Kā komunisma rēgs valda mūsu pasaulē (12. nodaļa, 1. daļa)

Satura rādītājs

Ievads

1. Komunisma elementi pamatizglītībā un vidējā izglītībā

a) Skolēnu apstulbošana

b) Progresīvās izglītības postošais raksturs

c) Skolēnu morāles graušana

d) Psiholoģiskās manipulācijas

e) Iefiltrēšanās izglītībā

Atsauces

***

Izglītībai ir svarīga loma indivīda labklājības un pašrealizācijas veicināšanā, sociālās stabilitātes uzturēšanā un nācijas nākotnes nodrošināšanā. Neviena no diženākajām civilizācijām cilvēces vēsturē nav izturējusies pret izglītību nevērīgi.

Izglītības galvenais uzdevums ir uzturēt cilvēces morāles standartus un saglabāt tās dievišķo kultūru. Tas ir līdzeklis, ar kura palīdzību tiek nodotas zināšanas un prasmes, un ar kura starpniecību cilvēki socializējas. Sekojot tradīcijām, izglītotie cilvēki ciena debesis, tic dievišķajam un cenšas pieturēties labestības tikumam. Viņiem ir labas zināšanas par tradicionālo kultūru, turklāt parasti viņi apguvuši vienu vai vairākus arodus. Viņi ziedojas savam aicinājumam un apzinās, ka pret citiem jāizturas labvēlīgi. Šādi cilvēki ir sabiedrības balsti, valsts elite un civilizācijas sargātāji. Viņu rakstura īpašības un rīcība izpelnās dievišķo labvēlību un svētību.

Tādējādi tradicionālās izglītības sagraušana ir neaizstājams solis komunisma rēga iecerē saraut saikni starp cilvēci un dievišķo. Tamdēļ komunisms ir izvēlējies dažādas stratēģijas, lai uzbruktu izglītībai un grautu to gan Austrumos, gan Rietumos.

Austrumu valstīs, kur kultūras tradīcijas ir dziļi iesakņojušās, ar maldināšanu vien nepietiek, lai izskalotu tautai smadzenes. Komunistiskās partijas ir sistemātiski slepkavojušas izglītoto eliti, lai neļautu šiem kultūras nesējiem nodot nākamajām paaudzēm tautas tradicionālo mantojumu, vienlaikus bombardējot pārējos iedzīvotājus ar nemitīgu propagandu.

Rietumu tautu nacionālās vēstures ir daudz īsākas, un tradīciju saknes ir salīdzinoši jaunas, kas dod komunismam labvēlīgu augsni slepenai sabiedrības piesārņošanai, graujot un sabotējot izglītību.

Amerikas izglītības sistēmas pilnīgs sabrukums ir viena no postošākajām problēmām, kas pēdējās desmitgadēs ir piemeklējusi šo valsti. Tas liecina par to, ka komunisma misija iefiltrēties un korumpēt Rietumu sabiedrību tikusi sekmīgi īstenota.

Šajā nodaļā galvenā uzmanība ir pievērsta Amerikas Savienotajām Valstīm, kas kalpo par piemēru tam, kā komunisms ir sabotējis izglītību brīvajās sabiedrībās. Pateicoties šim piemēram, lasītāji varēs saprast, kā līdzīgā veidā tiek grauta izglītība arī citās valstīs.

Komunisma iefiltrēšanās amerikāņu izglītībā izpaužās vismaz piecās jomās:

Komunistiskās ideoloģijas popularizēšana jauniešu vidū

Komunistiskā ideoloģija pakāpeniski pārņēma Rietumu akadēmiskās aprindas, iekļaujoties svarīgākajās tradicionālajās studiju jomās, kā arī radot jaunas zinātņu nozares, kas pakļāvās tās ideoloģiskajai ietekmei. Literatūra, vēsture, filozofija, antropoloģija, tiesību zinātnes, mediji un citi novirzieni ir pārpludināti ar dažādiem marksisma teorijas atvasinājumiem. "Politkorektums" tagad ir pamatnostādne brīvas domāšanas cenzūrai studentu pilsētiņās.

Jaunajai paaudzei tiek mazināta saskarsme ar tradicionālo kultūru

Ortodoksālā domāšana, reālā vēsture un klasiskā literatūra ir tikušas nomelnotas un marginalizētas dažādos veidos. Parasti tas tiek pamatots ar argumentiem, ka mūsdienu skolēniem klasika vairs nav aktuāla vai ka skolu mācību programmās jāatvēl vairāk vietas uzskatu "daudzveidībai".

Akadēmisko standartu pazemināšana jau sākumskolā

Tā kā mācību process pakāpeniski tiek novienkāršots līdz bezjēdzībai, jaunāko paaudžu skolēni ir mazāk zinoši un ar vājākām zināšanām matemātikā. Viņu zināšanas kļūst arvien ierobežotākas un spēja kritiski domāt – arvien vājāka. Šiem skolēniem ir grūti loģiski un objektīvi risināt galvenos dzīves un sabiedrības jautājumus, un vēl grūtāk viņiem ir saskatīt patiesību caur komunisma ideoloģijas maldiem.

Aplamu priekšstatu iepotēšana jaunāko klašu skolēniem

Kad šie skolēni kļūst vecāki, viņos ieaudzinātie priekšstati kļūst tik spēcīgi, ka tos ir gandrīz neiespējami atpazīt un mainīt.

Skolēnu egoisma, godkāres un patmīlības apmierināšana

Tas nozīmē arī to, ka viņi tiek gatavoti pretoties autoritātēm un tradīcijām, ka tiek uzpūsts viņu ego un sajūta, ka viņiem ir tiesības uz visu, ka tiek pazemināta spēja izprast un pieņemt atšķirīgus viedokļus, un ka viņu psiholoģiskā izaugsme tiek atstāta novārtā.

Visās šajās jomās komunisms ir panācis lielu progresu.

1. Komunistiskie elementi pamatizglītībā un vidējā izglītībā

Lai gan komunisma ietekme visvairāk jūtama augstskolu posmā, tas ir būtiski ietekmējis arī pamatskolas un vidusskolas izglītību. Tā ietekme ir vājinājusi bērnu intelektuālo attīstību un nobriešanu, padarot viņus uzņēmīgākus pret kreiso ideju ietekmi augstskolās. Rezultātā vairākas skolēnu paaudzes ir ieguvušas mazāk zināšanu un tām ir vājāka spēja racionāli spriest un kritiski domāt. Džona Djūija vadītā progresīvās izglītības kustība aizsāka šo tendenci pirms vairāk nekā gadsimta. Arī turpmākās izglītības reformas kopumā ir gājušas tajā pašā virzienā.

Papildus ateisma, evolūcijas teorijas un komunistiskās ideoloģijas ieaudzināšanai skolēnos, pamatizglītībā un vidējā izglītībā ASV tiek izmantotas psiholoģiskas manipulācijas, kas grauj tradicionālos uzskatus un morāli. Bērnos tiek ieaudzināts morālais relatīvisms un modernās koncepcijas, kas atspoguļo destruktīvu attieksmi pret dzīvi. Un tas notiek visās izglītības iestādēs. Pielietoto rafinēto paņēmienu dēļ skolēniem un sabiedrībai ir gandrīz neiespējami izvairīties no šīs tendences.

Piektajā nodaļā pieminētais bijušais VDK aģents un pārbēdzējs Jurijs Bezmenovs 1985. gadā sacīja, ka komunistiskās ideoloģijas iefiltrēšanās Amerikā tuvojas noslēgumam: "Pat ja jūs sākat tieši tagad, šajā pašā brīdī, jūs sākat izglītot jaunu amerikāņu paaudzi, tas joprojām prasīs jums piecpadsmit līdz divdesmit gadus, lai mainītu ideoloģisko realitātes uztveri uz normalitāti un patriotismu." [1]

Kopš šīs Bezmenova intervijas ir pagājusi trešdaļa gadsimta. Šajā laikā, kad bijām liecinieki Padomju Savienības un citu sociālistisko režīmu sabrukumam Austrumeiropā, komunisma infiltrācija un diversijas Rietumvalstīs neapstājās. Komunistiskie elementi Rietumos par savu galveno mērķi nosprauda izglītību. Viņi ir pilnībā pārņēmuši visas ar izglītību saistītās iestādes, popularizējot savas izkropļotās teorijas par izglītību, pedagoģiju un audzināšanu.

a) Skolēnu apstulbošana

Amerikas Savienotās Valstis ir konstitucionāla republika. Prezidentus, likumdevējus, pilsētu mērus un skolu apgabalu komitejas locekļus, balsojot ievēl sabiedrība. Tas, vai šādu politisko sistēmu var īstenot tā, lai tā būtu patiesi izdevīga visiem, ir atkarīgs ne tikai no cilvēku morāles līmeņa, bet arī no viņu zināšanu līmeņa un spriestspējas. Ja vēlētāji vāji orientējas vēsturē, politiskajās un ekonomiskajās sistēmās, un sociālajos jautājumos, viņiem būs grūti ievēlēt amatpersonas, kuru politiskās programmas ir balstītas uz valsts un sabiedrības fundametālām interesēm ilgtermiņā. Tādējādi tiek apdraudēta valsts nākotne.

1983. gadā, veicot ASV Izglītības ministrijas pasūtījumu, ekspertu grupa pēc 18 mēnešu ilgas izpētes sagatavoja ziņojumu "Nācija briesmās". Ziņojumā teikts:

"Lai mūsu valsts spētu funkcionēt, pilsoņiem ir jāspēj panākt kopīgu izpratni sarežģītos jautājumos, bieži vien īsā laikā un pamatojoties uz pretrunīgiem vai nepilnīgiem faktiem. Izglītība palīdz veidot šo kopīgo izpratni, un to jau sen ir norādījis Tomass Džefersons savā slavenajā izteikumā: "Es nezinu nevienu citu drošāku sabiedrības augstāko pilnvaru glabātāju kā vien pašu tautu; un, ja mēs uzskatām, ka viņi nav pietiekami izglītoti, lai īstenotu kontroli ar veselīgu apdomību, tad risinājums ir nevis atņemt viņiem to, bet gan informēt viņus par nepieciešamību būt apdomīgiem"."

Cilvēki ar nepietiekamām zināšanām un vājām kritiskās domāšanas spējām nespēj atpazīt melus un krāpšanu. Tādējādi komunisms pievēršas izglītībai, lai nodrošinātu, ka nākamā skolēnu paaudze būs dumja, nezinoša, un, tātad, neaizsargāta pret manipulācijām.

Ziņojumā iekļauti šādi secinājumi:

"Mūsu sabiedrības izglītības pamatus šobrīd apdraud arvien pieaugošais viduvējību vilnis, kas apdraud mūsu, kā nācijas un tautas, nākotni. … Ja mums naidīga sveša vara būtu mēģinājusi uzspiest Amerikai tādus viduvējus izglītības rādītājus, kādi redzami šobrīd, mēs to varētu uzskatīt par karadarbības aktu. Taču pašreizējā situācijā mēs paši esam ļāvuši tam notikt ar sevi. Mēs pat esam izniekojuši tos skolēnu sasniegumus, kas tika panākti pēc [PSRS] mestā izaicinājuma ar Zemes mākslīgā pavadoņa palaišanu. Turklāt mēs esam iznīcinājuši būtiskas atbalsta sistēmas, kas palīdzēja šos sasniegumus padarīt iespējamus. Faktiski mēs esam veikuši nepārdomātu, vienpusēju izglītības atbruņošanas aktu." [2]

Ziņojumā tika citēts arī analītiķa Pola Kopermena teiktais: "Pirmo reizi mūsu valsts vēsturē vienas paaudzes izglītības līmenis nepārsniegs, nebūs līdzvērtīgs un pat nepietuvosies vecāko paaudžu izglītības līmenim."

Ziņojumā tiek minēti daži šokējoši atklājumi: papildus tam, ka ASV skolēnu zināšanu rādītāji bieži vien ir viszemākie salīdzinājumā ar citu valstu skolēnu rādītājiem, 23 miljoni pieaugušo amerikāņu ir funkcionāli [tātad praktiski] analfabēti, t. i., viņiem ir tikai visvienkāršākās lasīšanas, rakstīšanas un rēķinpratības prasmes. Funkcionālā analfabētisma līmenis 17 gadus vecu jauniešu vidū bija 13 %, bet dažās mazāk nodrošinātās iedzīvotāju grupās tas sasniedza pat 40 %.

