Kā komunisma rēgs valda mūsu pasaulē (13. nodaļa)

Satura rādītājs

1. Masu ideoloģiskā apstrāde komunistiskajās valstīs

2. Komunistu iefiltrēšanās Rietumu plašsaziņas līdzekļos un Holivudā

3. Kreisās tendences plašsaziņas līdzekļu pārstāvju vidū

4. Liberālisms un progresīvisms pārņem plašsaziņas līdzekļus

5. Kinoindustrija: avangardā pret tradīcijām

6. Televīzija: samaitātība katrā mājā

7. Plašsaziņas līdzekļi: galvenais kaujas lauks vispārējā karā

8. "Ceturtās varas" integritātes atjaunošana

Atsauces

***

Plašsaziņas līdzekļu ietekme uz mūsdienu sabiedrību ir milzīga un turpina tikai pieaugt. Mediji ietekmē gan vietējo, gan visas pasaules sabiedrību. Līdz ar sociālo plašsaziņas līdzekļu un lietotāju veidotā satura izplatību internets ir ievērojami palielinājis audiovizuālās saziņas ātrumu un pārklājumu.

Lai saņemtu jaunākās ziņas un to analīzi cilvēki paļaujas uz plašsaziņas līdzekļiem. Informācijas okeānā plašsaziņas līdzekļi – no laikrakstiem un žurnāliem līdz radio, filmām, televīzijai, tīmekļa vietnēm un sociālajiem plašsaziņas līdzekļiem – ietekmē to, kādu informāciju cilvēki redz un kā to interpretē. Plašsaziņas līdzekļiem ir iespēja veidot cilvēku pirmo iespaidu par kādu konkrētu jautājumu, un tādējādi tiem piemīt ievērojamas psiholoģiskās ietekmēšanas spējas. Sabiedrības elitei, jo īpaši politiķiem, plašsaziņas līdzekļi var kalpot par instrumentu sabiedrības viedokļa veidošanai, un tos var izmantot sabiedrības saliedēšanai. Tēmas, kuras tiek atspoguļotas plašsaziņas līdzekļos, kļūst par sabiedrībai ļoti svarīgiem jautājumiem. Jautājumi, kuri netiek atspoguļoti, tiek ignorēti un aizmirsti.

Rietumos plašsaziņas līdzekļi tradicionāli tiek uzskatīti par patiesības un sabiedrības pamatvērtību sargātājiem. Žurnālisti tiek cienīti par zināšanām un pašaizliedzību. Viņu pienākums ir godīgi, precīzi un savlaicīgi atspoguļot patiesību par svarīgākajiem notikumiem pasaulē. Viņiem ir jāveicina taisnīgums un jānosoda pārkāpumi, vienlaikus veicinot labestību. Viņu misija pārsniedz kādas atsevišķas personas, uzņēmuma vai politiskās partijas privātās intereses. Neatkarības deklarācijas tēvs un trešais Savienoto Valstu prezidents Tomass Džefersons reiz teica: "Ja man būtu jāizlemj, vai mums vajadzētu valdību bez laikrakstiem vai laikrakstus bez valdības, es ne mirkli nešauboties dotu priekšroku pēdējam variantam." [1]

Kā sabiedrības balss, plašsaziņas līdzekļi var gan aizsargāt morāli, gan kļūt par ļaunuma instrumentiem. Cilvēces morālā pagrimuma apstākļos plašsaziņas līdzekļiem ir arvien grūtāk saglabāt godprātību un pildīt savus pienākumus varas spiediena un naudas kārdinājuma ietekmē.

Laikrakstu izdevējs Džozefs Pulicers, kura vārdā nosaukta Pulicera balva, teica: "Mūsu Republika un tās prese celsies vai kritīs kopā. Spējīga, objektīva, sabiedrības labā strādājoša prese, kurai piemīt inteliģence, lai saprastu, kas ir pareizi, un drosme to darīt, spēj saglabāt sabiedrības godprātību, bez kuras tautas pārvalde ir tikai izlikšanās un izsmiekls. Ciniska, merkantila un demagoģiska prese ar laiku radīs tikpat zemisku tautu, kāda ir pati. Tiesības veidot republikas nākotni būs nākamās paaudzes žurnālistu rokās." [2]

Komunistiskajās valstīs plašsaziņas līdzekļus kontrolē valsts. Šie režīma rupori skalo smadzenes ļaužu masām un darbojas kā līdzdalībnieki komunistiskā terora un slepkavošanas politikā. Rietumu sabiedrībās plašsaziņas līdzekļi jau ir lielā mērā infiltrēti ar komunistiskajām idejām, kļūstot par galvenajiem komunistu antitradicionālo, pret morāli vērsto un dēmonisko tendenču izplatītājiem. Viņi izplata melus un naidu, lejot eļļu morālā pagrimuma ugunī. Daudzi plašsaziņas līdzekļi ir atteikušies no pienākuma ziņot patiesību un sargāt sabiedrības morāli. Mums ir ārkārtīgi svarīgi atmosties un apzināties, kādā stāvoklī šodien ir plašsaziņas līdzekļi, un atjaunot atbildību šajā jomā.

1. Masu ideoloģiskā apstrāde komunistiskajās valstīs

Jau no pašiem pirmsākumiem komunisti ir uzskatījuši plašsaziņas līdzekļus par smadzeņu skalošanas instrumentiem. 1847. gada dokumentā "Komunistiskās līgas noteikumi", ko palīdzēja sastādīt Kārlis Markss un Frīdrihs Engelss, tika prasīts, lai partijas biedri būtu "revolucionāri enerģiski un dedzīgi propagandisti". [3] Markss un Engelss savos rakstos bieži lietoja tādus terminus kā "partijas kaujas lauks", "partijas rupors", "politiskais centrs" vai "sabiedriskās domas veidošanas līdzeklis", lai izteiktu viņiem vēlamo plašsaziņas līdzekļu raksturu un funkciju.

Vladimirs Ļeņins izmantoja plašsaziņas līdzekļus kā instrumentus Krievijas revolūcijas veicināšanai un organizēšanai. Viņš palīdzēja vadīt oficiālos komunistu laikrakstus Iskra un Pravda, lai veicinātu revolucionāro propagandu un aktivitāti. Drīz pēc tam, kad Padomju Savienības Komunistiskā partija sagrāba varu, tā izmantoja plašsaziņas līdzekļus, lai ietekmētu un kontrolētu iedzīvotāju domāšanu un uzskatus saskaņā ar savām politiskajām idejām un mērķiem, kā arī propagandas izplatīšanai ārzemēs, tādējādi uzlabojot savu tēlu un eksportējot revolūciju.

Arī Ķīnas Komunistiskā partija (ĶKP) uzskata plašsaziņas līdzekļus par instrumentiem sabiedriskās domas kontrolei un par partijas ruporiem. ĶKP ļoti labi apzinās faktu, ka "ieroči un pildspalvas ir tas, uz ko tā paļaujas, lai sagrābtu un nostiprinātu varu." [4] Jau Jaņaņas periodā (1935-1947) Mao Dzeduna sekretārs Hu Cjaomu izvirzīja principu "vispirms partijas būtība", sakot, ka partijas laikrakstam "visos rakstos, katrā esejā, katrā ziņu reportāžā un katrā biļetenā ir jāatspoguļo partijas viedoklis un izpratne." [5]

Pēc diktatūras nostiprināšanas ĶKP ieviesa stingru kontroli pār plašsaziņas līdzekļiem un vēlāk arī pār internetu, izmantojot tos kā instrumentus, lai iedvestu ķīniešiem komunistisko ideoloģiju, apspiestu disidentus, iebiedētu sabiedrību un slēptu vai sagrozītu patiesību. Plašsaziņas līdzekļu darbinieki ir pašcenzūras eksperti, pastāvīgi apzinoties, ka viena vienīga kļūda var novest pie bēdīga iznākuma. Cenzūra skar ne tikai oficiālos ziņu kanālus, bet arī personīgos blogus un tiešsaistes kopienas, kuras uzrauga un kontrolē plašs interneta policijas tīkls.

Ir kāds mūslaiku ķīniešu teiciens, kas spilgti raksturo plašsaziņas līdzekļu lomu ĶKP valdīšanas apstākļos: "Es esmu partijas suns, kas sēž pie partijas durvīm. Es kodīšu tam, kam partija liks kost, un tik daudz reižu, cik man liks." Tas nav pārspīlējums. Katras komunististu politiskās kustības pirmsākumos ir manipulācijas ar sabiedrisko domu: plašsaziņas līdzekļi izplata melus, lai kurinātu naidu, kas pāraug vardarbībā un slepkavībās. Šajā nāvējošajā mehānismā izšķiroša loma ir plašsaziņas līdzekļiem.

1989. gada Tiaņaņameņas laukuma slaktiņa laikā ĶKP apgalvoja, ka studenti-demonstranti bija vardarbīgi bandīti, un izmantoja to kā attaisnojumu, lai iesaistītu armiju iespējamo "nemieru" apspiešanai. Pēc slaktiņa tā apgalvoja, ka armija nevienu nav nošāvusi, un ka laukumā nav cietušo. [6] 2001. gadā, Faluņgun vajāšanas sākumā, režīms Tiaņaņmeņas laukumā inscenēja pašsadedzināšanās izrādi, lai nomelnotu šo garīgo praksi un izraisītu naidu pret Faluņgun praktizētājiem Ķīnā un visā pasaulē. [7]

ĶKP komiteju visu līmeņu vadošie kadri piešķir lielu nozīmi propagandas darbam un šim uzdevumam nodrošina ievērojamus cilvēkresursus. Līdz 2010. gada beigām Ķīnas valsts propagandas aparātā strādāja vairāk nekā 1,3 miljoni darbinieku, no tiem aptuveni 56 000 cilvēku darbojās provinču un apgabalu līmeņa propagandas nodaļās, 1,2 miljoni – vietējās propagandas nodaļās un 52 000 cilvēku valsts centrālajās propagandas nodaļās. [8] Šajā skaitā nav iekļauti tie daudzie darbinieki, kas atbildīgi par sabiedrības viedokļa uzraudzību un tā ietekmēšanu internetā, piemēram, interneta policija, moderatori, partijas kontrolēti komentētāji un citi, kas pastāvīgi tiek nodarbināti dažādos ar sabiedrisko viedokli saistītos jautājumos.

Valstis, kurās valda komunistiskās partijas, visas, bez izņēmuma, izmanto lielus resursus, lai manipulētu ar plašsaziņas līdzekļiem. Gadiem ilgā darbības pieredze ir pilnveidojusi komunistisko valstu plašsaziņas līdzekļus par efektīviem to totalitāro saimnieku ruporiem. Viņi izmanto jebkurus līdzekļus, lai maldinātu un saindētu cilvēku prātus.

2. Komunistu iefiltrēšanās Rietumu plašsaziņas līdzekļos un Holivudā

Pagājušajā gadsimtā bija vērojami nopietni konflikti starp brīvo pasauli un komunistu nometni. Visu šo laiku komunisms ir veiksmīgi iefiltrējies Rietumvalstu plašsaziņas līdzekļos un tos grāvis. Šajā nodaļā galvenā uzmanība pievērsta Amerikas Savienotajām Valstīm, ņemot vērā Amerikas plašsaziņas līdzekļu ārkārtīgi lielo ietekmi uz visu pasauli.

