "White Privilege Bolstered by Teaching Math, University Professor Says," Fox News, October 24, 2017, http://www.foxnews.com/us/2017/10/24/white-privilege-bolstered-by-teaching-math-university-professor-says.html.
110. Toni Airaksinen, "Prof Complains About ‘Masculinization of Mathematics,’" Campus Reform, August 24, 2017, https://www.campusreform.org/?ID=9544.
111. W. Cleon Skousen, The Naked Communist (Salt Lake City: The Ensign Publishing Co., 1962), chap. 12.
Avots: https://www.epochtimes.com/gb/18/6/7/n10464261.htm
* * *
Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.
vairāk ...