Budas Milarepa pilnveidošanās stāsts (7. daļa)

(Turpinājums no 6. daļas)

Rečungpa jautāja godātajam Milarepam: "Meistar, vai jūs sekojāt meistara Marpas norādījumam un dzīvojāt tur dažus gadus?"

Godātais atbildēja: "Tik ilgi es tur nepaliku. Kādu laiku tur padzīvojis, es atgriezos dzimtajā ciemā. Es tev pastāstīšu, kāpēc devos mājās.

Meditējot nošķirtībā, es cītīgi praktizēju dziļā mierā un guvu diezgan lielus panākumus. Es nekad negulēju, bet kādu rītu kļuvu miegains un aizmigu. Sapnī redzēju, ka esmu atgriezies savās mājās Kjangatsā. Es redzēju, ka mana māja ar četriem pīlāriem un astoņām sijām ir uz sabrukuma robežas un līdzinās veca ēzeļa ausīm. Ģimenes visvērtīgākais mantotais dārgums, Mahāratnakūta Sūtra, bija izmirkusi un gandrīz izjukusi lietus ūdenī. Zeme Ema trīsstūrī bija krūmiem un nezālēm aizaugusi. Mana māte bija mirusi, bet māsa kļuvusi par ubadzi, kura klīda pa svešām vietām. Domājot par nelaimēm, kuras man nācās pārciest kopš bērnības un par to, ka man jau daudzus gadus nav bijis iespējas redzēt māti, mana sirds ļoti sāpēja. Es raudādams iesaucos: "Māt! Māsa Peta!" Pamodos no raudāšanas un mans apģērbs bija slapjš no asarām. Domājot par māti, es nespēju apvaldīt asaras un nolēmu atgriezties mājās, lai satiktu viņu.

Rītausmā, es nedomādams, atlauzu ieeju alā un devos uz meistara guļamistabu, lai saņemtu atļauju atgriezties savā dzimtajā ciemā. Meistars vēl gulēja, un es nometos uz ceļiem pie viņa gultas, lai visu paskaidrotu.

Meistars pamodās.

Tajā brīdī caur logu iespīdēja rīta gaisma, apspīdot meistara Marpas galvu uz spilvena. Pa to laiku ar brokastīm ienāca arī viņa sieva. Meistars Marpa jautāja: "Dēls, kāpēc tu pēkšņi pārtrauci meditāciju? Vai tas bija traucējumu dēmons? Tūlīt pat atgriezies un turpini praktizēt mierā!"

Es pastāstīju meistaram par sapni un to, cik ļoti skumstu pēc mātes.

Meistars sacīja: "Dēls, kad tu pirmo reizi atnāci šurp, tu teici, ka vairs nedomā par savu ģimeni un ciemata iedzīvotājiem, turklāt ir pagājuši jau tik daudzi gadi. Pat ja atgriezīsies, iespējams, vairs nesatiksi māti. Kas attiecas uz citiem cilvēkiem, neesmu pārliecināts, ka tu varētu viņus sastapt. Tu daudzus gadus nodzīvoji U-Tsangā un pēc tam diezgan daudzus gadus pie manis. Taču, ja esi nolēmis atgriezties, man nav iebildumu. Tu teici, ka apmeklējis savu ciematu, atgriezīsies atpakaļ. Tu vari tā domāt, bet baidos, ka tev tas neizdosies. Kad tu ienāci, es gulēju. Tas ir mājiens, ka šajā dzīvē mēs viens otru vairs neredzēsim!

Tomēr manā istabā iespīdēja saules gaisma, kas nozīmē, ka tava dharma spīdēs desmit virzienos, kā rīta saule. Tas, ka manu galvu apspīdēja saule, nozīmē, ka tava dharma izplatīsies un plauks. Sagadījās tā, ka Dakmema ienāca ar ēdienu, kas norāda, ka tev jāspēj pabarot sevi ar Samaja (solījumi vai priekšraksti).