Pēc tam, kad padomju režīms sagrāba varu Krievijā, tas centās panākt kontroli pār publisko diskursu Rietumos, nosūtot savus aģentus, lai tie iefiltrētos Rietumu plašsaziņas līdzekļos un piesaistītu vietējos komunistiskās ideoloģijas piekritējus, kuri tika efektīvi izmantoti, lai slavinātu Padomju Savienību un slēptu komunistiskās varas nežēlību. Padomju propagandas centieni ietekmēja lielu skaitu Rietumu iedzīvotāju un pat mainīja valdību politiku par labu Padomju Savienībai.

Padomju VDK (Valsts drošības komiteja) izmantoja savus aģentus ASV, lai nodrošinātu tiešu sadarbību ar prestižām amerikāņu mediju organizācijām. Starp šiem aģentiem bija Džons Skots, Ričards Lauterbahs un Stīvens Lērds no žurnāla Time, kuri izmantoja savu stāvokli, lai komunicētu ar politiķiem, slavenībām un valstu vadītājiem. Viņi ne tikai ievāca daudzveidīgu izlūkinformāciju, bet arī ietekmēja augsta līmeņa lēmumus saistībā ar politiku, ekonomiku, diplomātiju, karu un citiem jautājumiem. Vēl viens Time redaktors un padomju spiegs Vitakers Čemberss vēlāk pārbēga un uzrakstīja grāmatu "Liecinieks", kurā detalizēti aprakstīja komunistisko apvērsumu ASV. [9]

The New York Times korespondents Maskavā Valters Durantijs 1932. gadā saņēma Pulicera balvu par rakstu sēriju saistībā ar situāciju Padomju Savienībā. Bijušais amerikāņu komunists Džejs Lovstons un pazīstamais žurnālists Džozefs Alsops uzskatīja, ka Durantijs ir darbojies kā padomju aģents. [10] 1932.– 1933. gada bada laikā, kas plosīja Ukrainu un citus Padomju Savienības reģionus, Durantijs noliedza faktu, ka bads pastāv, nemaz jau nerunājot par to, ka miljoniem cilvēku mirst bada nāvē. Viņš apgalvoja, ka "jebkura ziņa par badu Krievijā šobrīd ir pārspīlējums vai ļaunprātīga propaganda". [11] Aprakstot Durantija nepatieso reportāžu sekas, slavenais britu vēsturnieks un autoritatīvs Padomju Savienības vēstures pētnieks Roberts Konkvests savā grāmatā "Bēdu raža: padomju kolektivizācija un bada terors" raksta: "Kā viena no pasaulē pazīstamākajiem korespondentiem vienā no pasaulē pazīstamākajiem laikrakstiem Durantija kunga apgalvojums par to, ka bada nav, tika pieņemts kā evaņģēlijs. Tādējādi Durantija kungs apmānīja ne tikai The New York Times lasītājus, bet, pateicoties laikraksta prestižam, ietekmēja vēl neskaitāmu tūkstošu lasītāju viedokli par Josifa Staļina un padomju režīma būtību. Un viņš noteikti ietekmēja jaunievēlēto prezidentu [Franklinu D.] Rūzveltu, lai tas atzītu Padomju Savienību." [12]

Tajā pašā laikā Holivudā sāka iespiesties komunistiskās un kreisās idejas. Vācu komunists un Trešās internacionāles biedrs Villijs Mincenbergs devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm un atklāja, ka Amerikas kinoindustriju var izmantot kā propagandas līdzekli, īstenojot Ļeņina koncepciju par filmu veidošanu un producēšanu. Viņš nosūtīja savus uzticamos palīgus Otto Kacu un Luiju Gibarti iefiltrēties šajā industrijā. Kacam ļoti veiksmīgi izdevās iekļūt Holivudas elites aprindās, un drīz vien viņš nodibināja komunistiskās partijas meitas organizāciju – Holivudas Antinacistisko līgu.

Soli pa solim Padomju Savienības ietekme sāka nostiprināties. Daudzi tā laika kinematogrāfisti dievināja Padomju Savienību, un šīs jūtas tikai nostiprinājās Otrā pasaules kara laikā, kad Amerikas Savienotās Valstis un Padomju Savienība uz īsu brīdi apvienojās pret nacistisko Vāciju. Kāds slavens dramaturgs pat apgalvoja, ka Vācijas iebrukums Padomju Savienībā bija "uzbrukums mūsu dzimtenei". [13] 1943. gada filmā "Misija uz Maskavu", kas tika uzņemta ar mērķi nostiprināt padomju un amerikāņu aliansi, Padomju Savienība tiek attēlota kā valsts, kas ir balstīta uz tiem pašiem pamatprincipiem, uz kuriem balstās Amerikas Savienotās Valstis. [14]

Arī Ķīnas komunistiskais režīms ir daudz ieguvis no kreisajiem plašsaziņas līdzekļiem un žurnālistiem brīvajā pasaulē. Starp tiem bija tādi pazīstami kreisi noskaņoti amerikāņu žurnālisti kā Edgars Snovs, Agnese Smedlija un Anna Luīze Stronga. Snovs savā grāmatā "Sarkanā zvaigzne pār Ķīnu" uzbūra spožus Mao un citu Ķīnas Komunistiskās partijas vadītāju tēlus, vienlaikus slēpjot no Rietumu lasītājiem viņu noziegumus un komunisma ļaunumu. Mao teica: "Snovs ir pirmais cilvēks, kas bruģē ceļu draudzīgām attiecībām, kas nepieciešamas vienotās frontes izveidei." [15] Smedlija uzrakstīja daudzus ĶKP un tās vadībai glaimojošus rakstus un grāmatas. Padomju arhīvos atrodami pārliecinoši pierādījumi par to, ka viņa ir bijusi Kominterna aģente, kas strādāja, lai veicinātu bruņotu revolūciju Indijā un vāktu izlūkdatus padomju vajadzībām. [16] Arī Stronga bija Ķīnas komunistiskās kustības atbalstītāja. ĶKP ir apliecinājusi atzinību šiem trim amerikāņiem, izdodot pastmarkas par godu viņu "nopelniem".

3. Kreisās tendences plašsaziņas līdzekļu pārstāvju vidū

Lielākā daļa amerikāņu uzskata, ka plašsaziņas līdzekļi ir neobjektīvi. 2017. gadā veiktā "Gellapa sabiedriskās domas institūta" aptauja liecināja, ka 64% cilvēku ir pārliecināti par to, ka mediji ir labvēlīgi demokrātiem. Salīdzinājumam, 22 % respondentu uzskatīja, ka plašsaziņas līdzekļi ir labvēlīgi republikāņiem. [17] Tādējādi rodas jautājums: ja jau ziņu nozarē valda tik liela konkurence, kā var pastāvēt tik liela neobjektivitāte?

Lai gan žurnālistiem un redaktoriem ir savi politiskie un sociālie uzskati, viņu reportāžas nedrīkstētu būt viņu personiskā viedokļa ietekmētas – objektivitāte un neitralitāte ir žurnālista ētikas pamatprincipi. Saskaņā ar normāliem tirgus principiem jebkurai neobjektivitātei, kas pastāv, būtu jātiek kompensētai, parādoties jauniem, neitrālākiem konkurentiem.

Realitāte ir daudz sarežģītāka. Amerikāņu politologs Timotijs Groseklouzs savā 2011. gada grāmatā "Pagrieziens pa kreisi: kā liberālo mediju neobjektivitāte kropļo amerikāņu prātu" izmantoja noteiktas zinātniskas metodes, lai analizētu lielāko ASV plašsaziņas līdzekļu politiskās nostādnes. Viņa pētījuma rezultāti atklāja, ka plašsaziņas līdzekļi kopumā ievērojami sliecas uz liberālismu un progresīvismu – tātad stipri uz kreiso pusi no vidusmēra balsstiesīgā pilsoņa uzskatiem. "Galvenie" plašsaziņas līdzekļi ir vēl tālāk pa kreisi no šī vidējā rādītāja. [18] Grāmatā skaidrots, ka lielākā daļa mediju profesionāļu – gan šo organizāciju īpašnieki, gan žurnālisti un komentētāji – ir liberāļi, kas, objektīvi raugoties, rada spiedienu uz tradicionālistiem šajā jomā; daži konservatīvie, kas strādā liberālajās mediju kompānijās, var tikt uzskatīti par "viegli ļauniem vai zemcilvēkiem", uzskata Groseklouzs. Pat ja šie žurnālisti netiek izspiesti no darba, viņi neuzdrošinās publiski paust savus politiskos uzskatus, vēl jo mazāk popularizēt konservatīvus viedokļus presē vai televīzijā. [19] Saskaņā ar 2013. gada ABC News/Washington Post aptaujas datiem aptuveni 28 % žurnālistu Amerikas Savienotajās Valstīs uzskatīja sevi par demokrātiem, un tikai 7,1 % žurnālistu uzskatīja sevi par republikāņiem. [20]

Plašsaziņas līdzekļu nozares profesionāļu kopiena izslēdz viedokļus, kas neatbilst tās liberālajām tendencēm, tādējādi veidojot politiskās "atbalss telpu" un pastiprinot viedokļu vienveidīgumu. Šo aprindu pārstāvji uzskata sevi par iejūtīgu un inteliģentu eliti, kas ir sabiedrības progresa avangardā, un uz parastajiem pilsoņiem raugās no augšas kā uz cietpauriem. Šīs kreisās tendences attur studentus ar konservatīviem uzskatiem izvēlēties žurnālistiku par savu specialitāti vai meklēt darbu plašsaziņas līdzekļos pēc studiju beigšanas.

2016. gada ASV prezidenta vēlēšanu laikā 57 no 100 lielākajiem valsts laikrakstiem, kuru kopējais tirāžas apjoms ir 13 miljoni, atbalstīja demokrātu kandidātu. Tikai divi no 100 lielākajiem laikrakstiem ar kopējo tirāžu 300 tūkstoši eksemplāru atbalstīja republikāņu kandidātu. [21] Taču populārākie plašsaziņas līdzekļi ne vienmēr atspoguļo sabiedrības vairākuma viedokli. 2016. gadā "Gellapa sabiedriskās domas institūta" veiktajā aptaujā tika noskaidrots, ka 36 % ASV iedzīvotāju uzskata sevi par konservatīviem, savukārt liberāļi veido 25 %. [22] Proti, ja plašsaziņas līdzekļi patiesi atspoguļotu iedzīvotāju vairākuma uzskatus, tad noskaidrotos, ka kopumā tie nav kreisi noskaņoti.

Acīmredzot plašsaziņas līdzekļu nosliece pa kreisi nav sabiedrības gribas rezultāts. Tas drīzāk izriet no politisko plānu virzīšanas aizkulisēs, ar mērķi novirzīt visu tautu uz kreiso politisko spēku pusi. 1996. gadā procentuālā starpība starp konservatīvajiem un liberāļiem bija 22 %, 2014. gadā – 14 %, bet 2016. gadā – 11 %. Konservatīvo īpatsvars ir saglabājies stabils, bet daudzi no tiem, kas atradās pa vidu, ir pārgājuši kreiso partiju pusē. Lielākie plašsaziņas līdzekļi neapšaubāmi spēlē svarīgu lomu šajā sociālajā transformācijā, kas savukārt nostiprina plašsaziņas līdzekļu ideoloģisko neobjektivitāti.

