Prologs: Tā kā Likuma izlabošanas process arvien progresē, es nepārtraukti paaugstinu savu Sjiņsjin, pilnveidojoties Dafa un cenšoties saplūst ar Visuma principu Īstenība, Labestība, Pacietība, kā rezultātā padziļinās un stiprinās arī manas prāta spējas. Manā pilnveidošanās līmenī Dafa man atklājis dažādu līmeņu patiesību, tai skaitā arī Zemes vēsturi un tās noslēpumus. Esmu to pierakstījis, lai dalītos ar draugiem-praktizētājiem.
Bagdādes baterijas noslēpums
Kādā 1936. gada vasaras dienā Irākas galvaspilsētas Bagdādes apkaimē Hudžut-Rabu rajonā celtnieki cītīgi strādāja pie dzelzceļa izbūves, kad rokot zemi, tie pēkšņi uzdūrās milzīgām akmens kapenēm. Akmens plāksnē bija iegravēti daudzi vārdi seno arābu valodā. Sarkofāgā viņi atklāja ne tikai daudz zelta, sudraba un dārgakmeņu, viņi tur atrada arī dīvainu senu bateriju – māla podu, kurā bija vara cilindrs ar dzelzs serdeni. Tā bija slavenā Bagdādes baterija.
Ilgu laiku Bagdādes baterija ir bijusi neatrisināta mīkla. Līdz pat šai dienai nevienam pasaules arheologam nav izdevies izskaidrot, kā tā radusies, un kā tikusi pielietota. Šodien es centīšos atklāt noslēpumu, kas saistīts ar Bagdādes bateriju.
Skarot jautājumu par Bagdādes bateriju, vispirms jārunā par aizvēsturisko civilizāciju vēsturi, kura nav aprakstīta nevienā vēstures grāmatā. Manā līmenī man atklājās sekojošais: pirms 23 800 gadiem Rietumāfrikas kontinentā pastāvēja ļoti attīstīta valsts, ko sauca par Jadušu karaļvalsti (tulkojumā tas nozīmē: valsts, kurā mīt visi dievi). Valstī valdīja konstitucionāla monarhija. Tās iedzīvotāju skaits bija ap astoņiem miljoniem. Cilvēku ādas krāsa bija melna un brūna. Viņi pielūdza Dievu, kas valdīja melno cilvēku pasaulē debesīs. Šeit dzīvojošie cilvēki bija pieticīgi, godīgi un labsirdīgi. Viņi bija ļoti dievbijīgi un stingri turējās pie ticības savam Dievam. Pateicoties šai ticībai, viņi lielu vērību veltīja cilvēka ķermeņa, debesu ķermeņu un kosmosa izpētei. Viņi bija attīstījuši savas iedzimtās spējas un sasnieguši augstu līmeni, jo saprata, cik svarīgi ir izveidot savstarpēju vienojošu saikni starp cilvēka ķermeni, dabu un kosmosu. Tolaik dzīvojošie cilvēki pētīja šo lietu mijiedarbību, un iegūtās zināšanas pielietoja ikdienas dzīvē.
Es pats un kāda man labi pazīstama praktizētāja bijām reinkarnējušies Jadušu karaļvalsts trešās dinastijas valdīšanas laikā. Es biju garīdzniecības pārstāvis, kas atbildēja par pārvadājumiem un finansēm. Otras praktizētājas vārds bija Jadi (kas nozīmē "dievišķais sūtnis"). Viņai bija lielisks iedzimtais pamats, tāpēc viņa jau no mazām dienām bija apveltīta ar izcilām spējām. Vairāk nekā 10 000 ticīgo vidū viņu uzskatīja par vienu no visapdāvinātākajām. Karaļvalstī viņa tika uzskatīta par svarīgu personu, tādēļ arī savu pilnveidošanās ceļu bija uzsākusi jau piecu gadu vecumā un saņēmusi īpašu atbalstu no augsta ranga mūka. Pēc 20 gadu cītīgas pilnveidošanās līdz 30 gadu vecumam Jadi jau bija sasniegusi augsta līmeņa meistarību Likuma spēka pielietošanā. Visā valstī diezin vai varētu atrast kādus desmit cilvēkus ar tik pat augsta līmeņa daoista meistarības pakāpi, kāda piemita Jadi. Viena no Jadi pārdabiskajām spējām bija prasme pārvietoties citās laika telpās. Tajā dzīvē mēs ar viņu dalījāmies savos noslēpumos. Es bieži vien devu viņai padomus, kā rīkoties, nonākot citā laika telpā, lietas, kas palīdzētu viņai izpildīt pienākumus, kurus viņai bija uzticējusi valsts. Jadi misija bija izpētīt Zemes vēsturi un nākotni. Zinātne un tehnoloģijas tolaik bija visai augsti attīstītas. Lai gan Jadi spēja pārvietoties citās laika telpās, pielietojot savas dievišķās spējas, tolaik cilvēki bija izgudrojuši laika mašīnu, kas deva cilvēkiem iespēju pārvietoties laikā. Šīs laika mašīnas diametrs sasniedza desmit metrus. Tajā varēja iesēsties divi cilvēki. Priekšā atradās izliekts logs. Mašīna darbojās ar mikromolekulārās enerģijas palīdzību. Parasti mašīna atradās pa pusei neredzamā stāvoklī, un to vadīja ar cilvēka domu spēku. Laika mašīna ļāva ceļotājam laikā ilgāku laiku uzturēties citā laika telpā. Tas bija varens lidaparāts.