Ak! Šķiet, ka man nav citas izvēles kā vien ļaut tev iet. Dakmema, lūdzu, sagatavo pienācīgu ziedojumu."

Pēc tam, kad meistara sieva bija sagatavojusi ziedojumu, meistars izveidoja mandalu un izpildīja man iesvētīšanas ceremoniju, lai es varētu iet pašu pēdējo un augstāko ceļu, ko dakiņas nodod mutiski. Viņš man nodeva arī nedzirdētus norādījumus vārsmās par atbrīvošanos.

Meistars sacīja: "Šīs vārsmas bija godātā Naropas pravietojums, un viņš lūdza, lai es tev tās iemācu. Tev vajadzētu sekot dakiņu pravietojumiem un nodot šīs vārsmas māceklim ar vislabāko iedzimto pamatu līdz 13 paaudzei.

Ja kāds māca šo dharmu naudas, slavas, cieņas vai personiskās vēlmes dēļ, tas ir dakiņu norādījumu pārkāpums. Tāpēc tev jābūt īpaši uzmanīgam un jātur dārgas šīs mutiski nodotās mācības un prakse, saskaņā ar šīm vārsmām. Ja tu satiec mācekli ar ļoti labu iedzimto pamatu, pat ja viņš ir nabadzīgs, un viņam nav nekā ko ziedot, tev vienalga viņš jāiesvēta, jānodod norādījumi, un jāpalīdz viņam, lai viņš varētu izplatīt dharmu.

Kas attiecas uz visa veida mokām, ko Tilopa lika pārciet meistaram Naropam, vai visām ciešanām, ko liku tev pārciest es, tad šīs metodes turpmāk vairs nenesīs labumu cilvēkiem ar sliktu iedzimto pamatu. Tāpēc, lūdzu, tās vairs nelieto. Tagad pat Indijā prasības dharmas praksē ir atslābušas. Tāpēc šīs ļoti stingrās metodes Tibetā vairs nav piemērotas.

Kopumā ir deviņi dakiņu dharmas kompleksi, un es esmu mācījis tev četrus. Kas attiecas uz atlikušajiem pieciem, viens no maniem mācekļiem vēlāk ceļos uz Indiju un mācīsies tos no Naropas mācekļiem. Tie nesīs milzīgu labumu dzīvajām būtnēm, un tev ir jācenšas sameklēt šo dharmu.

Tu vari padomāt: "Esmu ļoti nabadzīgs, un man nav ko ziedot. Vai meistars iemācīs man visas vārsmas?" Lūdzu, nešaubies. Tev jāzina, ka es nedomāju par materiālajiem ziedojumiem. Ja tu uzcītīgi praktizē un piedāvā man to kā ziedojumu, tad tas ir ziedojums, kas man patiešām patīk. Tev jāpaliek uzcītīgam un jāgūst panākumi!

Esmu mācījis tev visas meistara Naropas īpašās dharmas un dakiņu mutiski nodotās mācības. Meistars Naropa mācīja šos norādījumus vārsmās tikai man un nevienam citam māceklim. Tagad es tos nodevu tev, kā pārlejot ūdeni no vienas pudeles otrā, neizlejot ne piliena. Lai pierādītu, ka tas, ko teicu, ir taisnība un nav pārspīlējums, es tagad dodu zvērestu meistariem, visiem Budām un dievībām."

To pateicis, viņš uzlika roku man uz galvas un sacīja: "Dēls, redzot šoreiz tevi aizejam, jūtu sirdī lielas skumjas. Bet visas parādības, ko nosaka dharma, tā vai citādi, ir īslaicīgas. Tur es neko nevaru darīt. Lūdzu, nesteidzies aiziet. Paliec šeit vēl dažas dienas, lai atkārtotu visas vārsmas ar norādījumiem. Ja tev ir jautājumi, es varu uz tiem atbildēt."