Kāpēc plašsaziņas līdzekļi tik ļoti sliecas pa kreisi? 20. gadsimta 60. gados valsti spēcīgi ietekmēja komunistiskā ideoloģija, un Amerikas Savienotās Valstis pārņēma radikāli kreisās sociālās kustības. Tā laika radikāli noskaņotie studenti vēlāk ienāca plašsaziņas līdzekļos, akadēmiskajās aprindās, valdības aģentūrās un mākslas vidē, kur nodibināja kontroli pār publisko diskursu. Mūsdienās lielākā daļa augstskolu pasniedzēju ir kreisi noskaņoti, un žurnālistikas un literatūras fakultātes ir izaudzinājušas vairākas kreisi noskaņotu absolventu paaudzes. Plašsaziņas līdzekļu darbiniekiem netiek maksātas lielas algas, taču viņi paļaujas uz savu idejisko pārliecību, lai neatlaidīgi strādātu šajā jomā. Šis ideālisms ir kļuvis par instrumentu, ar kura palīdzību plašsaziņas līdzekļi tiek pārveidoti par kreisā spārna operatīvo bāzi.

Līdztekus plašsaziņas līdzekļiem kreiso ielenkumā ir nonākusi arī filmu industrija. Holivuda ir kļuvusi par kreisā spārna propagandas bastionu. Izmantojot izsmalcinātus audiovizuālā satura veidošanas paņēmienus, kreisi noskaņotie producenti popularizē kreiso ideoloģiju, kas izplatās visā pasaulē. Holivudas filmu galvenā tēma parasti ir kapitālistu nomelnošana un šķiru konfliktu izcelšana, vienlaikus slavējot amorālu uzvedību vai antiamerikānisku noskaņojumu.

Lai sagatavotu savu grāmatu "Praimtaima propoganda: patiesais Holivudas stāsts par to, kā kreisie pārņēma jūsu televīziju", rakstnieks un jurists Bendžamins Šapiro intervēja Holivudas aktierus un producentus. Kā raksta Šapiro, kāds slavens producents ir teicis, ka viņa profesijā liberālisms ir "simtprocentīgi dominējošs" un ka "ikviens, kurš to noliedz, vai nu joko, vai arī nesaka patiesību". Uz jautājumu, vai atšķirīga politiskā nostāja var traucēt cilvēkam iegūt darbu kino industrijā, producents atbildēja: "Pilnīgi noteikti." Kāds cits slavens producents atklāti teica, ka Holivuda ar saviem darbiem pārdod liberālus politiskos uzskatus: "Šobrīd ir tikai viens viedoklis. Un tas ir ļoti progresīvs viedoklis." [23] Producents, kurš veidoja seriālu par policiju, pastāstīja, ka viņš apzināti biežāk rāda baltos kā noziedzniekus, jo nevēlas "veicināt negatīvu stereotipu veidošanos". [24]

Šapiro apgalvo, ka nepotisms (radu būšana) Holivudā ir drīzāk ideoloģisks, nevis ģimenisks: draugi nodarbina draugus ar tādiem pašiem ideoloģiskajiem uzskatiem. Atklātība, ar kādu Holivudas pārstāvji atzīst pret konservatīvajiem vērsto diskrimināciju nozares iekšienē, ir šokējoša. Tiem, kas runā par toleranci un daudzveidību, nav nekādas tolerances, kad runa ir par ideoloģiskās daudzveidības respektēšanu. [25]

4. Liberālisms un progresīvisms pārņem plašsaziņas līdzekļus

Žurnālistikas izglītības un pasaulē pirmās žurnālistikas skolas Misūri Universitātē dibinātājs Volters Viljamss 1914. gadā izstrādāja "Žurnālista kredo". Tajā žurnālistika tika definēta kā neatkarīga profesija, kas ciena Dievu un godā cilvēci. Žurnālista viedoklis nedrīkst būt pakļauts patmīlīga vērtējuma ietekmei un viņš nedrīkst padoties varas kārei. Viņam ir jāsaglabā paškontrole, pacietība, bezbailība un nemainīga cieņa pret savu lasītāju. [26] Tomēr pēc pagājušā gadsimta 60. gadiem, kad sāka dominēt progresīvisms, objektivitāti aizstāja interešu aizstāvība, bet neitralitāti – liberālisms un progresīvisms.

1986. gada grāmatā "Mediju elite", tās autors Semjuels Roberts Lihters rakstīja, ka žurnālisti savos ziņojumos par pretrunīgiem jautājumiem mēdz iekļaut savu viedokli un iegūtās izglītības faktorus. Tā kā lielākā daļa cilvēku plašsaziņas līdzekļu redakcijās ir liberāļi, ziņu reportāžas ir mainījušās par labu liberālajai politikai. [27] Džims A. Kuipers, pētot amerikāņu žurnālistikas attīstību pēdējo 200 gadu laikā, secināja, ka mūsdienu galvenie plašsaziņas līdzekļi ir liberāli un progresīvi gan personāla, gan informācijas atspoguļojuma ziņā. Viņš citēja kāda liela laikraksta liberāli noskaņota redaktora teikto: "Pārāk bieži mēs demonstrējam savus liberālos uzskatus un izrādām neiecietību pret atšķirīgiem dzīvesveidiem un viedokļiem… Šajā laikrakstā mēs neesam īpaši delikāti: ja tu šeit strādā, tev jābūt vienam no mums. Tev jābūt liberālam, progresīvam, demokrātam." [28] Bijušais CBS reportieris Bernards Goldbergs 2001. gadā The Wall Street Journal publicētajā komentārā rakstīja, ka galveno ziņu diktori ir tik aizspriedumaini, ka "pat nezina, kas ir liberālā tendenciozitāte". [29]

Neraugoties uz aptaujām, kas liecina, ka amerikāņi apzinās plašsaziņas līdzekļu neobjektivitāti, daudzi cilvēki joprojām uzskata, ka ziņojumi tiek veidoti pilnīgi objektīvi un izsmeļoši, un tajos iekļauta nopietna ekspertu analīze, kas balstīta uz informāciju no uzticamiem avotiem. Kreisā spārna plašsaziņas līdzekļi izmanto savu lasītāju uzticību, lai iepotētu viņos savu ideoloģisko pasaules uzskatu. Tā kā Rietumu brīvās sabiedrības tradicionāli ir uzsvērušas nepieciešamību pēc patiesiem, objektīviem un godīgiem plašsaziņas līdzekļiem, kreisie mediji ne vienmēr izplata viltus ziņas, lai atklāti maldinātu sabiedrību. Viņu metodes ir rafinētākas un daudz sarežģītākas, kā tas tiks aprakstīts turpmāk.

Selektīvs atspoguļojums

Katru dienu visā pasaulē notiek tūkstošiem notikumu, kas ir pelnījuši atspoguļojumu presē. Taču to, kuriem notikumiem tiek pievērsta uzmanība vai kuri klusi izgaist no redzesloka, gandrīz pilnībā nosaka tas, ko plašsaziņas līdzekļi izvēlas atspoguļot.

Selektīvo atspoguļojumu var iedalīt trīs kategorijās. Pirmkārt, notikumi tiek atlasīti tikai vai galvenokārt tāpēc, ka tie noder tam, lai palīdzētu lasītājiem pieņemt kreiso ideoloģiju. Otrkārt, tā vietā, lai vispusīgi atspoguļotu notikuma kontekstu, plašsaziņas līdzekļi ziņo tikai par tiem aspektiem, kas apstiprina kreisos viedokļus. Visbeidzot, plašsaziņas līdzekļiem ir tendence dot lielākas tiesības izteikties tiem, kas ir kreisi noskaņoti vai kuru izteikumi saskan ar kreiso viedokli, kamēr citas organizācijas un indivīdi tiek nostumti malā. Groseklouzs un Džefrijs Miljo savā 2005. gada darbā "Plašsaziņas līdzekļu neobjektivitātes mērījums" rakstīja: "Mēs uzskatām, ka uz katru pastrādāto grēku [apzinātu faktu sagrozīšanu] … ir simtiem un varbūt pat tūkstošiem bezdarbības grēku – gadījumi, kad žurnālists ir izvēlējies faktus vai sižetus, kurus, visticamāk, pieminēs tikai viena politiskā spektra puse." [30]

Iespējams, viens no spilgtākajiem selektīvā atspoguļojuma piemēriem ir nepietiekamais ziņu trūkums par lielāko ticības vajāšanu mūsdienu vēsturē. Ķīnā kopš 1999. gada komunsitiskā partija vajā Faluņgun sekotājus, kuru skaits mērāms desmitos miljonu. Neraugoties uz šīs miermīlīgās garīgās ticības izskaušanas kampaņas nežēlību, kuras laikā neskaitāmi cilvēki tika spīdzināti, notiesāti uz piespiedu darbu vai pat nogalināti orgānu dēļ valsts un militārajās slimnīcās, Faluņgun jautājums Rietumu plašsaziņas līdzekļos tiek atspoguļots nesamērīgi maz. Vairākums galveno plašsaziņas līdzekļu, kurus dažādos veidos ietekmējusi ĶKP, veic pašcenzūru vai klusē laikā, kad partija zvērīgi uzbrūk ticības brīvībai un cilvēku civilizācijas pamatvērtībām. Daži ārvalstu plašsaziņas līdzekļi ir pat palīdzējuši ĶKP izplatīt melus par Faluņgun.

Tajā pašā laikā ir parādījusies tendence iestāties pret komunismu un atbalstīt atgriešanos pie tradīcijām. 2020. gada maijā jau vairāk nekā 350 miljoni cilvēku bija izstājušies no ĶKP un ar to saistītajām organizācijām Tuidang (Izstāties no partijas) kustības ietvaros. Tomēr Rietumu plašsaziņas līdzekļos tik nozīmīga parādība, kurai ir liela ietekme uz Ķīnas un pasaules nākotni, tiek pieminēta ārkārtīgi reti, ja vispār tiek pieminēta.

Darba kārtības noteikšana

20. gadsimta 60. gados plašsaziņas līdzekļu pētnieki nāca klajā ar iespaidīgu teoriju, saskaņā ar kuru plašsaziņas līdzekļi nosaka, kuras tēmas cilvēki uzskata par piemērotām apspriešanai. Amerikāņu politologs Bernards Koens to ir labi formulējis, sakot, ka presei "iespējams, daudzos gadījumos neizdodas iestāstīt cilvēkiem, ko viņiem domāt, taču tai ir satriecoši labi izdodas iestāstīt saviem lasītājiem, par ko domāt". [31] Tas nozīmē, ka prese var izlemt, cik liela nozīme piešķirama kādam notikumam, nosakot, cik plaši tas tiks atspoguļots, bet tikpat svarīgiem vai pat vēl svarīgākiem jautājumiem var pievērsties vispārīgāk vai vispār nepievērst tiem uzmanību. Piemēram, lai gan transpersonu tiesību jautājums attiecas tikai uz ļoti nelielu iedzīvotāju daļu, tas ir kļuvis par vienu no galvenajiem diskusiju tematiem un piemēru tam, kā plašsaziņas līdzekļi veiksmīgi nosaka darba kārtību. Turklāt publiskajā diskursā arvien lielāku nozīmi iegūst arī jautājums par globālo sasilšanu, kas ir plašsaziņas līdzekļu un dažādu politisko spēku ilggadējas sadarbības rezultāts. (sk. 16. nodaļu).

