Kā komunisma rēgs valda mūsu pasaulē (11. nodaļa)

Satura rādītājs

1. Māksla – dievišķā dāvana

2. Mākslas milzīgā ietekme uz cilvēci

3. Kā komunisms iznīcina un ļaunprātīgi izmanto mākslu

a) Māksla komunistiskajās valstīs

b) Avangarda kustības komunistiskie elementi

c) Tradicionālās estētikas inversija: neglītais tiek pasniegts kā māksla

d) Literatūras izkropļošana

4. Īstas mākslas atdzimšana

Atsauces

***

1. Māksla – dievišķā dāvana

Daudzo cilvēces civilizācijas gadu gaitā cilvēks ir domājis par to, kas tad ir patiess skaistums. Ticīgie cilvēki zina, ka visi pasaules brīnumi nāk no dievišķā. Augstā māksla ir mēģinājums atdarināt un parādīt debesu skaistumu cilvēku pasaulē. Iedvesma nāk no dievišķā, un mākslinieki var kļūt par izcilām personībām savā jomā, ja viņi saņem dievišķu svētību un viedumu.

Renesanses laika izcilie mākslinieki lika lietā savu izdomu un dziļo ticību, lai radītu darbus Dieva slavināšanai. Renesanses vidus perioda mākslinieki, tostarp Leonardo da Vinči, Mikelandželo un Rafaēls, brīnumainā kārtā apguva tehnikas, kas ievērojami pārspēja viņu priekšgājējus. Viņu meistardarbi – gleznas, skulptūras un arhitektūra – kļuva par nemirstīgu pasaules mākslas klasiku.

Gadsimtiem ilgi šie mākslas darbi ir kalpojuši kā cildens piemērs cilvēcei. Izjūtot un novērtējot šo mākslu, ne tikai nākamo paaudžu mākslinieki var apgūt tīru māksliniecisko tehniku, bet arī ikviens sabiedrības loceklis var patiesi sajust un ieraudzīt dievišķā klātbūtni. Ja šie darbi, tehnikas, ar kuru palīdzību tie tika radīti, un gars, kas iedvesmoja māksliniekus, tiek saglabāti, cilvēku sabiedrība spēj uzturēt saikni ar dievišķo. Tādā gadījumā, pat tad, kad cilvēce piedzīvos pagrimuma un degradācijas periodus, būs cerība atgriezties pie tradīcijām un atrast ceļu uz glābiņu.

Tie paši principi valda arī mūzikas jomā. Kā vēsta teiciens (domājams, no kāda vācu operas nama): "Bahs mums dāvāja Dieva vārdu. Mocarts mums dāvāja Dieva smieklus. Bēthovens mums dāvāja Dieva uguni. Dievs mums ir dāvājis mūziku, lai mēs varētu lūgt bez vārdiem." Visu savu mūžu Johans Sebastians Bahs par augstāko principu savas mūzikas radīšanā uzskatīja ziedošanos Dievam, Dieva slavināšanu un pielūgsmi. Uz visu viņa nozīmīgāko skaņdarbu partitūrām redzami burti SDG – saīsinājums no Soli Deo gloria, kas nozīmē "gods tikai Dievam".

Visaugstākais līmenis, ko mākslinieks var sasniegt, ir uztvert debesu valstības parādības ar dievišķas atklāsmes palīdzību un attēlot tās taustāmā veidā cilvēku pasaulē. Lieliskās gleznas un statujas, kā arī agrīnā, baroka un klasicisma perioda skaņdarbus ir radījuši reliģiozi cilvēki, un tie visi ir cilvēka māksliniecisko sasniegumu augstākā virsotne.

Trīs vissvarīgākie elementi mākslinieciskajā jaunradē ir atveidojums, radošums un vēstījums. Katram mākslas darbam ir tēma, tas ir, vēstījums, ko mākslinieks cenšas nodot, neatkarīgi no tā, kādā formā tas ir radīts – kā dzejolis, glezna, statuja, fotogrāfija, romāns, izrāde, deja vai filma. Mākslinieks aiznes tēmu līdz lasītāja, klausītāja vai skatītāja sirdij. Šis process ir komunikācija – mākslinieka domas nodošana saņēmējam.

Lai sasniegtu šīs komunikācijas mērķi, māksliniekam jāpiemīt izcilām atdarināšanas un attēlošanas spējām, kad atdarināšanas objekts ir dievu, cilvēku vai pat pazemes pasaule. Mākslinieciskā jaunrade ir process, kurā tiek izcelti dziļākie vai būtiskākie attēlojamā objekta aspekti. Tas prasa, lai mākslinieki stiprinātu savu spēju uzrunāt cilvēkus un aizkustināt viņu sirdis. Ja māksliniekam piemīt taisna ticība un viņš ir cilvēks ar augstu morāli, dievišķais apveltīs viņu ar iedvesmu jaunradei. Šādi darbi būs tīri, labestīgi un dievišķi – labvēlīgi ietekmēs gan pašu mākslinieku, gan sabiedrību.

No otras puses, ja mākslinieks atsakās no morāles normām, negatīvie elementi pārņem radošo procesu, un ļaunie spēki ietekmē un izmanto mākslinieku, lai attēlotu pretīgus radījumus un groteskas no pazemes valstības. Šāda veida darbi kaitē gan to autoram, gan visai sabiedrībai.

Tādējādi kļūst skaidra ortodoksālās, tradicionālās mākslas vērtība. Dievu dāvātā kultūra un māksla Austrumos un Rietumos vienoja dievišķo ar cilvēku civilizāciju, to uzdevums bija tuvināt tās. Ar šādas mākslas starpniecību tiek nodotas tādas idejas un vēstījumi kā skaistums, labestība, gaisma un cerība. Savukārt degradētus "mākslas" darbus rada tie, kurus kontrolē ļaunie spēki. Tie dzen ķīli starp cilvēku un dievišķo, un ved cilvēkus arvien tuvāk ļaunumam.

2. Mākslas milzīgā ietekme uz cilvēci

Lieliski mākslas darbi nodod kultūras mantojumu, sniedz zināšanas un gudrību, kā arī veido raksturu. Dižajās Rietumu un Austrumu civilizācijās tie ieņem nozīmīgu vietu.

Sengrieķu matemātiķis un filozofs Pitagors uzskatīja, ka mūzikas noslēpums slēpjas debesu ķermeņu harmonijas atdarināšanā, kas pati par sevi atspoguļo Visuma harmoniju.

Līdzīgi uzskati bija arī ķīniešiem. Senajā ķīniešu klasiskajā tekstā "Traktāts par mūziku" (乐书 Juešu no Dižā vēsturnieka Sima Cjaņa pierakstiem) ir aplūkota mūzikas atbilstība pieciem elementiem (metālam, kokam, ūdenim, ugunij un zemei) un uzsvērts, ka mūzikas instrumenti ir radīti tamdēļ, lai attēlotu un atdarinātu debesu un zemes parādību likumsakarības. Tikai šādā veidā var radīt "vislieliskāko stilu mūziku", kas demonstrē "to pašu harmoniju, kāda valda starp debesīm un zemi". [1] Šāda veida mūzika spēj ne tikai piesaistīt dievišķos putnus, piemēram, dzērves un fēniksus, bet arī aicina dievības pagodināt šo notikumu vai svētkus ar savu klātbūtni.

Konfūcijs mācīja, ka cilvēcei vajadzētu mācīties no Rietumu Džou dinastijas (1045. – 771. g.p.m.ē.), kuras valdnieki pievērsa uzmanību pareiziem rituāliem un tādējādi ieviesa valstī kārtību bez bargiem likumiem vai piespiedu līdzekļiem. Viņš teica: "Džou dinastija ņēma vērā abu iepriekšējo dinastiju pieredzi; tās valdīšanas metodes bija izsmalcinātas un elegantas. Es sekoju Džou." [2] Viņš pauda apbrīnu par to, kā leģendārie ķīniešu valdnieki pārvaldīja valsti ar rituālu un mūzikas palīdzību: "Gudrais imperators Šuņs izgudroja piecu stīgu mūzikas instrumentu, ko viņš sauca par cjiņu, dziedāja tā pavadījumā par maigo vasaras vēju no dienvidiem, un, lūk, viņa impērija mūzikas ietekmē funkcionēja bez traucējumiem." [3] Šie piemēri ilustrē tīras, taisnas mūzikas izglītojošo ietekmi.

