Šeņa Gunbao loma

16. gadsimta ķīniešu romānā Fenšeņ Jaņji (Iecelšana dievu kārtā) Šeņs Gunbao bija ļoti īpatnējs personāžs. Lielāko daļu nemirstīgo, kuriem neizdevās kļūt par dievišķām būtnēm, pazudināja Šeņs, un viņš gandrīz nekad nesēdēja bez darba.

Kā gan tas iespējams, ka viņš spēja pazudināt tik daudz nemirstīgo? Pirmkārt, viņš bija ļoti daiļrunīgs. Otrkārt, viņam piemita nelielas pārdabiskas spējas. Turklāt viņš bija ievērojamā Juaņši Tiaņdzuņa (Nefrīta imperatora) māceklis.

Skaudības, aizvainojuma un naida pārņemtais Šeņs vienmēr bija pretrunās ar Dzjanu Dzija, kurš arī bija Juaņši Tjaņdzuņa māceklis. Svarīgi uzsvērt, ka Dzjans nekad neko nedarīja sava pašlabuma dēļ. Tāpēc skolotājs izvēlējās tieši Dzjanu Dziju, lai tas, būdams tā laika trīs galveno reliģiju dievību pārstāvis, nodarbotos ar iecelšanu dievu kārtā.

Šeņs apgalvoja, ka viņam nav personisku konfliktu ar Dzjanu, tomēr visu laiku radīja traucējumus un neļāva Dzjanam pildīt savu misiju, tādā veidā demonstrējot nepakļaušanos savam skolotājam un visām trim reliģijām. Būdams egoistisks, ārkārtīgi savtīgs un egocentrisks, Šeņs tomēr bija apveltīts ar ārēju šarmu. Tāpēc viņš spēja pazudināt tik daudz nemirstīgo, kuriem neizdevās kļūt par dievišķām būtnēm.

Taču kāpēc skolotājs ļāva viņam darīt visu, ko viņš vēlas un neapturēja viņu? Patiesībā viņš vienu reizi tika saukts pie atbildības. Romāna “Iecelšana dievu kārtā” 72. nodaļā stāstīts, kā Šeņs tiek notverts un nogādāts pie sava skolotāja Juaņši Tiaņdzuņa, par to, ka gandrīz nogalināja Dzjanu. Taču sods šķita diezgan viegls: Šeņu atbrīvoja, kad viņš deva solījumu to vairs nedarīt. Tomēr Šeņs neguva mācību, viņš neņēma vērā ne tikai sava skolotāja žēlsirdību, bet arī savu zvērestu, un turpināja sagādāt nepatikšanas.

Taču grāmatā tiek dots arī mājiens – tam, kāpēc Šeņs tika atbrīvots šādā veidā, ir savs iemesls. Tas nozīmē, ka viņu izmantoja lai pārbaudītu un atsijātu tos, kuri nespēja veiksmīgi pilnveidoties – citiem vārdiem sakot, tos, kuri nespēja sasniegt kritērijus, lai, kļūtu par dievišķām būtnēm. Galu galā, neviens negribēja, lai Šeņs kaut ko sabojātu. Taču viņš pats izvēlējās tā rīkoties, un skolotājs to izmantoja, apspēlējot viņu viņa paša spēlē. Patiesībā triju reliģiju skolotāji jau iepriekš bija brīdinājuši savus mācekļus: ikviens, kas sekos Šeņam, saskarsies ar sekām.

Tiem, kurus Šeņs maldināja, katram bija savs stāsts. Neatkarīgi no tā, vai viņus maldināja Šeņa retorika, apbūra meli, vai arī viņi padevās viņa provokācijām, viņus visus vienoja tas, ka viņi neatbilda dievišķas būtnes standartiem. Ja reiz viņi nebija pietiekami labi, viņi nekad nekļūtu par dievišķām būtnēm. Tolaik pilnveidošanās laikā tas bija tik vienkārši.

Protams, galu galā Šeņs saņēma atmaksu. Pēc tam, kad viņš tika sakauts lielā kaujā, kurā iesaistījās aptuveni 10 000 dievību, lai stātos pretī Dzjanam un viņa sabiedrotajiem, zvērests tika izpildīts, Šeņu notvēra un ar viņu aizbāza caurumu Ziemeļjūrā.

Sākotnēji Šeņs bija nemirstīgs. Tomēr skaudības, aizvainojuma un naida dēļ viņš izpostīja ne tikai sevi, bet arī daudzus citus. Tas nozīmē, ka savtīgums, egoisms, skaudība un aizvainojums ir patiešām bīstami pat nemirstīgajiem, nemaz nerunājot par pilnveidošanās procesā esošiem praktizētājiem.

Šim stāstam varēja būt citādas beigas. Pieņemsim, ka Dzjans būtu pabeidzis savu misiju bez Šeņa iejaukšanās – Šeņs no tā būtu varējis gūt labumu, jo gan viņam, gan Dzjanam bija viens skolotājs. Pat tad, ja Dzjans patiešām nespētu paveikt savu uzdevumu, Šeņs būtu varējis palīdzēt viņam paveikt darāmo (daudzas dievības palīdzēja Dzjanam izpildīt viņa misiju). Galu galā nebija jēgas strīdēties, kurš ir spējīgāks vai piemērotāks šai misijai. Patiesībā pie visa vainīga bija Šeņa skaudība. Tās dēļ viņam nebija ne ticības, ne cieņas pret savu skolotāju, un tā bija liktenīga kļūda.

Tas vai cilvēks izvēlēsies taisnu vai ļaunu ceļu, dažkārt ir atkarīgs tikai no vienas domas. Ja praktizētājiem joprojām piemīt skaudība, vēlme cīnīties un viņi nav piesardzīgi, viņi var nospēlēt tādu pašu lomu kā Šeņs. Viņi var nodarīt kaitējumu gan citiem, gan arī sev. Sevišķi tas attiecas uz tiem, kuri jūtas spējīgi, īpaši un talantīgi.

Īstenam praktizētājam vissvarīgākais ir atklāt savus trūkumus un pieķeršanās, un labot tās, lai sevi pilnveidotu. Ja viņš no tā novirzīsies un kļūs nesaprātīgs, viņš var kļūt tāds pats, kā Šeņs Gunbao. Mūsdienās, šajā īpašajā laikā, sekas būtu ļoti smagas.

Raksts angļu valodā: