Dēla godbijība tradicionālajā ķīniešu kultūrā ieņem īpašu vietu. Pēc Konfūcija domām, tas ir nemainīgs Debesu un Zemes princips un sociālā norma, ko Debesis nosacījušas cilvēcei. Tādējādi Konfūcijs uzskatīja dēla godbijību par pareizas cilvēka uzvedības pamatu.
Jēdziens "dēla godbijība" attiecas uz ētikas kodeksu par vecāku godāšanu, cieņu pret vecākiem cilvēkiem, rūpēm par brāļiem, māsām un bērnu audzināšanu. Papildus šo sociālo attiecību saglabāšanai tas izpaužas arī plašāk – kā pateicība, cieņas izrādīšana un savstarpēja laipnība. Savukārt pateicība, cieņa un laipnība bija labestības aspekti – viena no ķīniešu sevis pilnveidošanas un garīguma centrālajām vērtībām un galvenais princips, kas nodrošināja mieru mājās un sabiedrībā.
Uzsvars uz ģimeni, kā daļu no dēla godbijības principa, ir redzams ķīniešu rakstzīmē sjao (孝), kas sastāv no divām daļām: augšējā nozīmē "vecākais" un apakšējā nozīmē "dēls". Tas norāda, ka dēlam ir jāciena vecāki un jāpakļaujas viņu gribai. Senākie šo rakstzīmju attēli ir redzami uz Jiņu un Šanu dinastijas laika (1600. – 1045. g. p.m.ē.) zīlēšanas kauliem, kas norāda uz ievērojamo lomu, kāda dēla godbijībai ir bijusi jau kopš pašiem ķīniešu kultūras pirmsākumiem.
Ķīniešu rakstzīme dzjao (教), kas nozīmē "mācīt", sastāv no divām rakstzīmēm: sjao kreisajā pusē un veņ (nozīmē "valoda vai kultūra") labajā pusē. Kopumā šī kombinācija nozīmē, ka izglītībai jābalstās uz dēla godbijību un harmoniskām cilvēku attiecībām. No šiem pozitīvajiem piemēriem cilvēki varēja apgūt atbilstošas tikumiskās vērtības, pēc kurām vadīties savā rīcībā.
Gan pagātnē, gan mūsdienās ir atrodami neskaitāmi stāsti par to, kā ķīnieši ikdienā ir apliecinājuši dēla godbijību. Mēs vēlamies pastāstīt dažus no tiem.
Imperatores Džansuņas nesavtīgā laipnība
Imperatore Džansuņa bija Tanu dinastijas priekšteča, imperatora Taidzuna, dzīvesbiedre. Viņa iegāja vēsturē kā tikumīga valdniece un tika uzskatīta par paraugu nākamajām imperatoru sievām.
Dzimusi aristokrātu ģimenē, topošā valdniece bērnībā saņēma tradicionālo izglītību. Viņas izcilās rakstura iezīmes parādījās jau mazas meitenes vecumā: viņa bija maiga, laipna, godīga un saviem gadiem pārāk gudra.
Kāds pareģis reiz pareģoja, ka viņa spēs uzņemties milzīgus pienākumus, jo viņai piemīt bezgalīgs tikums. Viņai tika norādīts – ja viņa sekos likteņa dabiskajai gaitai, viņas dzīvē gaidāms nepārspējams gods un cieņa.
Kad meitenei bija astoņi gadi, notika traģēdija. Viņas tēvs nomira, un meiteni nosūtīja dzīvot pie tēvoča Gao Šiliaņa, kurš turpināja par viņu rūpēties
13 gadu vecumā viņa apprecējās ar 17 gadus veco Li Šimiņu, toreizējā Taijuaņas pārvaldnieka Li Juaņa otro dēlu. Neskatoties uz savu jaunību, viņa ievēroja augstus standartus attiecībā uz sievas pienākumu pildīšanu. Viņa veltīja daudz laika, spēku un uzmanības, lai rūpētos par vīra vecākiem, atbalstītu vīru un izglītotu bērnus.
Savas valdīšanas devītajā gadā (626. g.) Tanu dinastijas imperators Gaodzu nodeva troni Li Šimiņam, novēlot viņam Tanu imperatora Taidzuna titulu. Tikai 13 dienas vēlāk Džansuņa tika kronēta par imperatori – tā piepildījās pareģa pravietojums.
Kļuvusi par imperatori, Džansuņa neizrādīja augstprātību un palika pazemīga. Viņa turpināja rūpēties par vīratēvu, bijušo imperatoru, gluži tāpat, kā to darīja, pirms kļuva par valdnieci. Katru rītu un vakaru viņa devās pie viņa, izrādīt tam cieņu. Viņa bieži atgādināja pils kalpotājiem, lai tie par viņu labi rūpējas, un gādāja, lai tiktu apmierinātas visas vīratēva vajadzības, gluži kā to darītu jebkura parasta vedekla.