Diženā Tanu dinastijas imperatora Li Šimiņa sacerētā autobiogrāfiskā kompozīcija "Cjiņu prinča simfonija, kas salauza ienaidnieka fronti" izpelnījās dziļu cieņu Tanu impērijas perifērijā dzīvojošo etnisko grupu vidū. "Jaunajā Tanu dinastijas vēsturē" rakstīts, ka mūks Sjuaņdzans, dodoties ceļojumā uz Rietumiem, lai meklētu budistu rakstus, ticies ar kādas attālas Indijas valsts valdnieku, kurš viņam sacīja: "Jūsu imperators noteikti ir svētais, jo viņš sacerējis "Cjiņu prinča simfoniju, kas salauza ienaidnieka fronti"." [4]

Luija XIV valdīšanas laikā Francijas karaļnams demonstrēja lielu eleganci dejā un mākslā. Deja ietver ne tikai tehniku, bet arī sociālo etiķeti un normas. Luijs XIV iedvesmoja visu Eiropu ar sava galma mākslu un kultūru, ko atdarināja arī citi Eiropas galmi un plašāka sabiedrība.

Prūsijas karalis Frīdrihs Lielais bija ne tikai izcils valdnieks, bet arī apdāvināts mūziķis, komponists un flautists. Viņš lika uzcelt Berlīnes operas namu, personīgi pārraudzīja operas darbību un atvēra to plašākam sabiedrības slāņu lokam. Līdz pat šai dienai opera joprojām ir nozīmīga vācu kultūras sastāvdaļa. Šie daži piemēri skaidri parāda ortodoksālās mākslas ilgtermiņa ietekmi uz sabiedrību.

Taisna māksla atbilst dabas likumiem, atdarina dievišķo gudrību un nes īpašu enerģiju un iedarbību. Tā sniedz labumu cilvēkiem, barojot gan to jūtas, gan dvēseli. Izcilākie mākslinieki strādā ne tikai fiziskajā, tehniskajā līmenī, bet, kas ir vēl svarīgāk, arī garīgajā līmenī, esot sasaistē ar darba tēmu. Šādi mākslinieki dažkārt apliecina, ka jūt kādu augstāku spēku, kas atrodas ārpus šīs fiziskās pasaules. Tas ir līdzīgi kā dziedāt odu Dievam – tas ir svinīgs un dievišķs pārdzīvojums, kas pārsniedz to, ko iespējams aprakstīt cilvēku valodā. Patiesā mākslā slēpjas tautas uzkrātā gudrība, radošums un iedvesma. Tai bieži vien ir arī dziļa jēga un saturs, kas daudzkārt pārsniedz to, kas redzams virspusēji. Daži darbi izstaro unikālu garīgo enerģiju. Tas viss atstāj iespaidu uz skatītāju daudz dziļākā līmenī. Šis efekts ir neatkārtojams un to nevar panākt ne ar kādiem citiem līdzekļiem.

Izcils mākslinieks spēj ietekmēt sabiedrības morāli, ar aizkustinošu stāstu un tēlu palīdzību ieaudzinot cilvēku sirdīs noteiktas vērtības. Pat cilvēki bez dziļākām zināšanām vai izglītības var gūt izpratni, iedvesmu un morāles mācību no tradicionālās mākslas. Padomājiet, cik daudz cilvēku tradicionālajās rietumu sabiedrībās ir iemācījušies atšķirt pareizo no nepareizā, labo no ļaunā, pateicoties tādām pasakām, kā, piemēram, "Ansītis un Grietiņa" vai "Sniegbaltīte".

Ķīnā daudzas paaudzes ir mācījušās no četriem lielajiem romāniem ("Upes līčos", "Ceļojums uz rietumiem", "Trejvalstu vēstures atstāstījums" un "Sarkanā kambara sapņi"), kā arī no tradicionālās stāstniecības un teātra mākslas. Šādi darbi ļauj cilvēkiem sajust dievišķā diženumu un raisa viņos vēlmi tuvināties debesu principiem.

Līdzīgā veidā caur mākslu uz cilvēku neredzami iedarbojas arī deģenerētas vērtības. Scenāriju rakstīšanas pasniedzējs Roberts Makkī savā grāmatā "Stāsts: scenāriju rakstīšanas principi un būtība, struktūra, stils" raksta: "Katrs efektīvs stāsts sūta mums uzlādētu ideju, faktiski iedvešot mums šo ideju, tāpēc mums tai ir jānotic. Patiesībā stāsta pārliecinošais spēks ir tik liels, ka mēs varam noticēt tā nozīmei pat tad, ja mums tas šķiet morāli atbaidošs." [5]

Mākslai var būt milzīga ietekme – gan pozitīva, gan negatīva – uz cilvēka morāli, domāšanu un uzvedību.

Piemēram, "Mocarta efekts" ir piesaistījis pasaules uzmanību, un zinātnieki ir veikuši vairākus pētījumus par Volfganga Amadeja Mocarta mūzikas pozitīvo ietekmi uz cilvēkiem un dzīvniekiem. 2016. gadā tika veikts padziļināts pētījums saistībā ar Mocarta efektu, kurā atklājās, ka šī komponista mūzika var uzlabot cilvēka kognitīvās spējas un uzvedību. Pārsteidzoši ir tas, ka Mocarta mūzikas atskaņošana pretējā virzienā rada pretēju efektu. Austriešu komponista Arnolda Šēnberga modernajai atonālajai mūzikai (abstrakcionisma analogs mūzikā) ir līdzīgs efekts kā Mocarta mūzikas atskaņošanai pretējā virzienā, kas liecina par tās negatīvo iedarbību. [6]

Salīdzinājumā ar atonālo mūziku rokenrolam var būt vēl lielāka negatīva ietekme. Kāds pētnieks apkopoja datus no divām līdzīgām pilsētām un atklāja, ka pilsētā, kurā radio un televīzijā tika pārraidīts vairāk rokmūzikas, bija par 50 % vairāk ārlaulības grūtniecību, mācību priekšlaicīgas pārtraukšanas, jauniešu nāves gadījumu, noziegumu utt. [7] Dažos rokmūzikas darbos pat tiek slavināta pašnāvība. Kāds komentētājs, runājot par slavenas rokzvaigznes dziesmu, pret kuru jauniešu vecāki iesniedza vairākas prasības tiesā, rakstīja: "Tās drūmos ritmus un depresīvos vārdus noteikti var uztvert kā pamudinājumu uz pašnāvību, un tas ir nenoliedzams fakts, ka jaunieši, to atkārtoti klausoties, ir izdzēsuši savas dzīvības." [8] Nereti pusaudži, kas izdara pašnāvību, rīkojas tā, kā aprakstīts rokmūzikas dziesmu tekstos, un daudzi rokmūziķi paši ir nonākuši depresijā un narkotiku atkarībā vai arī izdarījuši pašnāvību.

Vēl viens labi zināms piemērs mākslas izmantošanai ļauniem mērķiem ir nacistu propagandas filma "Gribas triumfs". Neraugoties uz režisores Lenijas Rīfenštāles apgalvojumiem, ka viņa vienkārši veidojusi dokumentālo filmu, filmā redzama izcila mākslinieciskā meistarība. Grandiozās ainas un spēka demonstrējumi lika skatītājiem sajust reālu enerģiju un spēku. Viņas daudzās novatoriskās filmēšanas metodes un tehniskie risinājumi ietekmēja kino vēl vairākus gadu desmitus pēc tam. Tomēr šī filma kļuva arī par būtisku Hitlera un nacistiskās Vācijas propagandas elementu un tiek uzskatīta par vienu no veiksmīgākajām propagandas filmām vēsturē. 2003. gadā britu laikrakstā The Independent publicētajā Rīfenštāles nekrologā bija teikts: "Gribas triumfs" savaldzināja daudzus gudrus vīriešus un sievietes, pārliecināja viņus drīzāk apbrīnot, nevis nicināt, un, neapšaubāmi, iekaroja nacistiem draugus un sabiedrotos visā pasaulē." [9]

Izpratne par mākslas lielo spēku var palīdzēt mums labāk saprast tradicionālās mākslas nozīmi un to, kāpēc ļaunie spēki vēlas to sagraut un sabojāt.