Izpildot meistara lūgumu, es paliku tur vairākas dienas līdz tiku vaļā no sava apjukuma un šaubām. Meistars sacīja: "Dakmema, lūdzu, sagatavo uz Milas atvadām vislabākos ziedojumus." Meistara sieva sagatavoja ziedojumus meistariem, Budām, Bodhisatvām, dakiņām un dharmas aizstāvjiem, kā arī mielastu vadžras brāļiem. Meistars pilnībā parādīja savas spējas. Brīžiem viņš parādījās kā Hevadžras dievība, brīžiem kā Čakrasamvaras dievība un brīžiem arī kā Gujasamādžas dievība, ar vadžras zvaniņiem, vadžras piestiņām, rotējošu ratu, dārgakmeņiem, lotosa ziediem un zobenu. Viņš arī parādīja skaņas Om, Ah un Hum sarkanā, baltā un zilā krāsā. (Vārdi Om, Ah, Hum ir pamatā visiem slepenajiem norādījumiem, Om – sarkanā krāsā, Ah – baltā krāsā un Hum – zilā krāsā.) Šie trīs vārdi izstaroja spēcīgu gaismu, ar dažādām maģiskām izpausmēm. Meistars teica: "Tās visas ir tikai ķermeņa pārdabiskās spējas. Pat tad, ja tās varētu plaši pielietot, tās joprojām ir viltus ilūzijas, no tām nav liela labuma. Milarepa, šoreiz es tās parādīju, jo mēs šodien atvadāmies."

Redzot meistaru ar tādu tikumu kā Budām, es biju ārkārtīgi priecīgs, domājot: "Es noteikti uzcītīgi strādāšu, lai pilnveidotos, un sasniegšu tādas pašas pārdabiskas spējas, kā meistars."

Meistars jautāja: "Vai redzēji? Vai tagad tev ir apņēmība?"

Es atbildēju: "Es redzēju, meistar! Es nevaru nekļūt apņēmīgs. Vēlos uzcītīgi strādāt pilnveidošanās praksē un arī iegūt pārdabiskas spējas kā jums."

Meistars sacīja: "Jā, tev ir labi jāpraktizē. Lūdzu, atceries manas mācības, kas ir līdzīgas ilūzijām, un praksi, līdz sasniegsi to valstību. Attiecībā uz vietām, kur pilnveidoties, tev jāizmanto alas sniegotos kalnos, dziļās ielejās un biezos mežos. Bez tam, tu vari doties uz vienu no 24 svētajām zemēm – Lapči Kangu, kur praktizēja indiešu meistari. Ir arī Jolmo Gangra, par ko rakstīts Avatamsakas Sūtrā un Drin Čubara, kur bieži pulcējas dakiņas. Tās visas ir labas vietas meditācijai. Turklāt, piemērotas var būt arī citas nomaļas vietas bez cilvēkiem, ja vien ar tām ir atbilstoša iepriekš nolemtības saikne. Praktizējot šajās vietās, tev vajadzētu gūt panākumus.

Arī austrumos ir svētas vietas, bet tur vēl nav izveidojušās iepriekš nolemtās attiecības. Nākotnē, kad tu izplatīsi dharmu, daži cilvēki šajās vietās veiksmīgi pilnveidosies.

Tev vajadzētu doties un praktizēt iepriekš minētajās svētajās vietās, kā pareģots. Tiklīdz gūsi panākumus, tas būs arī ziedojums meistaram, atlīdzība vecākiem un labums dzīvajām būtnēm. Izņemot Budas stāvokļa sasniegšanu, nekas cits nevar tikt uzskatīts par labāku ziedojumu, pēdējo atmaksu par visu labo un patiesa labuma nešanu citiem. Ja cilvēks nevar gūt panākumus, pat ja viņš nodzīvo 100 gadus, viņš vienkārši nodzīvos ilgāk, sakrājot savā mūžā vēl vairāk grēku. Tādēļ tev ir jāatmet jebkādas alkas dzīvē un jebkādas ilgas pēc šīs laicīgās pasaules. Nesaejies ar cilvēkiem, kuri nododas ikdienišķām lietām vai iesaistās tukšā un bezjēdzīgā pļāpāšanā. Tā vietā tev no visas sirds vajadzētu tiekties uz priekšu sevis pilnveidošanā!"