No 1963. līdz 1980. gadam strauji samazinājās augstskolu iestājpārbaudījumu rezultāti – vidējais angļu valodas prasmju pārbaudes punktu skaits samazinājās par vairāk nekā 50 punktiem, bet vidējais punktu skaits matemātikā – par gandrīz 40 punktiem. "Daudziem 17 gadus veciem jauniešiem nepiemīt pietiekami augstas intelektuālās spējas, kādas vajadzētu no viņiem sagaidīt. Gandrīz 40 % no viņiem nespēj izdarīt secinājumus no rakstītā materiāla; tikai piektā daļa var uzrakstīt pārliecinošu eseju, un tikai viena trešdaļa var atrisināt matemātikas uzdevumu, kas prasa daudzpakāpju risinājumu. [3]

2008.gada grāmatā "Visstulbākā paaudze: kā digitālais laikmets apstulbo amerikāņu jauniešus un apdraud mūsu nākotni" Emorija universitātes profesors Marks Bauerleins apkopoja datus par amerikāņu studentu nepilnīgajām zināšanām vēstures, sociālo zinību, matemātikas, dabaszinātņu, tehnoloģiju, tēlotājmākslas un citās jomās. Viņš minēja piemēru ar vēstures eksāmenu 2001. gada Nacionālās izglītības sasniegumu novērtēšanas programmas ietvaros, kurā 57 % skolēnu ieguva "neapmierinošu" vērtējumu un tikai 1 % audzēkņu nokārtoja eksāmenu ar novērtējumu "izcili". Pārsteidzoši, ka uz jautājumu ar vairākiem atbilžu variantiem, kurā skolēniem bija jāizvēlas, kura valsts bija ASV sabiedrotā Otrā pasaules kara laikā, 52 % skolēnu izvēlējās nevis Padomju Savienību, bet gan Vāciju, Japānu vai Itāliju. Rezultāti citās jomās bija tikpat neapmierinoši. [4]

Izglītības kvalitātes kritums ASV ir acīmredzams. Kopš 1990.gadiem jēdziens "apstulbošana" ir parādījies daudzās grāmatās par izglītību, un tas ir kļuvis par jēdzienu, no kura amerikāņu pedagogi vairs nespēj izvairīties. Vecākais pasniedzējs un izglītības pētnieks no Ņujorkas Džons Teilors Gato rakstīja: "Paņemiet 1850. gadā izdotu piektās klases matemātikas vai valodas mācības grāmatu, un jūs redzēsiet, ka tolaik teksti bija sagatavoti tā, ka šodien tos varētu uzskatīt par koledžas līmeņa mācību līdzekļiem." [5]

Lai izvairītos no tā, ka Amerikas izglītības sistēma izskatās pavisam slikti, Koledžu padome 1994. gadā mainīja standartizēto iestājeksāmenu rezultātu vērtēšanas sistēmu. Kad 1941. gadā pieņēma mūsdienu standartizēto iestājeksāmenu formu, valodas eksāmena vidējais vērtējums bija 500 punkti (no iespējamiem 800 punktiem). Līdz 1990. gadiem vidējais punktu skaits bija samazinājies līdz 424 punktiem; Koledžu padome 424 punktus noteica kā 500 punktus. [6]

Izglītības kvalitātes pasliktināšanās atspoguļojas ne tikai skolēnu lasītprasmju un rakstītprasmju kritumā. Pamatzināšanu trūkuma dēļ strauji kritušās ir arī amerikāņu skolnieku kritiskās domāšanas spējas. Amerikāņu zinātnieks Tomass Sovels ir novērojis, ka: "Runa nav tikai par to, ka Džonijs neprot lasīt vai pat par to, ka Džonijs neprot domāt. Džonijs nezina, kas ir domāšana, jo daudzās valsts skolās domāšanu ļoti bieži jauc ar jūtām." [7]

Zināšanu līmeņa pazemināšanās iemesls nav tas, ka skolēni mūsdienās vairs nav tik gudri kā agrāk, bet gan tas, ka komunisms klusi īsteno karu pret nākamo paaudzi, par ieroci izmantojot izglītības sistēmu. Bijusī ASV Izglītības ministrijas vecākā padomniece izglītības politikas jautājumos Šarlote Tomsone Aiserbaita 1999. gadā rakstīja: "Iemesls, kāpēc amerikāņi neapzinās šo karu, ir tāds, ka tas notiek slepeni – mūsu valsts skolās, vēršoties pret mūsu bērniem, kuri ir sagūstīti klasēs. Šajā karā tiek izmantoti izsmalcināti un efektīvi instrumenti." [8]

b) Progresīvās izglītības postošais raksturs

Pret tradīcijām vērstā nostāja Amerikas pamatskolās un vidusskolās sākās līdz ar progresīvo izglītības kustību 20. gadsimta sākumā. Nākamās progresīvo pedagogu paaudzes izstrādāja virkni viltus teoriju un koncepciju, kas palīdzēja mainīt mācību programmas, padarīt mācību materiālu saturu nabadzīgāku un pazemināt akadēmiskos standartus, tādējādi nodarot milzīgu kaitējumu klasiskajai izglītībai.

No Ruso līdz Djūijam

Amerikāņu progresīvās izglītības tēvu Džonu Djūiju lielā mērā ietekmēja 18. gs. Šveicē dzimušā filozofa Žana Žaka Ruso idejas.

Ruso uzskatīja, ka cilvēki pēc dabas ir labi, un ka, morālo pagrimumu izraisa tikai un vienīgi sociālās problēmas. Viņš apgalvoja, ka visi cilvēki ir brīvi un vienlīdzīgi jau no dzimšanas, un nodrošinot viņiem labvēlīgu dabisko vidi, ikviens varētu baudīt savas iedzimtās tiesības. Nevienlīdzība, privilēģijas, ekspluatācija un cilvēka iedzimtās labestības zaudēšana – tas viss ir sabiedrības radīts produkts. Bērnu izglītošanā Ruso atbalstīja "negatīvās izglītošanas" modeli, kas ļautu bērniem patstāvīgi veikt savus atklājumus. Šajā izglītībā nebija ietvertas reliģijas, morāles vai kultūras mācības.

Būtībā cilvēks ir apveltīts gan ar labestību, gan ļaunumu. Neveicinot labestību, cilvēka dabas ļaunie aspekti dominēs tiktāl, ka cilvēki neuzskatīs nevienu metodi par pārāk zemisku un nevienu grēku par pārāk ļaunu. Ar savu eleganto retoriku Ruso maldināja daudzus savus sekotājus. Viņa pedagoģisko teoriju kaitīgo ietekmi uz Rietumu izglītību ir grūti pārvērtēt.

Apmēram gadsimtu vēlāk Djūijs uzņēmās turpināt Ruso iesākto postošo darbu. Djūiju bija ietekmējusi arī Darvina evolūcijas teorija, un pēc viņa domām bērni ir jāatradina no tradicionālās vecāku aizbildnības, reliģijas un kultūras, un jādod brīvība pielāgoties apkārtējai videi. Djūijs bija pragmatiķis un morālā relatīvisma piekritējs. Viņš uzskatīja, ka tāda augstākā un nemainīgā morāle nepastāv, un ka cilvēki var brīvi rīkoties un uzvesties pēc saviem ieskatiem. Morālā relatīvisma koncepcijas popularizēšana ir viens no svarīgākajiem soļiem ceļā uz cilvēces attālināšanu no dievišķo morāles normu ievērošanas.

Djūijs bija viens no tiem 34 cilvēkiem, kas parakstīja sākotnējo, 1933. gadā sagatavoto "Humānistu manifestu". Atšķirībā no renesanses laika humānisma, 20. gs. humānisms sakņojas ateismā. Pamatojoties uz tādām mūsdienu koncepcijām kā materiālisms un evolūcijas teorija, Visums tajā tiek uzskatīts par pašizveidojušos, nevis radītu, un pastāv uzskats, ka cilvēks ir nepārtraukta bioķīmiska procesa rezultāts.

Saskaņā ar šādiem uzskatiem izglītības mērķis ir formēt un orientēt skolēnus atbilstoši pedagoga vēlmēm, kas būtībā ne ar ko neatšķiras no Kārļa Marksa utopiskās koncepcijas par "jaunu cilvēku". Pats Djūijs bija demokrātiskais sociālists.

Amerikāņu filozofs Sidnijs Huks teica: "Djūijs bija apgādājis marksismu ar epistemoloģiju un sociālo filozofiju, ko Markss puslīdz bija saskatījis pats un daļēji ieskicējis savos agrīnajos darbos, bet nekad nebija pietiekami skaidri formulējis." [9]

1921. gadā, kad Krievijā plosījās pilsoņu karš, padomju vara nežēloja laiku tam, lai izdotu 62 lappuses biezu brošūru ar izvilkumiem no Djūija grāmatas "Demokrātija un izglītība". 1929. gadā Otrās Maskavas valsts universitātes rektors Alberts Pinkevičs pozitīvi raksturoja Djūiju, sakot, ka viņa idejas ir ļoti tuvas "Marksa un krievu komunistu idejām." [10] Biogrāfs Alans Raiens rakstīja, ka Djūijs "sagādāja intelektuālos ieročus pienācīgai sociāldemokrātiska, netotalitāra marksisma izveidei." [11]

Progresīvie pedagogi nenoliedz, ka viņu mērķis ir mainīt skolēnu attieksmi pret dzīvi. Lai sasniegtu šo mērķi, viņi ir pārveidojuši visus mācību procesa aspektus, tostarp mācību stundas struktūru, mācību materiālus un metodes, kā arī attiecības starp skolotājiem un skolēniem. Personīgā pieredze tiek uzskatīta par labāku nekā zināšanas, kas iegūtas no grāmatām vai no skolotājiem. Mācību stundas ir atkāpušās otrajā plānā, par prioritāti tiek uzskatīt dažādi projekti un aktivitātes.

Amerikāņu konservatīvā politisko ziņu vietne Human Events iekļāva Djūija "Demokrātiju un izglītību" 19. un 20. gadsimta desmit kaitīgāko grāmatu saraksta piektajā vietā. Tajā tika uzsvērts, ka Djūijs "noniecināja skolu, kas koncentrējas uz tradicionālo personības attīstību un bērnu nodrošināšanu ar nopietnām zināšanām, un tā vietā veicināja domāšanas "prasmju" mācīšanu". [12]

Progesīvisma tendences izglītībā jau pašā sākumā izpelnījās tālredzīgu cilvēku kritiku. Mortimera Smita 1949. gadā izdotajā grāmatā "Un neprātīgi mācīt: nespeciālista skatījums uz valsts skolu izglītību" sniegti kodolīgi un visaptveroši atspēkojumi galvenajiem progresīvās izglītības principiem. [13] Taču progresīvie pedagogi noraidīja šos kritiķus, nodēvējot tos par "reakcionāriem" un izmantoja dažādus līdzekļus, lai viņus apspiestu vai ignorētu.

Djūijs 25 gadus bija Kolumbijas Universitātes profesors. Laikā, kad viņš mācīja izglītības filozofiju Skolotāju koledžā, vismaz piektā daļa no visiem pamatskolu un vidusskolu skolotājiem ieguva izglītību vai augstākos zinātniskos grādus Kolumbijas Universitātē. [14] Atšķirībā no tādām figūrām kā Markss, Engelss, Ļeņins, Staļins vai Mao, Djūijam, šķiet, nebija vēlmes kļūt par revolucionāru guru vai iekarot pasauli, taču viņa izveidotā izglītības sistēma kļuva par vienu no spēcīgākajiem komunisma ieročiem.

Izdabāšana skolēniem

Saskaņā ar Ruso izglītības teoriju cilvēks piedzimst labs un brīvs, bet sabiedrība viņu padara ļaunu. Tāpēc vislabākā izglītības metode ir dot bērnam brīvu vaļu un piekāpties viņa iegribām. Ruso ideju ietekmē progresīvie pedagogi kopš Djūija laikiem bieži vien ir atkārtojuši šo domu: kamēr bērni aug, viņiem ir jāļauj pašiem izdarīt secinājumus un pieņemt lēmumus.