3. Kā komunisms iznīcina un ļaunprātīgi izmanto mākslu

Tā kā mākslai ir tik milzīga ietekme uz sabiedrību, nav pārsteigums, ka komunisms izmanto mākslu kā savu galveno "sociālās inženierijas" instrumentu, lai vestu cilvēci pretī iznīcībai.

a) Māksla komunistiskajās valstīs

Komunistiskās partijas labi zina mākslas spēku, un pārvērš visas mākslas formas par smadzeņu skalošanas instrumentiem. Daudzi cilvēki ir izsmējuši Ķīnas Komunistisko partiju par to, ka dziedātāji un aktieri Ķīnā kļūst par militārajiem ģenerāļiem. Viņi brīnās, kā civiliedzīvotāji, kuri nav izgājuši militāro apmācību, kuri nekad nav turējuši rokās ieroci un kuriem nav ne jausmas, kā vadīt militārās operācijas, var kļūt par kvalificētiem ģenerāļiem. ĶKP uzskata, ka komunistiskā kulta popularizēšanā un nostiprināšanā šie cilvēki ir tikpat svarīgi kā apmācītas militārpersonas – un varbūt pat vēl svarīgāki. Šajā ziņā viņu militārās pakāpes pilnībā atbilst partijas principiem. Kā teica Mao Dzeduns: "Mums ir jābūt arī kultūras armijai, kas ir absolūti nepieciešama, lai saliedētu mūsu pašu rindas un sakautu ienaidnieku." [10]

Mākslinieciskie priekšnesumi komunistiskajās valstīs ir veidoti tā, lai liktu cilvēkiem aizmirst bēdas un ciešanas, kuras viņi pārdzīvo komunistu valdīšanas laikā, un lai ar mākslas palīdzību stiprinātu viņu lojalitāti komunistiskajai partijai. Šo propagandas efektu, ko dēvē par "domas darbu", nevar sasniegt ar vienkāršu kaujas spēku.

ĶKP sarīkoto pompozo Pekinas olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju, kas nodokļu maksātājiem izmaksāja ļoti dārgi, var salīdzināt ar Ziemeļkorejas vērienīgo dziesmu un deju festivālu Arirang un bijušās Padomju Savienības baleta trupu izrādēm. Tas viss kalpoja partijas vajadzībām.

2011. gada septembrī ĶKP Kultūras ministrija Džona Kenedija skatuves mākslas centrā Vašingtonā (ASV Kolumbijas apgabalā) rīkoja tā dēvēto Ķīnas kultūras festivālu "Ķīna: Nācijas māksla". Tajā bija iekļauts ĶKP raksturīgais propagandas uzvedums – balets "Sarkanā sieviešu vienība", kas popularizē šķiru naidu un vardarbīgu revolūciju.

Ja taisna, dievišķajam tuva un tradicionālas vērtības veicinoša māksla varētu pastāvēt līdzās ar partijas kontrolētu mākslu, kas tiek izmantota, lai skalotu sabiedrībai smadzenes, pēdējā zaudētu savu monopolu un tai nebūtu nekādas ietekmes. Lūk, kāpēc visās komunistiskajās valstīs tiek uzturēta stingra cenzūra mākslas un izdevējdarbības jomā.

b) Avangarda kustības komunistiskie elementi

Gadsimtiem ilgi klasiskā māksla tika nodota no paaudzes paaudzē. Šī tradīcija turpinājās līdz pat 20. gadsimtam, kad tā strauji aprāvās. Radikālā avangarda kustība sagrāva mākslas tālāknodošanas un pārmantojamības dabisko procesu, un māksla sāka strauji deģenerēties. Kā teicis mākslinieks Roberts Florčaks: "Dziļo, iedvesmojošo un skaisto nomainīja jaunais, atšķirīgais un neglītais. … Standarti pazeminājās tiktāl, līdz to vispār vairs nebija. Atlika tikai personiskā izpausme." [11] Tādējādi cilvēce zaudēja savu universālo izpratni par estētiku.

Visu šo jauno mākslas strāvojumu izcelsme ir cieši saistīta ar komunisma ietekmētajām ideoloģiskajām tendencēm. Daudzi no šiem māksliniekiem bija vai nu pārliecināti komunisti vai simpatizēja komunistiem, vai arī bija pakļauti šo ideoloģiju ietekmei.

Ģērģs Lukāčs, Komunistiskās internacionāles ungāru kultūras komisārs un Rietumu marksisma pamatlicējs, izveidoja Frankfurtes skolu. Viens no tās uzdevumiem bija izveidot "jaunu kultūras formu", atsakoties no tradicionālās kultūras. Šī jaunā kultūras forma noraidīja mākslu, kas tiecās attēlot dievišķo. Kā rakstīja vācu sociālists un Frankfurtes skolas pārstāvis Herberts Markūze: "Māksla gan protestē pret šīm [pastāvošajām sociālajām] attiecībām, un tajā pašā laikā tās pārsniedz. Tādējādi māksla sagrauj dominējošo apziņu, normālo pieredzi." [12] Proti, marksisti iesaista mākslu dumpī pret dievišķo un morāles apgānīšanā. Šādi uzskati prevalē modernajā mākslā.

Franču reālisma skolas pamatlicējs Gistavs Kurbē bija Parīzes komūnas dalībnieks. Viņš tika ievēlēts par komūnas komitejas locekli un radikālās Mākslinieku federācijas priekšsēdētāju. Kurbē veltīja visus savus spēkus vecās sistēmas pārveidošanai un jaunu mākslas virzienu izveidei. Viņš pavēlēja Federācijai nojaukt izsmalcināto neoklasicisma stila Vendomas kolonnu (kas vēlāk tika atjaunota). Kurbē noliedza, ka cilvēku ir radījis Dievs, un bija apņēmības pilns ar mākslas palīdzību paust ne tikai proletariāta pasaules uzskatu, bet arī materiālismu. Viņš ir pazīstams ar saviem vārdiem: "Es nekad neesmu redzējis ne eņģeļus, ne dievietes, tāpēc neesmu ieinteresēts tos gleznot." [13]

Kurbē uzskatīja, ka reformēt mākslu patiesībā nozīmē veikt revolūciju. Lai gleznotu to, ko viņš sauca par "realitāti", viņš aizstāja skaisto ar neglīto. Piemēram, viņa aktu gleznojumos īpaša uzmanība tika pievērsta sieviešu dzimumorgānu attēlošanai – it kā revolucionārai rīcībai –, kas bija veids, kā protestēt, pārkāpt tradīcijas un kaut kādā veidā vēl vairāk rosināt uz komunistisko aktīvismu. Kurbē domāšana un dzīve ilustrē ciešo saikni starp komunistu revolucionāro ideoloģiju un moderno mākslu.

Modernisma ideju ietekmē 19. gadsimta beigu mākslinieku revolucionārais dedzīgums aizsāka virkni kustību mākslas pasaulē. Atšķirībā no tradicionālajām mākslinieciskās izteiksmes skolām tās bija avangarda kustības, kas nepārprotami centās lauzt tradīcijas. Terminu "avangards" pirmie sāka lietot sociālistiski noskaņoti zinātnieki, lai apzīmētu mākslas virzienus, kas atbilda viņu politiskajiem uzstādījumiem.