To sakot, meistars apraudājās un žēlsirdīgi manī raugoties, teica: "Dēls, kā tavs tēvs, es tevi šai pasaulē vairs neredzēšu. Es nekad neaizmirsīšu tevi. Neaizmirsti arī tu mani. Ja tu varēsi rīkoties tā, kā es teicu, tad nākotnē mēs noteikti satiksimies Dhagpa Khadro (viena no Tīrajām zemēm jeb Budas debesu valstībām). Dēls, tev vajadzētu būt laimīgam!

Kad tu nākotnē praktizēsi, tu sastapsies ar nopietniem dzīvības enerģijas plūsmas traucējumiem. Tajā laikā tu vari atvērt šo un izlasīt. Pirms tam to nekādā gadījumā neatver," un iedeva man ar vasku aizzīmogotu vēstuli. Es cieši iegaumēju meistara vārdus un jutu to neaprakstāmo labumu. Pēc tam, ikreiz, kad atcerējos meistara mācības, pieauga mana žēlsirdība, un pilnveidojoties es varēju gūt panākumus. Meistara dziļā žēlastība patiešām nav vārdos izsakāma!

Pēc tam meistars savai sievai sacīja: "Dakmema, sagatavo visu, kas rītdien būs nepieciešams uz Milas Spēcīgā vīra atvadām. Lai arī jūtos ļoti skumji, es tomēr došos viņu pavadīt. Dēls, paliksim šonakt kopā, lai mēs, tēvs un dēls, varētu kārtīgi izrunāties."

Tonakt es paliku meistara istabā, kopā ar viņu un viņa sievu. Viņa sieva bija ļoti bēdīga un visu laiku raudāja. Meistars teica: "Dakmema, kāpēc tu raudi? Viņš jau ir saņēmis no meistara visdziļākos dakiņu norādījumus vārsmās un gatavojas meditēt alā. Par ko tur raudāt? Visām dzīvajām būtnēm sākotnēji piemīt Budas būtība. Nezināšanas dēļ viņi nespēj to aptvert un tā vietā mirst sāpēs. Patiesībā, tieši tie, kuri dzīvo šajā cilvēku pasaulē un kuri neseko dharmai, ir visnožēlojamākie. Viņi ir tie, par kuriem vajadzētu raudāt. Bet, ja tu par viņiem raudātu, baidos, tev būtu jāraud visu dienu."

Meistara sieva sacīja: "Jums taisnība. Taču kurš spēj būt tik žēlsirdīgs? Manis pašas dēls bija ārkārtīgi gudrs gan attiecībā uz laicīgo, gan pārlaicīgo dharmu. Viņam būtu bijuši lieli sasniegumi, kas dotu labumu gan pašam, gan citiem. Bet viņš nomira, un mana sirds tika ārkārtīgi sāpināta. Tagad šis mācekli, kurš vienmēr tik padevīgi klausās, nav pieļāvis kļūdas un dzīvo ar ticību, gudrību un labsirdību, arī grasās aiziet. Man nekad agrāk nav bijis tik labs māceklis. Tāpēc es nevaru nejust skumjas." Pirms viņa bija beigusi runāt, acis jau atkal bija asaru pilnas un viņa sāka šņukstēt.

Es nespēju valdīt asaras un arī meistars turpināja visu laiku slaucīt acis. Mēs negribējām šķirties, tāpēc visi bijām bēdīgi, un mums nebija daudz vārdu, ko teikt. Tā nu tonakt mēs patiesībā gandrīz nesarunājāmies.