Uz šo viedokli reiz ļoti eleganti atbildēja angļu dzejnieks Semjuels Kolridžs: "Britu radikālis Telvols uzskatīja, ka ir ļoti netaisni ietekmēt bērna prātu, ieaudzinot viņam jebkādus uzskatus, pirms viņš ir sasniedzis briedumu un spēj pats izdarīt izvēli. Es parādīju viņam savu dārzu un teicu, ka tas ir mans botāniskais dārzs. "Kā tā?" viņš brīnījās, "tas ir aizaudzis ar nezālēm." "Ak," es atbildēju, "tas tāpēc, ka tas vēl nav sasniedzis savu brieduma un izvēles izdarīšanas vecumu. Redziet, nezāles ir pamanījušās pašas izaugt, un man šķita negodīgi gatavot augsni par labu rozēm un zemenēm." [15]

Asprātīgais dzejnieks izmantoja šo analoģiju, lai paskaidrotu savam draugam principu: ētika un gudrība ir rūpīgi izkopjamas. Atstājot dārzu bez uzraudzības, tas aizaugs ar nezālēm. Nedodot bērniem iespēju izglītoties, cilvēka dabas negatīvie aspekti, viņiem augot, sāks dominēt.

Cilvēka dabā vienlaikus ir gan labais, gan ļaunais. Lai gan bērni salīdzinājumā ar pieaugušajiem ir salīdzinoši nevainīgāki un tīrāki, taču arī viņi ir pakļauti slinkumam, skaudībai, kareivīgumam, egoismam un citām negatīvām iezīmēm. Sabiedrība ir kā liels krāsu kubls. Ja bērni netiks pareizi audzināti, tad, sasniedzot savu "brieduma un izvēles izdarīšanas vecumu", viņi jau sen būs piesārņoti ar sliktiem priekšstatiem un ieradumiem. Tajā brīdī mēģināt viņus izglītot būs jau par vēlu.

Šī izdabāšana skolēniem savu kulmināciju sasniedza 1960. gadā izdotajā pedagoģiskajā literārajā darbā "Samerhila: Radikāla pieeja bērnu audzināšanai". Grāmatas autors A. S. Nīls 1921. gadā nodibināja angļu internātskolu – Samerhilu, tās audzēkņu vecums tolaik bija no pieciem līdz sešpadsmit gadiem. Skola deva bērniem pilnīgu autonomiju. Bērniem bija atļauts izlemt, uz kuru stundu viņi vēlas iet, un vai vispār vēlas iet. Nīla uzskatus par izglītību lielā mērā ietekmēja Frankfurtes skolas filozofs un enerģisks seksuālās brīvības aizstāvis Vilhelms Reihs, un abi bieži sarakstījās.

Papildus zemajām prasībām akadēmiskajās zināšanās, skola bija ļoti liberāla ētikas, disciplīnas un vīriešu un sieviešu attiecību jautājumos; tā atbalstīja visas pret tradīcijām vērstās vērtības. Kā stāsta bijušais skolnieks, kurš šajā skolā mācījās pagājušā gadsimta 60. gados, zēniem un meitenēm bija atļauts imitēt kāzas un gulēt vienam ar otru. Nīls ļāva darbiniekiem un skolniekiem peldēties kopā kailiem āra peldbaseinā, un dažiem darbiniekiem bija atļauts uzturēt attiecības ar skolniekiem. Viņa 35 gadus vecais padēls, kurš vadīja keramikas nodarbības, bieži veda vecāko klašu meitenes uz savu istabu. [16]

Savā grāmatā Nīls saka: "Katrs Samerhilas vecāko klašu skolnieks no manām runām un grāmatām zina, ka es atbalstu pilnvērtīgu seksuālo dzīvi visiem, kas to vēlas, neatkarīgi no viņu vecuma." Viņš pat deva mājienu, ka, ja tas nebūtu aizliegts ar likumu, viņš būtu lāvis zēniem un meitenēm dzīvot vienās kopmītnēs. [17] Kad grāmata "Samerhila" tika publicēta, tā ātri kļuva par bestselleru. Tikai pagājušā gadsimta 60. gados vien tika pārdots vairāk nekā trīs miljoni šīs grāmatas eksemplāru, un tā kļuva par obligāto literatūru skolotāju koledžās.

Sens ķīniešu teiciens vēsta: "Stingrs skolotājs sagatavo izcilus skolniekus." Rietumos veiktajos pētījumos ir konstatēts, ka stingriem skolotājiem izdodas sasniegt labākus rezultātus klasē. Viņiem ir arī pozitīvāka ietekme uz viņu audzēkņu uzvedību. [18] Diemžēl Amerikas Savienotajās Valstīs un citās Rietumvalstīs progresīvisma un pedagoģijas autonomijas ietekmē ir pieņemti likumi, kas ierobežo vecāku un skolotāju iespējas ietekmēt skolēnus. Tas ir novedis pie tā, ka skolotāji baidās disciplinēt skolēnus. Skolēnu sliktie ieradumi netiek novērsti savlaicīgi vai vispār netiek laboti, kādēļ viņu morāle un sekmes strauji pazeminās.

Uz skolēnu orientēta izglītība

Izglītības vissvarīgākā funkcija ir saglabāt un nodot tālāk cilvēku civilizācijas tradicionālo kultūru. Iespējams, nekur citur tas nav bijis tik raksturīgi kā senajā Ķīnā, kur pedagogi un zinātnieki tika turēti visaugstākajā cieņā. "Skolotājam ir jānodod Dao, jāiemāca klasika un jāizskaidro neskaidrais," skan ķīniešu sakāmvārds. Djūija progresīvā pedagoģiskā pieeja atceļ skolotāju autoritāti un mazina viņu nozīmi. Viņa nostāja ir anti-intelektuāla, un ir pretrunā ar veselo saprātu – būtībā tā ir vērsta pret pašu izglītību.

Progresīvās izglītības aizstāvji apgalvo, ka skolēniem ir jābūt visa centrā un viņiem jāļauj pašiem visu pētīt un rast atbildes uz saviem jautājumiem. Progresīvās izglītības patiesais mērķis ir saraut skolēnu saikni ar tradicionālo kultūru. Tradicionālajās mācību programmās ir ietvertas zināšanas, kas uzkrātas tūkstošiem gadu ilgās cilvēces civilizācijas gaitā. Skolotāju autoritātes noliegšana izglītības procesā ir viņu lomas noliegšana civilizācijas zināšanu nodošanā nākamajām paaudzēm. Tas ir komunisma slēptais motīvs.

Deizijas Kristodulu 2014. gadā izdotajā grāmatā "Septiņi mīti par izglītību" analizēti un atspēkoti mūsdienu izglītībā izplatītie maldīgie priekšstati, tostarp apgalvojumi, ka "fakti neļauj izprast", "skolotāja vadīta apmācībai ir pasīva", "projekti un aktivitātes ir labākais veids, kā mācīties" un "zināšanu nodošana ir indoktrinācija." [19] Lielākā daļa šo mītu izriet no progresīvās izglītības, un ir tikuši nodoti tālāk vairākās paaudzēs, kļūstot par izglītības kultūras sērgu. Piemēram, ņemsim pirmo nepareizo priekšstatu, ka faktu mācīšanās kavē patiesu izpratni. Mūsdienu amerikāņu izglītība ir degradējusi tradicionālās iegaumēšanas, lasīšanas balsī un praktiskās vingrināšanās metodes, raksturojot tās kā "mehānisku iegaumēšanu", "iezubrīšanu" un "iedīdīšanu". Ruso savā 1792. gada romānā "Emīls jeb Par izglītību" kritizēja iegaumēšanu un mutvārdu runas nodarbības, un Djūija progresīvās pedagoģijas piekritēji turpināja attīstīt līdzīgas teorijas.

1956. gadā amerikāņu psihologs izglītības jomā Bendžamins Blūms un viņa līdzstrādnieki publicēja izglītības mērķu kategorizācijas sistēmu, kas plašāk pazīstama kā Blūma taksonomija. Blūma taksonomiju veido seši hierarhiski līmeņi, no zemākā uz augstāko. 2001. gadā šie līmeņi tika koriģēti un tagad tie ir šādi: "atcerēties, izprast, izmantot, analizēt, sintezēt un radīt". Pēdējie trīs tiek uzskatīti par augstāko izziņas darbības līmeni, jo ietver sevī visaptverošu analīzi. Nespriedīsim pašreiz par Blūma klasifikācijas stiprajām un vājajām pusēm, – var redzēt, ka kopš šīs sistēmas ieviešanas progresīvie pedagogi mērķi attīstīt "augstāko izziņas darbības līmeni" ir izmantojuši kā ieganstu, lai likvidētu tradicionālās mācību metodes.

Pats par sevi saprotams, ka intelektuālai izaugsmei nepieciešama liela apjoma pamatzināšanu apguve. Bez zināšanu krājumiem tā sauktā augstākā izziņas darbība, kritiskā domāšana un radošā domāšana var kalpot tikai sevis un citu maldināšanai. Blūma klasifikācijas sistēma sniedz šķietami zinātnisku attaisnojumu progresīvo pedagogu nesaprotamajai pieejai.

Viens no uz skolēniem orientētas izglītošanas teorijas principiem ir tas, ka skolēniem ir jāizvēlas, ko viņi mācās, atbilstoši savām interesēm. Teorija arī nosaka, ka skolotājiem vajadzētu izglītot skolēnus tikai tajās jomās, kas skolēnus interesē.

Katrs skolotājs vēlas padarīt mācību procesu patīkamu, taču bērniem ir ierobežotas zināšanas un pieredze, tāpēc viņi nespēj atšķirt, ko ir svarīgi apgūt un ko ne. Lai gan pastāv dažādas mācīšanas metodes, skolotājiem ir jāuzņemas atbildība par skolēnu vadīšanu, lai viņi spētu paplašināt savu interešu loku tālāk par to, kas piesaista viņu tūlītēju uzmanību. Vienkārša skolēnu virspusējo interešu apmierināšana, kā to paredz "uz skolēnu orientēta" izglītība, veicina nemitīgu infantilizāciju.

Pētījumos ir konstatēts, ka Amerikas sabiedrībā pieaugušie ilgāk nekā citās valstīs paliek pusaudžu vecumā. 2002. gadā Nacionālā zinātņu, inženierzinātņu un medicīnas akadēmija definēja pusaudža vecumu kā periodu no 12 līdz 30 gadiem. MacArthur Foundation atbalstītais pētījums ir vēl dziļāks, un tajā konstatēts, ka, pamatojoties uz tradicionālajiem pilngadības kritērijiem, mūsdienās cilvēks var tikt uzskatīts par pieaugušo tikai pēc 35 gadu vecuma. [20] Izglītības sistēma un plašsaziņas līdzekļi ir tiešā veidā atbildīgi par šo ieilgušo pusaudža vecuma posmu, kurā iestiguši daudzi pieaugušie.

Viens no attaisnojumiem, ko progresīvie pedagogi izmanto, lai pazeminātu prasības attiecībā uz mācībām, ir tas, ka, palielinoties skolēnu skaitam vidusskolās un augstskolās, kurās mācās jaunieši no dažādiem sabiedrības slāņiem, nav iespējams panākt tik augstu vidējo zināšanu līmeni, kāds tas bija agrāk. Šāda izpratne nav pareiza. Demokrātiskā sabiedrībā valsts skolu mērķis ir nodrošināt iespēju iegūt izglītību tiem, kam citādi tam nebūtu līdzekļu, nevis pazemināt akadēmiskos standartus, no kā cieš visi. Progresīvisms iestājas par to, ka "nelietderīgi" klasiskie priekšmeti, piemēram, grieķu un latīņu valoda, ir jāaizstāj ar mūsdienīgākiem priekšmetiem, taču galu galā lielākā daļa skolu tā arī neievieš augstāka līmeņa mācību programmas mūsdienu dzīvē noderīgajos priekšmetos, kā piemēram, matemātikā, ekonomikā un mūsdienu vēsturē. Progresīvo pedagogu atbalstītās mācību satura un mācību metožu reformas maldina gan vēl nezinošos skolniekus, gan vecākus, kuri uzticas skolai, skolotājiem un tā sauktajiem ekspertiem.