19. gadsimta beigās šo ietekmju iespaidā parādījās impresionisms. Kopš tā laika mūsdienu mākslinieki ir atteikušies no prasībām, ko izvirza tradicionālā eļļas glezniecība, tostarp precizitātes, proporcionalitātes, struktūras, perspektīvas, gaismas un ēnu pārejas. Pēc tam parādījās neoimpresionisms (puantilisms) un postimpresionisms, kuru centrā bija mākslinieka personisko izjūtu izpēte. Starp šīs skolas pārstāvjiem ir Žoržs Pjērs Serē un Vinsents van Gogs, kuri abi bija sociālisma piekritēji. Van Gogs pārmērīgi lietoja alkoholu un vēlāk cieta no garīgām slimībām, un viņa gleznās, šķiet, ir atspoguļota pasaule, ko cilvēki redz, būdami reibumā.

Mākslas darbos ir ietverts vēstījums, ko to veidotāji ir gribējuši nodot skatītājam. Renesanses ziedu laikos mākslinieki saviem skatītājiem sniedza labestību un skaistumu. Salīdziniet to ar mūsdienu mākslinieku darbiem, kas izstaro negatīvus un tumšus vēstījumus. Mūsdienās mākslinieki atsakās no savām domām un ļauj sevi kontrolēt dažādām zema līmeņa un rēgainām būtnēm. Viņi paši bieži vien ir nesakarīgi un apjukuši, un viņu darbi ir līdzīgi – tumši, negatīvi, miglaini, pelēki, depresīvi, dekadentiski un haotiski.

Pēc impresionisma nāca ekspresionisms un fovisms, kam sekoja Pablo Pikaso kubisms. 1944. gadā Pikaso iestājās Francijas Komunistiskajā partijā. Vēstulē "Kāpēc es kļuvu par komunistu" viņš rakstīja: "Iestāšanās komunistiskajā partijā ir loģisks solis manā dzīvē, manā darbā un piešķir tiem jēgu. … Saskaņā ar saviem ieskatiem es vienmēr esmu teicis to, ko uzskatīju par patiesāko, taisnīgāko un labāko, tātad arī skaistāko. Bet apspiešanas un sacelšanās laikā es jutu, ka ar to nepietiek, ka man jācīnās ne tikai ar glezniecības palīdzību, bet ar visu savu būtību." [14]

Pikaso mudināja atteikties no klasiskās glezniecības paņēmieniem. Viņam viss bija kā mīklas gabals, ko ņemt un veidot pēc savas patikas. Jo šaušalīgāki kļuva viņa darbi, jo laimīgāks viņš šķita. Monstrozu tēlu radīšanas process ir tēla iznīcināšanas process, lai neviens to vairs nespētu atpazīt. Pat Žoržs Braks, mūsdienu mākslinieks, kurš kopā ar Pikaso radīja kubismu, aplūkojis Pikaso gleznu "Aviņonas meitenes", bija "šausmināts par tās neglītumu un intensitāti". Pēc viņa teiktā, Pikaso bija "dzēris terpentīnu un spļāvis uguni", darbojoties vairāk kā karnevāla dejotājs, nevis mākslinieks. [15]

Arī dadaisma mākslas kustības agrīnais pārstāvis Marsels Dišāns centās sagraut tradīcijas un protestēt pret tām, izstādot un veidojot redīmeida jeb gatavo priekšmetu objektus. Viņš izmantoja atrastus vai rūpnīcā izgatavotus priekšmetus un pārvērta tos tā dēvētajās mākslas instalācijās. Dišāns, kuru dēvēja par konceptuālās mākslas tēvu, aizstāvēja ideju, ka par mākslu var saukt jebko. Dadaistu kustība pati par sevi ir komunistisks projekts, par ko liecina Berlīnes dadaistu manifests, kurā viņi aicināja uz "visu radošo un intelektuālo vīriešu un sieviešu starptautisku revolucionāru savienību uz radikālā komunisma pamatiem", kā arī uz "tūlītēju īpašuma atsavināšanu (socializāciju) un visu kopīgu ēdināšanu" un "gaismas pilsētu un dārzu celtniecību, kas piederētu visai sabiedrībai un sagatavotu cilvēku brīvības stāvoklim". [16]

Dadaisma paustā tradīciju kritika pārauga sirreālismā Francijā, ko pārstāvēja komunists Andrē Bretons, kurš iestājās par revolūciju. Viņš iebilda pret šķietamajiem veselā saprāta, kultūras un sabiedrības radītajiem ierobežojumiem, un šāds viedoklis bija raksturīgs daudziem tā laika Eiropas modernajiem māksliniekiem.

Mākslas virzieni, kas attīstīja šos principus, ir abstrakcionisms, minimālisms, popārts un postmodernisms. Abstrakcionisms ir protesta, nekārtības, tukšuma un eskeipisma emocionāla izpausme. Šajos "ismos" mūsdienu mākslā ir skaidri saskatāma šaušalīga morālo vērtību graušana. Pašos skandalozākajos gadījumos šie mākslinieki rada darbus, kas atklāti apgāna reliģiskas personības, piemēram, Jēzu Kristu.

Ne visi mūsdienu mākslinieki atbalsta kreiso politiku, taču ir skaidri saskatāma ideoloģiska kopība ar komunistisko domu, proti, dievišķā noraidījums un centieni aizstāt ar šīm koncepcijām dievišķo, kā atskaites punktu cilvēka izpratnei par dzīvi. Šie "ismi" sāka arvien vairāk ietekmēt publisko sfēru, un galu galā ir noveduši pie pilnīgas klasiskās mākslas marginalizācijas.

c) Tradicionālās estētikas inversija: neglītais tiek pasniegts kā māksla

Daudzajām modernās mākslas skolām, kas ir parādījušās un attīstījušās, ir vairākas kopīgas iezīmes: tās apgriež kājām gaisā tradicionālo estētiku; neglītumu uzskata par skaistumu; un to mērķis ir šokēt, turklāt tik briesmīgi, cik vien mākslinieka iztēle to atļauj.

Dišāns parakstījās uz pisuāra un nosauca to par "Strūklaku", lai izstādītu apskatei Ņujorkā. Lai gan objekts nekad netika publiski izstādīts, Dišāna rīcība tika uzskatīta par asprātīgu joku viņa kolēģu-mākslinieku vidū, un vēlāk mākslinieki un akadēmiskās aprindas sāka to uzskatīt par radošuma virsotni. Tāda šobrīd ir mākslas pasaules vide, kurā klasiskā molberta glezniecība ir nostumta malā, bet instalāciju māksla ir kļuvusi nozīmīgāka. 1958. gadā Īvs Kleins sarīkoja izstādi The Void (Tukšums) Īrisas Klērtas galerijā Parīzē. Izstādītie "darbi" izrādījās tukšas, baltas sienas.

Viens no nozīmīgākajiem pēckara vācu avangarda pārstāvjiem Jozefs Boiss 1965. gadā tapušajā darbā "Kā izskaidrot gleznas beigtam zaķim" apzieda savu galvu ar medu, aplipināja to ar zelta lapiņām un trīs stundas bez pārtraukuma kaut ko murmināja mirušam zaķim, kuru turēja rokās. Boiss uzskatīja, ka jebkurš cilvēks var būt mākslinieks. Kāds anekdotisks stāsts vēsta, ka reiz viens neapmierināts intervētājs viņam uzkliedzis: "Jūs runājat par visu ko zem saules, tikai ne par mākslu!" Boiss esot atbildējis: "Viss zem saules ir māksla!" [17]

1961. gadā Pjero Manzoni, viens no nozīmīgākajiem avangarda pārstāvjiem, apgalvoja, ka ir ievietojis savus izkārnījumus deviņdesmit konservu bundžās, nosaucis tās par mākslas darbiem un izlicis tās pārdošanā ar nosaukumu Merda d'artista (Mākslinieka sūdi). 2015. gadā viena no konservu bundžām Londonā tika pārdota par rekordlielu cenu – 182 500 mārciņu jeb aptuveni 240 000 ASV dolāru, kas vairāk nekā simts reizes pārsniedz tās svara cenu zeltā. Viņš arī parakstīja savu vārdu uz kailu sieviešu ķermeņiem performances darbu sērijā, ko nosauca par Sculture viventi (Dzīvās skulptūras).