Imperatore izturējās vienkārši un bija iecietīga pret imperatora harēmu. Viņas krietnais un godīgais raksturs bija piemērs konkubīnēm un palīdzēja nodrošināt mierīgas attiecības starp tām. Pateicoties viņai, imperatora Taidzuna harēmā nebija intrigu un strīdu, kas ļāva imperatoram pilnībā nodoties valsts lietām.
Pati imperatore dzīvoja vienkāršu dzīvi. Viņa vienmēr ņēma tikai to, kas viņai bija nepieciešams, bez tieksmes pēc greznības vai pārmērībām. Sekojot viņas piemēram, visa pils, kamēr viņa bija pie varas, tērēja taupīgi un nepieļāva izšķērdību. Šis vienkāršais dzīvesveids attiecās uz visiem, pat uz viņas ģimenes locekļiem.
Kad viņas vecākais dēls Li Čencjaņs tika iecelts par kroņprinci, viņa zīdītāja un aukle Suiaņa bieži sūdzējās imperatorei. Suiaņa vadīja visas prinča mājsaimniecības lietas un pati savām acīm redzēja prinča nolietotās mantas un pieticīgo budžetu. Viņa lūdza imperatori būt nedaudz dāsnākai pret dēlu, jo princis ir topošais imperators un viņam vajadzētu būt atbilstoši nodrošinātam. Taču imperatore Džansuņa noraidīja viņas lūgumu.
"Tieši tāpēc, ka viņš ir kroņprincis, vienīgais trūkums, kuram viņu vajadzētu satraukt, ir nopelnu un godprātības trūkums," viņa sacīja Suiaņai. "Viņam vēl daudz jāmācās un jānopelna savu padoto cieņa. Tātad, kāpēc viņam būtu jāuztraucas par savu sadzīves priekšmetu vecumu?"
Imperatores godīgums un gudrība iekaroja visu imperatora galmu, un gandrīz visi labprāt piekrita viņas lēmumiem un ņēma vērā viņas padomus.
Astotajā Taidzuna valdīšanas gadā (634. g. ) imperatore Džansuņa pavadīja imperatoru uz Dzjučenas pili. Pa ceļam viņa saaukstējās, kas noveda pie senas slimības saasināšanās. Nākamā pusotra gada laikā viņas stāvoklis krasi pasliktinājās.
Taidzuna valdīšanas desmitā gada vasarā (636. g.) imperatore Džansuņa, gulēdama uz nāves gultas, atgādināja imperatoram Taidzunam labi izturēties pret saviem godīgajiem ministriem un neļaut viņas radiniekiem ieņemt augstus amatus imperatora galmā. Viņa arī gribēja, lai viņas bēres būtu vienkāršas.
Tomēr imperators Taidzuns pavēlēja uzbūvēt Džaolin mauzoleju par godu savai mīļotajai imperatorei. Netālu no apbedījuma vietas tika uzcelts tornis, lai imperatores dvēsele jebkurā laikā varētu baudīt skaisto ainavu, kā simbolu imperatora nebeidzamajai apbrīnai un ilgām pēc mūžībā aizgājušās sievas.
Imperatore Džansuņa nodzīvoja tikai 36 gadus. Tomēr šajā laikā viņa ne tikai izpelnījās savu pavalstnieku cieņu un apbrīnu, bet kļuva nākamajām paaudzēm par lielisku piemēru tam, kādai jābūt tikumīgai sievai un labestīgai mātei.
Kā vedekla ar labestīgu sirdi atrisināja nesaskaņas
Sjudžeņa no Sjiņbejas, Taivānā, pēc laulībām dzīvoja vienā dzīvoklī ar vīra vecākiem.
Diemžēl viņas vīramāte bija karstasinīga un ļoti valdonīga sieviete. Viss bija jādara tā, kā viņa gribēja, un nebija vietas diskusijām. Turklāt vīramāte cieta no depresijas, trauksmes un zema pašvērtējuma, kā arī bija spiesta lietot medikamentus garīgas slimības ārstēšanai.
Sjudžena, kura jau kopš bērnības ir bijusi strādīga, vīram nesūdzējās, taču dziļi sirdī, viņai pašai neapzinoties, bija iesakņojies aizvainojums pret vīramāti, un tam pieaugot, jūtas pret vīramāti kļuva arvien sarežģītākas.
Tajā pašā laikā viņas vīramāte kļuva emocionāli arvien nestabilāka, un ik pa laikam draudēja izdarīt pašnāvību, metoties no ēkas jumta. Sjudžena dzīvoja pastāvīgās bailēs un satraukumā. Tā rezultātā viņa nespēja ieņemt bērnu pat pēc sešiem laulības gadiem.