Dažas progresīvās izglītības piedāvātās mācību metodes ir lietderīgas, ja tās piemēro atsevišķos mācību priekšmetos un jomās. Tomēr, aplūkojot progresīvās izglītības kustību, tās specifisko priekšvēsturi un sekas, kļūst skaidrs, ka progresīvā izglītība ir opozīcijā tradicionālajai izglītībai, tādējādi izkropļojot izglītības procesu un galu galā sagraujot to.

c) Skolēnu morāles graušana

1999. gada 20. aprīlī divi Kolumbainas vidusskolas skolēni Kolorādo štatā rūpīgi izplānotā slaktiņā nogalināja 12 skolēnus un vienu skolotāju, un vēl vismaz 20 ievainoja. Traģēdija satricināja visu valsti. Cilvēki prātoja, kāpēc šie abi skolnieki veica tik aukstasinīgu uzbrukumu, nošaujot savus klasesbiedrus un skolotāju, kurus pazina gadiem ilgi.

Salīdzinot sociālās parādības dažādos vēstures periodos, pedagogi pamanīja, ka līdz pat 20. gadsimta 60. gadiem ASV skolēnu vidū biežāk sastopamās uzvedības problēmas bija tādas nenozīmīgas lietas kā kavējumi, sarunāšanās stundās bez atļaujas vai košļājamās gumijas košļāšana. Savukārt pēc 20. gadsimta 80. gadiem parādījās nopietnākas problēmas, piemēram, pārmērīga alkohola lietošana, narkomānija, pirmslaulību sekss, grūtniecība, pašnāvības, bandu aktivitātes un pat masu apšaudes, kas kopš Kolumbainas laika kļūst aizvien biežākas. Šīs lejupslīdes tendences satrauc miljoniem cilvēku ASV un citās valstīs, taču tikai retais saprot šo parādību patiesos cēloņus, un neviens nespēj piedāvāt piemērotus ārstēšanas veidus šīs slimības ārstēšanai.

Amerikāņu jaunatnes morāles deformācija un lejupslīde nav nejaušība.

Ateisms un evolūcija

Antikomunistiskā aktīvisma pionieris Freds Švarcs ievēroja, ka: "Trīs komunisma pamatprincipi ir ateisms, evolūcija un ekonomiskais determinisms." [21] Amerikas valsts skolas ir pieņēmušas visus šos trīs galvenos komunistiskās ideoloģijas elementus.

Dievi radīja cilvēci un noteica morāles normas, kurām vajadzētu regulēt cilvēka dzīvi. Ticība dievišķajam veido sabiedrības morāles pamatu un ir cilvēku pasaules eksistences pamatā. Lai iznīcinātu morāli, komunisms skolās izplatīja ateismu un evolūcijas teoriju. Tas bija sagaidāms tādās komunistiskās valstīs kā Ķīna un bijusī Padomju Savienība, bet Amerikas Savienotajās Valstīs tas tika īstenots slēptā formā.

Aizbildinoties ar baznīcas nodalīšanu no valsts, kreisi noskaņotie iebilda pret kreacionisma mācīšanu Amerikas valsts skolās, no savas puses, savukārt, popularizējot evolūcijas teoriju. Šāda izglītība neizbēgami noved pie reliģisko ticīgo skaita samazināšanās, jo bērniem tiek indoktrinēta doma, ka evolūcijas teorija ir zinātniska patiesība, kuru nedrīkst apšaubīt.

Kopš 20. gadsimta 60. gadiem tiesas visā ASV ir aizliegušas Bībeles studijas valsts skolās, atkal aizbildinoties ar baznīcas nošķiršanu no valsts. Apelācijas tiesa 1981. gadā lēma, ka skolēniem ir tiesības brīvi izteikties, ja vien runa nav par lūgšanu, jo tad tas ir pretrunā ar konstitūciju. [22]

1987. gadā Aļaskas valsts skolu skolniekiem tika ieteikts neizmantot vārdu "Christmas" (Ziemassvētki), jo tas satur vārdu "Kristus" [angļu val.]. Bērniem arī tika paziņots, ka viņi nedrīkst apmainīties ar tradicionālajām Ziemassvētku kartītēm vai dāvanām. 1987. gadā Virdžīnijas federālā tiesa nolēma, ka studentu pilsētiņās drīkst izplatīt laikrakstus, kas popularizē geju tiesību kustību, bet reliģiskie laikraksti tika aizliegti. 1993. gadā Kolorādospringsas pamatskolas mūzikas skolotājai tika aizliegts mācīt bērniem Ziemassvētku dziesmas, apgalvojot, ka tādējādi tiek pārkāpti baznīcas un valsts nošķirtības principi. [23]

Mācību un pārbaužu darbu materiāli Amerikas Savienotajās Valstīs ir tikuši pamatīgi pārskatīti saistībā ar izglītības sistēmas antiteistisko orientāciju un politkorektumu, kas tika īstenoti gadu desmitiem. 1997. gadā izglītības vēstures zinātniece Diāna Raviča darbojās Nacionālajā mācību satura novērtēšanas valdē, kas administrēja standartizēto testu organizēšanu valsts skolās. Viņa pamanīja, ka redaktori no lasīšanas uzdevumiem ir izņēmuši fragmentus, kuros tiek runāts par balto vīriešu varonību vai kuros ir jebkāda atsauce uz kristietību. Princips "Dievs palīdz tiem, kas paši sev palīdz" tika nomainīts uz "Cilvēkiem, cik vien iespējams, jācenšas pašiem tikt galā ar savām problēmām". [24]

No vienas puses, Amerikas valsts izglītības sistēma, aizbildinoties ar baznīcas un valsts nodalīšanas principa ievērošanu, izspieda no skolām ticību Dievam. No otras puses, evolūcija ar tās neatrisinātajām pretrunām tika uzskatīta par pašsaprotamu patiesību, kas jāieaudzina bērniem, kuriem trūkst garīgās sagatavotības vai aizsardzības. Bērni ir tendēti ticēt saviem skolotājiem.

Vecāki ar reliģisku ievirzi māca saviem bērniem cienīt citus, bet bērni, kuriem ir ieaudzināta evolūcijas teorija, visticamāk, apstrīdēs vecāku piedāvāto reliģisko izglītošanu. Kā minimums, viņi vairs neuztvers savu vecāku mācības, kas balstītas reliģijā, ar pilnu nopietnību. Rezultātā izglītība atrauj bērnus no vecākiem ar reliģiskiem uzskatiem. Šī ir vissarežģītākā problēma, ar ko saskaras ticīgu cilvēku ģimenes, kad runa ir par pašu bērnu izglītošanu, un tas ir ļaunākais ateistiskās izglītības sistēmas aspekts.

Komunistiskā ideoloģija

Šīs grāmatas piektajā nodaļā jau tika raksturota politkorektuma būtība: tas darbojas kā komunisma domu policija, izmantojot izkropļotu politisko standartu kopumu, lai aizstātu ar tiem autentiskās morāles normas. Kopš 20. gadsimta 30. gadiem politkorektumam Amerikas izglītības sistēmā ir bijusi dominējoša loma. Praksē tas izpaužas dažādos veidos, no kuriem daži ir ļoti maldinoši.

1958. gadā izdotās grāmatas "Smadzeņu skalošana vidusskolās: vienpadsmit amerikāņu vēstures mācību grāmatu izvērtējums" autors E. Merils Rūts veica pētījumu par 11 vēstures mācību materiālu komplektiem, kas tika izmantoti Ilinoisas štatā no 1950. līdz 1952. gadam, un konstatēja, ka tajos Amerikas vēsture raksturota kā cīņa par varu starp bagātajiem un nabadzīgajiem, starp nedaudzajiem priviliģētajiem un mazāk priviliģētajiem. Tā ir marksisma ekonomiskā determinisma būtība. [25]

2013. gadā vienā no Minesotas skolu apgabaliem tika īstenots projekts "Viss visiem", saskaņā ar kuru mācību procesā galvenā uzmanība tiek pievērsta rasu un ienākumu nevienlīdzībai. Saskaņā ar šo ideoloģiju skolēnu vājajos rezultātos vainojama sistemātiska diskriminācija rases vai ienākumu dēļ. Projekts paredzēja, ka visas pedagoģiskās aktivitātes jābalsta uz rasu un ienākumu vienlīdzības veicināšanu, un, ka darbā jāpieņem tikai tādi skolotāji un administrācija, kas labi apzinās ar šo nevienlīdzību saistītās problēmas.

Projekts bija domāts skolēniem no pirmsskolas līdz pat 12. klasei. 10. klases angļu valodas stundās galvenā uzmanība tika pievērsta kolonizācijas un imigrācijas tēmām, kā arī rasu, šķiru un dzimumu "sociālajām konstrukcijām". 11. klases mācību programmā bija teikts: "Līdz gada beigām jūs būsiet ... iemācījušies skatīties uz literatūru caur marksisma, feminisma, postkoloniālisma un psihoanalīzes prizmu." [26]

2016. gada jūlijā Kalifornijas pamatskolās un vidusskolās tika ieviesta jauna sociālo zinātņu mācību programma. Jau tā kreisi orientētā mācību programma tika pārveidota, lai vēl vairāk pietuvotos kreiso ideoloģiskajai propagandai. Saturs, kas būtu īpaši jāuzsver vēstures un sociālo zinātņu priekšmetos, piemēram, Amerikas dibināšanas gars, militārā, politiskā un diplomātiskā vēsture, tika sašaurināts vai vispār ignorēts. Turpretī 20. gadsimta 60. gadu kontrkultūras vērtības tika aktīvi uzsvērtas un pasniegtas kā nācijas pamatprincipi. Mācību programmā bija arī skaidri formulēts pret tradīcijām vērsts skatījums uz seksu un ģimeni.

Kā piemēru apskatīsim 11. klases mācību programmu. Jaunajā mācību programmā tika uzsvērts, ka galvenā uzmanība jāvērš uz minoritāšu rasu, cilšu un reliģisko nevienlīdzību, kā arī uz amerikāņu sieviešu un lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (LGBT) tiesību kustībām. Faktiski reliģija šeit tika pieminēta reti, bet daudz tika rakstīts par seksuālajām minoritātēm. LGBT grupas tika apskatītas pirmām kārtām, un 11. klases vēstures stundās tām tika atvēlēts vērā ņemams laiks. Mācību materiāla daļas par LGBT bija uzrakstītas tādā tonī, kas liecināja par nepārprotamu atbalstu "seksuālajai atbrīvotībai". Piemēram, runājot par AIDS, tika izteikts pieņēmums, ka cilvēku bailes no šīs slimības ir vājinājušas pilsonisko tiesību un seksuālās atbrīvošanās kustību. [27]

Daudzas nodaļas aizņēma seksuāla rakstura saturs, tādējādi izspiežot citu, jauniešiem daudz vērtīgāku saturu. Piemēram, mācību programmā par Pirmo pasaules karu skolnieki gandrīz neko neuzzināja par ASV armijas izšķirošo lomu tajā, bet viņiem mācīja, ka amerikāņu karavīriem ļoti patikušas daudz brīvākās seksuālās paražas Eiropā. [28] Šī kreisi orientētā programma bija pilna izkropļojumu un aizspriedumu, kas mudināja skolēnus ienīst savu valsti. Lai gan mācību programma tika pieņemta tikai Kalifornijas štatā, šīs pieejas ietekme kļuva jūtama visā valstī.

d) Psiholoģiskās manipulācijas

Morālā relatīvisma jēdziena uzspiešana skolniekiem, izmantojot psiholoģiskas manipulācijas, ir vēl viena izplatīta jaunatnes samaitāšanas metode.