Nākamajā rītā trīspadsmit cilvēki – meistars un mācekļi – paņēma pārtiku ziedojumam un nogāja vairākas jūdzes, lai mani pavadītu. Ceļā visi bija skumjā noskaņojumā. Kad nonācām Dharmas izplatīšanas nogāzē, no kuras varēja redzēt tālu uz visām pusēm, mēs apsēdāmies un sagatavojāmies pielūgšanas rituālam.

Meistars saņēma manas rokas un sacīja: "Dēls, tu tagad dodies uz U-Tsangu. Tsangā ir daudz laupītāju, un sākumā es biju domājis sūtīt kādu tev līdzi. Taču karmisku iemeslu dēļ tev jāceļo vienam. Lai arī tu būsi viens, es lūgšos, lai meistari, dievības, dakiņas un aizstāvji sargā tevi. Tev nav jāuztraucas un ceļā viss būs kārtībā. Tomēr, tev jābūt uzmanīgam.

Vispirms tu vari doties pie lamas Ngoktona un salīdzināt ar viņu norādījumus vārsmās, lai redzētu, vai pastāv kādas atšķirības. No turienes tu vari doties mājās. Savā dzimtajā ciematā vari palikt tikai septiņas dienas. Pēc tam tev jādodas meditēt kalnos, lai gūtu labumu sev un citiem."

Meistara sieva sagatavoja man ceļam apģērbu, cepuri, apavus un ēdienu. Iedevusi to visu man, viņa ar asarām acīs teica: "Dēls, tās ir tikai materiālās lietas. Šī ir pēdējā reize šinī dzīvē, kad esam kopā kā māte un dēls. Novēlu tev drošu ceļojumu un laimi. Lūdzu, apsoli, ka mēs satiksimies Odijanā (dakiņu zemē)!"

Beigusi runāt, meistara sieva no skumjām atkal sāka raudāt. Daudzi, kas bija atnākuši mani pavadīt, arī raudāja. Es godbijīgi paklanījos meistaram un viņa sievai, ar pieri pieskaroties viņu pēdām, lai gūtu svētību, un tad mēs šķīrāmies.

Es ik pa brīdim raudzījos atpakaļ. Visi joprojām raudāja, un es nespēju uz viņiem skatīties. Kalnu ceļi lēnām izliecās, un pamazām es jau vairs nevarēju saskatīt meistaru un viņa sievu.

Kādu laiku gājis un šķērsojis strautu, es atkal atskatījos. Bija pārāk tālu, lai varētu skaidri redzēt, bet es varēju saskatīt meistaru un citus, kuri joprojām raudzījās manā virzienā. Juzdamies nomākts, es gandrīz jau gribēju skriet atpakaļ. No otras puses, zināju, ka esmu saņēmis pilnīgi visus norādījumus. Kamēr nedaru lietas, kas rada sliktu karmu, vienmēr domāju par meistaru un pielūdzu meistaru, tas būs tāpat, kā būt kopā ar viņu. Es noteikti satikšu meistaru un viņa sievu Dhagpa Khadro. Šoreiz es varu doties mājās apciemot māti. Tad es atgriezīšos, lai apciemotu meistaru. Kāpēc gan lai tā nebūtu? Tā nu es apspiedu skumjas savā sirdī un devos pie lamas Ngoktona.

Saticis lamu Ngoktonu, es salīdzināju mūsu norādījumus vārsmās. Viņš labāk nekā es prata izskaidrot Tantru un izklāstīt Dharmu, bet es nebiju sliktāk par viņu apguvis norādījumus pilnveidošanās praksei. It sevišķi mutiski nodotās dakiņu mācības es patiesībā zināju vairāk nekā viņš. Visbeidzot, es pazemīgi viņam paklanījos, izteicu novēlējumus un devos mājās.

Tas bija piecpadsmit dienas ilgs ceļš, bet es nonācu galā jau pēc trim dienām. Nodomāju: "Meditācijas efekts patiešām ir apbrīnojams!"

