Budas Milarepa pilnveidošanās stāsts (4. daļa)

Turpinājums no 3. daļas.

Meistars pienāca pie manis un teica: "Tagad tu spēj izsaukt negaisu ar krusu. Bet mēs nezinām, vai tavā dzimtajā ciemā kvieši jau ir nogatavojušies. Cik lieli tie tagad ir?"

Es brīdi padomāju un atbildēju: "Tie ir pietiekami gari, lai tajos paslēptos plankumainā dūja."

Pēc divām nedēļām meistars man atkal jautāja to pašu. Es teicu: "Tie ir apmēram tikpat gari, kā jauni miežabrāļi." "Hm, tad vēl ir mazliet par agru," viņš teica.

Pēc kāda laika viņš atkal jautāja, un es atbildēju: "Nu jau sāk vārpot." Meistars teica: "Ja tā, tad pienācis laiks negaisam ar krusu." Viņš nosūtīja kopā ar mani vēl vienu mācekli, kurš agrāk bija bijis manā dzimtajā ciematā. Mēs pārģērbāmies par ceļojošiem mūkiem un devāmies ceļā.

Tajā gadā labība auga sevišķi labi. Daudzi vecāka gadagājuma cilvēki teica, ka nekad nav redzējuši tik labu ražu. Ciema iedzīvotāji bija vienisprātis, ka neviens nedrīkst sākt ražas novākšanu, kamēr visiem kopā nav sarīkotas lielas svinības.

Es nogaidīju vienu vai divas dienas pirms ražas novākšanas un uzbūvēju altāri pie upes, augšpus ciema. Sagatavojis visus nepieciešamos materiālus buršanai, es sāku skaļi skaitīt buramvārdus. Tajā brīdī debesis tūkstošiem jūdžu tālumā bija skaidras un bez mākoņiem. Es skaļi nosaucu dharmas aizstāvja vārdu un sāku stāstīt, cik slikti ciema iedzīvotāji bija izturējušies pret manu ģimenei. Es stipri raudāju, sitot pa krūtīm un plēšot sev drēbes.

Tas patiešām bija neiedomājami. Pēkšņi debesīs parādījās tumši mākoņi un acumirklī sagūzmējās kopā, plaiksnīja zibens un dārdēja pērkons. No debesīm viens pēc otra krita lieli krusas gabali, nopostot ražu, ko ciema iedzīvotāji grasījās novākt, neatstājot nevienu vienīgu graudu. Tam sekoja plūdi no kalna, kas aizskaloja visus graudus. Redzot, kā visu ražu aiznes ūdens, ciema iedzīvotāji kliedza un vaimanāja. Beigu beigās sākās lietusgāze. Abi bijām nosaluši, tāpēc devāmies uz tuvējo alu un sākām kurināt ugunskuru, lai sasildītos.

Tajā brīdī alai garām gāja vairāki mednieki. Ciema iedzīvotāji bija sūtījuši viņus pēc medījuma, lai nosvinētu ražas novākšanu. Viens no medniekiem teica: "Hm! Neviens mums nav kaitējis tik ļoti kā Topaga. Viņš nogalināja tik daudz cilvēku un tagad izpostīja visus kviešus. Ja es viņu noķeršu, es izspiedīšu visas viņa asinis un izraušu žultspūsli. Pat ar to nebūs pietiekami, lai remdētu manas dusmas."

Vecākais vīrietis teica:" Kuš! Nerunā tik skaļi. Paskat, tur no alas nāk dūmi. Kas tur ir?" Jaunais vīrietis teica: "Tas droši vien ir Topaga. Tas nelietis mūs vēl nav pamanījis. Ejam, sapulcināsim vairāk cilvēku un nogalināsim viņu, pirms viņš noposta visu mūsu ciematu." Un viņi steigšus devās prom.