Daudzas progresīvas idejas, piemēram, tā dēvētais sociālais taisnīgums, līdztiesība un feminisms, ir kļuvušas par galveno tendenci, bet komunisma noziegumi tiek attaisnoti. Bijušais ASV Pārstāvju palātas priekšsēdētājs Ņūts Gingričs 2018. gadā rakstīja: "Kreisās akadēmiskās aprindas, viņu ziņu mediji un Holivudas sekotāji atsakās apspriest šausminošos pierādījumus par marksisma bezgalīgo necilvēcību." [32]

Noteikta skatupunkta vai konteksta izcelšana

Daudzi jautājumi ir pārāk nozīmīgi, lai tos ignorētu, un šādos gadījumos plašsaziņas līdzekļi izmanto noteikta skatupunkta vai konteksta izcelšanas metodi, lai ietekmētu informatīvo vidi. Seksuālās atbrīvošanās kustība un valsts sociālā politika 60. gados izraisīja ģimeņu iziršanu, nabadzības un noziedzības pieaugumu. Neraugoties uz to, kreisie, izmantojot plašsaziņas līdzekļus un Holivudu, veidoja stipras un neatkarīgas vientuļās mātes tēlu, slēpjot patiesās sociālās problēmas, kas ir šī fenomena pamatā. Viņi pārliecina ekspertus, ka minoritāšu grupu sliktajā finansiālajā un sociālajā situācijā vainojama sistēmiska diskriminācija, tādējādi slēpjot patiesos cēloņus, kuru saknes daudzos gadījumos meklējamas komunismā. Šādu naratīvu izplatība lielā mērā ir plašsaziņas līdzekļu un politisko spēku slepenas vienošanās rezultāts.

Noteikta skatupunkta vai konteksta izcelšanas metode galvenokārt izpaužas fenomenā, kad naratīvs parādās pirms faktiem. Objektīvā reportāžā tās autors apkopo faktus, lai veidotu stāstījumu. Taču žurnālisti un redaktori, kuriem ir aizspriedumaini uzskati par kādu jautājumu, pārveido faktus tā, lai tie atbilstu viņu aizspriedumiem atbilstošam stāstījumam.

Politkorektuma izmantošana pašcenzūras ieviešanai

Politkorektums ir spēcīgs komunistu instruments, kas plaši izplatīts plašsaziņas līdzekļos. Neatkarīgi no tā, vai tas ir noteikts satura vadlīnijās vai paliek skaļi neizteikts, daudzi plašsaziņas līdzekļi īsteno politkorektuma politiku, kas ietekmē to, par ko drīkst vai nedrīkst ziņot un kā to vajadzētu darīt. Tā kā dažās Eiropas valstīs ir spēkā likumdošana attiecībā uz "naida noziegumiem", daudzi vietējie plašsaziņas līdzekļi neuzdrošinās ziņot par imigrantu pastrādātajiem noziegumiem, lai gan šādi noziegumi ir kļuvuši par nopietnu sociālo problēmu un apdraud šo valstu iedzīvotāju drošību. Arī amerikāņu plašsaziņas līdzekļi cenzē paši sevi, ziņojot par noziegumiem, un bieži vien noklusē noziedznieku nelegālo imigrantu statusu.

Rietumu plašsaziņas līdzekļi kopā ar kreisajām politiskajām grupām un akadēmiķiem ir izveidojuši politkorektas valodas leksikonu. Plašsaziņas līdzekļi to ir izmantojuši tik bieži, ka šī valoda ir dziļi iesakņojusies sabiedrības apziņā, ietekmējot to zemapziņas līmenī.

Konservatīvo avotu apzīmogošana, lai neitralizētu to ietekmi

Lai radītu iespaidu, ka viņu reportāžas ir sabalansētas, liberālajiem medijiem neatliek nekas cits, kā ziņot par konservatīvo vai konservatīvo domnīcu viedokļiem. Taču citējot šos avotus, plašsaziņas līdzekļi parasti lieto apzīmējumus "galēji labējie", "labējais spārns" vai "reliģiski labējie", tādējādi netieši liekot noprast, ka šie viedokļi ir aizspriedumaini vai nav uzticami. Turpretī, atsaucoties uz liberāļu vai liberālo domnīcu viedokļiem, plašsaziņas līdzekļi parasti izmanto tādus neitrālus nosaukumus kā "zinātnieks" vai "eksperts", tādējādi vedinot domāt, ka šie viedokļi ir objektīvi, taisnīgi, racionāli un uzticami.

Tiklīdz plašsaziņas līdzekļi ir apstiprinājuši kreiso viedokli, tas parādās visos sabiedrības aspektos. The New York Times 2008. gada oktobra rakstā ar nosaukumu "Liberālie uzskati dominē rampas gaismās" teikts: "Šajā vēlēšanu sezonā Ņujorkas teātra apmeklētāji var noskatīties aptuveni duci atklāti politisku lugu par Irāku, korupciju Vašingtonā, feminismu vai imigrāciju; taču viņi neredzēs nevienu izrādi konservatīvā gaismā." [33]

Mediju politiskās nokrāsas atspoguļojas arī demokrātiskā procesa atspoguļojumā. Par liberāli noskaņotajiem kandidātiem tiek ziņots tikai pozitīvi, savukārt tradicionālo uzskatu piekritēji saņem vairāk kritikas. Šādiem ziņojumiem un "ekspertu" analīzei ir liela ietekme uz balsstiesīgajiem iedzīvotājiem.

Groseklouzs atklāja, ka vairāk nekā 90 % reportieru Vašingtonā balsoja par demokrātiem. Saskaņā ar Groseklouza aprēķiniem, tipiskās vēlēšanās plašsaziņas līdzekļu neobjektivitāte palīdz demokrātu kandidātiem par aptuveni 8 līdz 10 procentu punktiem. Piemēram, ja nebūtu plašsaziņas līdzekļu neobjektivitātes, Džons Makeins būtu uzvarējis Baraku Obamu ar 56 % pret 42 %, nevis zaudējis ar 46 % pret 53 %. [34]

5. Kinoindustrija: avangardā pret tradīcijām

Holivuda, kā starptautisks amerikāņu kultūras simbols, ir kalpojusi amerikāņu vērtību izplatīšanai un popularizēšanai visā pasaulē. Taču tā ir kļuvusi arī par instrumentu, ar kura palīdzību visa cilvēce tiek iepazīstināta ar izkropļotām, antitradicionālām vērtībām.

Mūsdienās lielākajai daļai amerikāņu ir grūti iedomāties, ka 20. gadsimta 30. un 40. gados ģimenēm nebija jāuztraucas par filmu negatīvo ietekmi uz bērniem, jo tā laika kino industrija vadījās pēc stingriem morāles standartiem. 1930. gadā ar spēcīgu baznīcu atbalstu filmu industrija ieviesa Kinofilmu ražošanas kodeksu, kas pazīstams kā Heisa kodekss. Tā pirmais princips bija – nedrīkst uzņemt filmas, kas varētu pazemināt skatītāju morāles standartus. Nekādā gadījumā nedrīkst likt skatītājiem simpatizēt noziegumam, pārkāpumam, ļaunumam vai grēkam. Heisa kodeksa principi attiecībā uz seksu bija saistīti ar laulības svētuma aizsardzību; kino nedrīkstēja likt saprast, ka zemiskas seksuālo attiecību formas ir pieņemamas. Lai gan dažkārt laulības pārkāpšana bija nepieciešams sižeta elements, to nedrīkstēja ne attaisnot, ne attēlot pievilcīgā gaismā vai atklāti.

Tomēr pēc 20. gadsimta 50. gadiem seksuālās atbrīvošanās kustība izraisīja kultūras un morāles satricinājuma viļņus. Televīzijas ienākšana amerikāņu mājās izraisīja milzīgu spiedienu tirgū un konkurenci starp filmu producentiem. Holivuda arvien vairāk ignorēja Heisa kodeksu. Piemēram, 1962. gada Kinoakadēmijas balvai nominētajā filmā "Lolita", kas tika uzņemta pēc tāda paša nosaukuma romāna motīviem, tika attēlotas vīrieša un viņa 12 gadus vecās pameitas attiecības, kas ir laulības pārkāpums un pedofilija. Lai gan pēc pirmizrādes filma saņēma gan negatīvas, gan pozitīvas atsauksmes, šobrīd filmu un televīzijas recenziju apkopojuma Rotten Tomatoes portālā to pozitīvi vērtē 91 % skatītāju. Tas atspoguļo pārmaiņas, kas pēdējo desmitgažu laikā notikušas ar sabiedrības morāli.

Kontrkultūras kustības 60. gadu beigās iezīmēja tradicionālās morāles un kārtības pagrimumu Holivudas filmās. Vairākas leģendāras filmas ar dumpiniecisku sižetu atspoguļoja Amerikas kinoindustrijas aizvien pieaugošo degradāciju. Kā aprakstīts iepriekšējās nodaļās, viena no galvenajām komunisma taktikām ir attēlot noziedzīgu uzvedību cildenuma vai taisnīguma gaismā. 1967. gada krimināldrāmas "Bonija un Klaids" pamatā ir reāls stāsts par Lielās depresijas laika laupītājiem. Lielās depresijas laikā daudzas ģimenes palika bez pajumtes pēc tam, kad bankas atsavināja viņu mājas. Filmas varoņi ir attēloti kā cilvēki, kas pauž taisnīgas dusmas par šo situāciju un cīnās pret netaisnību, aplaupot bankas un slepkavojot. Šīs filmas, kurā pirmo reizi tika uzskatāmi attēlota vardarbība, sižets ir līdzīgs stāstam par Robinu Hudu. Noziedznieku pāris, kuru atveido izskatīgs aktieris un skaista aktrise, ir attēloti kā cilvēki ar iedzimtu taisnīguma izjūtu. Tikmēr policisti tiek attēloti kā nekompetenti pakalpiņi, nevis likuma un kārtības sargātāji. Bonijas un Klaida nāve, kad filmas finālā viņi nokļūst policijas slazdā, spēcīgi ietekmēja pusaudžu auditoriju. Abus sāka uzskatīt par mocekļiem, kuri upurējuši sevi kāda liela mērķa labā.

Filmā attēlotās noziedzības un vardarbības tēmas satricināja amerikāņu sabiedrību, taču guva atbalsi dumpīgo studentu vidū. Jaunieši sāka kopēt galveno varoņu runas stilu, ģērbšanās manieri un necieņu pret tradīcijām un paražām. Daži pat centās aiziet bojā tādā pašā veidā kā viņi. [35] Lai gan sākotnējā recenzijā žurnālā Time filma tika nodēvēta par piedauzīgu un nepilnvērtīgu, pēc dažiem mēnešiem uz žurnāla vāka parādījās galvenās lomas atveidotāji un uzraksts: "Bonija un Klaids" ir ne tikai šīs desmitgades spilgtākais notikums, bet arī, pēc aizvien vienprātīgākām skatītāju un kritiķu domām, gada labākā filma." [36] Kāds kreisi noskaņota izdevuma kino kritiķis uzrakstīja rakstu, kurā Boniju un Klaidu salīdzināja ar Kubas partizānu līderi Ernesto Čegevaru un Vjetkonga teroristu Ngujenu van Čoju. [37] Viena radikāla jauniešu grupa apgalvoja: "Mēs neesam potenciālie Bonija un Klaids, mēs esam Bonija un Klaids." [38] Filma "Bonija un Klaids" ne tikai glorificēja noziegumu, bet arī demonstrēja vēl nebijušu seksualitātes līmeni. Tomēr filma tik un tā izpelnījās kritiķu atzinību, tika nominēta desmit "Oskara" balvām un ieguva divas no tām. Holivuda bija novirzījusies no saviem tradicionālajiem principiem.