Ķīnā bija kāds kails "mākslinieks", kurš savu ķermeni pārklāja ar medu un zivju eļļu, lai pievilinātu mušas. Šķiet, ka šāda ķermeņa apgānīšana ir domāta, lai paustu ideju, ka dzīve ir lēta, neglīta un pretīga. BBC dokumentālajā filmā "Pekinas šūpoles" (Beijing Swings) par "ekstrēmajiem māksliniekiem" Ķīnā tā dēvētā performances māksla ietvēra cilvēka augļa performatīvu ēšanu. Publiski nosodot šādas darbības kā "pretīgas", dokumentālās filmas diktors, mākslas kritiķis Valdemārs Januščaks neviļus atklāja tās patieso būtību, sakot: "Ir vērts mēģināt saprast, kāpēc Ķīnā tiek radīta visbriesmīgākā un tumšākā māksla visā pasaulē." [18] Patiesībā tas ir saistīts ar tieksmi pēc dēmoniskā. Daži no šiem mūsdienu, tā sauktajiem, mākslas darbiem ir tik neķītri un bezkaunīgi, ka pārsniedz normālu cilvēku spēju to garīgi izturēt. Šādi avangarda kustības aspekti līdzinās kultūras revolūcijai mākslas pasaulē.

Modernisma piekritēji ir pieķērušies šai tendencei un jūtas tajā kā zivis ūdenī, bet gleznotājiem, kas patiesi pārzina glezniecības tehniku, ir iestājušies grūti laiki. Gleznotāji un tēlnieki, kas stingri pieturas tradīcijām, kas savu amatu apgūst cītīgi mācoties un praktizējot, ir izstumti no mākslas pasaules. Angļu viktoriāņu laikmeta neoklasicisma gleznotājs Džons Viljams Godvards, kurš bija saistīts ar prerafaelītu brālību, nojauta, ka zaudē aktualitāti, jo viņa reālistiskās klasiskās glezniecības stils zaudēja popularitāti līdz ar Pikaso modernisma stilā radīto darbu uzplaukumu. 1922. gadā viņš izdarīja pašnāvību un savā pirmsnāves vēstulē esot rakstījis: "Pasaule nav pietiekami liela man un Pikaso." [19]

Līdzīgas metodes tika izmantotas, lai sagrautu mūziku. Autentiska mūzika atbilst mūzikas teorijai un kārtībai. Skaņu rindas temperācija, tonalitātes un skaņkārtas ir cēlušās no harmoniskām dabas likumsakarībām. Dievišķā radītais Visums ir harmonisks. Cilvēki spēj novērtēt un iekļauties Visuma harmonijā un tādējādi radīt skaistumu, jo arī cilvēkus ir radījis dievišķais.

Mūsdienu atonālā mūzika atsakās no tādām idejām kā tonalitāte, akordi un melodija, un tās struktūrā trūkst kārtības. Tā ir sacelšanās pret dievišķi iedibināto klasisko mūziku un disonē ar Visuma harmoniju, tāpēc daudziem klausītājiem tā šķiet nepatīkama. Modernisma mūziķi, balstoties uz savām izkropļotajām estētikas teorijām, apgalvo, ka klausītājiem ir jātrenē ausis, lai pierastu pie šādas mūzikas un varētu to baudīt.

Arnolds Šēnbergs, viens no modernās mūzikas pamatlicējiem, ieviesa savu "divpadsmit toņu sistēmu" – fundamentāli atonālu struktūru, kas bija antiklasiskās mūzikas tehnikas tapšanas pamatā. Šēnberga mūzika tika uzskatīta par visas līdzšinējās vācu mūzikas kultūras noliegumu – par gaumes, izjūtu, tradīciju un visu estētisko principu nodevību. Tolaik vācieši viņa mūziku dēvēja par "kokaīnu": "Izpildīt Šēnberga skaņdarbus ir tas pats, kas atvērt tautai kokaīna bāru. Kokaīns ir inde. Šēnberga mūzika ir kokaīns." [20] Vēlāk kāds mūzikas kritiķis viņa darbu novērtēja šādi: "Tas, ka piecdesmit gadus pēc viņa nāves viņš joprojām spēj iztukšot jebkuru koncertzāli uz zemes, liecina cik neaptverami ir viņa sasniegumi." [21]

Tieši nozīmīga Frankfurtes skolas pārstāvja Teodora Adorno muzikālās teorijas veicināja Šēnberga vispārēju atzīšanu. Adorno 1949. gadā publicētajā darbā "Modernās mūzikas filozofija" Šēnbergs raksturots kā "būtiskākais modernisma pārstāvis mūzikā" un viņa divpadsmit toņu kompozīcijas metode skaidrota kā kulminācija mēģinājumiem piešķirt mūzikai "autonomu statusu un strukturālu pašpietiekamību, atbildot uz kapitālistiskās ideoloģijas visaptverošo dominanci". Adorno filozofiskais atbalsts Šēnbergam radīja priekšnoteikumus tam, ka vēlākās komponistu un mūzikas kritiķu paaudzes pieņēma Šēnberga sistēmu. [22] Kopš tā laika daudzi mūziķi ir atdarinājuši Šēnbergu, un viņa avangarda stils ir būtiski ietekmējis pēckara mūzikas pasauli.

Pēc tradīciju iznīcināšanas ar modernās mūzikas palīdzību avangarda māksla radīja rokenrolu, lai izkonkurētu klasiskās mūzikas lomu cilvēku dzīvē. ASV Komunistiskās partijas vadošais mūzikas teorētiķis Sidnijs Finkelšteins atklāti paziņoja, ka ir jāizdzēš robeža starp klasisko un populāro mūziku. Aptuveni tajā pašā laikā Amerikas Savienotajās Valstīs arvien lielāku popularitāti guva intensīvi ritmiska rokmūzika, jo klasiskā un tradicionālā mūzika tika izstumta un marginalizēta.

Rokenrolam raksturīgas neharmoniskas skaņas, nestrukturētas melodijas, spēcīgi ritmiski sitieni un emocionāli konflikti un pretrunas – visai līdzīgi komunistu cīņas idejām. Ķīnas izcilākā antīkā vēsturnieka Sima Cjaņa "Dižā vēsturnieka pierakstos" teikts, ka tikai tad, ja skaņa atbilst morāles prasībām, to var saukt par mūziku. Parasti rokenrola mūziķu dzīves un kompozīcijas koncentrējas ap seksu, vardarbību un narkotikām.

Rokenrols kopā ar citām modernajām mūzikas formām, piemēram, repu un hip-hopu, turpināja iekarot arvien lielāku popularitāti Amerikas Savienotajās Valstīs. Reperi demonstrē savu dumpiniecisko attieksmi pret tradīcijām un sabiedrību, atklāti lietojot narkotikas, rupji izsakoties un uzvedoties nevaldāmi un vardarbīgi. Sabiedrības morālei kopumā krītoties, šādas "mākslas formas", kas agrāk tika uzskatītas par subkultūras produktu, ir ienākušas plašākā sabiedrībā un ir pieprasītas pat lielākajos skatuves mākslas centros.