Mans ceļabiedrs pamanīja kādu ejam lejup un nosprieda, ka mēs esam atklāti. Viņš teica: "Dodies atpakaļ pirmais. Es izlikšos par tevi un kādu laiku paspēlēšos ar viņiem." Mēs vienojāmies pēc četrām dienām satikties kādā iebraucamajā vietā. Zinot, ka viņš ir ļoti spēcīgs un drosmīgs, es neuztraucos par to, ka atstāju viņu vienu.

Toreiz es patiešām gribēju satikt savu māti, bet baidījos, ka ciema iedzīvotāji man uzbruks. Tāpēc man nācās atstāt manu ciematu un iet pa apkārtceļu citā virzienā. Diemžēl, ceļā mani sakoda savvaļas suns, un mana kāja bija vienās brūcēs. Es kliboju visu atlikušo ceļu un nevarēju ierasties iebraucamajā vietā laikus.

Un ko darīja mans biedrs? Tanī dienā, kad aizgāju, ciema iedzīvotāji sapulcināja lielu cilvēku grupu, lai mani nogalinātu. Viņš metās virsū vīriem un zirgiem, gāžot tos uz visām pusēm. Kad pūlis viņam sekoja, viņš metās skriet. Kad pūlis skrēja ātri, viņš arī skrēja ātri; kad pūlis palēnināja gaitu, viņš arī piebremzēja. Kad ciema iedzīvotāji svieda viņam ar akmeņiem, viņš meta tiem pretī vēl lielākus akmeņus, kliegdams: "Ja kāds uzdrošināsies man tuvoties un iesist, es bez žēlastības nogalināšu viņu ar buramvārdiem. Tik daudz cilvēku ir gājuši bojā manis dēļ, vai jums nav bail? Vai ar to vēl nepietiek, ka no šī gada lieliskās ražas vairs nav redzams ne grauds? Ja no šā brīža pret manu māti un māsu neizturēsieties labi, es pie ieejas ciemā ierīkošu spoku dīķi un pie izejas raidīšu dēmoniskas burvestības. Jūs visi, kas vēl esat dzīvi un jūsu ģimenes locekļi tiks iznīcināti. Es neapstāšos, līdz viss ciems nepārvērtīsies pelnos. Vai jums nav bail?"

Viņa vārdu pārbiedēti, ciema iedzīvotāji no bailēm trīcēja. Viņi skatījās viens uz otru un kaut ko murmināja, bet neviens neuzdrošinājās spert soli uz priekšu. Galu galā visi klusi devās atpakaļ uz ciemu.

Mans ceļabiedrs iebraucamajā vietā ieradās agrāk nekā es. Viņš jautāja īpašniekam, vai šeit nav bijis kāds ceļojošs mūks. Īpašnieks brīdi padomāja un atbildēja: "Te viņš nav bijis, bet es domāju, ka viņš ir tajā ciemā, kas rīko mielastu. Šķiet, viņš ir arī ievainots. Vai jums ir bļoda? Ja nav, varu aizdot." Viņš paņēma pelēku bļodu, kas atgādināja Jama [nāves dieva] seju un iedeva to manam ceļabiedram. Mans pavadonis ieradās svētkos, lai lūgtu dāvanas, un atrada mani. Viņš apsēdās man blakus un jautāja: "Kāpēc tu neatnāci vakar?" "Pirms dažām dienām, kad ubagoju uz ceļa ēdienu, man vairākas reizes iekoda savvaļas suns. Tagad jau ir nedaudz labāk. Par to nevajadzētu uztraukties," es teicu.

Tad mēs atgriezāmies pie sava meistara, kurš teica: "Jūs abi esat paveikuši lielisku darbu." Mēs bijām pārsteigti un jautājām: "Kas jums to teica?" Meistars atbildēja: "Dharmas aizstāvis. Šoreiz es viņu uz turieni aizsūtīju. Viņš atgriezās pilnmēness dienā un izstāstīja man par to." Mēs visi bijām ļoti laimīgi.

Pabeidzis šo stāstu, godājamais Milarepa teica saviem sekotājiem, kuri klausījās viņa dharmas mācību: "Lūk tā es, atriebības dzīts, darīju sliktus darbus."

