Rets ieskats zudušajā ķīniešu arhitektūrā

18. gadsimtā, imperatora Cjaņluna valdīšanas laikā, kāds franču jezuīts pēc sevis atstāja ilustrētu manuskriptu ar nosaukumu Essai sur l'Architecture des Chinois (Eseja par ķīniešu arhitektūru). Viņa darbs joprojām ir nenovērtējams materiāls par Ķīnas arhitektūras kultūras mantojumu, kas mūsdienās ir gandrīz pilnībā zudis.

Trīssimt gadus vēlāk Francijas Nacionālā bibliotēka pirmo reizi atklāja pasaulei šo reto manuskriptu par ķīniešu arhitektūru. Un, lai gan mēs nezinām autora vārdu, caur viņa darbu mēs varam gūt priekšstatu par šo franču misionāru.

Viņš bija izglītots mākslinieks, runāja ķīniešu valodā, viņam bija piekļuve īpaši aizsargātām vietām, piemēram, karaliskajam dārzam Pekinā, un viņš ļoti interesējās par saikni starp arhitektūras stiliem un sociālo hierarhiju.

Mums par laimi, viņš bija ļoti ieinteresēts nodot savas zināšanas Francijai.

Pateicoties saviem rūpīgajiem novērojumiem, jezuīts varēja sniegt ieskatu par Ķīnas augstāko aprindu un vidusmēra iedzīvotāju dzīves apstākļiem un sociālajām niansēm 18. gadsimtā.

Reti pieraksti par ķīniešu arhitektūru

Pa kreisi: šī 13 stāvu pagoda ir diezgan līdzīga senajai pagodai, kas atrodas Tiaņnin templī Pekinā. Šis paviljona stila tornis ir veidots tradicionālajā ķīniešu paviljonu dizainā, kas slavens ar savu seno vēsturi un lielajiem būvju izmēriem. Minu un Cjinu dinastiju laikā budistu pagodas pārsvarā bija astoņstūrainas un sešstūrainas. Ugunsdrošības nolūkos koka vietā tika izmantota mūra konstrukcija. Skaistā skaņa, ko rada vēja zvani, kas šūpojas zem karnīzēm, palīdz stiprināt budisma tradīcijas "Trīs dārgumus". Uz dažiem vēja zvaniem ir iegravētas arī mantras un svēto rakstu vārdi par dzīvo būtņu glābšanu. Pa labi: Senajā Ķīnā, lai izrādītu cieņu dievam vai imperatoram, tempļi un valdnieka pilis bieži tika būvēti uz paaugstinātas platformas. Sākotnēji platformas tika būvētas no sablietētas zemes. Vēlāk tās tika veidotas no akmens ar skaisti veidotām kāpnēm un margām.

"Tiklīdz cilvēks atstāj šo zemei pieplakušo un noplukušo nabadzīgā pilsoņa mājokli, Ķīnas arhitektūras veidols pilnībā mainās," viņš raksta. "Pēc rūpīgas izpētes var konstatēt, ka mainījies ir izmērs, fasāde un apdare, un to visu nosaka likumi. Šie likumi attiecas uz visām valsts amatpersonām, augstmaņiem un karaliskajām ģimenēm, kā arī sabiedriskām ēkām.''

Grāmatā ir 188 ķīniešu arhitektūras ilustrācijas, kas detalizēti atspoguļo ķīniešu mājokļu mērogu, lielumu un apdari. Ķīniešu mājas lielumu noteica tās īpašnieka autoritātes līmenis. Tas tika ierakstīts likumā un stingri ievērots. Likums pat noteica ķieģeļu skaitu un to cenu, kas bija atļauti personām ar atšķirīgu stāvokli sabiedrībā.

Šis ir elegants civiliedzīvotāja mājoklis. Pēc autora domām tās īpašnieks ir intelektuālis. Par īpašnieka izsmalcināto gaumi liecina akmens apdare un ziedošie koki pie mājas. Tai ir vienkāršs divslīpju jumts bez starpdzegas. Ģeometriskais logu raksts ir viens no izplatītākajiem tradicionālajiem ķīniešu rakstiem, kura nepārtrauktā atkārtošanās nozīmē "nepārtrauktu bagātību".

Ķīnas arhitektūrā kolonnas bija īpaši svarīgs elements dažādu sabiedrības šķiru nodalīšanā.