Līdz šim mēs galvenokārt pievērsāmies pašreizējai situācijai mākslas un mūzikas pasaulē. Patiesībā visa mākslas pasaule ir tikusi ievērojami ietekmēta, un modernās mākslas kustības ietekme izpaužas kā atkāpšanās no tradicionālajām idejām, metodēm un meistarības tādās jomās kā arhitektūra, deja, dekorācija, dizains, fotogrāfija, kino u.c. Piemēram, modernās dejas pamatlicēja Aisedora Dunkane bija atklāta biseksuāle un ateiste. Viņa kritizēja baletu, nodēvējot to par neglītu un nedabisku. 1921. gadā viņa kopā ar 150 bērniem, kuri gandrīz nemaz nebija apmācīti dejot, uzstājās Maskavā ar savu darbu "Internacionāle", kas iestudēts komunistu himnas pavadījumā. Priekšnesums bija veltīts komunistiskās partijas elites pārstāvjiem, tostarp Vladimiram Ļeņinam. [23]

Runājot par to, kāpēc šīs novirzes turpina pastāvēt un kļūst modernas vai pat populāras, jāatzīst, ka tas ir cieši saistīts ar dievišķi iedvesmoto tradicionālo mākslu sabrukumu, ko izraisīja komunisms. No pirmā acu uzmetiena tas, protams, nav acīmredzams, un šķiet, ka šī situācija ir radusies plaši izplatīta pašapmāna rezultātā – no priekšstata, ka, ja kaut kas tiek pamatots ar teoriju, tad tā ir māksla.

Ja uzmanīgi papēta atšķirības starp avangardu un tradicionālo mākslu, var atklāt, ka renesanses mākslinieki ne tikai izmantoja mākslu, lai slavinātu Dievu, kam viņi dziļi ticēja, bet arī pasniedza skaistumu pacilājošā mākslinieciskā manierē, kas cilvēka sirdī raisīja vēlmi pēc patiesības un labestības. Tādējādi viņu māksla palīdzēja saglabāt sabiedrības morāli.

No otras puses, dažādas avangarda mutācijas cenšas sagraut visus renesanses sasniegumus, "iznīcināt mākslas, literatūras un mūzikas pacilājošo – tātad buržuāzisko – potenciālu, lai cilvēks, zaudējis saikni ar dievišķo, par savu vienīgo radošuma izpausmes formu uzskatītu politisku sacelšanos." Neglītums, ko "tik rūpīgi izkopj Frankfurtes skola, ir sabojājis mūsu augstākos kultūras centienus", un populārā kultūra, savukārt, kļūst "atklāti zvēriska", raksta kāds akadēmisko aprindu pārstāvis. [24] Šāda neglītuma apbrīnošana un pielūgsme atmodina cilvēku tumšo pusi; kā rezultātā dekadentiskas, izvirtīgas, vardarbīgas, ļaunas un citas negatīvas domas gūst virsroku. Tiekšanās pēc šāda neglītuma ir novedusi pie dievišķo ainu un cilvēces dievišķās dabas dekonstrukcijas un noniecināšanas, kā arī pie tiešas dievišķā zaimošanas. Tas ir atsvešinājis cilvēkus ne tikai no dievišķā, bet arī no viņu pašu iedzimtās dievišķās dabas, tradicionālajām vērtībām un morāles.

d) Literatūras izkropļošana

Literatūra ir īpašs mākslas veids. Tā izmanto valodu, lai nodotu tālāk gudrību, ko dievišķais ir dāvājis cilvēcei, kā arī lai pierakstītu vērtīgo cilvēces pieredzi. Divos lielajos sengrieķu eposos – "Iliādā" un "Odisejā" – attēlota sarežģīto Trojas kara notikumu virkne, spilgti atainojot vēsturiskos notikumus ar dieviem un cilvēkiem. Eposos apdziedātie un cildinātie drosmes, augstsirdības, gudrības, taisnīguma un atturības tikumi kļuva par nozīmīgu grieķu pasaules un visas Rietumu civilizācijas vērtību avotu.

Tā kā literatūrai ir liela ietekme, ļaunie elementi to izmanto, lai kontrolētu cilvēkus, kuri izdomā un popularizē tādus literāros darbus, kas iedzīvina komunisma ideoloģiju, nomelno tradicionālo kultūru, grauj cilvēku morāli, vairo pesimismu, pasivitāti un bezjēdzīgu attieksmi pret dzīvi. Literatūra ir kļuvusi par vienu no galvenajiem instrumentiem, ko komunisms izmanto, lai kontrolētu pasauli.

Lai skalotu smadzenes plašai sabiedrībai, gan Padomju Savienības, gan Ķīnas komunistiskās partijas visā savas vēstures gaitā, lika saviem intelektuāļiem, izmantojot tradicionālos paņēmienus, attēlot proletariāta dzīvi un šķiriskās izpratnes konceptus un tādā veidā izskaidrot komunistisko ideoloģiju un politiku. Tā radās daudz propagandas literāro darbu, tostarp padomju romāni "Dzelzs straume" un "Kā rūdījās tērauds" un ĶKP darbi "Jaunības dziesma", "Saule pār Sangaņas upi" un citi, kuriem visiem bija milzīga ietekme. Komunistiskās partijas šo darbu stilu dēvē par "sociālistisko reālismu". Mao vispārināja šāda veida literatūras funkciju kā "kalpošanu strādniekiem, zemniekiem un kareivjiem" un kalpošanu "proletariātam". [25] Šādas literatūras spēja iepotēt cilvēku prātos noteiktu ideoloģiju ir acīmredzama un labi saprotama. Tomēr komunisma īstenotā literatūras izmantošana cilvēces iznīcināšanai neaprobežojas ar to vien.

Turpinājumā ir apkopoti daži no galvenajiem komunistu ietekmētās literatūras mērķiem un tās izraisītajām sekām.

Literatūra tiek izmantota tradīciju iznīcināšanai

Būtisks solis cilvēces iznīcināšanā ir bijis tradicionālo kultūru, kuras cilvēcei dāvājis dievišķais, nomelnošana. Komunistiskie elementi izmanto mūsdienīgi domājošus intelektuāļus, lai radītu un popularizētu darbus, kas kropļo tradicionālo kultūru.

Eiropā 1909. gadā itāļu dzejnieks Filipo Tomazo Marineti publicēja "Futūristu manifestu", kurā aicināja pilnībā atteikties no tradīcijām un godināt mehānismus, tehnoloģijas, ātrumu, vardarbību un konkurenci. Krievu dzejnieks un komunists Vladimirs Majakovskis 1913. gadā publicēja manifestu "Pļauka sabiedrības gaumei", kurā pauda apņēmību saraut saites ar tradicionālo krievu literatūru.

Ķīnas Jaunās kultūras kustības laikā rakstnieks Lu Sjuņs kļuva slavens ar nežēlīgiem uzbrukumiem tradīcijām un Ķīnas senatnes nosodīšanu. Savā pirmajā romānā "Trakā cilvēka dienasgrāmata" viņš ar galvenā varoņa muti paziņoja, ka visu Ķīnas vēsturi var apkopot divās rakstzīmēs: "cilvēku ēšana". Mao slavēja Lu kā "lielāko un drosmīgāko šīs jaunās kultūras armijas karognesēju" un "Ķīnas kultūras revolūcijas virspavēlnieku". Mao arī teica: "Lu Sjuņa izvēlētais ceļš ir Ķīnas jaunās nacionālās kultūras ceļš." [26]

Realitātes attēlošanas vārdā tiek attēlots neglītais

Mūsdienās intelektuāļi un mākslinieki izmanto literatūru un mākslu, lai attēlotu neglītas, dīvainas un biedējošas lietas vai ainas, aizbildinoties ar to, ka viņi vienkārši parāda lietas tādas, kādas tās ir patiesībā.

Tradicionālā māksla pauž harmoniju, eleganci, skaidrību, atturību, piedienīgumu, līdzsvaru, universālumu un ideālus, kas prasa atlasi un izvēli. Mūsdienu mākslinieku skatījumā šādus darbus nevar uzskatīt par autentiskiem. Tomēr šāds viedoklis izriet no nepareizas izpratnes par mākslas izcelsmi un tās funkcijām. Māksla izriet no ikdienas dzīves, taču, lai tā spētu gan priecēt, gan pamācīt, tai ir jāiziet ārpus ikdienas dzīves. Tāpēc radošā procesa laikā māksliniekiem ir jāizvēlas, jāuzlabo un jāapstrādā tas, ko viņi vēlas attēlot.

Akla koncentrēšanās uz šādu reālisma izpratni mākslīgi sašaurina dzīves un mākslas robežas. Ja jau šāda veida reālisms ir māksla, tad tas, ko ikviens redz un dzird, arī ir māksla, – un tādā gadījumā kāpēc tērēt laiku un naudu mākslinieku apmācībai?