Rečungpa jautāja: "Meistar, jūs teicāt, ka vispirms radījāt sliktu karmu un pēc tam labu karmu. Laba karma ir tikai no taisnas dharmas. Godājamais meistar, kāda bija jūsu iepriekšnolemtā saikne, lai sastaptos ar taisno dharmu?

Milarepa teica: "Pamazām es sāku nožēlot burvestību un negaisa izsaukšanas grēkus. Tajā pašā laikā vēlēšanās mācīties taisno dharmu ar katru dienu kļuva arvien spēcīgāka. Es bieži negribēju ēst un nevarēju gulēt. Kad staigāju, gribēju sēdēt, un, kad sēdēju, gribēju staigāt. Man nebija miera un jutos ļoti vainīgs par nekrietnajiem darbiem, ko biju pastrādājis. Šīs zemes pasaule man bieži šķita sveša, bet es neuzdrīkstējos pat ieminēties par taisnas dharmas mācīšanos. Savā prātā es bieži domāju: "Vai man šeit būs iespēja no meistara mācīties taisnu dharmu? Kas man būtu jādara?"

Kamēr es visu laiku par to domāju un uztraucos, notika sekojošais: meistaram jau no paša sākuma bija bagāts labdaris. Šī labdara ģimenei bija ļoti daudz īpašumu. Viņš dedzīgi ticēja meistaram un visu laiku godbijīgi palīdzēja viņam. Reiz labdaris smagi saslima un aicināja meistaru uz savām mājām aizlūgt par viņu.

Pēc trim dienām meistars atgriezās ar bālu seju un samākslotu smaidu. Es jautāju viņam: "Meistar, kāpēc jūsu seja ir tik bāla? Kāpēc jūs visu laiku tā smaidāt?"

Meistars nopūtās un atbildēja: "Nekas šajā pasaulē nav mūžīgs. Mans dāsnākais labdaris, viens no tiem kurš ticēja man visstiprāk, pagājušajā naktī nomira. Šī iemesla dēļ, es domāju, ka šī pasaule ir skumja vieta. Tāds vecs vīrs, kā es, no jaunības līdz sirmam vecumam ir radījis karmu ar buršanu, maģiju un negaisiem ar krusu. Lai gan tu vēl esi jauns, tu tāpat kā es, arī esi pastrādājis burvestību un negaisa izsaukšanas grēkus. Baidos, ka nākotnē man par šiem sliktajiem darbiem nāksies atbildēt."

Es biju apmulsis un jautāju: "Domājot par dzīvajām būtnēm, kuras mēs nogalinājām, vai meistaram ir iespēja palīdzēt viņiem atdzimt Tušitas debesīs vai arī sasniegt atbrīvošanu?" Meistars atbildēja: "Patiesībā neviens nespēj viņus patiesi glābt vai atbrīvot. No šā brīža es praktizēšu taisnu dharmu un tu varētu palīdzēt mācīt manus mācekļus. Šādi es varēšu tevi novest līdz Tušitas debesīm un atbrīvošanai. Vai arī tu vari doties mācīties taisno dharmu un vadīt mani uz Tušitas debesīm un atbrīvošanu. Es tevi nodrošināšu ar visu, kas vajadzīgs taisnas dharmas meklēšanai."

Ak! Es biju tik priecīgs to dzirdēt! Biju domājis par to dienu un nakti, tagad mans sapnis bija kļuvis par īstenību. Tāpēc es nekavējoties teicu savam meistaram: "Esmu gatavs praktizēt taisnu dharmu!" Viņš atbildēja: "Tu esi vēl jauns. Turklāt, tev ir cieša apņēmība un stipra ticība. Tāpēc, lūdzu, velti sevi taisnai dharmai!"

Tad meistars palīdzēja man sagatavot apģērbu ceļojumam. Viņš uzlika zirgam saini ar augstas kvalitātes audumu un atdeva to man kopā ar zirgu. Viņš teica, ka Tsangrongā dzīvo gudrais Rangtons Lhaga un ieteica mācīties pie viņa. Atvadījies no meistara un viņa sievas, es devos uz Tsangrongu.

