No ikdienišķā līdz ārstnieciskajam, rituālajam un garīgajam – ieskats Ķīnas bagātajā tējas kultūrā

Sunu dinastijas laikā tika rakstīts, ka septiņas ikdienā nepieciešamās lietas Ķīnā, ir "malka, rīsi, eļļa, sāls, sojas mērce, etiķis un tēja". Lai cik nenozīmīga tā varētu šķist, tēja bija būtisks elements cilvēku dzīvē, kas vēlāk kļuva par neatņemamu ķīniešu kultūras daļu.

Pirmo reizi tēja Ķīnā tika atklāta pirms vairāk nekā 5000 gadiem, un tai ir bagāta dažādu tradīciju un pielietojuma vēsture. Vienkāršais tējas tasītes izdzeršanas rituāls pēc maltītes ir svarīga kultūras tradīcija, kas iedvesmoja dzejnieku uzrakstīt šīs rindas: "Tasīte pavasara tējas uz brīdi aizkavē viesi, vienkārša un tīra dzīve iedvesmo kļūt nemirstīgam."

Saskaņā ar ķīniešu leģendu, Šeņnuns, "Dievišķais zemkopis", atklāja tēju pirms aptuveni 4800 gadiem, kad pētīja un atklāja ārstniecības augus, lai palīdzētu cilvēkiem saglabāt veselību. Šeņnuns piedzima ar caurspīdīgu vēderu, tāpēc viņš varēja redzēt katra apēstā auga ietekmi.

Kādu dienu viņš nogaršoja balti ziedoša, mūžzaļa krūma lapas un vēroja, kā tās pārvietojas un attīra vēderu. Lapas arī atstāja mutē svaigu un tīru garšu. Tā kā lapas iedarbojās kā ārstniecības līdzeklis, viņš tās nosauca par 察 "ča" (izpētīt), kas vēlāk tika pārveidots par 茶 "ča" (rūgts augs). Ticēdams, ka tēja ir dievu dāvana par viņa labestību, viņš lietoja tējas lapas, lai attīrītu organismu no indes, ikreiz, kad nogaršoja indīgus augus.

Reiz viņš vienas dienas laikā saskārās ar 72 indēm un kā pretlīdzekli izmantoja tēju. Tēja ne tikai neitralizēja indi, bet tai bija arī stimulējoša iedarbība. Šis noderīgais augs tika kultivēts, un laika gaitā tā izmantošana ievērojami paplašinājās un vairs neaprobežojās tikai ar medicīnu. No atsvaidzinoša dzēriena, kas tiek lietots katru dienu, līdz garīga rakstura rituālam – ieskatieties aizraujošajā tējas kultūras evolūcijā un uzziniet, ko tā var mums iemācīt.

Tējas tradīciju attīstība

(Vision Times)

Pirmā tēja bija rūgts novārījums no savāktām lapām, kas tika vārītas katlā. To sauca par 粥 茶 (džou ča) jeb tējas putru. Cjiņu un Haņu dinastijas laikā tējas lapas tika presētas "plācenīšos" un izkarsētas (jeb izceptas) uzglabāšanai. Sausie plācenīši tika samalti pulverī un sajaukti ar citām izžāvētām sastāvdaļām, piemēram, sīpoliem, ingveru un apelsīnu miziņām, lai pagatavotu vēl aromātiskāku 茶 烤 (kao ča) jeb cepto tēju.

Tanu dinastijas laikā Lu Jujs pēc gadiem ilgiem pētījumiem uzrakstīja grāmatu 茶 經 "Ča Dzjin" (Tējas Sutra), kurā detalizēti aprakstīja tējas audzēšanas un novākšanas metodes, kā arī tējas pagatavošanu un degustēšanu, tādējādi izveidojot pašu pirmo "tējas Dao". Tolaik tēju vārīja no smalka pulvera, kas pagatavots, sasmalcinot un izsijājot tējas plācenīšus.

Pateicoties tam, ka tēja kļuva par dzīves neatņemamu sastāvdaļu, attīstījās tējas kultūra, un "tējas dzeršana" augstākajā sabiedrības slānī pārtapa par "tējas baudīšanu". Tēja kļuva par svinīgu rituālu pils banketos, tempļos un zinātnieku sanāksmēs. Šādos gadījumos bija nepieciešama augstas kvalitātes tēja, tīrs avota ūdens un augstākās kvalitātes tējas servīze, turklāt mielasta rīkotājs pats pagatavoja tēju viesiem par godu. Saņēmuši tēju, viesi kādu laiku apbrīnoja tās aromātu, garšu un kvalitāti, un pēc tam iesaistījās sarunās, apcerēja ainavu vai sacerēja prozu vai dzeju.

Tējas dzeršana tika vienkāršota Minu dinastijas laikā, kad tējas lapas tika aplietas ar ūdeni tieši katlā vai tasē. Mūsdienu straujais dzīves ritms ir atnesis tējas maisiņus, šķīstošās tējas un zāļu maisījumus veselībai, un lielākā daļa cilvēku tēju drīzāk "dzer", nevis "bauda", kas neatbilst "tējas Dao".