Reiz Jadi ar laika mašīnas palīdzību aizceļoja uz nelielu ciematiņu senajā Persijā trešajā gadsimtā pirms mūsu ēras. Kādam ganam, kas atradās netālu, izdevās novērot, kā laika mašīna paceļas un nolaižas. Viņš to uztvēra kā dievību, kas nolaidusies uz Zemes. Gans bija ārkārtīgi sajūsmināts par iespēju vērot šo brīnumu. Pārsteigts viņš atrada uz zemes bateriju, kura bija izkritusi no laika mašīnas. Tā kā baterija bija ļoti jaudīga, tā izstaroja siltumu. Gans uzskatīja, ka tā ir svēta relikvija, un tā tika glabāta un nodota no paaudzes uz paaudzi. Kad baterija tika nodota 18. paaudzei, tā jau bija plaši pazīstama aristokrātu un bagāto ļaužu aprindās, kas izrādīja par to lielu interesi. Ikviens vēlējās iegūt bateriju savā īpašumā. Lai pasargātu bateriju no iespējamas zādzības, toreizējā gana pēcnācēji izlēma paslēpt bateriju kāda nesen miruša ģimenes locekļa zārkā. Baterija bija ceļojusi no paaudzes uz paaudzi tik daudzus gadus, ka tās sākotnējais oglekļa šķiedras ārējais apvalks bija pamazām nolobījies. Tādēļ vēlākās paaudzes to nomainīja uz māla podu. Šis ir viens no aspektiem, ko mūsdienu arheologi nespēj izskaidrot, jo iekšējā struktūra un korpuss nav viena un tā paša laikmeta izstrādājumi. Tādēļ, lai kādas hipotēzes netiktu izvirzītas, viņi nespēj to saprast. Patiesībā mūsdienu zinātnes attīstības ceļš ierobežo cilvēku domāšanu. Ja cilvēks vēlas atklāt daudzos Zemes noslēpumus, viņam ir jāatbrīvojas no iesīkstējušiem priekšstatiem un jāmaina domāšanas un uztveres veids.
Jadi pilnveidojās starp cilvēkiem 200 gadus. Viņa pārdzīvoja divas dinastijas. Jadi neskaitāmas reizes izmantoja savas pārdabiskās spējas, lai ceļotu laikā un telpā, klaiņojot starp pagātni un nākotni, apmeklējot ikvienu Zemes nostūri. Un tomēr, lai gan Jadi varēja nokļūt jebkurā laikmetā, viņai nebija iespējas neko no tā atnest līdzi, jo pretējā gadījumā tas radītu sajukumu viņas pašas materiālajā dimensijā, un tad viņa vairs nespētu atgriezties savā laikā. Ar laika mašīnas projektora palīdzību tika saglabātas ainas no pagātnes un nākotnes, un, pielietojot šo metodi, radās iespēja mācīties no dažādu periodu civilizācijām, aizpildot visu iztrūkstošo pašu sabiedrībā.
Tolaik daudzi augsta līmeņa mūki pareģoja, ka Visuma valdnieks reiz ieradīsies cilvēku pasaulē, lai izplatītu Dafa un glābtu visas dzīvās būtnes. Šī iemesla dēļ Jadi un viņas skolotājam nebija ļauts ceļot uz jebkuru laiku šī perioda 2 000 gadu ietvaros. Viņi zināja, ka Dievi bija sistemātiski saplānojuši visu Likuma izlabošanas procesa norisei, un nevienam nav tiesību radīt traucējumus.