1978. gadā simtiem vecāku un skolotāju piedalījās sēdēs, kurās tika apspriesti grozījumi Skolēnu tiesību aizsardzības likumā – federālajā likumā, kas nepilngadīgo skolēnu vecākiem piešķir noteiktas tiesības attiecībā uz aptaujām, kurās tiek uzdoti personiska rakstura jautājumi. Kopējais sēžu laikā apkopoto aptauju apjoms bija vairāk nekā 1300 lappuses. Savā 1984. gadā izdotajā grāmatā "Vardarbība pret bērniem klasē" konservatīvā aktīviste Filisa Šlaflija apkopoja šajās aptaujās aprakstītās problēmas, tostarp "izglītības izmantošanu kā terapiju". Atšķirībā no tradicionālās izglītības, kuras mērķis ir sniegt zināšanas, izglītība kā terapija ir vērsta uz skolēnu emociju un attieksmes mainīšanu. Šāda veida izglītībā ar skolēniem tiek spēlētas psiholoģiskas spēlītes, piemēram, viņiem tiek uzdots aizpildīt aptaujas par personīgiem jautājumiem un pieņemt pieauguša cilvēka lēmumus, izvērtējot tādas lietas kā pašnāvība un slepkavība, laulība un šķiršanās, aborts un adopcija. [29]

Šādas mācību programmas netika izveidotas, lai rūpētos par bērnu garīgo veselību – to mērķis bija mainīt skolēnu morālās vērtības, izmantojot psiholoģisko ietekmēšanu.

Psiholoģija un izglītība

Mūsdienu izglītība lielā mērā balstās uz filozofiju un psiholoģiju. Papildus Djūija progresīvās izglītības teorijai, citas teorijas, kas būtiski ietekmējušas ASV izglītības sistēmu, ir Zigmunda Freida psihoanalīze, Karla Rodžersa humānistiskā psiholoģija un Frankfurtes skolas kritiskā teorija, kurā apvienotas Marksa un Freida teorijas. Frankfurtes skolas teorētiķis Herberts Markūze aicināja likvidēt visus ierobežojumus, lai jaunieši varētu atbrīvot savus "dabiskos instinktus" un ļauties savām personīgajām iegribām. [30] Tieši šī doma veicināja 20. gadsimta 60. gadu kontrkultūras uzplaukumu.

Dziļi ietekmējies no iepriekšminētajiem psiholoģijas virzieniem, pirmais Pasaules Veselības organizācijas ģenerāldirektors, kanādiešu psihiatrs Broks Čisholms piedāvāja šokējošu teoriju: lai atbrīvotu cilvēku no psiholoģiskām sāpēm, ir jālikvidē priekšstati par morāli un to, kas ir pareizi un nepareizi. 1946. gadā savā lekcijā viņš teica:

"Kādu psiholoģisku kroplību mēs varam atrast visās civilizācijās, par kurām mums ir kaut kas zināms? Tam jābūt spēkam, kas neļauj saskatīt un atzīt acīmredzamus faktus... kas rada nepilnvērtību, vainas sajūtu un bailes. ... Vienīgais psiholoģiskais spēks, kas spēj radīt šīs perversijas, ir morāle, pareizā un nepareizā koncepts...

Mēs pārāk lēni esam atklājuši šo patiesību un apzinājušies nevajadzīgi un mākslīgi uzspiesto nepilnvērtības sajūtu, vainas apziņu un bailes, ko pazīstam kā grēku, kā dēļ mēs gandrīz visi esam cietuši un kas rada tik lielu sociālo dezaptāciju un tik daudz nelaimju pasaulē. ...

Ja gribam atbrīvot cilvēku rasi no to kropļojošā labā un ļaunā sloga, tad tieši psihiatriem ir jāuzņemas primārā atbildība." [31]

Čisholms uzsāka karu pret morāli. Acīmredzot Čisholma iespaidā humānisma psihologs Karls Rodžerss nāca klajā ar "vērtību noskaidrošanas" kursiem, kuru mērķis bija izskaust tradicionālās vērtības un izpratni par to, kas ir pareizi un nepareizi.

Galu galā Djūija morālais relatīvisms, Frankfurtes skolas nepatika pret aizliegumiem un Čisholma psiholoģiskās teorijas nostrādāja kopā, lai veiktu uzbrukumu un grautu tradicionālās vērtības. Tas arī iznīcināja ASV valsts skolu morālos pamatus.

Morālais relatīvisms

Amerikāņi, kuri mācījās skolās pagājušā gadsimta 70. gadu beigās, iespējams, atceras kādu iedomātu situāciju, ko daudzi skolotāji piedāvāja risināt un kas izskatījās šādi: kad kuģis grimst, kapteinis, vairāki bērni, grūtniece un homoseksuāls vīrietis iekāpj glābšanas laivā. Glābšanas laiva ir pārpildīta, vienam cilvēkam ir jāizkāpj. Skolotāji aicināja skolēnus apspriesties un izlemt, kuram no glābšanas laivas jāizkāpj, ziedojot savu dzīvību. Skolotāji nekomentēja un nevērtēja skolnieku komentārus.

Šo stāstu bieži izmantoja vērtību noskaidrošanas stundās, kuras parādījās 20. gadsimta 70. gados. Šāda veida nodarbības tika izmantotas arī emocionālajā audzināšanā, Lions Quest narkomānijas profilakses programmā un seksuālajā audzināšanā.

1993. gadā iznākušās grāmatas "Kāpēc Džonijs nespēj atšķirt pareizo no nepareizā: un ko mēs varam ar to darīt?" autors Viljams Kilpatriks aprakstīja šādas nodarbības kā tādas, kas "diskusiju klasē pārvērš "bezjēdzīgās nodarbībās", kuru laikā izskan dažādi viedokļi, bet secinājumi nekad netiek izdarīti." Kilpatriks rakstīja:

"Tā rezultātā izveidojās klases, kurās skolotāji uzvedās kā sarunu šovu vadītāji, un kurās galvenās debašu tēmas bija mainīšanās ar sievām, kanibālisms un bērnu mācīšana masturbēt. … Skolēniem tas nozīmēja milzīgu apjukumu attiecībā uz morāles vērtībām: viņi iemācījās apšaubīt vērtības, kuras tikko bija apguvuši, atteicās no mājās mācītajām vērtībām un secināja, ka jautājumi par to, kas ir pareizi un nepareizi, ir tikai un vienīgi subjektīvi. … Tas ir radījis morālo analfabētu paaudzi – skolēnus, kuri pazīst savas sajūtas, bet nepazīst savu kultūru." [32]

Amerikāņu zinātnieks Tomass Sovels saprata, ka šajās nodarbībās tiek izmantotas tās pašas metodes, ko totalitārajās valstīs izmantoto smadzeņu skalošanai.

1. Emocionālais stress, šoks vai desensibilizācija, lai sagrautu gan intelektuālo, gan emocionālo pretestību.

2. Fiziska vai emocionāla izolācija no pazīstamiem emocionālā atbalsta avotiem pretestības gadījumā.

3. Iepriekšējo vērtību savstarpēja pārbaude, bieži vien manipulējot ar spiedienu no vienaudžu puses.

4. Indivīdam tiek atņemta ierastā aizsardzība, piemēram, iespēja saglabāt rezervētu attieksmi, pašcieņu, privātumu vai iespēja atteikties no dalības.

5. Atalgojums par jaunu attieksmju, vērtību un uzskatu pieņemšanu – kas var būt vienkārši atbrīvojums no spiediena, kas tiek izdarīts uz tiem, kuri pretojas, vai arī tas var izpausties citā simboliskā vai taustāmā formā. [33]

Sovels atzīmē, ka šīs nodarbības mudina skolniekus sacelties pret tradicionālajām morāles vērtībām, ko viņiem māca vecāki un sabiedrība. Nodarbības tiek vadītas neitrālā jeb "nenosodošā" gaisotnē, kad skolotājs nenošķir pareizo no nepareizā, bet gan meklē to, kas indivīdam šķiet labs. Vērtību noskaidrošana "galvenokārt tiek koncentrēta uz indivīda jūtām, nevis uz prasībām, ko izvirza funkcionējoša sabiedrība vai intelektuāla analīze." [34]

Izglītošana nāves un narkomānijas profilakses jomā

1990. gada septembrī ASV televīzijas kanāls ABC demonstrēja raidījumu, kas satrauca daudzus skatītājus. Tajā skola "izglītošanas par nāvi" ietvaros veda skolēnus uz morgu, kur skolēni aplūkoja līķus un pieskārās tiem. [35]

Aktivitātes, kas tika veiktas šajās izglītojošajās nodarbībās par nāvi, paredzēja, ka skolēni paši uzzīmē savus kapa pieminekļus, izvēlas zārkus, organizē savas bēres un raksta nekrologus. Bērniem tika uzdoti šādi jautājumi:

"Kā tu mirsi?"

"Kad tu mirsi?"

"Vai tu esi pazinis kādu, kurš miris vardarbīgā nāvē?"

"Kad tu pēdējo reizi apraudāji kādu? Vai tas izpaudās asarās vai klusās sāpēs? Vai tu sēroji vienatnē vai kopā ar kādu?"

"Vai tu tici dzīvei pēc nāves?" [36]

Ir acīmredzams, ka šiem jautājumiem nav nekāda sakara ar mācībām. To mērķis ir noskaidrot skolēnu skatījumu uz dzīvi, viņu reliģisko pārliecību un raksturu. Daži jautājumi ir paredzēti konkrētu reakciju izraisīšanai un var atstāt negatīvu ietekmi uz pusaudžiem.

Tiek apgalvots, ka izglītošana jautājumos par nāvi palīdz skolēniem izveidot pareizu attieksmi pret nāvi. Tomēr atsevišķi skolēni, kuri apmeklēja šīs nodarbības, izdarīja pašnāvības. Tajā pašā 1990. gada raidījumā ABC intervēja kādu Kolumbainas vidusskolas skolnieci, kura apgalvoja, ka viņas pašnāvības plāni bijuši tieši saistīti ar izglītību nāves jautājumos, ko viņa tur saņēma. Viņa sacīja, ka šīs nodarbības radīja iespaidu, ka nāve ir valdzinoša, "ļoti aizraujoša un ļoti pievilcīga". [37] Lai gan šāda cēloņsakarība nav zinātniski pierādīta, vecākiem neapšaubāmi ir pamats aizdomām un bažām, ka, pakļaujot psiholoģiski nenobriedušus jauniešus konfrontējošai informācijai par nāvi un pašnāvību, dažiem no viņiem var rasties lielāka iespējamība saslimt ar depresiju un bezcerību, kas var veicināt pašnāvības izdarīšanu.

Skolās ļoti populāra ir kļuvusi arī izglītošana narkotiku profilakses jomā. Tomēr 1976. gadā, kad tika apkopoti četrus gadus ilga pētījuma rezultāti par narkomānijas profilakses mācību kursu "Izvēle", tika secināts, ka skolēni, kuri apmeklēja šo kursu, sāka lietot narkotikas agrāk un lietoja tās daudz biežāk nekā kontrolgrupas skolēni, kuri šo kursu neapmeklēja.

Gan 1978., gan 1985. gadā profesors Stīvens Jurss veica pētījumu, kurā salīdzināja smēķēšanas un narkotisko vielu lietošanas biežumu to skolēnu vidū, kuri bija apmeklējuši pašvērtējuma kursu Quest, un to, kuri to nebija apmeklējuši. Kurss bija paredzēts, lai palīdzētu skolēniem pieņemt gudrus un pārdomātus lēmumus, taču rezultāti liecināja pretējo – pēc dalības tajā pieauga eksperimentēšana ar narkotikām. Tiem, kuri neapmeklēja šo kursu, smēķēšanas un atkarību izraisošo vielu lietošanas līmenis saglabājās nemainīgs vai pat samazinājās. [38]

Ne izglītošana par nāvi, ne izglītošana par narkomānijas profilaksi nav devusi gaidītos rezultātus, kāds tad bija tās patiesais mērķis? Mērķis bija piesārņot bērnu prātus.

Bērni ir ļoti zinātkāri, bet viņiem vēl nav pietiekami attīstīti morālie pamati. Jauns un neparasts saturs rosina viņu interesi un var novest viņus uz nepareizā ceļa. Tajā pašā laikā šāda veida izglītība padara skolēnus nejūtīgus, liekot viņiem uztvert vardarbību, pornogrāfiju, teroru un morālo pagrimumu kā normālu dzīves sastāvdaļu. Savukārt iecietība pret ļaunumu paaugstinās. Viss šis pasākums ir daļa no mākslas, vardarbības un pornogrāfijas ļaunprātīgas pielietošanas, lai panāktu morāles pagrimumu.