Rečungpa jautāja: "Meistar, vai pēc atgriešanās dzimtajā ciematā, viss bija tā, kā jūs redzējāt sapnī? Vai satikāt māti?"

Godātais atbildēja: "Situācija manās mājās bija tāda pati kā sapnī. Māti es nesatiku."

Rečungpa vaicāja: "Kā bija, kad jūs atgriezāties mājās? Vai ciematā kādu satikāt?"

"Kad biju tuvu savai dzimtajai vietai, es apstājos pie upes, augšpus ciema, no kurienes varēja redzēt manu māju. Tur bija diezgan daudz bērnu, kas ganīja aitas. Es viņiem jautāju: "Draugi, vai drīkstu jautāt, kas dzīvo tajā lielajā namā?"

Vecākais no bērniem atbildēja: "To sauca par māju ar četriem pīlāriem un astoņām sijām. Izņemot spokus, tur neviens nedzīvo."

"Vai mājas īpašnieki nomira, vai arī devās prom?"

"Šī ģimene kādreiz bija visbagātākā ciematā, un viņiem bija tikai viens dēls. Tā kā tēvs agri nomira un viņa griba netika pienācīgi izpildīta, radinieki pēc viņa nāves atņēma ģimenei visu bagātību. Pēc tam, kad dēls izauga un lūdza īpašumu atpakaļ, radinieki atteicās to darīt. Tāpēc dēls zvērēja apgūt burvestības. Ar burvestībām un negaisu viņš nogalināja daudzus cilvēkus un nodarīja ciemam ievērojamu kaitējumu. Visi mūsu ciematā baidījās no viņa dharmas aizstāvjiem. Mēs neuzdrīkstamies pat skatīties uz viņa māju, kur nu vēl iet uz turieni! Es domāju, ka tagad tajā mājā ir tikai viņa mātes līķis un spoki. Viņam bija arī jaunākā māsa, kura bija tik nabadzīga, ka atstāja mātes mirstīgās atliekas un devās kaut kur ubagot. Kas attiecas uz dēlu, mēs par viņu neesam dzirdējuši jau daudzus gadus. Mēs nezinām, vai viņš vēl ir dzīvs. Kāds teica, ka mājā esot daudz svēto rakstu. Ja jums ir drosme, varat iet iekšā un paskatīties."

Es jautāju ganu zēnam: "Pirms cik gadiem tas notika?"

Gans atbildēja: "Viņa māte nomira apmēram pirms astoņiem gadiem. Es skaidri atceros burvestības un negaisu. Par citām lietām es dzirdēju no pieaugušajiem, kad biju pavisam mazs. Tagad es to visu vairs labi neatceros."

Es nodomāju: "Ciemata iedzīvotāji baidās no maniem dharmas aizstāvjiem un, iespējams, neuzdrošināsies man kaitēt." Es tagad arī zināju, ka māte ir mirusi, un māsa klaiņo apkārt ubagodama. Sirdī jutu dziļas skumjas.

Iestājoties krēslai, kad tuvumā neviena nebija, es aizgāju līdz upei un ilgi raudāju. Kad satumsa, devos uz ciematu, un tur viss bija tā, kā redzēju sapnī. Lauki bija nezālēm un krūmiem aizauguši. Kādreiz tik lieliskais nams un zāle, kurā ģimene pielūdza Budas bija jau satrunējuši. Ieejot iekšā, es atradu Mahāratnakūta Sūtras svētos rakstus, ko bija sabojājis lietus ūdens, drupas un putnu mēsli. Svētie raksti gandrīz bija kļuvuši par midzeni pelēm un ligzdu putniem.

Redzot to visu un atceroties, kas noticis pagātnē, mani pārņēma smagas skumjas. Piegāju pie durvīm un ieraudzīju lielu, nezālēm apaugušu uzbērumu, ap kuru plandījās drēbju skrandas. Ar rokām parausu nost gružus un pamanīju kaudzē cilvēka kaulus. Sākumā biju apjucis un tad sapratu, ka tie ir mātes kauli. Kaklu aizžņaudza skumjas un sirdī iedūrās asa sāpe. Es zaudēju samaņu. Pēc īsa brīža atjēdzos un tūlīt atcerējos meistara norādījumus. Ar vizualizācijas palīdzību es apvienoju mātes dvēseli un savu sirdi kopā ar meistaru mutisko nodoto gudrību. Nolicis galvu uz mātes kauliem, es pilnībā koncentrēju savu ķermeni, runu un prātu uz Mahāmudra Samādhi (dziļa meditācija), neuzdrīkstoties ne uz mirkli pārtraukt koncentrēšanos. Tas ilga septiņas dienas un naktis, un tad es redzēju, kā gan tēvs, gan māte izlaužas no zemākajām ciešanu sfērām un pāriet uz Tīrajām zemēm.

Pēc septiņām dienām es iznācu no Samādhi. Domājot par to, es sapratu, ka visi likumi par pārdzimšanu nav nozīmīgi, tā kā viss šajā pasaulē ir nenozīmīgs. Es domāju izveidot no mātes kauliem Budas statueti un samaksāt par to, ziedojot Mahāratnakūta Sūtru. Tad es dotos uz Drakar Taso alu (Baltās klints zirga zoba ala), lai smagi strādātu, pilnveidojoties dienu un nakti. Ja es nebūšu apņēmīgs un manu uzmanību novērsīs Astoņi pasaulīgie vēji (bēdas un prieks, zaudējums un ieguvums, apsmiekls un slava, veiksme un neveiksme), es drīzāk miršu, nekā ļaušos kārdinājumam. Ja manā sirdī būs kaut mazākā tieksme pēc komforta vai laimes, es ceru, ka dakiņas un dharmas aizstāvji paņems manu dzīvību. Es apņēmīgi sev to nosolījos vairākas reizes pēc kārtas.

Galu galā es savācu mātes mirstīgās atliekas, un notīrījis putnu mēslus no Mahāratnakūta Sūtras, atklāju, ka lietus ūdens bojājumi nav pārāk nopietni un teksts joprojām ir salasāms. Nesot uz muguras mātes kaulus un Mahāratnakūta Sūtru, jutu bezgalīgu vientulību un stingru apņēmību pamest šo pārdzimšanu pasauli. Nolēmu pamest šo pasauli un uzcītīgi praktizēt īsteno dharmu. Ejot ārā pa durvīm, sirdi pārņēma skumjas. Soļojot, es dziedāju dziesmu par to, ka esmu izpratis šīs laicīgās pasaules nenozīmīgumu.

Es turpināju dziedāt un soļot, līdz sasniedzu skolotāja, kurš man bija iemācījis lasīt, māju. Taču skolotājs jau bija miris. Es atdevu visus Mahāratnakūta Sūtras svētos rakstus viņa dēlam un sacīju: "Šie svētie raksti ir mans ziedojums jums. Vai jūs varētu no manas mātes kauliem izveidot Budas statueti?"

Skolotāja dēls atbildēja: "Nē! Es nevaru pieņemt jūsu svētos rakstus, jo aiz tiem stāv dharmas aizstāvji. Taču es varu jums izveidot Budas statueti."

Es teicu: "Lūdzu neraizējieties. Es sniedzu jums tos kā velti no sevis. Dharmas aizstāvji jūs netraucēs."

Viņš teica: "Labi, tad esmu drošs." Pēc tam viņš no mātes kauliem un māla izveidoja Budas statueti. Pēc iesvētīšanas rituāla viņš to novietoja stūpas (sakrāla celtne) iekšpusē. Pēc tam, kad viss bija pabeigts, viņš sacīja: "Lūdzu, palieciet šeit vēl dažas dienas, lai mēs varam kārtīgi izrunāties."

Es atbildēju: "Man nav laika runāt. Es tūlīt pat gribu doties pilnveidoties."