Rangtona Lhagas sieva un vairāki mācekļi teica, ka viņš neesot uz vietas, jo esot aizgājis uz citu templi. Es teicu, ka mani atsūtījis Jungtons Trogjals, un izstāstīju viņiem savu stāstu. Viņa sieva lūdza lamu aizvest mani pie Rangtona Lhagas. Kad biju tur nokļuvis, es pasniedzu dāvanas un teicu: "Lūdzu, esiet žēlsirdīgs un māciet man metodi, kas palīdz izkļūt no pārdzimšanu loka."

Rangtons Lhaga atbildēja: "Lūk, kā darbojas mana metode. Pamats nāk no izcilas iedzimtās dabas, ceļš ir nepārtrauktā attīstībā un plūktie augļi izvēršas izcilā manifestācijā. Domājot par to dienu, jūs iegūsiet to dienas laikā; domājot par to nakti, jūs iegūsiet to nakts laikā. Tiem, kuriem ir labs pamats un karmiskās attiecības, tiem nav jādomā. Tiklīdz dzirdēsi dharmu, būsi atbrīvojies. Es tevi mācīšu."

Tad meistars izpildīja man iesvētīšanas ceremoniju un sniedza norādījumus vārsmās. Toreiz es pie sevis nodomāju: "Agrāk, kad mācījos buramvārdus, efekts bija redzams pēc 14 prakses dienām; lai iemācītos izsaukt negaisu ar krusu bija vajadzīgas septiņas dienas. Tas, ko man tagad māca šis meistars, ir daudz vieglāk. Neatkarīgi no tā, vai tā ir diena vai nakts, kamēr vien es par to domāju, es to iegūšu. Un tiem, kuriem ir karmiskā saistība, nav pat jādomā. Tā kā es spēju satikt savā ceļā šo dharmu, protams, man ir labs iedzimtais pamats." Tāpēc es pārāk necentos un progresēju ļoti lēni.

Pēc dažām dienām pie manis pienāca Rangtons Lhaga un teica: "Tu pieminēji, ka esi izdarījis lielus grēkus. Tā ir patiesība. Runājot par savu dharmu, es mazliet pārspīlēju. Patiesībā es nevaru tevi vadīt. Lūdzu, nekavējoties dodies uz Drovolungu Lhodrakā un seko Marpam Čokji Lodro. Viņš ir cienījams svēto rakstu tulkotājs un indiešu meistara Naropas tiešais māceklis. Kā Jaunās mantras tradīciju praktizētājs viņš ir sasniedzis trīs sfēras. Turklāt, viņam ar tevi ir iepriekš nolemta saikne no iepriekšējās dzīves. Lūdzu, sameklē viņu!"

Kad dzirdēju svēto rakstu tulkotāju karaļa Marpas vārdu, mana sirds bija pilna prieka un visi matiņi uz ķermeņa saslējās stāvus. No acīm plūda asaras. Mani pārņēma milzīga sajūsma, godbijība un neaprakstāma ticība.

Paņēmis līdzi pārtiku un vēstuli no Rangtona Lhagas, es sāku savu ceļojumu. Ceļā es visu laiku par to domāju un dedzīgi vēlējos satikt meistaru.

Naktī pirms manas ierašanās Drovolungā, meistars Marpa sapņoja par Naropu, kas izpildīja viņam iesvētīšanas ceremoniju. Naropa iedeva viņam nefrīta vadžru (ceremoniāls zizlis) ar nelielu netīrumu galā, kā arī zelta pudeli ar saldu rasu un teica: "Lūdzu, notīriet šo vadžru ar rasu un piekariet to augstu pie šīs lielās ēkas. Tas darīs Budas laimīgus un dos labumu dzīvajām būtnēm šajā pasaulē. Tā darot, tu panāksi divas lietas." To pateicis, viņš aizgāja. Pēc šī norādījuma Marpa ar rasu notīrīja vadžru un piekāra to augstu. Pēkšņi vadžra sāka izstarot gaismu, izgaismojot trīstūkstoš pasaules. Gaisma apspīdēja dzīvās būtnes sešos pārdzimšanu lokos, atbrīvojot no visām sāpēm un skumjām. Ielīksmotas, visas dzīvās būtnes krita Marpas priekšā uz ceļiem. Neskaitāms daudzums Budu, tikpat daudz cik smilšu graudu Gangas upē, arī dāvāja savu svētību.

