Seno laiku gudrais un ārsts Suņs Simiao: veselība un laime izriet no tikumības

Viens no dižākajiem ķīniešu ārstiem vēsturē – Suņs Simiao – nodzīvoja 141 gadu un atstāja apbrīnas vērtu mantojumu.

Lai arī Suņs Simiao pārdzīvoja četras dinastijas, viņš maz interesējās par slavu vai materiālo bagātību. Ziemeļu Džou dinastijas imperatori Sjuaņs (578. – 579.) un imperators Dzjins (579.–581.) piedāvāja viņam valsts ierēdņu amatus, bet Suju dinastijas imperators Veņs (581.– 604.) aicināja viņu pieņemt guodzi boši (galma vecākā zinātnieka) amatu, tomēr Suņs atteicās.

"Pēc 50 gadiem pasaulē ieradīsies dižens gudrais, un es palīdzēšu viņam glābt cilvēkus," viņš bieži sacīja saviem tuviniekiem.

Kad Tanu dinastijas imperators Taidzuns (626. – 649.) sēdās tronī, viņš uzaicināja Suņu uz galmu. Pārsteigts par Suņa izsmalcināto izturēšanos un jauneklīgo izskatu, imperators sacīja: "Raugoties uz jums, es saprotu, ka Dao ir patiešām apbrīnojams, un tādas debesu būtnes kā Sjaņs Meņs un Guans Čeņdzi patiešām pastāv." Viņš piedāvāja Suņam dažādus amatus, taču Suņs atteicās, sakot, ka vēlas tikai sekot Dao un glābt cilvēkus.

Visu mūžu Suņs cienīja tikumību un glāba cilvēkus, izmantojot savas medicīniskās prasmes. Uzskatot cilvēka dzīvību par nenovērtējamu, viņš divas savas grāmatas nosauca Cjaņdzjiņ Jaofan (Tūkstoš zelta gabalu vērtas svarīgākās receptes neparedzētiem gadījumiem) un Cjaņdzjiņ Jifan (Papildinājums tūkstoš zelta gabalu vērtām svarīgākajām receptēm neparedzētiem gadījumiem).

"Ja cilvēks nepiekopj tikumību ar labu uzvedību, ilgmūžība viņam nebūs sasniedzama pat tad, ja viņš lietos brīnumzāles," viņš rakstīja Cjaņdzjiņ Jaofan. "Kad cilvēks turpina sekot Dao un uzkrāj tikumu, viņš iegūs svētību arī bez lūgšanām un ilgmūžību bez tiekšanās pēc tās," viņš paskaidroja.

Tikšanās ar zagļiem

Suju dinastijas valdīšanas pēdējos gados sākās kari, sabiedrībā valdīja haoss, taču Suņs turpināja ceļot un ārstēt slimos.

Reiz viņš devās uz Dzjudzjanu (mūsdienu Dzjansji province), kur sastapās ar zagļu bandu. Domādami, ka viņš ir "spiegs", tie viņu sasēja un aizveda pie zagļu bandas vadoņa.

"Es neesmu spiegs. Esmu ārsts, man ir jau 70 gadu,” skaidroja Suņs.

Visi bija pārsteigti, jo viņš izskatījās tikai 30 – 40 gadus vecs. "Vai tu esi svētais?" jautāja bandas vadonis un lūdza Suņu palikt un aprūpēt zagļus un viņu ģimenes.

Lai gan bandas vadonis kopumā ārstus cienīja, tomēr neizturēja un palielījās: "Tādi cilvēki kā es ir tik spēcīgi, ka mums nav vajadzīgi ārsti."

Taču Suņs pajautāja: "Vai jums bieži ir sajūta, ka krūtis un vēders ir uzpūtušies? Vai jums ir aizcietējumi un bieža urinēšana? Vai jums ir bezmiegs, rūgta garša mutē no rīta un smaganu asiņošana?"

Satriekts par tik precīzu viņa simptomu uzskaitījumu, zagļu vadonis saprata, ka Suņs nav parasts ārsts.

Zagļu bandas vadoņa zvērinātais brālis bija smagi slims. Lai viņu izārstētu, Šuņam bija jāizgatavo zāles, kuru galvenā sastāvdaļa bija žeņšeņs, taču tas neauga šajos kalnos, un to varēja iegūt tikai citā vietā.

Pēc tam, kad Suņs to izskaidroja zagļu vadonim, tas sacīja: "Jāiet un jānozog tas."

"Nē, mēs nevaram to darīt," teica Suņs. "Nav ļauts darīt sliktas lietas pat tad, ja nepieciešams glābt kāda dzīvību."

Tā kā zagļiem nebija naudas, lai iegādātos kaut ko tik dārgu kā žeņšeņs, Suņs piedāvāja doties ceļā un atrast veidu, kā to iegūt.

Baidoties, ka Suņs neatgriezīsies, zagļu vadonis sūtīja savu cilvēku kopā ar viņu, piekodinot, ka pēc sešām dienām viņiem jābūt atpakaļ. Tā kā viņi to darīja, lai glābtu cilvēka dzīvību, Suņs apsolīja atgriezties laikā.