Vēlāk jaunais pāris uz kādu laiku pārcēlās uz Taidunu, un Sjudžena beidzot palika stāvoklī. Šajā laikā viņa sāka praktizēt Faluņ Dafa.
2004. gada janvārī Sjudžena, kas jau bija stāvoklī ar savu otro meitu, kopā ar ģimeni atgriezās Sjiņbejā. Vīramāte pret viņu izturējās vēl sliktāk, bet Sjudžena jau bija mainījusies. Lasot Faluņ Dafa grāmatas, viņa uzzināja par maģisku rīku, kas atrisina konfliktus: nepieciešamību skatīties sevī un novērst jebkādas negatīvas domas.
Vīramāte vienmēr bija labvēlīgāka pret sava jaunākā dēla meitu. Reiz lielā ģimenes saietā vīramāte apskāva tikai sava jaunākā dēla meitu un pilnībā ignorēja Sjudženas abas meitas, kuras arī gaidīja vecmāmiņas apskāvienu. Visi radinieki juta, ka vecmāmiņa ir aizgājusi par tālu.
"Kāpēc jūs tik atšķirīgi izturaties pret mazmeitām?" viens radinieks jautāja. "Jūs apskāvāt tikai vienu mazmeitu un pilnībā ignorējāt pārējās divas. Jūs esat netaisnīga."
Redzot savas meitas raudam, Sjudžena bija sarūgtināta un juta, ka viņas sirdī sāk iezagties rūgtums. Galvā iešāvās doma: "Es tev to nepiedošu!" Lai kā Sjudžena centās apspiest šo domu, tā neizgaisa no prāta.
Vēlāk Sjudžena saprata, ka šī doma ir skaudības rezultāts. Pamazām viņa likvidēja šo pieķeršanos, un drīz šādi incidenti viņu vairs neapbēdināja. Pierodot pie vīramātes uzvedības, šādu gadījumu kļuva arvien mazāk.
Kādu dienu vīramātes jaunākais dēls ieradās apciemot savu māti, un sirmgalve viņam pagatavoja svaigi spiestu augļu sulu, ko paņemt līdzi uz mājām. Tajā brīdī Sjudžena ienāca virtuvē, nezinot, kas tur notiek.
"Paskaties uz sava brāļa sievas seju!" vīramāte sacīja dēlam. "Tikai tāpēc, ka es viņai negatavoju sulu, viņa man rāda šo nepatīkamo sejas izteiksmi!"
Sjudžena un viņas vīra brālis bija tik pārsteigti, ka nespēja atrast vārdus.
Taču Sjudžena bija Dafa praktizētāja. Viņa nekavējoties ieskatījās sevī, lai noteiktu, vai viņā joprojām ir skaudība vai aizvainojums pret savu vīramāti.
Patiešām, dziļi sirdī viņa bieži cīnījās. Lai gan viņa ļoti centās atbrīvoties no jebkādām sliktām domām par vīramāti, aizvainojuma sajūta ik pa laikam viņu joprojām nomāca. Tiklīdz tika noņemta viena aizvainojuma kārta, tā uzreiz parādījās vēl viena, un šis process šķita bezgalīgs. Sjudžena bija neapmierināta, ka nespēj pilnībā atbrīvoties no šīs pieķeršanās.
Citā reizē vīramāte sāka apvainot Sjudženu bez jebkāda redzama iemesla. Rādot uz viņu ar pirkstu, viņa kliedza: "Tu tā vien ceri, ka es nomiršu!"
Sjudžena centās būt mierīga un skatīties sevī. Viņa saprata, ka, lai gan nekad nav vēlējusies, lai vīramāte nomirst, viņa vēlas dzīvot tālāk no viņas. Lai gan virspusēji viņa bija lojāla pret savu vīramāti, sirdī Sjudžena neizturējās pret viņu ar patiesu labestību.
Viņa turpināja lasītt Dafa grāmatas un cītīgi pilnveidojās. Pamazām pazuda dziļi iesakņojies aizvainojums pret vīramāti. Sjudžena varēja sirsnīgi sarunāties ar veco sievieti un rūpējās par viņu tāpat kā par pašas māti. Viņa mācīja vīramātei atkārtot frāzes: "Faluņ Dafa ir brīnišķīgs" un "Īstenība Labestība Pacietība ir brīnišķīgi principi".
Pateicoties Sjudženas gādībai un citu ģimenes locekļu atbalstam, vīramāte atbrīvojās no depresijas. Kādu dienu, kad Sjudžena runāja ar vīramāti, tā pēkšņi satvēra vedeklas rokas un ar asarām acīs teica: "Zini? Tu esat vienīgais cilvēks mūsu ģimenē, kurš ir patiesi laipns pret mani!"
Tā viņas no "ienaidniecēm" pārvērtās par tuviem cilvēkiem, gluži kā māte un meita.
"Es nekad nebūtu varējusi tikt galā ar šo situāciju, ja es nebūtu pilnveidojusies Faluņ Dafa. Iespējams, man pat būtu sākusies depresija, un varbūt pat sliktāka nekā manai vīramātei," Sjudžena ar pateicību sacīja.
Aizvainojumu likvidēšana ar līdzjūtību
Fena Šumeja no Liņdzjanas pilsētas, Dzjiliņas provincē, pēc laulībām dzīvoja kopā ar savu vīru un vīramāti. Tikai tāpēc, ka viņas pirmais bērns bija meitene, nevis zēns, vīramāte bieži vien bez iemesla sāka uz viņu dusmoties. Viņa visur slikti runāja par Šumeju, lika dēlam viņu sist un pat šķirties. Šumeja nekad nestrīdējās ar savu vīramāti, taču ļoti baidījās no šīs sievietes.
1986. gadā Šumeja laida pasaulē dēlu, un kad vīramāte sāka viņu bārt, mēģināja ar viņu uzsākt sarunu. Vecā sieviete kļuva nikna un apvainoja Šumeju, draudot viņu piekaut. Tas bija sākums ilgstošai cīņai starp abām sievietēm. Ikreiz, kad vīramāte Šumejai aizrādīja, viņas sāka strīdēties. Šumeja pat laistīja pagalmu ar ūdeni, cerot, ka vīramāte paslīdēs un nositīsies.
Viņas vīrs toreiz bija vietējā milicijas iecirkņa priekšnieks, un konflikts starp abām sievietēm kļuva viņam par apkaunojošu problēmu. Galu galā viņš nopirka mātei atsevišķu māju.
1999. gada pavasarī Šumeja sāka praktizēt Faluņ Dafa un drīz vien sāka saprast, kāpēc viņai ir tik daudz problēmu un kāda ir dzīves patiesā jēga. Viņa mainīja attieksmi pret vīramāti un bieži nesa viņai dažādus gardumus. Pēc tam, kad viņi iegādājās savu māju, Šumeja uzaicināja vīramāti dzīvot kopā ar viņiem. Viņas laipnība aizkustināja veco sievieti.
Vēlāk vīramātei attīstījās smadzenīšu atrofija, kuras dēļ viņa bija piesaistīta pie gultas. Tā kā Šumejas mājā nebija apkures, viņa noīrēja vīramātei nelielu vienstāvu māju, lai viņa justos ērtāk, lai gan tas nozīmēja, ka viņai bija jāveic papildus pienākumi, jo šajā mājā nebija tualetes.
Reiz ciemos ieradās vīra draugs. Viņš nevarēja atturēties un uzslavēja Šumeju, kad redzēja, cik labi viņa rūpējas par savu vīramāti un cik tīra ir māja.
"Tev ir pārsteidzoša sieva!" viņš teica Šumejas vīram. "Patiesībā es šodien atnācu satikt ne tikai tavu māti, bet arī paskatīties, kā tev iet. Man jāsaka, ka Faluņ Dafa patiešām ir brīnišķīga prakse!"
Nākamajā rudenī Šumejas ģimene pārcēlās uz jaunu māju. Tajā laikā viņas vīramātei jau bija demences simptomi – viņa atstāja savus izkārnījumus pa visu māju un pat smērēja tos uz sienām. Vēlāk, kad viņa vairs nespēja izvadīt izkārnījumus, Šumei izmantoja mazu karotīti, lai palīdzētu nokārot šo problēmu. Lai vīramāte būtu tīra, viņa ļoti bieži mazgāja gultas veļu un autiņbiksītes.
2008. gadā uz mātes dzimšanas dienas svinībām ieradās viņas vīra brālis. Šumejas centība viņu pārsteidza. "Tu esi tik brīnišķīgs cilvēks!" viņš teica.
"Tas ir tāpēc, ka Faluņ Dafa ir brīnišķīgs. Esmu mainījusies uz labo pusi, pateicoties Faluņ Dafa," smaidot atbildēja Šumeja.
2008. gada 23. decembrī Šumejas vīramāte nomira. Kad radinieki, kas ieradās palīdzēt organizēt bēres, ieraudzīja lielo kaudzi izmazgātu un balinātu autiņbiksīšu, viens no viņiem iesaucās: "Vecajai sievietei bija paveicies, ka viņai ir tik laba vedekla!"
Banketā pēc bēru ceremonijas vīrs pacēla vīna glāzi un ar asarām acīs izteica pateicību Šumejai.
"Liels paldies!" viņš teica. "Tu visus šos gadus rūpējies par manu māti. Pat mēs, viņas pašas bērni, nevarētu izdarīt to, ko tu izdarījāt viņas labā."
Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2023/3/20/207741.html
* * *
Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.
vairāk ...