No rīta Marpa pamodās laimes pilns. Viņš vēl bija sapņa varā, kad iesteidzās viņa sieva un teica: "Meistar, pagājušo nakti man bija sapnis. Divas skaistas, jaunas sievietes no Odijanas (vieta Indijā, kur attīstījās Vadžrajānas budisms jeb Slepenā mantra) atnesa man nefrīta pagodu uz kuras bija nedaudz netīrumu. Viņas teica, ka tas ir Naropas norādījums – iesvētīt pagodu un novietot to kalna virsotnē. Jūs to notīrījāt ar rasu un novietojāt kalna virsotnē. Pagoda pēkšņi sāka izstarot spožu gaismu un parādījās neskaitāmi daudz mazāku pagodu. Vai jūs varat man pateikt, ko šis sapnis nozīmē? To dzirdot, meistars saprata, ka šis sapnis pilnībā atbilst viņa sapnim, un jutās ļoti laimīgs. Bet viņš neizrādīja savu prieku un nopietni sacīja: "Sapnis ir sapnis, nevis realitāte. Es nezinu, ko tas nozīmē." Viņš turpināja: "Man šodien jāiet uzart lauku. Vai tu vari visu sagatavot?" Sieva teica: "Ja tāds cienījams meistars, kā jūs, ies darīt šāda veida darbus, cilvēki par mums smiesies. Lūdzu, neejiet." Bet meistars neklausījās un teica: "Lūdzu, atnes man trauku ar vīnu. Man šodien jāuzņem jauns viesis." Paņēmis vīnu un darbarīkus, viņš devās uz lauku.

Uz lauka Marpa nolika vīna trauku zemē un apsedza to ar cepuri. Kādu brīdi viņš ara lauku, tad apsēdās, lai atpūstos un iedzertu.

Toreiz es gandrīz biju sasniedzis Lhodrakas robežu un taujāju ceļu, kā tikt pie tulkotāju karaļa, meistara Marpas. Man par pārsteigumu, neviens par viņu nebija dzirdējis. Krustcelēs, kur es jau varēju redzēt Lhodraku, vēlreiz jautāju kādam ceļu. Viņš atbildēja: "Es pazīstu kādu, ko sauc par Marpu, bet man nav ne jausmas par tulkotāju karali. " "Vai varat man pateikt, kur ir Lhodraka?" es jautāju. "Tur! Nav tālu no šejienes," viņš atbildēja, norādīdams uz ieleju. "Kas tur dzīvo?" es jautāju. "Marpa," viņš atbildēja. "Vai viņam ir citi vārdi?" es jautāju. "Daži viņu sauc par Marpu un daži par meistaru Marpu," viņš atbildēja. Tāpēc es zināju, ka tas ir meistars, kuru es steidzos meklēt.