Lao Dzi teica: "Dao var saukt par Dao, bet tas nav parasts Dao" un "Dao ir plašs un atrodas visapkārt jums." Dao nozīmē sekot dabai, un kā teikts grāmatā "Zelta vidusceļš": "Debesu griba tiek saukta par dabu; sekošanu dabai sauc par Dao." Savā darbā "Ča Dzjin" Lu Jujs, kas pazīstams arī kā "Tējas gudrais", apsvēra tējas ceremoniju un Dao principu integrāciju.

Tējas kultūra un Dao

(Vision Times)

Virspusēji raugoties, "tējas Dao" ir saistīts ar etiķeti, paradumiem, metodēm, tehnikām, mākslu un būtību – seši aspekti, kas ļauj izprast "tējas Dao" būtību. Lai gan uzsvars tiek likts uz šiem paņēmieniem, galvenais tomēr ir uztvert garīgo būtību.

Varētu teikt, ka visas parādības, tostarp kosmosa rotācija, cilvēka dzīves cikli un dinastiju maiņa, notiek saskaņā ar Dao "rašanās, stabilizācijas, deģenerācijas un iznīcības" principu. Senie ķīnieši uzskatīja Dao par dziļu un svētu. Sekojot Dao, cilvēks spēj atgriezties pie savas sākotnējās, tīrās būtības un atkal savienoties ar Dievišķo.

Mūsdienās daudzi ķīnieši uzskata Dao par māņticību, kuru nav vērts ievērot. Agrāk tā bija godpilna nodarbe visās jomās – arī tējas baudīšanā. Ķīnas bagātā tējas kultūra var palīdzēt saglabāt un nodot tālāk Ķīnas tradicionālo kultūru. Kā Liu Džeņlians minējis savā darbā "Desmit tējas priekšrocības", tēju var izmantot Dao praktizēšanai, kā arī cēlu mērķu izkopšanai. Tad kas gan ir "tējas Dao"?

Iekšējais miers

"Tējas Dao" augstu tiek vērtēta "harmonija, miers, apmierinātība un patiesums", jo tikai ar iekšējo mieru var sasniegt nesavtīgas labestības stāvokli. Ārēji tas izpaužas kā kluss miers, pateicoties kuram cilvēks bauda dzīvi. Tējas baudīšanas laikā ir jāatbrīvojas no baiļu un trauksmes sloga, lai pilnībā novērtētu tējas krāsu, garšu, smaržu un kvalitāti. Šādā veidā var pārdomāt dzīvi, pilnveidot raksturu un uzlabot pašsajūtu.

Izpratne par rūgtumu

Tējas rūgtā, taču patīkamā garša liek aizdomāties par dzīves rūgtumu un saldumu. Budismā tiek mācīts, ka katrs cilvēka dzīves posms, tāpat arī aizvainojumi, šķiršanās un nepiepildītas vēlmes, rada ciešanas. Tiek teikts: "Ciešanu jūra ir bezgalīga, taču, pagriežot stūri, var atgriezties krastā." Tēja palīdz mums pieņemt dabisko lietu kārtību, kurā rūgtumam seko saldums; rast prieku grūtībās, un, pateicoties šai izpratnei, pārvarēt ikdienas ciešanas.

Pieņemt vienkāršo

XVI gadsimta japāņu tējas ceremonijas meistars Sens no Rikju reiz pamācīja: "... ziniet, ka tējas būtība nav nekas vairāk kā ūdens vārīšana, lai pagatavotu tēju." Tas raksturo "tējas Dao" – izprast dzīvi un Visumu caur ikdienas vienkāršību. Tāpat arī pilnveidošanās budismā un daoismā ir saistīta ar dziļu principu izprašanu caur vienkāršu praksi. Senās parunas māca rīkoties pareizi, jo pat mazākais labais darbs vairo tikumu, bet pat neliela ļaunuma izdarīšana var nest nelaimi.

Spēja atlaist

Buda mācīja, ka apskaidrība prasa atbrīvoties no dažādām pieķeršanām, tostarp rūpēm, reputācijai, personīgajām interesēm, vēlmēm un visa, kam cilvēks dzīvē pieķeras. Mēs ciešam, jo nevaram atlaist šīs lietas. Atlaišana sniedz mieru, komfortu un skaidrību, un pasaule pēkšņi kļūst gaišāka un skaistāka. Tējas baudīšana arī veicina ikdienas rūpju atlikšanu malā, lai atpūtinātu prātu un būtu klātesošs šajā mirklī.

放下亦放下 (Fansja ji fansja)

何處來牽掛 (He ču lai cjangua)

做個無心人 (Dzuo ge vusjin žeņ)

笑談星月大 (Sjao taņsjin jue da)

Atlaid, vienkārši atlaid

Par ko gan būtu jāuztraucas?

Esi bezrūpīgs

Priecājies par brīnišķīgo mēnesi un zvaigznēm.

Tējas Dao ir saistīts ar prāta un rakstura izkopšanu. Baudot tēju, cilvēks pārdomā dzīves rūgtumu, vienkāršību un skaidrību, lai izprastu dzīvi un atklātu Visuma dziļākos principus.

Avots: https://www.visiontimes.com/2025/10/05/exploring-chinas-tea-culture.html