Morālo vērtību graušana

Tādi iegansti kā "izpaust savu patieso "es" un ļaut vaļu savas "apziņas plūsmai" ir likuši cilvēkiem atteikties no tradicionālajām morāles normām un ļauties cilvēka dabas dēmoniskajai pusei.

Franču komunists un dzejnieks Andrē Bretons sirreālismu definēja kā "psihisko automātismu tīrā veidā, ar kura palīdzību tiek ierosināts izteikt – verbāli, ar rakstītu vārdu vai kā citādi – faktisko domu darbību. Domu diktētu, bez jebkādas saprāta kontroles, atbrīvotu no jebkādiem estētiskiem vai morāliem apsvērumiem." [27]

"Apziņas plūsmas" rakstniecība un sirreālisma "automātiskā rakstīšana" ir cieši saistītas. Zigmunda Freida psihopatoloģijas iespaidā daži Rietumu rakstnieki 20. gadsimta sākumā sāka eksperimentēt ar apziņas plūsmas rakstniecību. Šādiem darbiem parasti ir vienkāršs sižets, un tajos galvenā uzmanība tiek pievērsta nenozīmīgu varoņu (antivaroņu) iekšējām un slēptām domām, veidojot stāstījumu no nesakarīgiem domu fragmentiem.

Cilvēkos vienlaikus ir gan labā, gan ļaunā potenciāls. Dzīve ir jāvelta pastāvīgai morāles standartu paaugstināšanai un tikumības izkopšanai, savaldot sevi, lai kļūtu par labu un tikumīgu cilvēku. Mūsdienu sabiedrībā daudzi cilvēki nonāk ļaunu domu un vēlmju gūstā. To izlikšana publiskai apskatei ir līdzvērtīga sabiedrības piesārņošanai.

Cilvēka tumšās puses atraisīšana "kritikas" un "protesta" vārdā

Antitradicionālu noskaņojumu ietekmētie rakstnieki un mākslinieki Rietumu brīvajā pasaulē visus likumus, noteikumus un morāles kodeksus uzskata par ierobežojošiem un nomācošiem. Viņi redz mūsdienu sabiedrības problēmas un cilvēka dabas vājības, bet tā vietā, lai risinātu tās racionāli, viņi veicina galēju individuālismu, paužot kritiku un protestu, un ļaujoties savām personiskajām vēlmēm.

Viņi izmanto izvirtušus līdzekļus, lai paustu tā saucamo pretestību, vienlaikus pastiprinot savas dabas tumšo pusi, ļaujoties naidam, slinkumam, iekārei, alkatībai, agresijai un tieksmei pēc slavas. Morālās savaldības trūkums neatrisinās nevienu sociālo problēmu; gluži otrādi – tas var tikai pasliktināt tās.

60. gadu kontrkultūras kustības laikā amerikāņu dzejnieks Alens Ginsbergs kļuva par bītu paaudzes spožāko pārstāvi, un vēl šodien viņu godina tie, kas vēlas dumpoties pret sabiedrību. Viņa dzejolī Howl (Kauciens) aprakstīts ekstrēms dzīvesveids un garīgie stāvokļi, tostarp alkoholisms, seksuāla izlaidība, narkotikas, sodomija, pašsakropļošanās, prostitūcija, strīkings (skriešana kailam publiskā vietā), vardarbīgi uzbrukumi, zādzības, klaiņošana un neprāts.

Kad kontrkultūras kustība tika pieņemta par vispāratzītu, Howl sāka uzskatīt par literatūras klasiku un tas tika iekļauts daudzos literatūras krājumos. Ginsbergs atzina, ka "bērnībā" bijis komunists, un neko nenožēlojot. [28] Viņš dievināja Fidelu Kastro un citus komunistu diktatorus, un plaši popularizēja homoseksualitāti un pedofiliju. Ginsbergs ir spilgts komunisma un galējā individuālisma kopīgo uzskatu pārstāvis.

Pornogrāfijas izplatīšana

Kopš 20. gadsimta sākuma literārajos darbos sāka parādīties atklāti seksuāls saturs. Daži no šiem darbiem, kuros bija šāds saturs, tik un tā tika augstu novērtēti kā klasika. Daudzi literatūras kritiķi un zinātnieki atteicās no sociālās atbildības un slavēja šādus pornogrāfiskus darbus kā īstus mākslas šedevrus. Liela daļa tradicionālās morāles ir balstīta uz pareizām attiecībām starp dzimumiem un sevis savaldīšanu. Šādu ierobežojumu pārkāpšana – lai arī cik cēli neizklausītos aizbildinājumi – grauj un iznīcina cilvēku morāli.

Cilvēku dehumanizācija

Pēdējo desmitgažu laikā, kultūrai kļūstot aizvien juceklīgākai, parādījās liels daudzums dažādu žanru daiļliteratūras, tostarp trilleri, šausmu un fantāzijas literatūra. Ar šādu darbu palīdzību zema līmeņa elementi var nemanāmi kontrolēt cilvēku prātus un ķermeņus, kas noved cilvēkus pie dehumanizācijas.

Kā mēdz teikt Ķīnā, trīs pēdas biezs ledus neveidojas vienas aukstas dienas laikā. Lai literatūra tik ļoti degradētos, ka kļūtu par ļaunuma rīku, ir nepieciešams ilgs laiks un daudzu jomu iesaiste. Romantisms paplašināja literatūrā cilvēku privātās un iekšējās dzīves atspoguļojumu, un sabiedrības patēriņam tika piedāvātas dažas neglītas un dīvainas parādības, tostarp ārkārtēji un nenormāli cilvēku garīgie stāvokļi. Vairāki britu romantisma dzejnieki tika nodēvēti par "sātanisma skolas" pārstāvjiem viņu dzejas amorālā satura dēļ.

Reālisms aizbildinās ar realitātes atainojumu, lai atspoguļotu cilvēka dabas deģenerēto pusi. Tādējādi dažos darbos tiek akcentētas izkropļotas domas un amorāla uzvedība. Kāds kritiķis nosauca reālismu par "romantismu, kas pārvietojas četrrāpus". [29] Naturālisma filozofija, ko popularizēja Žans Žaks Ruso, cilvēka morāles pagrimumu skaidroja ar sociālo vidi un ģenētiku, tādējādi atceļot indivīda morālo atbildību. Estētisms iestājas par "mākslu mākslas dēļ", apgalvojot, ka māksla ir domāta tikai sajūtu stimulēšanai, un tai nav nekāda morāla uzdevuma.

Faktiski jebkurai mākslai ir smalka, dziļa un ilgstoša ietekme uz morālo kompasu. Noliegt mākslas morālo atbildību nozīmē atvērt durvis amoralitātei. Lai gan daži mūsdienu autori ir radījuši patiešām augstvērtīgus darbus, taču daudzi citi ir radījuši vienkārši atkritumus. Negatīvie elementi mākslā acīmredzami ir morāles normu pazemināšanās rezultāts, un tie efektīvi bruģēja ceļu komunistiskajai ideoloģijai, lai ar literatūras palīdzību iznīcinātu cilvēci.

Kad cilvēks raksta, viņa morāles standarti un garīgais stāvoklis atspoguļojas viņa darbā. Līdz ar vispārēju cilvēces morāles pagrimumu, dominējošu lomu rakstnieku domās sāk ieņemt negatīvie faktori. Tādējādi ir tapuši daudzi darbi, kas tā vietā, lai veicinātu cilvēkos labestību, velk viņus uz elli.

4. Īstas mākslas atdzimšana

Mākslas spēks ir milzīgs. Laba māksla var izlabot cilvēka sirdi, paaugstināt morāles līmeni, harmonizēt jiņ un jan enerģijas un pat ļaut cilvēkam izveidot saikni ar debesīm, zemi un dievišķajām būtnēm.