Tad es jautāju: "Kā sauc šo kalna nogāzi?" "Šo vietu sauc par Dharmas izplatīšanas nogāzi." Iedomājoties, ka tūlīt ieraudzīšu meistara mitekli Dharmas izplatīšanas nogāzē, biju ļoti pateicīgs par karmisko saikni. Es turpināju iet un prasīju virzienu. Pēc brīža satiku vairākus ganus un jautāju vēlreiz. Kāds vecs vīrs teica, ka nezinot, bet viens ļoti skaists, jauks un labi ģērbts bērns daiļrunīgi atbildēja: "Es domāju, ka jūs runājat par manu tēvu. Viņš pārdeva visus mūsu īpašumus, apmainīja pret zeltu un aizveda uz Indiju. Atpakaļ viņš atveda daudz svēto rakstu. Viņš nekad agrāk nebija strādājis uz lauka, bet šodien, nezin kāpēc, devās uz turieni. " "Tas laikam ir meistars," es nodomāju. Tajā pašā laikā es prātoju, kāpēc izcilajam tulkotājam būtu jāiet strādāt uz lauka. Es turpināju iet un domāju par to. Pēkšņi ieraudzīju garu, dūšīgu lamu ar lielām acīm un caururbjošu skatienu, kurš ceļa malā ara lauku. Ieraugot viņu, mana sirds bija neaprakstāma prieka pilna. Biju tik laimīgs, ka aizmirsu par visu. Pēc brīža atjēdzos un pienācis pie viņa, jautāju: "Vai šeit dzīvo lielā indiešu meistara Naropas māceklis, tulkotājs Marpa?"

Lama uzmanīgi nopētīja mani no galvas līdz kājām un sacīja: "Kas tu esi? Kāpēc viņu meklē?"

Es atbildēju: "Esmu no Dziļās Tibetas un esmu pastrādājis lielus grēkus. Marpa ir labi pazīstams, un es ierados šeit, lai mācītos no viņa dharmu."

Lama teica: "Es tevi pēc brīža aizvedīšu pie viņa. Lūdzu turpini aršanu manā vietā un uzar lauku."

Pēc šiem vārdiem viņš noņēma cepuri, paņēma trauku no zemes un iemalkoja vīnu. Šķita, ka viņam tas patiešām patika. Tad nolika trauku un aizgāja.

Pēc tam, kad viņš aizgāja, es paņēmu trauku un vienā rāvienā izdzēru visu vīnu. Tad sāku art lauku. Pēc brīža atnāca jaukais bērns, kas bija kopā ar ganiem, un teica man: "Hei! Meistars lūdz jūs ierasties." Es atbildēju: "Ļauj man vispirms pabeigt šo lauku. Kāds cilvēks piekrita nodot no manis ziņu meistaram, ka man jāpabeidz art lauks. Vai tu varētu pateikt meistaram, ka es drīz ieradīšos?" Tad es turpināju strādāt, līdz lauks bija uzarts. Vēlāk šī vieta kļuva zināma kā Iepriekšnolemtās saiknes lauks.

Pēc tam, kad biju beidzi art, zēns aizveda mani pie meistara. Ieraudzīju lielo, dūšīgo lamu sēžam sēdeklī uz trim spilvenu kārtām. Sēdekli rotāja gravējumi, kuros attēlots Vērsis un putnu valdnieks Garuda.

Izskatījās, ka viņš tikko nomazgājis seju, bet es joprojām varēju redzēt putekļus uz viņa uzacīm. Dūšīgais rumpis atgādināja lielu kaudzi, un resnais vēders bija izspiedies uz āru. Domādams, ka šis ir tas cilvēks, kuru satiku uz lauka, es skatījos apkārt, meklēdams Marpu. Viņš man uzsmaidīja: "Šis jaunais puisis mani patiešām nepazīst. Es esmu Marpa un iesaku tev paklanīties," viņš teica.

Es godbijīgi paklanījos: "Esmu no Tsangas un esmu pastrādājis lielus grēkus. Es esmu gatavs veltīt savu ķermeni, runu un prātu meistaram. Ceru, ka meistars varēs man dot ēdienu, apģērbu un taisnu dharmu. Un, lūdzu, esiet žēlsirdīgs un dodiet man pilnveidošanās praksi, lai sasniegtu Budas stāvokli šajā dzīvē."

Meistars atbildēja: "Tu esi izdarījis lielus grēkus. Tā ir tava problēma, nevis mana. Ne jau es liku radīt tev šo karmu. Tātad, ko tieši tu esi pastrādājis?"

Tad es viņam sīki izstāstīju, kas bija noticis agrāk.