Jadušu valstī katru sabiedrības dzīves aspektu ietekmēja zinātne par cilvēka ķermeni. Kas attiecas uz lauksaimniecību, iedzīvotājiem piemita apbrīnojamas spējas izaudzēt milzīgus graudaugus un augļus, kas bija ļoti barojoši. Valdība norīkoja ar ekstrasensorām spējām apveltītus cilvēkus derīgo izrakteņu meklējumos. Šo minerālu izstarotais enerģijas lauks tika izmantots, lai precīzi noteiktu dažādus retos metālus. Pēc tam šie metāli tika izmantoti, lai veicinātu rūpniecības attīstību un īpaša veida iekārtas radīšanai, kas tika izmantota cilvēku pārdabisko spēju stiprināšanai.
Ikviena dinastija Jadušu valstī rūpējās par to, lai tiktu ievērota tradīcija ar cieņu izturēties pret cilvēci un dabu, godāt Debesis un mīlēt zemi. Viņi visas pūles veltīja tam, lai radītu ziedošu valsti. Cik tālu vien sniedzās skats, visapkārt pletās meži, putnu dziesmu pieskandinātas un smaržīgiem ziediem klātas pļavas. Dzīve šajā vidē ritēja mierīgi, klusi un nosvērti. Tā bija harmoniska cilvēka un dabas līdzāspastāvēšana.
Lai gan Jadušu valsts pastāvēšanas ziedu laikos karu bija visai maz, un pasaule baudīja mieru, viņu armija bija tik spēcīga, kādu vēl nebiju redzējis nevienā vēstures attīstības periodā. Tajā laikā ķecerīgi pagāni centās uzsākt karu. Veids, kā Jadušu karaļvalsts tika galā ar šo karu, bija vienkārši unikāls. Viņi sasauca kopā visus karaļvalsts cilvēkus, kuriem piemita spēcīgas pārdabiskās spējas, lai tie iznīcinātu to ļauno cilvēku fiziskos ķermeņus, kuri uzsākuši karu laicīgajā pasaulē. Sākotnēji bija ieplānots, ka viņi iznīcinās nelabvēlīgos garus un ļaunos karavadoņus, tādējādi izbeidzot karu. Ja ienaidnieka spēki dotos uzbrukumā, viņiem nāktos pielietot atmosfēras ieročus ienaidnieka karaspēka iznīcināšanai. Piemēram, reiz bija karsta vasaras diena. Ienaidnieka pulkus pēkšņi ielenca daudzi ar pārdabiskām spējām apveltīti cilvēki. Viņi gatavojās pielietot savas spējas, lai pazeminātu gaisa temperatūru līdz -20 grādiem pēc Celsija. Vasaras drēbēs tērptie ienaidnieka karavīri, kas nepavisam nebija kam tādam gatavi, nosala līdz nāvei, visa armija bija iznīcināta.
No sākuma līdz beigām Jadušu karaļvalsti pārvaldīja pavisam septiņas dinastijas, un katra no tām ilga simtiem gadu. Septītās dinastijas valdīšanas laikā sabiedrības morāle piedzīvoja strauju lejupslīdi, cilvēku sirdīs iemājoja tumsa un netikums. Reliģija piedzīvoja vairākas reformas, līdz galu galā pavisam izzuda ticība taisnajam Dievam, un cilvēki sāka pielūgt sātanu. Pēc kāda laika Debesis viņus sodīja, uzsūtot epidēmiju, kas visbeidzot noveda pie karaļvalsts bojāejas.
Vēsture ir kā ritenis, kas nepārtraukti griežas. Ritenim griežoties, pagājuši desmit miljoni gadu, un pasaule piedzīvojusi neskaitāmas pārmaiņas. Lai gan daudzas lietas no seniem laikiem saglabājušās nemainīgas, tolaiku cilvēki visi ir sen aizmirsti. Acumirklī šie notikumi ir jau pagājuši un zuduši kā gaistoši dūmi, lai nogrimtu bezgalīgajā vēstures upē.
(Turpinājums sekos)
Avots: https://www.pureinsight.org/node/7525
* * *
Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.
vairāk ...