Nepiedienīgā dzimumaudzināšana

Tradicionāli gan Austrumos, gan Rietumos seksa tēma sabiedrībā ir tabu. Saskaņā ar abām tradīcijām, dievi ir noteikuši, ka dzimumdzīvei ir jābūt tikai laulībā. Visas citas seksuālās aktivitātes tiek uzskatītas par izlaidīgām un grēcīgām, kas pārkāpj dievišķās morāles normas. Tas padara seksu un laulību nesaraujamu, un pareizi funkcionējošā sabiedrībā sekss nekādā gadījumā nevar būt publiski apspriežams jautājums. Tradicionālajā sabiedrībā jaunieši saņēma zināšanas fizioloģijā, un nebija vajadzības pēc dzimumaudzināšanas mūsdienu versijā.

Mūsdienu dzimumaudzināšanas koncepciju pirmais ieviesa ungāru marksists, Frankfurtes skolas dibinātājs Ģerģs Lukāčs. Viņa mērķis bija pilnībā sagraut tradicionālās Rietumu vērtības. 1919. gadā Lukāčs tika iecelts par kultūras ministru Ungārijas boļševiku režīma īslaicīgās pastāvēšanas laikā. Viņš izstrādāja radikālu seksuālās audzināšanas programmu, kas izglītoja skolēnus par brīvo mīlestību, bet laulību uzskatīja par novecojušu jautājumu.

1940. gadu beigās un 1950. gadu sākumā Alfrēds Kinsijs no Amerikas Savienotajām Valstīm, kuru finansēja Rokfellera fondi, publicēja savu bestselleru – "Kinsija ziņojumus". Savos pētījumos, kas kopš tā laika ir tikuši pilnībā apstrīdēti, viņš izmantoja pedofilus, lai veiktu seksuālus eksperimentus ar zīdaiņiem un bērniem. Kinsija ideja, ka bērni jau no dzimšanas ir "seksuālas būtnes", un tāpēc tie noteikti ir jāizglīto visos seksuālo aktivitāšu veidos, ir mūsdienu dzimumaudzināšanas pamatā. [39]

Tolaik seksuāli transmisīvo slimību un pusaudžu grūtniecības rādītāji sāka strauji pieaugt, jo īpaši uz 60. gadu seksuālās revolūcijas fona. Tie, kas vēlējās rast risinājumu šīm sociālajām problēmām, iestājās par dzimumaudzināšanu. Taču izglītības sistēmā, kas jau bija novirzījusies no tradicionālajām morāles normām, dzimumaudzināšanā seksuālās attiecības tika uzskatītas par nesaistītām ar laulību, tā vietā uzsvars tika likts uz slimību un grūtniecības novēršanu, tādējādi sekojot Lukāča dzimumaudzināšanas modelim, ignorējot visus seksuālās aktivitātes morālos aspektus.

Vēlāk šī izglītības forma kļuva par instrumentu jaunatnes iznīcināšanai. Skolnieki uzzināja arī par netradicionālām seksuālām attiecībām, homoseksualitāti, galu galā uztverot šādu uzvedību kā normālu. Rezultātā jaunā paaudze izbauda to, ko uzskata par brīvību, bet patiesībā tas ir ceļš, kas ved prom no dievišķajiem standartiem. Šāda veida dzimumaudzināšana, sākot jau no pamatskolas, ir iznīcinājusi tradicionālās ģimenes vērtības, individuālo atbildību, mīlestību, šķīstību, godu, paškontroli, lojalitāti un daudz ko citu.

Djūija progresīvās izglītības forma "mācīšanās darot" ir bijis ērts instruments marksistiem. Dzimumaudzināšanas programma Focus on Kids, ko plaši reklamē ASV Slimību kontroles un profilakses centrs (CDC), iesaka organizēt skolēniem sacensības "prezervatīvu uzvilkšanā", kurā skolēnu komandām jāuzvelk prezervatīvs uz seksa rotaļlietas un pēc tam pēc iespējas ātrāk jānoņem. [40] Citā Focus on Kids nodarbībā skolotājs uzdod skolēniem apspriest veidus, kā nodibināt intimitāti. "Lepojies! Esi atbildīgs!" – tā ir vēl viena programma, ko atbalsta CDC un kuru izplata Planned Parenthood un citas organizācijas. Programma paredz, ka skolniekiem ir jāspēlē lomu spēles, piemēram, jāizliekas par divām skolniecēm, kuras apspriež drošāku seksu. [41] Lielākajai daļai cilvēku, kuru sirdīs joprojām mīt tradicionālās vērtības, ir grūti nodalīt šīs it kā izglītojošās aktivitātes no bērnu pornogrāfijas.

Programmas galvenais atbalstītājs – organizācija Planned Parenthood – ir lielākais abortu un dzimumaudzināšanas pakalpojumu sniedzējs Amerikas Savienotajās Valstīs, kas darbojas arī daudzās citās valstīs. Organizācija tika dibināta 1921. gadā kā Amerikas dzimstības kontroles līga. Tās dibinātāja Mārgareta Sengere bija progresīva sociāliste, kura devās uz Staļina laika Krieviju, kur nostiprināja savu ticību eigēnikai. "Mums vajadzētu izskaust plānprātīgo ģimenes, kas ir nodarījušas un joprojām nodara lielu kaitējumu sabiedrībai un rasei," viņa rakstīja. Sengere bija arī liela seksuālās atbrīvošanās kustības atbalstītāja. Par savu ārlaulības sakaru viņa teica, ka "tas patiesi ir atbrīvojis mani". [42] Viņa pat savai sešpadsmitgadīgajai mazmeitai ieteica bieži nodoties seksuālām attiecībām, sakot, ka "trīs reizes dienā – tas ir labi". [43]

Dzimumaudzināšanas mācību grāmata "Tas var būt pilnīgi normāli", ir tulkota 21 valodā, un visā pasaulē ir pārdots vairāk nekā miljons tās eksemplāru. Grāmatā izmantoti gandrīz simts kailu ķermeņu zīmējumi, lai attēlot dažādas parastas un neparastas kustības, izjūtas un fizioloģiskas sajūtas, kas saistītas ar masturbāciju gan starp pretējiem dzimumiem, gan homoseksuāļiem, kā arī kontracepcijas metodes un abortus. Autore apgalvo, ka bērniem ir tiesības zināt visu šo informāciju. [44] Grāmatas galvenā tēma ir tāda, ka dažādas seksuālās uzvedības formas ir pilnīgi normālas un neviena no tām nav pelnījusi morālu nosodījumu.

Plaši izmantotā dzimumaudzināšanas mācību grāmatā vidusskolēniem autore māca bērniem to, ka dažas reliģijas uzskata ārlaulības seksu par grēku, un pēc tam raksta: "Jums pašiem būs jāizlemj, cik svarīgi jums ir šie vēstījumi." [45] Rezumējot to visu, šis pasaules uzskats paredz, ka visas vērtības ir relatīvas un par to, kas ir pareizi un nepareizi, bērni lemj paši.

Šodien ASV valsts skolās ir divu veidu dzimumaudzināšanas nodarbības. Pirmais veids, ko īpaši veicina mūsdienu izglītības pamatvirziens (kā aprakstīts iepriekš), ietver norādījumus par seksuālo uzvedību, kontracepciju, seksuāli transmisīvo slimību profilaksi un tamlīdzīgi. Otrs veids māca jauniešiem kontrolēt seksuālo vēlmi, neapspriež kontracepcijas jautājumus un mudina atturēties no seksa līdz laulībām.

Nav noliedzams, ka sabiedrības morāle, jo īpaši vispārējā attieksme pret seksu, ir ievērojami novirzījusies no tradicionālās, ticībā balstītās morāles. Plašsaziņas līdzekļi un internets ir pārpludināti ar pornogrāfiska satura materiāliem, un tas viss ved bērnus pretī bezdibenim. Mūsdienu izglītības sfērā, kurā dominē ateisms, lielākā daļa valsts skolu, kas ievēro "vērtību neitralitāti", nevēlas vai neuzdrošinās mācīt bērniem, ka ārlaulības sekss ir amorāls, kā arī nemāca bērniem atšķirt labo no sliktā, pamatojoties uz tradicionāliem morāles principiem.

Dzimumaudzināšana joprojām ir pretrunīgi vērtēta tēma mūsdienu sabiedrībā. Dažādās sabiedrības grupās ir daudz diskusiju par seksuālo aktivitāšu drošību, taču galvenā uzmanība tiek pievērsta tikai pusaudžu grūtniecības un seksuāli transmisīvo slimību rādītājiem. Tomēr fakts, ka skolās jauniešiem pavisam atklāti māca seksuālo uzvedību, acīmredzami palielinās seksuālo attiecību ārpus laulības skaitu. Pat ja nebūtu pusaudžu grūtniecību vai seksuāli transmisīvo slimību, vai tad pusaudžu izlaidība būtu pieņemama? Dekadenta attieksme pret seksuālo uzvedību palīdz komunismam sasniegt savu mērķi cilvēku morāles iznīcināšanā.

Pašcieņa un egocentrisms

Kopš 20. gadsimta 60. gadiem skolās plaši popularizētā jaunā dogma – "pašcieņas kults" ir izraisījusi būtisku izglītības kvalitātes lejupslīdi. Pēc būtības pašcieņa ir saistīta ar ticību sev un cieņu pret sevi, kas izriet no paša spējām un sasniegumiem. Tomēr ASV skolās veicinātā pašcieņa ir kaut kas pavisam cits.

Izglītības pētniece Morīna Stauta savā grāmatā "Labsajūtas mācību programma: Amerikas bērnu intelektuālā līmeņa pazemināšana pašcieņas vārdā" raksta par Amerikas skolās izplatītu parādību: skolēni uztraucas par savām atzīmēm, bet neinteresējas par to, ko ir iemācījušies vai cik daudz pūļu ir ieguldījuši. Lai apmierinātu skolēnu prasības pēc labākiem vērtējumiem, skolotāji ir spiesti samazināt eksāmenu un uzdevumu grūtības pakāpi. Bet tā rezultātā skolēni, kuriem ir zemāki rezultāti, cenšas vēl mazāk. Stauta apgalvo, ka skolotāji, šķiet, ir jau pieraduši pie šīs parādības un pat uzskata, ka skolai jābūt kā mātes klēpim, kur skolēni var gūt emocionālu komfortu, bet ne intelektuālo attīstību vai noturību. Galvenā uzmanība tiek pievērsta skolēnu jūtām, nevis viņu vispārējai izaugsmei. [46] Kā daudzi eksperti ir norādījuši, pašcieņas dogma sajauc cēloņus un sekas. Patiesa pašcieņa ir pūļu rezultāts, nevis priekšnoteikums panākumiem. Citiem vārdiem sakot, laba pašsajūta neved pie panākumiem; cilvēks jūtas labi pēc tam, kad ir guvis panākumus.

Šī nepareizā izpratne par pašcieņu ir 20. gadsimta 60. gados izveidojušās psihoterapeitiskās izglītības stila blakusprodukts. Psihoterapeitiskā izglītība galu galā ieaudzināja lielam skaitam jauniešu pārliecību par savām tiesībām un upura apziņu. Stauta raksturo šo izplatīto domāšanas veidu šādi: "Es gribu darīt to, ko gribu, kā gribu un kad gribu, un nekas un neviens mani neapturēs." [47]

Amerikāņu izglītība sentimentālas pašcieņas vārdā pamatīgi pārspīlē brīvības un egocentrisma nozīmi. Šis izglītības stils rada jaunu cilvēku paaudzes, kuras neciena morāli un neuzņemas atbildību. Viņiem rūp tikai savas, nevis citu jūtas. Viņi tiecas pēc baudas un komforta, un dara visu iespējamo, lai izvairītos no pūlēm, upuriem un ciešanām, kas nepieciešami, lai nodrošinātu savu personīgo nākotni. Tas ir izpostījis amerikāņu sabiedrības morāli.

e) Iefiltrēšanās izglītībā

Kā ASV tiek kontrolēta pamatizglītība un vidējā izglītība

Ilgu laiku pēc Amerikas Savienoto Valstu izveidošanas federālā valdība neiesaistījās izglītības jautājumos; šie lēmumi bija štatu valdību kompetencē. 1979. gadā federālā valdība izveidoja Izglītības ministriju, un kopš tā laika tās jurisdikcija ir tikai paplašinājusies. Pašlaik tās vara pār izglītības stratēģijām un izglītības budžeta sadalījumu ievērojami pārsniedz to, kas tai bija iepriekš. Vecāki, skolu apgabali un štatu valdības, kurām agrāk bija lielāka teikšana izglītības jomā, arvien vairāk ir spiesti pakļauties federālās valdības amatpersonu rīkojumiem, pakāpeniski zaudējot tiesības izlemt, ko un kā mācīt.