1967. gada beigās iznākusī filma "Absolvents" atspoguļoja tā laika koledžas studentu iekšējo trauksmi un konfliktus. Filmā attēlots jauns absolvents, kurš atrodas dzīves krustcelēs, jo viņa tēva paaudzes tradicionālās vērtības viņam ir kļuvušas garlaicīgas un šķiet liekulīgas. Tā vietā, lai uzsāktu darba gaitas, absolvents pieņem kādas gados vecākas precētas sievietes tuvošanās mēģinājumu, lai vēlāk iemīlētos viņas meitā, kura atklāj šo romānu. Filmas beigās galvenais varonis iebrūk baznīcā, kur meita tikko apprecējusies ar kādu citu, un kopā ar jauno sievieti aizbēg. "Absolventā" ir vērojams jauniešu dumpinieciskuma, nekontrolētas iekāres un citu tēmu sajaukums, kas ataino dumpinieciskās jaunatnes haotisko, pret tradīcijām vērsto dzīvesveidu. Filma guva fenomenālus panākumus, nesa augstus kases ieņēmumus, kā arī tika nominēta septiņām "Oskara" balvām un vienu no tām saņēma.

Tādas filmas kā "Bonijs un Klaids" un "Absolvents" aizsāka jaunās Holivudas ēru. 1968. gada beigās Heisa kodeksu aizstāja ar pašreizējo filmu vērtēšanas sistēmu. Tas nozīmē, ka tagad varēja demonstrēt jebkāda satura filmas, ja vien tās bija attiecīgi klasificētas. Tas ievērojami vājināja izklaides industrijas morālo pašdisciplīnu un izpludināja robežu starp pareizo un nepareizo. Tādā veidā izklaides un plašsaziņas līdzekļu darbinieki nošķīra morāli no savas daiļrades, kas deva tiem brīvu vaļu amorāla un ļauna satura atspoguļošanai. Izvirtusī izklaides industrija piesaistīja skatītājus ar lētiem, aizraujošiem un viegli pieejamiem stimuliem. Tikmēr producenti padevās alkatībai, gūstot milzīgu komerciālu peļņu.

Kino ir īpašs medijs, kas spēj uzburt pārliecinošu atmosfēru un reālistiskas personības. Prasmīga režija var mainīt skatītāju, jo īpaši jauniešu un viegli ietekmējamu cilvēku, uzskatus dažādos līmeņos, formējot viņu jūtas un pasaules uzskatu. Kāds pazīstams filmu producents reiz teica: "Dokumentālās filmas pārliecina jau pārliecinātos. Spēlfilmas pārliecina vēl nepārliecinātos." [39] Citiem vārdiem sakot, dokumentālās filmas nostiprina tās vērtības, kas skatītājiem jau ir, savukārt spēlfilmas izmanto aizraujošus stāstus, lai neko nezinošajiem skatītājiem ieaudzinātu jaunas vērtības.

Filmas "Bonija un Klaids" producents un galvenās vīriešu lomas atveidotājs ir sociālisma atbalstītājs. 1981. gadā par vēsturisko drāmu "Sarkanie" viņš saņēma Kinoakadēmijas un Zelta globusa balvas. Aukstā kara kulminācijas laikā šī filma mainīja stereotipu par radikālu komunistu uz mierīga un simpātiska ideālista tēlu. [40] Citā savā Oskaram nominētajā filmā "Bulvorts" viņš spēlēja liberāli noskaņotu senatora amata kandidātu, kurš lieto narkotikas, repo par socializētu veselības aprūpi un šķiru nevienlīdzību, dusmās vēršas pret korporatīvo Ameriku un nolīgst slepkavu, kas viņu nogalinātu un viņa meita varētu saņemt apdrošināšanas atlīdzību. [41] Filma guva tādus panākumus, ka daži mudināja viņu kandidēt uz Amerikas Savienoto Valstu prezidenta amatu.

Pēc jaunās filmu vērtēšanas sistēmas ieviešanas Holivuda sāka masveidā ražot filmas, kurās pozitīvi atspoguļota deģenerēta uzvedība, piemēram, seksuālā izlaidība, vardarbība, narkomānija un organizētā noziedzība. Pētījumā konstatēts, ka līdz pat 58 % Holivudas filmu, kas uzņemtas laikā no 1968. līdz 2005. gadam, ir novērtētas kā "R" kategorijas filmas (nav piemērotas bērniem un jauniešiem līdz 17 gadu vecumam). [42] Viena no pirmajām R kategorijas filmām, – 1969. gada filma "Bezrūpīgais braucējs", momentāni kļuva par grāvēju un sekmēja narkotiku lietošanas popularitāti. Filma stāsta par divu kokaīnu tirgojošo hipiju motociklistu piedzīvojumiem, kuri ceļojumā uz Mardi Gras karnevālu piekopj "brīvo mīlestību" kādā komūnā, apmeklē bordeli un lieto halucinogēnas narkotikas. Filmas uzņemšanas laikā tika lietotas īstas narkotikas. Filmas varoņu antisociālais un no tradicionālajām vērtībām brīvais dzīvesveids kļuva par daudzu jauniešu sapni. Filmas režisors ir teicis: "Kokaīna problēma Amerikas Savienotajās Valstīs patiešām ir mana vaina. … Pirms "Bezrūpīgā braucēja" ielās nebija kokaīna. Pēc "Bezrūpīgā braucēja" tas bija visur." [43]

Amerikāņu zinātnieks Viktors B. Klains pagājušā gadsimta 70. gados analizēja 37 filmas, kas tika demonstrētas Soltleiksitijas apgabalā. Viņš secināja, ka 57 % filmu negodīgums tiek attēlots kā varonība vai kā attaisnojams konkrētos apstākļos, bet 38 % filmu noziegums ir attēlots kā kaut kas tāds, kas atmaksājas, vai kā aizraujoša izklaide bez negatīvām sekām. 59 % šo filmu varoņu nogalināja vismaz vienu cilvēku. Viņš arī atklāja, ka 72 % no visām filmu varonēm ir attēlotas zināmā mērā izlaidīgas, un ka tikai vienā no filmām tiek ieteiktas normālas laulāto seksuālās attiecības. Tikai 22 % no visiem filmu galvenajiem varoņiem bija veselīga un apmierinoša laulības dzīve. [44]

Biežāk sastopamais arguments pret vardarbības un seksualitātes kritiku filmās ir tāds, ka šādas lietas pastāv reālajā dzīvē, un filmas tikai atspoguļo realitāti, neatstājot nekādu negatīvu ietekmi. Taču iepriekš minētie skaitļi un vēl citi dati liecina, ka tas acīmredzami ir nepatiess apgalvojums. Turklāt daudzas Holivudas kreiso veidotās filmas, dabiski, atspoguļo viņu vērtības un, attiecīgi, tās ir mainījušas arī sabiedrības vērtības. Kinokritiķis un bijušais Holivudas scenārists Maikls Medveds uzskata, ka Holivudas liberāli noskaņotie sociālie revolucionāri apdraud sabiedrības vērtības, uzbrūkot ģimenes pamatotībai, popularizējot seksuālās perversijas un cildinot neglīto. [45]

Citi apgalvo, ka morāli degradēta satura pārpilnību filmu industrijā nosaka vienīgi tirgus faktori. Taču, lai kādi būtu izmantotie līdzekļi, velnišķīgie mērķi tiek sasniegti biedējoši efektīvi. Ātrums un spēks, ar kādu filmu industrija tiek izmantota, lai grautu sabiedrības morāli, ir pārsteidzoši. Dažās filmās tiek glorificēti zvēri vai briesmoņi. Filmas, kurās cilvēks pārvēršas par zvēru vai pat nodarbojas ar zoofiliju, Holivudā tiek pieņemtas un slavētas. No garīgā aspekta to var saprast kā komunisma rēga kontroles manifestāciju mūsu pasaulē, jo cilvēce padara par fetišu dēmonisko un monstrozo.

Lai gan šīs pret tradīcijām vērstās filmas analizē sociālās problēmas ar zināmu izsmalcinātības pieskaņu, tām raksturīgā sabiedrības kritika labākajā gadījumā ir virspusēja. Neglīta rīcība, kuru tradicionāla sabiedrība neatzīst, tiek racionalizēta, tai tiek veltīta līdzjūtīga attieksme, un tā pat tiek padarīta pozitīva. Skatītāji, kas aizraujas ar šādām filmām, uzskata, ka morāles normas ir nosacītas. Galīgais vēstījums, kas tiek iepotēts skatītāju apziņā, ir tāds, ka starp labo un ļauno nepastāv skaidra robeža, ka tradīcijas ir garlaicīgas un nomācošas, bet morāle ir relatīva.

6. Televīzija: samaitātība katrā mājā

Televīzija ir kļuvusi par neatņemamu ikdienas dzīves sastāvdaļu, un tās regulāra skatīšanās var mainīt cilvēku pasaules uztveri, viņiem pašiem to nemanot. Mediju pētījumu centra veiktie pētījumi liecina, ka, jo vairāk cilvēki skatās televīziju, jo mazāk pieturas pie tradicionālajām vērtībām – godīguma, uzticamības un taisnīguma – , un jo pielaidīgāka kļūst viņu attieksme pret tādiem ar seksuālo tikumību saistītiem jautājumiem kā ārlaulības sakari, aborti un homoseksuālisms. [46]

Pētījumā tika salīdzinātas divas cilvēku grupas: cilvēki, kas maz skatās televīziju un saka, ka tic Dievam, un cilvēki, kas daudz skatās televīziju un arī saka, ka tic Dievam. Lai gan procentuālais īpatsvars, kas šajās abās grupās ticēja Dievam, bija gandrīz vienāds (attiecīgi 85 un 88 procenti), pētījumā tika konstatēts, ka, jo vairāk cilvēks skatījās televīziju, jo mazāka bija iespēja, ka viņš ievēros reliģiskos principus. Piemēram, kad aptaujas ietvaros cilvēkiem bija jāizvēlas, vai vienmēr dzīvot saskaņā ar Dieva mācībām un principiem, vai arī apvienot personīgo morāles un vērtību sistēmu ar Dieva mācībām, tie, kas vairāk skatījās televīziju, izvēlējās otro variantu. No šiem rādītājiem var secināt, ka televīzija cilvēkus orientē uz morālo relatīvismu.

Televīzija ir neatņemama ikdienas dzīves sastāvdaļa jau kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem. Cilvēku vērtību sistēmas veidošanā līdzīgu efektu panāk ne tikai seriāli un filmas; arī sarunu šovi, situāciju komēdijas un dokumentālās filmas nemanāmi iepotē skatītājos visdažādākās izkropļotas idejas.