Meistars teica: "O, skaidrs! Sava ķermeņa, runas un prāta veltīšana meistaram ir tas, kas tev jādara. Bet es nevaru piedāvāt ēdienu un apģērbu, kamēr mācu tev dharmu. Es varu nodrošināt ēdienu un apģērbu, kamēr tu mācīsies dharmu citur, vai arī es varu tev mācīt dharmu, bet ēdiens un apģērbs tev jāmeklē citur. Tu vari izvēlēties tikai vienu no diviem. Padomā par to un izdari izvēli. Turklāt, pat ja es tev mācītu dharmu, tu šajā dzīvē nevarētu sasniegt Budas stāvokli. Tas ir pilnībā atkarīgs no tavas centības."

Es atbildēju: "Atnācu mācīties dharmu. Es izdomāšu, kur dabūt ēdienu un apģērbu." Tad es izņēmu svēto rakstu grāmatu un devos uz lūgšanu zāli. Meistars, to redzot, teica: "Lūdzu, neņem savu grāmatu līdzi. Ja dharmas aizstāvis šeit saodīs sliktos vēstījumus no tavas ļaunās grāmatas, viņš droši vien šķaudīs." Es biju pārsteigts un nodomāju: "Meistars droši vien zina, ka manā grāmatā ir buršanas metodes un sodīšanas formulas."

Meistars man nodrošināja istabu, kur palikt. Es tur nodzīvoju četras vai piecas dienas un izgatavoju ādas somu. Meistara sieva deva man daudz garšīgu ēdienu un izturējās pret mani labi.

Vācot meistaram ziedojumus, es devos ubagot pa visu Lhodraku. No 21 litra kviešu, ko ieguvu, paņēmu 14, lai iegādātos lielu, kvadrātveida vara lampu bez jebkādiem bojājumiem vai rūsas. Vienu litru kviešu es iemainīju pret gaļu un vīnu, bet atlikušos kviešus iebēru ādas somā, ko biju pagatavojis. Vara lampu piesēju pie somas un devos atpakaļ. Ierodoties meistara miteklī, biju pagalam noguris. Noņēmu somu no muguras un tā ar troksni nokrita zemē. Kviešu maiss bija smags un gan grīda, gan māja mazliet nodrebēja. Saimnieks tobrīd ieturēja maltīti un iznāca apskatīties. Redzot mani, viņš teica: "Izskatās, ka tu esi spēcīgs vīrs. Hei! Vai gribi, lai mana māja sabrūk un mani nospiež? Tu esi tik stulbs. Ej ārā!" To pateicis, viņš man iespēra. Man nebija citas izvēles, kā vien ņemt kviešus prom, un es pie sevis nodomāju: "Šim meistaram ir slikts raksturs un man jābūt ļoti uzmanīgam, viņam kalpojot." Bet man nebija jebkādas neapmierinātības vai negatīvu domu.

Es paklanījos un sniedzu viņam lielo vara lampu. Viņš to turēja ar aizvērtām acīm un kādu laiku domāja. Viņš bija ļoti laimīgs, un no aizkustinājuma viņam acīs sariesās asaras. Viņš teica: " Šī ir laba karmiskā saikne. Šī lampa paredzēta indiešu meistaram Naropam. Izpildījis godināšanas mudru, viņš ar nūju piesita pie lampas un tā iešķindējās, tad aiznesa lampu uz lūgšanu zāli, piepildīja to ar sviestu, ielika degli un aizdedzināja.

Gribēdams apgūt dharmu, es devos pie meistara un lūdzos: "Vai jūs varētu man mācīt dharmu un sniegt norādījumus?"

Meistars teica: "Daudzi cilvēki nāk no U-Tsangas, lai no manis mācītos dharmu. Taču cilvēki no Jamdrok Taklungas un Lingas bieži uzbrūk viņiem, lai tie nevarētu atnest man pārtiku un ziedojumus. Tagad es gribu, lai tu šajās divās vietās izsauktu vētru ar krusu. Ja tev tas izdosies, es tevi mācīšu."