Vara pati par sevi ir neitrāla – tie, kas to izmanto, ar tās palīdzību var darīt gan labu, gan ļaunu. Varas centralizācija kā tāda nav nekas slikts, svarīgi ir tas, kā persona vai institūcija izmanto savu varu un kādam nolūkam. Centralizācija Amerikas izglītībā ir kļuvusi par nozīmīgu problēmu, kas saistīta ar marksisma iefiltrēšanos visos līmeņos, jo īpaši centrālajā birokrātijā. Šādos apstākļos, ja tiek pieņemts nepareizs lēmums, tā ietekme ir ļoti plaša, un tie nedaudzie, veselo saprātu saglabājušie cilvēki nevar tā vienkārši izlabot jau nodarīto kaitējumu.

Kā skaidro rakstniece un bijusī skolotāja Beverlija Īkmena, viena no dilemmām, kas saistīta ar centralizēto pieeju izglītībai ASV, ir tā, ka par to atbildīgie ierēdņi nespēj paredzēt, kā viņu īstenotās izglītības stratēģijas attīstīsies ilgtermiņā un cik liela ietekme tām būs laika gaitā. Lai gan dažas stratēģijas rada šaubas, lielākā daļa šo cilvēku ir šaura profila speciālisti, kuriem nav laika, enerģijas, resursu vai drosmes pašiem veikt izmeklēšanu. Pat ja dažos gadījumos viņiem rodas aizdomas, bez pārējiem mozaīkas gabaliņiem viņi nevar darīt neko vairāk, kā paklausīt saviem priekšniekiem. Tādējādi ikviens kļūst par daļu no milzīgas mašīnas. Viņiem ir grūti saskatīt savu lēmumu sekas attiecībā uz skolēniem un sabiedrību, un rezultātā tiek novājināta viņu morālā atbildība. [48] Komunisms var izmantot šīs sistēmas nepilnības un pakāpeniski sagraut sabiedrības aizsardzības mehānismus.

Pedagoģiskās augstskolas, izdevniecības, izglītības akreditācijas organizācijas un skolotāju akreditācijas iestādes ir kļuvušas par komunisma infiltrācijas mērķiem.

Skolotāju arodbiedrību loma

Šīs grāmatas devītajā nodaļā tika apspriests, kā komunisms manipulē ar arodbiedrībām un izmanto tās. Skolotāju arodbiedrības ir kļuvušas par vienu no galvenajiem iemesliem, kāpēc amerikāņu izglītības sistēma ir cietusi neveiksmi. Šīs arodbiedrības nerūpējas par izglītības kvalitātes celšanu, bet darbojas kā profesionālās organizācijas, kas atalgo par neveiksmi, aizsargā nekompetenci un upurē apzinīgus pedagogus, kuri vēlas dot savu ieguldījumu un patiesi veltīt sevi skolēnu izglītošanai.

City Journal redaktore un rakstniece Sola Stērna rakstā "Kā skolotāju arodbiedrības ierobežo skolas" min piemēru par Treisiju Beiliju, bijušo vidusskolas dabaszinību skolotāju, kurš 1993. gadā ieguva Nacionālo "Gada skolotāja" balvu. Toreiz Amerikas skolotāju federācijas vadītājs piezvanīja Beilijam, lai pateiktu, cik gandarīts viņš jūtas, ka arodbiedrības biedrs ir ieguvis šo godu. Beilijs vēlāk atteicās no dalības federācijā, un tagad uzskata, ka lielās skolotāju arodbiedrības ir galvenais iemesls Amerikas valsts izglītības sistēmas neveiksmei. Viņš uzskata, ka arodbiedrības ir vienkārši īpašas interešu grupas, kas cenšas saglabāt savu status quo un atbalsta sistēmu, kas pārāk bieži atalgo viduvējību un nekompetenci. [49]

Lielākās ASV skolotāju arodbiedrības ir labi finansētas un tām ir milzīga ietekme; tās ir viens no ietekmīgākajiem politiskajiem lobijiem valstī un ir kļuvušas par galveno šķērsli pozitīvām reformām izglītības sistēmā. Piemēram, Kalifornijas Skolotāju asociācija, kas ir Amerikas Skolotāju federācijas sastāvā, izmanto no tās biedriem savāktos milzīgos līdzekļus, lai panāktu sev izdevīgu tiesību aktu pieņemšanu un veiktu ziedojumus politiskajām partijām. 1991. gadā Kalifornija centās pievienot savai štata konstitūcijai 174. papildinājumu, kas ļautu ģimenēm izmantot štata valdības piešķirtos izglītības kuponus, lai izvēlētos saviem bērniem labākās skolas. Tomēr Kalifornijas Skolotāju asociācija bloķēja šo priekšlikumu un pat draudēja skolām atcelt līgumus ar ātrās ēdināšanas uzņēmumu, kas bija ziedojis 25 000 dolāru šī priekšlikuma atbalstam. [50]

Ģimenes izslēgšana no bērnu izglītības procesa

Vēl viens no komunisma galvenajiem mērķiem ir bērna nošķiršana no vecākiem uzreiz pēc dzimšanas, lai bērnu audzinātu valsts vai sabiedrība pēc vienotas programmas. Tas nav viegls uzdevums, bet darbs šajā virzienā klusi virzās uz priekšu.

Komunistiskajās valstīs skolēnus no "buržuāzijas" slāņa mudina pārtraukt attiecības ar saviem vecākiem. Turklāt uz eksāmeniem orientētā izglītība pagarina laiku, kas skolniekiem jāpavada skolā, tādējādi samazinot vecāku ietekmi uz saviem bērniem.

Rietumvalstīs tiek izmantotas dažādas pieejas, lai ierobežotu ģimenes ietekmi uz bērnu izglītību. Tas ietver bērnu skolā pavadītā laika maksimālu palielināšanu, skolas gaitu uzsākšanas vecuma samazināšanu, aizliegumu skolēniem ņemt mācību grāmatas un mācību materiālus uz mājām, kā arī skolēnu motivēšanu neapspriest ar vecākiem klasē aplūkotās pretrunīgās tēmas.

Tādas nodarbības, kā "Vērtību noskaidrošana" arī ir mēģinājums nošķirt skolēnus no vecākiem. Kāda Quest nodarbību apmeklētāja vecāks teica: "Šķita, ka vecāki vienmēr tiek parādīti sliktā gaismā. Ja stāsts, teiksim, būtu par tēvu un viņa dēlu, tad tēvs vienmēr būs valdonīgs, vienmēr pārāk stingrs, vienmēr netaisnīgs." Bieži vien šādu nodarbību zemteksts ir "vecāki tevi nesaprot, bet mēs saprotam". [51]

Dažreiz, saskaņā ar likuma prasībām, skolēniem ir jāsaņem vecāku piekrišana, lai varētu piedalīties noteiktās aktivitātēs. Šādos gadījumos skolotāji vai administrācijas darbinieki bieži izmanto maldinošus un daudznozīmīgus formulējumus, lai vecākiem būtu grūti saprast, kam tieši viņi piekrīt. Ja vecāki sūdzas, skolas vadība vai skolas apgabals ir izstrādājis paņēmienus, kā rīkoties šādā gadījumā: vilcināties, novelt atbildību uz citiem vai ieņemt autoritatīvu nostāju. Piemēram, viņi saka, ka vecākiem nav pedagoģiskās izglītības, ka citos skolu apgabalos rīkojas tāpat, ka tikai jūsu ģimene sūdzas utt.

Lielākajai daļai vecāku nav laika un resursu, lai iesaistītos ilgstošās diskusijās ar skolu vai skolas apgabalu. Turklāt, vecāki, kas uztraucas par savu bērnu, rada problēmas tikai dažus gadus, līdz bērns beidz skolu. Šajā laikā bērns gandrīz ir kā skolas ķīlnieks, un vecāki neuzdrošinās kaitināt skolas vadību. Kad vecāki protestē pret noteiktām mācību metodēm, skolas vadība var viņus nosaukt par ekstrēmistiem, nekārtību cēlējiem, reliģiskiem fanātiķiem, fašistiem utt. Tādējādi izglītības iestādes attur arī citus vecākus no iebildumu celšanas. [52]

Savas grāmatas "Amerikas apzināta apstulbošana" priekšvārdā Aiserbaita norāda, ka Amerika ir ierauta slepenā karā, kurā par ieročiem izmanto tādus sarežģītus rīkus kā "Hēgeļa dialektika" (kopīgs pamats, vienprātība un kompromiss), "pakāpeniskums" (divi soļi uz priekšu; viens solis atpakaļ) un "semantiskā maldināšana" (terminu pārdefinēšana, lai panāktu vienošanos bez izpratnes)." [53] Priekšvārdā savai grāmatai "Vardarbība pret bērniem klasē" Šlafija norādīja uz invazīvu tendenci, ko viens no ASV senatoriem ir nosaucis par "terapeitisku" pieeju izglītībā. "Šīs dīvainās "terapeitiskās" izglītības veicinātāji runā žargonā, kura uzdevums ir neļaut vecākiem izprast ne mērķi, ne metodiku," viņa raksta. Šādu jēdzienu piemēri ir "vērtību noskaidrošana", "uzvedības modifikācija", "morālā argumentācija", "lēmumu pieņemšana", "augstākas pakāpes kritiskās domāšanas prasmes" un "humānisms". [54]

Vairāku gadu desmitu gaitā amerikāņu pedagogi ir radījuši žilbinošu terminu klāstu, piemēram, konstruktīvisms, kooperatīvā mācīšanās, empīriskā mācīšanās, dziļa izpratne, problēmu risināšana, uz pētījumiem un rezultātiem balstīta izglītība, personalizēta pieeja mācībām, konceptuālā izpratne, procesuālās prasmes, mūžizglītība, skolēnu un skolotāju interaktīva apmācība utt. To ir pārāk daudz, lai uzskaitītu. Daži jēdzieni pirmajā acu uzmetienā šķiet saprātīgi, taču, izpētot šo jēdzienu kontekstu un to, kur tie ved, atklājas, ka to mērķis ir diskreditēt tradicionālo izglītību un veicināt izglītības kvalitātes pazemināšanos. [55].

Vērienīgas izmaiņas mācību priekšmetos un grāmatās

Grāmatā "Neviens neuzdrošinās to nosaukt par nodevību", kas tika izdota 1964. gadā, analizēta pagājušā gadsimta 30. gadu mācību grāmatu reformu programma. Jaunās mācību grāmatas, kas tika izveidotas šīs reformas ietvaros, apvienoja saturu no dažādiem mācību priekšmetiem, piemēram, vēstures, ģeogrāfijas, socioloģijas, ekonomikas un politikas zinātnes, un atteicās no satura izklāsta, vērtību sistēmas un klasifikācijas veida, kas bija raksturīgs tradicionālajiem mācību materiāliem. Grāmatas autors Džons Stormers raksta ka "antireliģiskā tendence bija tik izteikta" un "propaganda par sociālistisku kontroli pār cilvēku dzīvi bija tik atklāta", ka mācību grāmatās tika noniecināti Amerikas varoņi un ASV Konstitūcija. [56] Mācību grāmatu klāsts bija ļoti plašs, un to saturs neietilpa neviena tradicionālā mācību priekšmeta ietvaros. Tāpēc ekspertiem bija grūti novērtēt to kvalitāti, jo liela daļa satura neietilpa viņu profesionālajās kompetencēs. Daudzus gadus vēlāk, kad sabiedrība apjauta problēmu un sāka iebilst pret šiem materiāliem, ar to palīdzību jau bija izglītoti pieci miljoni skolēnu. Tobrīd jau vairs nebija iespēju atgriezt mācību grāmatām to tradicionālo formu. Ja šīs izmaiņas mācību grāmatās būtu ieviestas pārskatāmā veidā, tās nekavējoties tiktu apšaubītas un sastaptos ar ekspertu un vecāku pretestību.