Ņemsim par piemēru sarunu šovus. Televīzijas studijas ar īpašu prieku aicina viesus, kuru uzskati vai uzvedība ir pretrunā ar tradicionālajām vērtībām vai kuru dzīve ir pilna konfliktu, kā arī uzaicina "ekspertus", lai diskutētu par dažādiem strīdīgiem morāles jautājumiem. Viesi tiek aicināti atklāt "dziļas" vai "sarežģītas" problēmas savā personīgajā dzīvē. Raidījumu vadītāji, eksperti vai pat skatītāji piedāvā šo problēmu risinājumus. Lai garantētu šādu raidījumu popularitāti, par izvēlētajiem viesiem parasti netiek izdarīti nekādi īpaši morāli vērtējumi. Tādējādi daudzi raidījumi kļūst par vietu, kur demonstrēt samaitātu un izkropļotu uzvedību un viedokli. Cilvēki pamazām sāk uzskatīt, ka vērtības, kuras viņi agrāk aizstāvēja, īpašos apstākļos vairs nav aktuālas. Šāds skatījums noliedz universālu principu pastāvēšanu.

Daudzas televīzijas programmas ir piepildītas ar apkaunojošu un nepieklājīgu saturu, ko ir grūti skatīties. Daži raidījumu vadītāji lepojas ar to, ka rupji lamājas. Daudzos raidījumos ar izklaides starpniecību cilvēkiem tiek ieaudzināta vulgāra gaume un piedāvāts pret kultūru un tradīcijām vērsts saturs – un tas notiek laikā, kad skatītājs ir atslābis un tādējādi vieglāk iespaidojams. Laikam ejot, cilvēki vairs nejūtas satraukti, un pat pieņem un atzinīgi novērtē šo materiālu, līdz ar to graujot savu morāli.

Situāciju komēdijas nereti kalpo tam, lai normalizētu novirzes no normas, kas cilvēku ikdienas dzīvē ir reti sastopamas, atkārtoti pārraidot šādu saturu un mudinot skatītājus uztvert tās ar humoru. Šapiro kā piemēru minēja ainu no populārā ASV komēdijseriāla "Draugi" sērijas "Tas, kurš piedzims". Rosa bijusī sieva, lezbiete Kerola, dzemdē viņa bērnu. Ross ir satraukts, ka Kerolas mīļotajai būs lielāka loma viņa bērna dzīvē nekā viņam. Fēbe viņam atbild: "Kad es biju maza, mans tēvs aizgāja, mamma nomira, bet patēvs nonāca cietumā, tāpēc man nebija pietiekami daudz vecāku gabaliņu, lai saliktu no tiem vienu veselu. Un šeit ir šis mazais bērniņš, kuram ir trīs vecāki, kuri par viņu rūpējas tik ļoti, ka strīdas par to, kurš no viņiem viņu mīl visvairāk. Un viņš vēl pat nav piedzimis. Tas vienkārši ir pats laimīgākais bērns visā pasaulē." [47] Kā raksta Šapiro, šajā epizodē " grūtniece lesbiete un ģimene ar trim vecākiem tiek attēlota ne tikai kā normāla, bet pat apbrīnojama."

Mūsdienu medicīna ir pierādījusi, ka cilvēka smadzenēs veidojas pieci dažādi elektrisko signālu tipi jeb smadzeņu viļņi. Divu veidu viļņi, kas tiek novēroti visbiežāk cilvēkam esot nomoda stāvoklī, ir alfa un beta viļņi. Kad cilvēki ir aizņemti ar darbu, viņu smadzenēs dominē beta viļņi. Tie paaugstina spēju analizēt un loģiski domāt. Cilvēks, kurš diskutē, parasti ģenerē beta smadzeņu viļņus. Citiem vārdiem sakot, cilvēki, kuriem smadzenēs dominē beta viļņi, ir uzmanīgāki un ne tik viegli ietekmējami. Kad cilvēks ir atslābināts, kā tas ir, piemēram, skatoties televīziju – smadzenēs dominē alfa viļņi, emocijas kļūst spēcīgākas, bet analītiskās spējas vājinās. Šādos apstākļos cilvēkus zemapziņas līmenī pārliecina raidījumā izklāstītās tēmas un uzskati.

Televīzijas programmas sāk piesārņot cilvēkus jau ļoti agrā vecumā. Pētījumi liecina, ka gandrīz divās trešdaļās programmu, tostarp bērnu programmās, ir vardarbības ainas. Citi pētījumi liecina, ka šāda satura skatīšanās mazina jauniešu jutīgumu un palielina iespēju, ka vēlāk dzīvē viņi kļūs vardarbīgi. Dažas bērnu programmas ir piepildītas ar slēptām progresīvisma un liberālisma idejām, piemēram, homoseksualitātes popularizēšana "kultūru daudzveidības" aizsegā. Viņi izmanto tādas frāzes kā "visā pasaulē ir tikai viens cilvēks, kas ir tāds kā tu", lai stiprinātu nepelnītu pašvērtības izjūtu un domu, ka visi cilvēki ir jāpieņem neatkarīgi no tā, cik amorāli viņi rīkojas.

Televīzija un filmas ir ļoti negatīvi ietekmējušas jauniešus, palielinot viņos noslieci uz vardarbību, seksuālo aktivitāti un grūtniecību pusaudžu vecumā. Jaunieši uzskata, ka plašsaziņas līdzekļi ir otrais svarīgākais avots, no kura iegūt informāciju par seksuālo aktivitāti, tūlīt pēc dzimumaudzināšanas stundām skolā. Divos pētījumos tika konstatēts, ka pusaudzes, kuras bieži skatījās raidījumus, kuros tika atainota seksuālā aktivitāte, trīs gadu laikā divas reizes biežāk palika stāvoklī nekā meitenes, kuras šādus raidījumus skatījās retāk. Šādi raidījumi arī palielināja seksuālās vardarbības risku un tendenci uz bīstamu uzvedību. [48] Kā norādīja viens akadēmiķis: "Plašsaziņas līdzekļi ir tik pārliecinoši un tik piesātināti ar seksu, ka jebkuram bērnam, un pat kritiķim, ir grūti tam pretoties. Es uzskatu, ka plašsaziņas līdzekļi ir mūsu patiesie seksuālās audzināšanas skolotāji." [49] Mediju ietekmes dēļ ārlaulības sekss, laulības pārkāpšana un cita veida nepieņemama uzvedība tiek uzskatīta par normālu dzīvesveidu; ja visas puses tam piekrīt, šāda uzvedība tiek uzskatīta par pieņemamu.

Grāmatā "Praimtaima propaganda" Šapiro izvērtē gandrīz simts ietekmīgus amerikāņu televīzijas seriālus. Viņš secināja, ka laika gaitā šīs programmas arvien vairāk popularizēja liberālismu un kreisās idejas, tostarp ateismu, nicinājumu pret ticību, morāles noraidīšanu, seksuālo brīvību, vardarbību, feminismu, homoseksualitāti un transseksualitāti, kā arī tradicionālo attiecību noraidīšanu starp vīru un sievu, vecākiem un bērniem. Šādās programmās par galvenajiem varoņiem tika izvēlēti nežēlīgi antivaroņi, kuriem trūkst līdzjūtības. Šāda veida programmēšana ir bijis nepārtraukts morālās degradācijas process. Šo netradicionālo dzīvesveidu popularizēšana ir būtiski ietekmējusi sabiedrības, jo īpaši jauniešu, domāšanu. [50] 2000. gadu sākumā piecas naktis nedēļā MTV kanālā, kura mērķauditorija ir jaunieši, tika rādīts šovs, kurā atklāti tika popularizēta perversa seksuāla uzvedība un demonstrēts erotisks saturs, kas ļoti līdzinājās vieglai pornogrāfijai. [51]

Pēc filmu vērtēšanas sistēmas ieviešanas daudzas pornogrāfiskas filmas varēja pārdot, ja vien tām bija piešķirts X vai NC-17 vērtējums. Līdz ar tehnoloģiju attīstību šīs nepieklājīgās programmas kļuva plaši pieejamas, tās varēja viegli iegādāties filmu nomas veikalos, noskatīties maksas televīzijas kanālos un viesnīcās. Protams, tikai daži Holivudas producenti bija izvirzījuši sev skaidru mērķi iepotēt saviem skatītājiem amorālu ideoloģiju. Taču, kad producenti paši piekrīt progresīvisma un liberālisma koncepcijām, tad šīs izkropļotās ideoloģijas neizbēgami nonāk uz ekrāna. Patiesais plāns ir morālais apvērsums, un producenti, kuri aiziet pārāk tālu no dievišķā, kļūst par marionetēm ļaunuma rokās.

7. Plašsaziņas līdzekļi: galvenais kaujas lauks vispārējā karā

Komunistiskā cīņas filozofija savu politisko mērķu sasniegšanai nežēlo līdzekļus un ignorē jebkurus morāles principus. 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps izteicās pret "politkorektumu" un aicināja veikt pasākumus, lai pārtrauktu ASV virzību uz galēji kreiso pusi, tā vietā piedāvājot atgriešanos pie tradicionālajām vērtībām un tiesiskuma, nācijas garīgās ticības atjaunošanu, nodokļu samazināšanu, lai atdzīvinātu ekonomiku, robežu nostiprināšanu un nevienlīdzīgo tirdzniecības attiecību koriģēšanu ar komunistisko Ķīnu. Trampa atklātība liberāļus saniknoja līdz neprātam. Ar lielāko mediju atbalstu viņi uzsāka plaša mēroga uzbrukumus Trampam, praktiski pilnībā aizmirstot par objektīvu žurnālistiku.

Kampaņas laikā kreisā spārna mediji izmantoja dažādas metodes, lai apzināti demonizētu un nomelnotu Trampu, vienlaikus nobīdot malā viņa atbalstītājus, kurus aprakstīja kā rasistus, seksistus, imigrantu nīdējus un neizglītotus baltos. Proti, plašsaziņas līdzekļi mēģināja ietekmēt vēlēšanu rezultātus, manipulējot ar sabiedrisko domu. Gandrīz 95 % mediju atkārtoti prognozēja, ka Tramps vēlēšanās piedzīvos smagu sakāvi. Pretēji visām prognozēm, Tramps tika ievēlēts.

Normālos apstākļos, neatkarīgi no tā, cik asa ir bijusi retorika vēlēšanu kampaņas laikā, dažādām partijām un to atbalstītājiem pēc vēlēšanām būtu jāatgriežas pie normālas darba kārtības. Vēl svarīgāk ir tas, ka plašsaziņas līdzekļiem būtu jāievēro taisnīguma princips, pirmajā vietā jāliek valsts intereses un jāsaglabā neitralitāte. Tomēr pēc 2016. gada prezidenta vēlēšanām ASV plašsaziņas līdzekļi turpināja ažiotāžu, pat riskējot ar savu reputāciju. Lielākā daļa plašsaziņas līdzekļu ir apzināti ignorējuši Trampa administrācijas sasniegumus, piemēram, nepieredzēti zemo bezdarba līmeni, akciju tirgus straujo kāpumu līdz rekordaugstam līmenim, ASV diplomātiskos panākumus un gandrīz pilnīgu Islāma valsts teroristu grupējuma likvidāciju.