Viņš teica: "Kā būtu, ja jūs šonakt pārnakšņotu šeit, un rīt es sagādāšu jums pārtiku, lai jūs varat pilnveidoties." Tā nu es piekritu palikt tur vienu nakti. Viņš jautāja: "Kad bijāt jauns, jūs mācījāties maģijas un burvestības. Tagad jūs apgūstat īsteno dharmu. Tas ir ļoti labi, un nākotnē jums noteikti būs diženi sasniegumi. Vai jūs varētu man pastāstīt, ar kādiem meistariem esat ticies un ko esat iemācījies?"

Es viņam visos sīkumos izstāstīju kā sākumā sekoju Sarkano cepuru sektas lamam un ieguvu Dzogčen (diženās pilnības) dharmu un vēlāk mācījos pie meistara Marpas.

Viņš to noklausījās un teica: "Tas ir apbrīnojami. Ja tā, jūs varējāt sekot meistara Marpas piemēram – atrast māju un apņemt savu līgavu Dzesi par sievu. Vai tad tas nav labi – sekot sava meistara tradīcijai?"

Es atbildēju: "Meistars Marpa apprecējās, jo vēlējās tādā veidā sniegt labumu dzīvajām būtnēm. Es tā nespēju. Ja trusis pārvērtē savas spējas un mēģina lēkt tur, kur lec lauva, tas noteikti ies bojā. Turklāt man riebjas šī pārdzimšanu pasaule. Izņemot meistara norādījumus un dharmu, es neko citu no šīs pasaules nevēlos. Došanās meditēt alā ir labākā velte meistaram. Šādi es saglabāju tradīciju, un tas ir arī labākais veids, kā darīt meistaru laimīgu. Ja kāds vēlas sniegt labumu citiem un izplatīt Budas dharmu, to var panākt tikai ar pilnveidošanās praksi – tas ir tas pats, kas piedāvāt glābiņu saviem vecākiem vai palīdzēt sev. Izņemot dharmas praktizēšanu, es neko citu nezinu, man nekas cits nerūp un nekas cits neieinteresē.

Šoreiz, atgriežoties dzimtajā ciemā, es ieraudzīju, ka mana māja ir sabrukusi un tuvinieki aizgājuši. Tas lika man dziļi izprast, ka dzīve ir īslaicīga un neparedzama. Cilvēki smagi strādā, lai iegūtu naudu vai uzkrātu bagātību, taču beigu beigās tas ir kā sapnis. Tāpēc esmu gatavs atstāt šo pasauli vairāk nekā jebkad agrāk.

Māja līdzinās degošai mājai. Tie, kuri vēl nav cietuši, vai tie, kas aizmirsuši, ka mēs vēlāk mirsim un pārdzimšanas laikā saskarsimies ar grūtībām zemākajās sfērās, meklēs pasaulīgos priekus. Bet es redzu tam cauri. Neskatoties uz nabadzību, badu vai izsmieklu, es veltīšu visu savu dzīvi tam, lai pilnveidotos sevis un dzīvo būtņu labā.

Sabrukusī māja, mātes nāve un māsas aiziešana deva man neaizmirstamu mācību un dziļu izpratni par to, ka nekas nav pastāvīgs." Es nespēju atturēties un vairākkārt atkārtoju: "Dodies meditēt dziļos kalnos." Sirds dziļumos atkal un atkal apņēmos atteikties no jebkādām baudām, tērēt visu savu dzīvi un visu savu laiku tikai dharmas praktizēšanai.

(Turpinājums sekos)

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2018/10/15/172860.html

Raksts ķīniešu valodā: http://www.minghui.org/mh/articles/2000/12/27/%E5%AF%86%E5%8B%92%E6%97%A5%E5%B7%B4%E4%BD%9B%E4%BF%AE%E7%82%BC%E6%95%85%E4%BA%8B%EF%BC%88%E4%B8%83%EF%BC%89-5841.html