Līdzīgas izmaiņas skolu programmās un mācību materiālos turpinājās visu gadsimtu. Lai gan neliela daļa cilvēku spēj šos pasākumus atpazīt un iebilst pret tiem, viņu balsis netiek ņemtas vērā, un, pateicoties progresīvistu lobijam, viņiem ir maz iespēju apturēt plānotās izmaiņas. Pēc vairākām reformu kārtām jaunā paaudze tiek vēl vairāk attālināta no tradīcijām, padarot atgriešanos gandrīz neiespējamu.

Amerikāņu mācību grāmatas tiek pastāvīgi atjauninātas un pārstrādātas, un daži saka, ka tas ir tāpēc, ka izglītība attīstās arvien straujāk. Taču pamatizglītībā un vidējā izglītībā nepieciešamās pamatzināšanas laika gaitā praktiski nemainās. Tad kāpēc tiek izdotas un nepārtraukti pārpublicētas tik daudz un dažādas mācību grāmatas? Virspusējais iemesls šķiet tāds, ka izdevēji savā starpā konkurē. Var domāt, ka izdevēji nevēlas, lai skolēni daudzus gadus atkārtoti izmantotu vienu un to pašu mācību grāmatu komplektu, jo tas nenes viņiem peļņu. Bet ieskatoties dziļāk top redzams, ka tāpat kā mācību grāmatu satura pārstrukturēšana, šis process tiek izmantots, lai izkropļotu nākamās paaudzes mācību materiālus.

Izglītības reforma: dialektiska cīņa

Kopš pagājušā gadsimta 50. un 60. gadiem Amerikas izglītības sistēmā ir veikta virkne reformu, taču neviena no tām nav devusi gaidītos uzlabojumus. 1981. gadā amerikāņu studentu rezultāti SAT eksāmenos sasniedza rekordzemu līmeni, kas bija par iemelsu 1983. gada ziņojuma "Nācija briesmās" publicēšanai un tam sekojošajai kustībai "atgriezties pie pamatvērtībām". Lai mainītu apkaunojošo situāciju izglītības jomā Amerikas Savienotajās Valstīs, kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem vairākas administrācijas secīgi ir uzsākušas liela mēroga, taču neefektīvas reformas. Tās ne tikai nepalīdzēja, bet arī atnesa problēmas, kuras bija daudz grūtāk atrisināt. [57]

Lielākā daļa cilvēku, kas iesaistīti izglītības reformā, patiesi vēlas labu skolēniem un sabiedrībai, bet dažādu komunistisko ideju ietekmes dēļ viņu centieni bieži vien rada pretēju efektu. Daudzu šo reformu rezultāti galu galā veicina komunistisko ideju izplatību. Tāpat kā citās jomās, komunisma infiltrācija ar izglītības reformu palīdzību nav panākama, izcīnot visas cīņas uzreiz. Veiksmīgas reformas nav tā [komunisma] patiesais mērķis. Faktiski katra reforma ir veidota tā, lai vispirms ciestu neveiksmi, tādējādi radot attaisnojumu nākamajai reformai, kas ir vēl krasāka novirze no iepriekšējās un vēl vairāk attālina cilvēkus no tradīcijām. Tāda ir cīņas dialektika – viens solis atpakaļ, tad divi soļi uz priekšu. Tādā veidā cilvēki ne tikai nenožēlos par tradīciju sabrukumu – viņi pat nezinās, kas tās ir.

Turpinājums sekos.

Atsauces

1. Yuri Bezmenov, as quoted in G. Edward Griffin, Deception Was My Job: A Conversation with Yuri Bezmenov, Former Propagandist for the KGB (New York: American Media Inc., 1985).

2. National Commission on Excellence in Education, A Nation at Risk (Washington DC: US Department of Education, 1983), https://www2.ed.gov/pubs/NatAtRisk/risk.html.

3. Turpat.

4. Mark Bauerlein, The Dumbest Generation: How the Digital Age Stupefies Young Americans and Jeopardizes Our Future (New York: Tarcher, 2008), chap. 1.

5. John Taylor Gatto, Dumbing Us Down: The Hidden Curriculum of Compulsory Schooling (Gabriola Island, BC, Canada: New Society Publishers, 2005), 12.

6. Charles J. Sykes, Dumbing Down Our Kids: Why American Children Feel Good About Themselves but Can’t Read, Write, or Add (New York: St. Martin’s Press, 1995), 148–9.

7. Thomas Sowell, Inside American Education: The Decline, the Deception, the Dogmas (New York: The Free Press, 1993), 4.

8. Charlotte Thomson Iserbyt, The Deliberate Dumbing Down of America: A Chronological Paper Trail (Ravenna, OH: Conscience Press, 1999), xvii.

9. Sidney Hook, as quoted in Robin S. Eubanks, Credentialed to Destroy: How and Why Education Became a Weapon (Scotts Valley, CA: Createspace Independent Publishing Platform, 2013), 48.

10. Albert P. Pinkevich, as quoted in Eubanks, Credentialed, 49.

11. Alan Ryan, as quoted in Eubanks, Credentialed, 45–46.

12. "Ten Most Harmful Books of the 19th and 20th Centuries," Human Events, May 31, 2005, http://humanevents.com/2005/05/31/ten-most-harmful-books-of-the-19th-and-20th-centuries/.

13. Mortimer Smith, And Madly Teach: A Layman Looks at Public School Education (Chicago: Henry Regnery Company, 1949).

14. John A. Stormer, None Dare Call It Treason (Florissant, MO: Liberty Bell Press, 1964), 99.

15. Samuel Taylor Coleridge, as quoted in I. L. Kandel, "Prejudice the Garden Toward Roses?" The American Scholar 8, no. 1 (Winter 1938–1939): 77.

16. Christopher Turner, "A Conversation About Happiness, Review – a Childhood at Summerhill," The Guardian, March 28, 2014, https://www.theguardian.com/books/2014/mar/28/conversation-happiness-summerhill-school-review-mikey-cuddihy.

17. A. S. Neill, Summerhill: A Radical Approach to Child Rearing (New York: Hart Publishing Company, 1960), chap. 3.

18. Joanne Lipman, "Why Tough Teachers Get Good Results," The Wall Street Journal, September 27, 2013, https://www.wsj.com/articles/why-tough-teachers-get-good-results-1380323772.

19. Daisy Christodoulou, Seven Myths About Education (London: Routledge, 2014).

20. Diana West, The Death of the Grown-Up: How America’s Arrested Development Is Bringing Down Western Civilization (New York: St. Martin’s Press, 2008), Kindle Edition.

21. Fred Schwarz and David Noebel, You Can Still Trust the Communists … to Be Communists (Socialists, Statists, and Progressives Too) (Manitou Springs, CO: Christian Anti-Communism Crusade, 2010), http://www.schwarzreport.org/resources/you-can-trust-the-communists-to-be-communists.

22. Stein v. Oshinsky, 348 F.2d 999 (2nd Cir. 1965); Collins v. Chandler Unified School District et al., 644 F.2d 759 (9th Cir. 1981).

23. John Taylor Gatto, The Underground History of American Education: A Schoolteacher’s Intimate Investigation Into the Problem of Modern Schooling (Baltimore: Odysseus Group, 2000), chap. 14.

24. Diane Ravitch, "Education after the Culture Wars," Daedalus 131, no. 3 (Summer 2002), 5–21.

25. E. Merrill Root, Brainwashing in the High Schools: An Examination of Eleven American History Textbooks (Papamoa Press, 2018), Kindle edition.

26. Katherine Kersten, "Inside a Public School Social Justice Factory," Washington Examiner, February 1, 2018, https://www.washingtonexaminer.com/weekly-standard/inside-a-public-school-social-justice-factory.

27. History Social Science Framework, adopted by the California State Board of Education July 2016 (Sacramento: California Department of Education, 2017), 431, https://www.cde.ca.gov/ci/hs/cf/documents/hssfwchapter16.pdf.

28. Turpat, 391.

29. Phyllis Schlafly, ed., Child Abuse in the Classroom (Wheaton, IL: Crossway Books, 1984), 13.

30. Herbert Marcuse, Eros and Civilization: A Philosophical Inquiry Into Freud (Boston: Beacon Press, 1966), 35.

31. Brock Chisholm, as quoted in B. K. Eakman, Cloning of the American Mind: Eradicating Morality through Education (Lafayette, LA: Huntington House Publishers, 1998), 109.

32. William Kilpatrick, Why Johnny Can’t Tell Right from Wrong and What We Can Do About It (New York: Simon & Schuster, 1993), 16–17.

33. Sowell, Inside American Education, 36.

34. Turpat, 48.

35. 20/20, "Death in the Classroom," ABC, August 30, 1991, https://www.youtube.com/watch?v=vbiY6Fz6Few.

36. Sowell, Inside American Education, 38.

37. 20/20, "Death in the Classroom."

38. Kilpatrick, Why Johnny, 32.

39. Judith A. Reisman et al., Kinsey, Sex and Fraud: The Indoctrination of a People (Lafayette, LA: Lochinvar-Huntington House, 1990).

40. Robert Rector, "When Sex Ed Becomes Porn 101," The Heritage Foundation, August 27, 2003, https://www.heritage.org/education/commentary/when-sex-ed-becomes-porn-101.

41. turpat.

42. Margaret Sanger, as quoted in Norman K. Risjord, Representative Americans: Populists and Progressives (Lanham, MD: Rowman & Littlefield Publishers, 2004), 267.

43. Margaret Sanger, as quoted in Madeline Gray, Margaret Sanger (New York: Penguin Adult Hc/Tr, 1979), 227–228.

44. Rebecca Hersher, "It May Be ‘Perfectly Normal,’ but It’s Also Frequently Banned," National Public Radio, September 21, 2014, https://www.npr.org/2014/09/21/350366435/it-may-be-perfectly-normal-but-its-also-frequently-banned.

45. Kilpatrick, Why Johnny, 53.

46. Maureen Stout, The Feel-Good Curriculum: The Dumbing Down of America’s Kids in the Name of Self-Esteem (Cambridge, MA: Da Capo Lifelong Books, 2000), 1–3.

47. turpat, 17.

48. B. K. Eakman, Educating for the ‘New World Order’ (Portland, OR: Halcyon House, 1991), 129.

49. Sol Stern, "How Teachers’ Unions Handcuff Schools," City Journal, Spring 1997, https://www.city-journal.org/html/how-teachers%E2%80%99-unions-handcuff-schools-12102.html.

50. Troy Senik, "The Worst Union in America: How the California Teachers Association Betrayed the Schools and Crippled the State," City Journal, Spring 2012, https://www.city-journal.org/html/worst-union-america-13470.html.

51. Kilpatrick, Why Johnny, 39.

52. Samuel Blumenfeld and Alex Newman, Crimes of the Educators: How Utopians Are Using Government Schools to Destroy America’s Children (Washington D.C: WND Books, 2015), chap. 14.

53. Iserbyt, The Deliberate Dumbing Down, xvii.

54. Schlafly, Child Abuse, 14.

55. Valerie Strauss, "A Serious Rant about Education Jargon and How It Hurts Efforts to Improve Schools," The Washington Post, November 11, 2015, https://www.washingtonpost.com/news/answer-sheet/wp/2015/11/11/a-serious-rant-about-education-jargon-and-how-it-hurts-efforts-to-improve-schools/?utm_term=.8ab3d85e9e45.

56. Stormer, None Dare, 104–106.

57. Diane Ravitch, "The Common Core Costs Billions and Hurts Students," The New York Times, July 23, 2016, https://www.nytimes.com/2016/07/24/opinion/sunday/the-common-core-costs-billions-and-hurts-students.html.

Avots: https://www.epochtimes.com/gb/18/6/7/n10464261.htm