Saskaņā ar Mediju pētniecības centra analītiskās nodaļas Newsbusters veikto pētījumu, 2017. gadā 90 % ziņu par Trampu bija negatīvas. 2018. gada sākumā negatīvā atspoguļojuma īpatsvars sasniedza 91 %. Newsbusters galvenais redaktors Ričs Nojs secināja: "Bez šaubām, neviens prezidents nekad nav bijis tik ilgstoši pakļauts tik naidīgai mediju attieksmei kā Tramps." Turklāt plašsaziņas līdzekļi dara visu iespējamo, lai diskreditētu Trampa administrāciju, izvirzot nepamatotas apsūdzības. Piemēram, plašsaziņas līdzekļi izplatīja sazvērības teoriju par Trampa un Krievijas sadarbību, un divi ietekmīgi laikraksti par šī temata atspoguļojumu pat ieguva prestižo Pulicera balvu. Pētījuma dati liecina, ka pēdējo divu mēnešu laikā trīs nozīmīgākie ASV mediju tīkli vakara ziņu raidījumos galveno uzmanību pievērsa pētījumam par sadarbību ar Krieviju, kas aizņēma gandrīz ceturto daļu no šo tīklu raidlaika, kas bija veltīts Trampam. [52] Tomēr divus gadus ilgusī izmeklēšana neatklāja nekādus pierādījumus, kas apstiprinātu šos apgalvojumus. [53]

Nav noslēpums, ka plašsaziņas līdzekļi dažkārt falsificē ziņas. 2017. gadā televīzijas ziņu gigants aizsūtīja savu vecāko žurnālistu bezalgas atvaļinājumā uz četrām nedēļām un publicēja viņa darba izlaboto versiju, jo viņš bija sagatavojis maldinošu reportāžu par to, ka Tramps esot devis rīkojumu ģenerālleitnantam Maiklam Flinnam nodibināt kontaktus ar Krieviju, laikā, kad kandidēja uz prezidenta amatu. [54] Reportieris un producents, kas bija strādājis kopā ar šo žurnālistu, beigu beigās aizgāja no televīzijas kanāla. Šī konkrētā komanda iepriekš bija sasniegusi izcilus panākumus, iegūstot četras Pībodija balvas un septiņpadsmit Emmy balvas.

Kad Tramps nosodīja vardarbīgo MS-13 bandu, jo īpaši tās locekļus, kuri pēc nelegālas ieceļošanas ASV bija izdarījuši zvērīgas slepkavības, viņš teica: "Tie nav cilvēki. Tie ir dzīvnieki, un mums jābūt ļoti, ļoti stingriem." Tomēr plašsaziņas līdzekļi nekavējoties izrāva šo teikumu no konteksta, apgalvojot, ka Tramps esot teicis, ka nelegālie imigranti ir dzīvnieki.

2018. gada jūnijā plašsaziņas līdzekļos un internetā tika plaši izplatīta raudošas Hondurasas meitenes fotogrāfija. Šo mazo meiteni un viņas māti aizturēja robežapsardze, kad viņas mēģināja nelikumīgi ieceļot Amerikas Savienotajās Valstīs. Plašsaziņas līdzekļi apgalvoja, ka meitenīte tika ar varu nošķirta no mātes, un izmantoja šo iespēju, lai kritizētu Trampa robežpolitiku un nulles tolerances nostāju nelegālās imigrācijas jautājumā. Vēlāk žurnāls Time uz žurnāla vāka publicēja meitenītes un Trampa fotogrāfijas, pievienojot uzrakstu "Laipni lūdzam Amerikā", lai izsmietu Trampu. Tomēr meitenes tēvs vēlāk presei pastāstīja, ka robežsargi nebija šķīruši meiteni no mātes, un ka māte bija aizvedusi meitu pret viņa gribu. [55]

Par laimi, amerikāņu sabiedrība kļūst arvien kritiskāka pret viltus ziņām. Saskaņā ar Monmutas Universitātes 2018. gada martā veikto aptauju, amerikāņu skaits, kuri uzskatīja, ka lielākie mediji vismaz reizēm publicē viltus ziņas, bija pieaudzis no 63 % iepriekšējā gadā līdz 77 %. [56] 2016. gadā "Gellapa institūta" aptauja liecināja, ka amerikāņu uzticēšanās medijiem ir sasniegusi jaunu zemāko robežu, tikai 32 % iedzīvotāju uzskatīja, ka medijiem var uzticēties "ļoti" vai "diezgan", kas bija par 8 % mazāk nekā iepriekšējā gadā. [57] Nav pārsteidzoši, ka kāda liela plašsaziņas līdzekļu uzņēmuma īpašnieks pauda nožēlu, ka "viltus ziņas ir mūsu laikmeta vēzis". [58]

Spriežot pēc ASV vēlēšanu rezultātiem, puse amerikāņu atbalsta Trampu, taču plašsaziņas līdzekļu attieksme ir ļoti vienpusēja. Šajos nenormālajos apstākļos Trampam uzbrūk un viņš tiek demonizēts, jo viņš ietur konservatīvu politisko nostāju un atbalsta tradicionālās amerikāņu vērtības, ideālus, kas nav saderīgi ar kreiso spēku antitradicionālo ideoloģiju. Ja mediju uzbrukumi Trampam panāks, ka sabiedrība zaudē uzticību viņam, uzbrukumi dos vēlamo rezultātu: sabiedrība nespēs atgriezties pie tradīcijām.

Vēl satraucošāk ir tas, ka daudzi plašsaziņas līdzekļi ir kļuvuši par katalizatoriem, kas pastiprina radikālu retoriku, izraisot naidu un nesaskaņas, polarizējot sabiedrību, tādējādi vēl vairāk pastiprinot sabiedrības šķelšanos. Ētikas pamatprincipi ir atmesti, un sekas tiek ignorētas tiktāl, ka sevis iznīcināšana, lai panāktu pretinieka bojāeju, ir kļuvusi pieņemama. Valsts ir novesta ārkārtēja haosa un briesmu stāvoklī.

8. "Ceturtās varas" integritātes atjaunošana

Tā kā plašsaziņas līdzekļiem ir liela nozīme sabiedriskās domas veidošanā un virzīšanā, tos bieži dēvē par "ceturto varu" – līdzās izpildvarai, likumdošanas un tiesu varai. Komunisma rēga ietekmē plašsaziņas līdzekļi ir tikuši efektīvi izmantoti, lai pārliecinātu un maldinātu miljardiem cilvēku, graujot viņu tradīcijas un morāli.

Rietumvalstīs daudzi liberālie mediji ir kļuvuši par instrumentiem, kurus izmanto, lai slēptu patiesību un maldinātu cilvēkus. Daudzi ir atteikušies no profesionālās ētikas pamatprincipiem un tagad veic visa veida negodīgus uzbrukumus, izsaka apsūdzības un apmelojumus, neņemot vērā to ietekmi uz savu reputāciju vai sabiedrību.

Komunisms ir guvis panākumus, jo ekspluatē cilvēku trūkumus: tieksmi pēc slavas un peļņas, muļķību, slinkumu, egoismu, līdzjūtību nevietā, sāncensības garu un tamlīdzīgas lietas. Daži žurnālisti, uzskatot, ka viņi zina patiesību, augstprātīgi vēršas pret tradicionālajām vērtībām. Daži pielāgojas jau tā degradētajai "sabiedrības gaumei", lai tikai gūtu popularitāti. Daži karjeras vārdā samierinās ar pazeminātiem standartiem. Daži falsificē ziņas skaudības un naida vadīti. Cilvēki tic viltus ziņām nezināšanas un slinkuma dēļ. Daži izmanto citu cilvēku labsirdību un līdzjūtību, aicinot uz sociālo taisnīgumu, un tādējādi virza visu sabiedrību uz kreiso pusi, izmantojot negodīgas taktikas, kas ļauj sasniegt viņu politiskos un ekonomiskos mērķus.

Plašsaziņas līdzekļiem ir cēla misija. Tie iecerēti kā informācijas avots, no kura cilvēki iegūst informāciju par notikumiem sabiedrībā, un tie ir arī spēcīgs instruments, kas veicina sabiedrības veselīgu attīstību. Objektivitāte un neitralitāte ir plašsaziņas līdzekļu pamatprasības ētikas jomā, un ir galvenais priekšnoteikums, lai cilvēki tiem uzticētos. Taču šodien plašsaziņas līdzekļos valda haoss, kas būtiski ietekmē cilvēku uzticēšanos tiem. Atjaunot plašsaziņas līdzekļu misiju un žurnālista profesijas slavu ir šajā jomā strādājošo cilvēku goda lieta.

Plašsaziņas līdzekļu misijas atjaunošana nozīmē, ka plašsaziņas līdzekļiem ir jātiecas pēc patiesības. Patiesības atspoguļojumam plašsaziņas līdzekļos jābūt izsmeļošam un patiesam. Ziņojot par sociālajām parādībām, daudzi plašsaziņas līdzekļi atspoguļo tikai daļu no realitātes, un bieži vien dara to maldinošā veidā, kas var nodarīt lielāku kaitējumu nekā klaji meli.

Ja mediji palīdz sabiedrībai cienīt un saglabāt morāli, tad tie ir labi, jo cilvēku sabiedrībā pastāv gan labais, gan ļaunais. Plašsaziņas līdzekļu pienākums ir izplatīt patiesību, cildināt tikumību un atmaskot un ierobežot ļaunumu.

Atgriežoties pie šīs misijas, plašsaziņas līdzekļiem ir jāpievērš lielāka uzmanība svarīgākajiem notikumiem, tādiem, kas ietekmē cilvēces nākotni. Pagājušajā gadsimtā ir notikušas daudzas cīņas starp brīvo pasauli un komunismu. Lai gan šķiet, ka tā ir ideoloģiska konfrontācija, patiesībā tā ir cīņa uz dzīvību un nāvi starp taisnīgumu un ļaunumu, jo komunisms grauj morāli, kas satur kopā civilizāciju. Pat pēc komunistisko režīmu sabrukuma Austrumeiropā komunisma rēgs turpina pastāvēt.

Šobrīd pasaule piedzīvo lielas pārmaiņas, tāpēc patiesība un tradicionālās vērtības ir svarīgākas nekā jebkad agrāk. Pasaulei ir vajadzīgi plašsaziņas līdzekļi, kas spēj atšķirt pareizo no nepareizā, darīt labu un saglabāt sabiedrības morāli. Ikviena plašsaziņas līdzekļu profesionāļa pienākums ir iziet ārpus atsevišķu personu, uzņēmumu un politisko partiju interesēm, lai parādītu cilvēkiem reālo pasauli.

Šodien, kad plašsaziņas līdzekļu darbinieka profesija piedzīvo morālo lejupslīdi, lasītājiem un skatītājiem ir svarīgi skaidri nošķirt pareizo no nepareizā un racionāli izvērtēt mediju sniegto informāciju. Cilvēkiem ir jāizvērtē jautājumi saskaņā ar morāles tradīcijām, jāraugās uz sociālajām parādībām caur universālo vērtību prizmu un, to darot, jāmudina plašsaziņas līdzekļus pildīt savu vēsturisko misiju. Tas ir izšķiroši svarīgi, lai cilvēce varētu atbrīvoties no komunisma rēga ietekmes un atrast ceļu uz labāku nākotni.