Pagājušajā gadsimtā komunisma rēgs izmantoja cilvēka dēmonisko un ļauno dabu, rosinot to radīt milzīgu tā saukto "mākslas" daudzveidību. Cilvēki tika mudināti sacelties pret dievišķo un zaimot to, iebilst pret tradīcijām un graut morāli. Tā rezultātā liela sabiedrības daļa tika padarīta tik ļoti dēmoniska, ka būtu nopietni satriekusi ikvienu, kurš dzīvoja iepriekšējos laikmetos.

Salīdzinot ar tradicionālās mākslas skaistumu, mūsdienās radītie darbi ir ārkārtīgi neglīti. Cilvēces estētiskie standarti ir sagrauti. Avangards ir kļuvis par galveno mākslas virzienu, ar kuru tiek pelnīta milzīga nauda, bet tradicionālā, taisnā māksla tiek noniecināta.

Māksla ir kļuvusi par līdzekli, ar kura palīdzību cilvēki var apmierināt savas vēlmes un izpaust savu dēmonisko dabu. Robeža starp skaisto un neglīto, eleganci un vulgaritāti, labestību un ļaunumu ir izplūdusi vai vispār izdzēsta. Vispārcilvēcisko vērtību vietā ir stājusies groteska, haoss un tumsa. Sabiedrība ir piesātināta ar dēmoniskiem vēstījumiem, un cilvēki tiek vadīti pa pagrimuma un iznīcības ceļu.

Tikai paaugstinot morāli un atgriežoties pie ticības un tradīcijām, cilvēce piedzīvos jaunu mākslas renesansi. Tikai tad mēs visi ieraudzīsim skaistumu, cēlumu un krāšņumu, kāds mākslai var piemist un kādai tai ir jābūt.

Turpinājums sekos.

Atsauces

1. "Record of Music," in Classic of Rites, trans. James Legge, Chinese Text Project, piekļūts 2020. gada 8. maijā, https://ctext.org/liji/yue-ji?filter=435370&searchmode=showall#result.

2. Confucius 孔子, Lun Yu 論語 [Konfūcija apkopotās runas] (New York: Ballantine Books, 1999), 3.14. [ķīniski]

3. Sima Qian, "A Treatise on Music," in Records of the Grand Historian, trans. Burton Watson, vol. 24, 3rd ed. (New York: Columbia University Press, 1995).

4. Ouyang Xiu 歐陽脩 and Song Qi 宋祁, Xin Tang Shu 新唐書 [Jaunā Tanu dinastijas vēsture], vol. 237 (1060). [ķīniski]

5. Robert McKee, Story: Style, Structure, Substance, and the Principles of Screenwriting (New York: ReganBooks, 1997), 129–130.

6. Yingshou Xing et al., "Mozart, Mozart Rhythm and Retrograde Mozart Effects: Evidences from Behaviours and Neurobiology Bases," in Scientific Reports, vol. 6 (January 21, 2016), https://www.nature.com/articles/srep18744.

7. David Noebel, The Marxist Minstrels: A Handbook on Communist Subversion of Music (Tulsa, OK: American Christian College Press, 1974), 58–59.

8. David Cloud, "Rock Music and Suicide," Way of Life Literature, December 20, 2000, https://www.wayoflife.org/reports/rock_music_and_suicide.html.

9. Val Williams, "Leni Riefenstahl: Film-maker Who Became Notorious as Hitler’s Propagandist," The Independent, September 10, 2003, https://web.archive.org/web/20090830045819/http://www.independent.co.uk/news/obituaries/leni-riefenstahl-548728.html.

10. Mao Zedong, "Talks at the Yenan Forum on Literature and Art," ["Runa Jaņaņas literatūras un mākslas sanāksmē"] in Selected Works of Mao Tse-Tung (Beijing: Foreign Languages Press), Marxists Internet Archive, piekļūts 2020. gada 23. aprīlī, https://www.marxists.org/reference/archive/mao/selected-works/volume-3/mswv3_08.htm.

11. PragerU, "Why Is Modern Art So Bad?", YouTube, September 1, 2014, https://www.youtube.com/watch?v=lNI07egoefc.

12. Herbert Marcuse, The Aesthetic Dimension: Toward a Critique of Marxist Aesthetics (Boston: Beacon Press, 1978), ix.

13. Jackson Spielvogel, Western Civilization: Volume C: Since 1789 (United States: Cengage Learning, 2010), 698.

14. Pablo Picasso, "Why I Became a Communist" (1945), as quoted in "Picasso, the FBI, and Why He Became a Communist," Meyer Schapiro Collection at Columbia University’s Rare Book & Manuscript Library, February 24, 2010, piekļūts 2018. gada 11. jūlijā, https://blogs.cul.columbia.edu/schapiro/2010/02/24/picasso-and-communism.

15. Robert Hughes, The Shock of the New: The Hundred-Year History of Modern Art—Its Rise, Its Dazzling Achievement, Its Fall (London: Knopf, 1991), 24.

16. Richard Huelsenbeck and Raoul Hausmann, "What Is Dadaism and What Does It Want in Germany?", in Charles Harrison and Paul Wood, Art in Theory, 1900–2000: An Anthology of Changing Ideas, 2nd ed. (Malden, Mass, Oxford: Blackwell Pub, 2003).

17. Joseph Beuys, as quoted in "Joseph Beuys: The Revolution Is Us," Tate.org, February 23, 1993, https://www.tate.org.uk/whats-on/tate-liverpool/exhibition/joseph-beuys-revolution-us.

18. Waldemar Januszczak, as quoted in Ben Cade, "Zhu Yu: China’s Baby-Eating Shock Artist Goes Hyperreal," Culture Trip, October 5, 2016, https://theculturetrip.com/asia/china/articles/zhu-yu-china-s-baby-eating-shock-artist-goes-hyperreal.

19. John Wiiliam Godward, as quoted in Brad Smithfield, "‘The World Is Not Big Enough for Me and a Picasso’: The Life and Artwork of John William Godward," The Vintage News, January 10, 2017, https://www.thevintagenews.com/2017/01/10/world-not-big-enough-picasso-life-artwork-john-william-godward.

20. Walter Frisch, ed., Schoenberg and His World (Princeton, NJ: Princeton University Press, 1999), 94.

21. Norman Lebrecht, "Why We’re Still Afraid of Schoenberg," The Lebrecht Weekly, July 8, 2001, http://www.scena.org/columns/lebrecht/010708-NL-Schoenberg.html.

22. Golan Gur, "Arnold Schoenberg and the Ideology of Progress in Twentieth-Century Musical Thinking," Search: Journal for New Music and Culture, 5 (Summer 2009), http://www.searchnewmusic.org/gur.pdf.

23. Julia Mickenberg, American Girls in Red Russia: Chasing the Soviet Dream (United States: University of Chicago Press, 2017), 216–217. (["Politics and the Dancing Body," https://www.loc.gov/exhibits/politics-and-dance/fi...])

24. Michael Minnicino, "The New Dark Age: The Frankfurt School and ‘Political Correctness,’" in Fidelio Magazine 1, no.1 (Winter 1992), piekļūts 2020. gada 24. aprīlī, http://archive.schillerinstitute.org/fid_91-96/921_frankfurt.html.

25. Mao Zedong, "Talks at the Yenan Forum."

26. Mao Zedong, "On New Democracy," in Selected Works of Mao Tse-Tung (Beijing: Foreign Languages Press, 1942), Marxists Internet Archive, piekļūts 2020. gada 24. aprīlī, https://www.marxists.org/reference/archive/mao/selected-works/volume-2/mswv2_26.htm.

27. André Breton, Manifestoes of Surrealism, trans. Richard Seaver and Helen Lane (Ann Arbor, MI: University of Michigan Press, 1969), 26.

28. Allen Ginsberg, "America," Selected Poems 1947–1995 (New York: HarperCollins Publishers Inc., 2001).

29. Irving Babbitt, Rousseau and Romanticism (Oxford, UK: Routledge, 1991), 104.

Avots: https://www.epochtimes.com/gb/18/6/7/n10464261.htm