Kalna pakājē atradās ķīniešu medicīnas zāļu tirgotava, kurā varēja iegādāties arī žeņšeņu. Tur Suņs pavaicāja, vai viņš varētu trīs dienas ārstēt pacientus šajā tirgotavā, apmaiņā pret diviem-trim lianiem (svara mērvienība senajā Ķīnā) žeņšeņa. Tirgotavas īpašnieks pasauca savu darbinieku, lai pārbaudītu Suņa prasmes. Suņs sacīja, ka darbinieks jau trīs gadus jūt aukstumu un smagumu vēderā, un darbinieks apstiprināja, ka tā ir taisnība. Suņa prasmju iespaidots, tirgotavas īpašnieks teica, ka viņam šeit būs jāpaliek astoņas dienas, ārstējot pacientus, pretējā gadījumā viņš žeņšeņu tam nedos. Atceroties par viņam doto sešu dienu termiņu, Suņs sacīja, ka sešas dienas strādās virsstundas, lai pabeigtu astoņu dienu darbu. Ja viņš nepaspēs visu izdarīt, viņš atgriezīsies vēlāk visu pabeigt. "Doto vārdu nevar paņemt atpakaļ" viņš sacīja. Tirgotavas īpašnieks piekrita.

Kad Suņs sāka ārstēt pacientus, uz tirgotavu nāca arvien vairāk cilvēku ar visdažādākajām veselības problēmām. Trīs dienās tirgotava nopelnīja vairāk nekā visa pēdējā pusgada laikā. Tā kā slimnieku nāca arvien vairāk, tirgotava tika slēgta ļoti vēlu. Suņs bija ļoti noguris, tomēr turpināja strādāt. Īpašnieks nopelnīja tik daudz naudas, ka tā bija jāliek lielos maisos.

Sešas dienas vēlāk Suņs atgriezās kalnā ar trim lianiem žeņšeņa. Slimnieks ieņēma zāles un viņam tūlīt pat kļuva labāk. To uzzinājis, zagļu vadonis piedāvāja ārstam atlīdzību. Suņs pateicās zagļu vadonim, tomēr no atlīdzības atteicās. Viņš sacīja, ka vienīgais, ko viņš vēlas, ir doties prom un apmeklēt prefektūras priekšnieku. Suņa tikumības aizkustināts, zagļu vadonis piekrita viņu atbrīvot.

Apbrīnojami, ka laikā, kad valstī valdīja haoss, Suņs varēja turpināt ārstēt pacientus kā parasti. Turklāt ar savu uzvedību viņš rādīja cilvēkiem piemēru, mācīja zagļiem būt labiem un neņemt svešu, bet vietējiem iedzīvotājiem mācīja ķīniešu medicīnas paņēmienus. Suņa vārdi par cilvēka dzīvības vērtību atspoguļojās viņa rīcībā. Viņš atstāja iespaidu uz visiem šajā stāstā iesaistītajiem – zagļu vadoni, zagļiem un viņu ģimenēm, tirgotavas īpašnieku un ciema iedzīvotājiem. Tajos laikos šāda labsirdība un upurēšanās bija liels retums.

"Izcils ārsts ir pašaizliedzīgs un savam amatam uzticīgs"

Vairāk nekā 20 gadus Suņs nodarbojās ar ārstniecību Dzjaodzuo apgabalā (mūsdienu Henaņas province).

Viņš apmetās pieticīgā mājoklī ciematā un pie tā ieejas nolika galdu. Viņš sēdēja vienā galda pusē, un otrā pusē aicināja apsēsties pacientus. No pacientiem viņš ņēma tikai nelielu samaksu, tik vien, lai segtu zāļu izmaksas. Ja kāds bija nabags, viņš neko neņēma un ārstēja cilvēku bez maksas.

Turklāt, savu pacientu priekšā Suņs nekad nesmējās un skaļi nerunāja. "Kad cilvēks cieš, visa viņa ģimene ir nelaimīga. Turklāt pacients, iespējams, jūt pastāvīgas sāpes. Ja ārsts bezrūpīgi priecājas un ir iedomīgs, gan cilvēki, gan dievības to uzskatīs par nepieņemamu," viņš rakstīja.

Pieaugot Suņa slavai, pie viņa ārstēties nāca arvien vairāk cilvēku. Lai pacientiem nevajadzētu pārvarēt lielus attālumus, viņš bieži uz kādu laiku pats apmetās vienā vietā, bet pēc tam pārcēlās uz citu vietu, lai vēl lielāks skaits cilvēku varētu tikt izārstēti.

Savā darbā ar nosaukumu "Izcils ārsts ir pašaizliedzīgs un savam amatam uzticīgs" Suņs rakstīja: "Kad izcils ārsts ārstē slimnieku, viņam jāpaliek mierīgam un apņēmīgam, bez jebkādām vēlmēm un tieksmēm. Viņam ar lielu līdzjūtību sirdī jāapsola glābt ikviens. Viņš nedrīkst jautāt, vai viņi ir bagāti vai nabagi, jauni vai veci, skaisti vai neglīti, vai viņiem ir ienaidnieki vai labi draugi, vai viņi ir dumji vai gudri. Tas ir, par viņiem visiem jādomā kā par saviem radiniekiem."

Viņš arī rakstīja: "Cilvēka dzīvība ir dārga un tūkstoš zelta monētu (cjaņdzjiņ) vērta. Ja var izglābt dzīvību ar receptes palīdzību, nopelni ir ļoti lieli." Tāpēc viņa grāmatu nosaukumos bija iekļauti vārdi "tūkstoš zelta gabalu". Pilnveidojot savu tikumību, viņš arī rādīja piemēru citiem, novietojot pie sava mājokļa akmens plāksnes, uz kurām bija uzrakstītas zāļu receptes izplatītākajām slimībām. Tādā veidā cilvēki varēja tās izlasīt un ārstēties bez maksas.

Tradicionālajā ķīniešu kultūrā galvenā uzmanība tika pievērsta morālajām vērtībām un cieņai pret dievišķo. Suņa ideja, ka veselība un laime rodas no tikumības, to vēlreiz apliecināja, atstājot paliekošu mantojumu nākamajām paaudzēm.


Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2021/7/7/193974.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.