"Zema ranga ierēdņiem drīkst būt tikai trīs kolonnu galerija. Vidēja līmeņa amatpersonām drīkst būt piecas kolonnas. Prinčiem var būt septiņas, un tikai imperatoram var būt deviņas kolonnas. Turklāt tām atšķiras arī konstrukcijas augstums, platums un dziļums, kā arī sānu konstrukciju augstums, platums un dziļums."

Turīgas ģimenes priekšnams. Akmens plāksnes uz grīdas un bambuss pagalmā labi papildina akmens šķembu sienu paneļus. Ziedu kompozīcija vāzē, pundurkociņi abās pusēs, kā arī ainavu gleznojumi pie sienām atspoguļo saimnieku tradicionālo gaumi, paužot savu pasaules uzskatu ar ziedu un koku palīdzību. Priede un ciprese simbolizē neatlaidību un spēku; lotoss simbolizē tīrību un nevainību; orhideja simbolizē cēlumu un godīgumu; zaļais bambuss – godīgumu un pazemību.

Hierarhiskās sistēmas ķīniešu tradicionālajā arhitektūrā

Tūkstošiem gadu ķīnieši ir piekopuši tradicionālo hierarhijas sistēmu mājās un sabiedrībā. Konfūcijs uzskatīja, ka hierarhija ģimenē rada cieņu un harmoniju.

Augstākstāvošo un zemākstāvošo personu loma ģimenē ir skaidri noteikta. Konfuciānismā tauta tiek uzskatīta par vienu lielu ģimeni, un tāpēc tāda pati hierarhiskā sistēma tiek attiecināta arī uz visu valsti.
Ideālā Konfūcija sabiedrībā hierarhija nešķeļ un nenošķir, tā drīzāk uztur kārtību un ļauj cilvēkiem pašiem sevi kontrolēt, pamatojoties uz kopīgām vērtībām un pieņemtajiem uzvedības kodeksiem.

Turklāt tas, ka kāds ķīniešu miljonārs iekšpagalmā uzbūvēja izsmalcinātu būvi, tajā pašā laikā atstājot ieeju pagalmā pavisam vienkāršu, ir drīzāk gaumes, nevis likuma ievērošanas jautājums.

Pat ja likums ļautu viņam būvēt grezni, ķīnieši nav pieraduši izrādīt savu bagātību. Viņi vēlas būt pēc iespējas neuzkrītošāki, lai varētu saplūst ar apkārtējo vidi, un viņiem labāk patīk izbaudīt krāšņo interjeru iekšpusē.

Šī ir imperatora pils galvenā zāle. Tai ir divslīpju jumts ar centrālo kori un četrām diagonālām kores daļām, kuras drīkstēja būt tikai prestižākajās Ķīnas celtnēs. Cjinu dinastijas pilīs uz diagonālajām korēm novietotie zvēri bija izvietoti nepāra skaitā. Jo lielāks zvēru skaits, jo prestižāka pils. Pie kores zvēriem pieder pūķis, fēnikss, lauva, cjiliņs, pegazs, jūras zirdziņš, zivs, govs un citi. Pūķis ir imperatora simbols; fēnikss un cjiliņs ir zvēri, kas simbolizē veiksmi; lauva ir Dharmas sargātājs Budas skolā, kas simbolizē drosmi un varenību; pegazs un jūras zirdziņš simbolizē valdnieku ģimenes, kurām ir varens spēks, kas iesniedzas debesīs un okeānā; zivs un govs simbolizē labus laikapstākļus.

Ķīniešu kultūrā liels uzsvars tiek likts uz iekšējām nozīmēm un vērtībām. Tā arī ir viena no lielākajām atšķirībām starp Austrumu un Rietumu kultūrām.

Zīmējumi šajā vecajā grāmatā, kas detalizēti attēlo visu – gan krāšņi glazētas flīzes, spilgti sarkanas kolonnas, gan rūpīgi apcirptus kokus un izrakstītas logu rūtis, atdzīvina 18. gadsimta Ķīnas arhitektūru.

Ķīnā ir izzudušas ne tikai vairums grāmatā attēloto ainu, bet arī tradicionālās ķīniešu sabiedrības būtība, kas komunistu valdīšanas laikā tika nosmacēta.

Par laimi, franču jezuīts ar savu unikālo ieskatu un skrupulozajiem novērojumiem ir atdzīvinājis daļu šīs zudušās tradīcijas.

Avots: https://magnifissance.com/print-edition/issue-103/chinese-architecture/