Turpinājums sekos.

Atsauces

1. Thomas Jefferson, The Works, vol. 5 (Correspondence 1786–1789), as quoted in Online Library of Liberty, piekļūts 2020. gada 24. aprīlī, http://oll.libertyfund.org/quote/302.

2. Joseph Pulitzer, as quoted in Michael Lewis, "J-School Confidential," The New Republic, April 18, 1993, https://newrepublic.com/article/72485/j-school-confidential.

3. Karl Marx and Friedrich Engels, "Rules of the Communist League," in The Communist League (1847), Marx/Engels Internet Archive, piekļūts 2020. gada 26. aprīlī, https://www.marxists.org/archive/marx/works/1847/communist-league/index.htm.

4. Lin Biao 林彪, "Zai Zhongyangzhengzhiju kuodahuiyi shang de jianghua" 在中央政治局擴大會議上的講話 ["Speech at the Enlarged Meeting of the Politburo"], in Zhongguo Wenhuadageming wenku 中國文化大革命文庫 [Collection of Documents From China’s Cultural Revolution], May 18, 1966. [ķīniski]

5. Hu Qiaomu 胡喬木, "Baozhi shi jiaokeshu" 報紙是教科書 ["Newspapers Are Textbooks"], in Hu Qiaomu wenku 胡喬木文集 [The Collected Works of Hu Qiaomu], (Beijing: People’s Daily Publishing House, 1994), 3:303. [ķīniski]

6. Han Mei 韩梅, "Ying jiemi dang’an baoguang ‘liu si’ siwang renshu: shiti duiji zai dixiatongdao 英解密档案曝光"六四"死亡人数：尸体堆积在地下通道 ["UK Declassifies Files on Casualties at Tiananmen; Bodies Stored Underground in Heaps"], Sound of Hope Radio, December 20, 2017, http://www.soundofhope.org/gb/2017/12/20/n1378413.html. [ķīniski]

7. "Self-Immolation Hoax on Tiananmen Square," Minghui.org, http://en.minghui.org/cc/88/.

8. "Zongshu: Chuangxinjizhi qianghua peiyang – goujian gaosuzhi xuanchuanwenhuaduiwu" 综述:创新机制强化培养 构建高素质宣传文化队伍 ["General Overview: Intensify the Fostering of a Mechanism for Innovation, Construct a High-Grade Propaganda Cultural Team"], Xinhua News Network, September 28, 2011, http://www.gov.cn/jrzg/2011-09/28/content_1958774.htm. [ķīniski]

9. Matthew Vadum, "Journalistic Treachery," Canada Free Press, July 1, 2015, https://canadafreepress.com/article/journalistic-treachery.

10. Marco Carynnyk, "The New York Times and the Great Famine," Ukrainian Weekly, vol. LI, no. 37, published September 11, 1983, piekļūts 2020. gada 26. aprīlī, http://www.ukrweekly.com/old/archive/1983/378320.shtml.

11. Walter Duranty, as quoted in Robert Conquest, The Harvest of Sorrow: Soviet Collectivization and the Terror-Famine (New York: Oxford University Press, 1986), 319.

12. Robert Conquest, as quoted in Arnold Beichman, "Pulitzer-Winning Lies," The Weekly Standard, 2003. gada 12. jūnijs, https://www.washingtonexaminer.com/weekly-standard/pulitzer-winning-lies.

13. Ronald Radosh and Allis Radosh, Red Star Over Hollywood: The Film Colony's Long Romance With the Left (San Francisco: Encounter Books, 2005), 80.

14. turpat, 105.

15. Mao Zedong, as quoted in Edgar Snow, Random Notes on Red China, 1936–1945 (Montana: Literary Licensing, LLC, 2011).

16. Ruth Price, The Lives of Agnes Smedley (New York: Oxford University Press, 2004), 5–9.

17. Art Swift, "Six in 10 in US See Partisan Bias in News Media," Gallup, April 5, 2017, https://news.gallup.com/poll/207794/six-partisan-bias-news-media.aspx.

18. Tim Groseclose, Left Turn: How Liberal Media Bias Distorts the American Mind (New York: St. Martin 's Press, 2011).

19. turpat, 111-122.

20. Chris Cillizza, "Just 7 Percent of Journalists Are Republicans. That’s Far Fewer than Even a Decade Ago," The Washington Post, May 6, 2014, https://www.washingtonpost.com/news/the-fix/wp/2014/05/06/just-7-percent-of-journalists-are-republicans-thats-far-less-than-even-a-decade-ago/?noredirect=on&utm_term=.3d0109901e1e.

21. "2016 General Election Editorial Endorsements by Major Newspapers," The American Presidency Project, last updated November 8, 2016, http://www.presidency.ucsb.edu/data/2016_newspaper_endorsements.php.

22. Lydia Saad, "US Conservatives Outnumber Liberals by Narrowing Margin," Gallup, January 3, 2017, https://news.gallup.com/poll/201152/conservative-liberal-gap-continues-narrow-tuesday.aspx.

23. Ben Shapiro, Primetime Propaganda: The True Hollywood Story of How the Left Took Over Your TV (New York: Broadside Books, 2012), 55.-85.

24. turpat, 161-223.

25. turpat, 55-85.

26. Ronald Farrar, A Creed for My Profession: Walter Williams, Journalist to the World (Misūri: Misūri Universitāte, 1999).

27. S. Robert Lichter et. al., The Media Elite: America's New Powerbrokers (Castle Rock, CO: Adler Publishing Co., 1986).

28. Jim Kuypers, Partisan Journalism: A History of Media Bias in the United States (Lanham, MD: Rowman & Littlefield, 2013).

29. Bernard Goldberg, "On Media Bias, Network Stars Are Rather Clueless," The Wall Street Journal, May 24, 2001, https://www.wsj.com/articles/SB990662606943995140.

30. Tim Groseclose and Jeff Milyo, "A Measure of Media Bias," The Quarterly Journal of Economics 120, no. 4 (November 2005), 1205.

31. Bernard Cohen, as quoted in Maxwell E. McCombs and Donald L. Shaw, "The Agenda-Setting Function of Mass Media," The Public Opinion Quarterly 36, no. 2 (Summer 1972): 177.

32. Newt Gingrich, "China's Embrace of Marxism Is Bad News for Its People," Fox News, June 2, 2018, http://www.foxnews.com/opinion/2018/06/02/newt-gingrich-chinas-embrace-marxism-is-bad-news-for-its-people.html.

33. Patricia Cohen, "Liberal Views Dominate Footlights," The New York Times, October 14, 2008, https://www.nytimes.com/2008/10/15/theater/15thea.html.

34. Groseclose, Left Turn, ix.

35. John Belton, American Cinema/American Culture, 2nd Edition (New York: McGraw-Hill Publishing Company, 2004), chap. 14.

36. "Hollywood: The Shock of Freedom in Films," Time, Dec. 8, 1967, http://content.time.com/time/magazine/article/0,9171,844256,00.html.

37. Todd Gitlin, The Whole World Is Watching: Mass Media in the Making and Unmaking of the New Left (Berkeley, CA: University of California Press, 2003), 199.

38. Steven Ross, Hollywood Left and Right: How Movie Stars Shaped American Politics (New York: Oxford University Press, 2011), 322.

39. turpat, 338.

40. turpat, 338-39.

41. turpat, 352.

42. Ashley Haygood, "The Climb of Controversial Film Content," (master’s thesis, Liberty University, May 2007), piekļūts 2018. gada 5. oktobrī, https://digitalcommons.liberty.edu/cgi/viewcontent.cgi?&httpsredir=1&article=1007&context=masters&sei-re.

43. Dennis Hopper, as quoted in Peter Biskind, Easy Riders, Raging Bulls: How the Sex-Drugs-and-Rock 'n' Roll Generation Saved Hollywood (New York: Simon and Schuster, 1999), 74.

44. Victor Cline, "How the Mass Media Affects Our Values and Behavior," Issues in Religion and Psychotherapy 1, no. 1 (October 1, 1975), https://scholarsarchive.byu.edu/cgi/viewcontent.cgi?article=1004&context=irp.

45. Michael Medved, Hollywood vs. America (New York: Harper Perennial, 1993), 4.

46. "The Media Assault on American Values," Media Research Center, piekļūts 2020. gada 26. aprīlī, https://www.mrc.org/special-reports/media-assault-american-values.

47. Shapiro, Primetime Propaganda.

48. Jane Anderson, "The Impact of Media Use and Screen Time on Children, Adolescents, and Families," American College of Pediatricians, November 2016, https://www.acpeds.org/wordpress/wp-content/uploads/11.9.16-The-Impact-of-Media-Use-and-Screen-Time-on-Children-updated-with-ref-64.pdf.

49. Jane Brown, as quoted in Marc Silver, "Sex and Violence on TV," Congressional Record Online 141, no. 146 (September 19, 1995): S 13810-13812, https://www.gpo.gov/fdsys/pkg/CREC-1995-09-19/html/CREC-1995-09-19-pt1-PgS13810.htm.

50. Shapiro, Primetime Propaganda.

51. Libby Copeland, "MTV’s Provocative ‘Undressed’: Is It Rotten to the (Soft) Core?" Los Angeles Times, February 12, 2001, http://articles.latimes.com/2001/feb/12/entertainment/ca-24264.

52. Rich Noyes, "TV vs. Trump in 2018: Lots of Russia, and 91% Negative Coverage (Again!)", NewsBusters, March 6, 2018, https://www.newsbusters.org/blogs/nb/rich-noyes/2018/03/06/tv-vs-trump-2018-lots-russia-and-91-negative-coverage.

53. Robert Mueller III, "Report on the Investigation Into Russian Interference in the 2016 Presidential Election," Department of Justice, March 2019, https://www.justice.gov/storage/report.pdf.

54. Julia Manchester, "Trump: ABC Should Have Fired 'Fraudster' Brian Ross," The Hill, December 8, 2017, http://thehill.com/homenews/administration/364061-trump-abc-should-have-fired-fraudster-brian-ross.

55. Samantha Schmidt and Kristine Phillips, "The Crying Honduran Girl on the Cover of Time Was Not Separated From Her Mother," The Washington Post, June 22, 2018, https://www.washingtonpost.com/news/morning-mix/wp/2018/06/22/the-crying-honduran-girl-on-the-cover-of-time-was-not-separated-from-her-mother-father-says/?noredirect=on&utm_term=.bd08dbdaf5bc.

56. "'Fake News' Threat to Media; Editorial Decisions, Outside Actors at Fault," Monmouth University Polling Institute, April 2, 2018, https://www.monmouth.edu/polling-institute/reports/monmouthpoll_us_040218/.

57. Art Swift, "Americans' Trust in Mass Media Sinks to New Low," Gallup, September 14, 2016, https://news.gallup.com/poll/195542/americans-trust-mass-media-sinks-new-low.aspx.

58. Polina Marinova, "New LA Times Owner Tells Readers: 'Fake News Is the Cancer of Our Times,'" Fortune, June 18, 2018, https://fortune.com/2018/06/18/los-angeles-times-owner.

Avots: https://www.epochtimes.com/gb/18/6/7/n10464261.htm