Lai iegūtu dharmu, es atkal veiksmīgi izsaucu krusu. Tad atgriezos pie meistara un lūdzu mācību. Viņš teica: "Vai par diviem vai trīs krusas graudiem tu vēlies iegūt taisnu dharmu, ko es saņēmu Indijā pēc tik daudzām ciešanām? Ļauj man tev ko teikt. Cilvēki Lhodrakā mēdz sist manus mācekļus un vienmēr ir bijuši pret mani. Ja tavi buramvārdi ir patiešām spēcīgi, tev vajadzētu viņus noburt. Ja tev izdosies, es tev iemācīšu, kā kļūt par Budu šajā dzīvē. Tā kā man nebija citas izvēles, es atkal sāku burt. Neilgi pēc tam Lhodrakā izcēlās nemieri un tika nogalināti daudzi cilvēki, arī visi tie, kas bija pret mums. Redzēdams, ka mana maģija darbojas, meistars sacīja: "Es dzirdēju, tavas burvestības ir ļoti spēcīgas. Šķiet, ka tā ir taisnība." Kopš tā laika viņš mani sauca par "Vareno vīru".

Es vēlreiz lūdzu meistaru mācīt man dharmu. Man par pārsteigumu, viņš skaļi iesmējās: "Ha, ha, ha!" Pēc šo smago pārkāpumu izdarīšanas tu gribi no manis mācīties dharmu? Lai to iegūtu, es veltīju savu dzīvi ceļojumam uz Indiju, un ziedoju meistaram visu savu zeltu. Kā gan tu varētu to tik viegli iegūt? Pat ja tu joko, tas jau ir mazliet par daudz. Turklāt tev labi padodas buršana. Ja tas nebūtu es, bet kāds cits, tu droši vien jau būtu viņu nogalinājis. Labi, ja tu varēsi atjaunot ražu Jamdrok Taklungā un atgriezt dzīvē tos, kas tika nogalināti Lhodrakā, tad es tev mācīšu dharmu. Citādi tu nevarēsi šeit palikt." Tā kā viņš mani tik ļoti izsmēja, es biju ārkārtīgi vīlies un skaļi raudāju. Viņa sieva žēloja un mierināja mani.

Nākamajā rītā meistars atnāca pie manis: "Mani vārdi vakar bija pārāk skarbi. Lūdzu, nebēdājies. Tu esi stiprs, un es ceru, ka varēsiet uzcelt no akmens ēku, kur glabāt svētos rakstus. Kad tas būs izdarīts, es mācīšu tev dharmu. Es tevi nodrošināšu arī ar pārtiku un apģērbu."

Es teicu: "Un ja nu būvējot šo māju, es nomiršu, pirms spēšu mācīties šo dharmu?"

"Es garantēju, ka pa šo laiku tu nenomirsi. Lai mācītos dharmu, cilvēkam vajadzīga drosme. Tev ir apņēmība, un tu spēj palikt centīgs. Kas attiecas uz to, vai tu spēsi vai nespēsi sasniegt Budas stāvokli, tas ir pilnīgi atkarīgs no tā, cik uzcītīgs tu būsi. Atšķirībā no citām sektām, manējai piemīt nepārspējama stiprināšanas spēja," meistars laipni un labvēlīgi teica.

Tas mani ļoti iepriecināja. Kad es prasīju, kāds būs ēkas projekts, viņš atbildēja: "Šī ēka tiks celta kalnā, kam grūti piekļūt. Vietējie klani jau agrāk ir vienojušies, ka šajā vietā nedrīkst celt mājas. Par laimi, es šo vienošanos neparakstīju, tāpēc uz mani tā neattiecas. Es domāju būvēt apaļu māju austrumu nogāzē. Tu vari to izmantot, lai likvidētu savu karmu."

Tā nu es sekoju viņa rīkojumam un sāku būvēt ēku. Kad tā jau bija līdz pusei uzcelta, atnāca meistars un sacīja: "Toreiz es ne visai labi izplānoju. Šī vieta nav laba. Aiznes akmeņus un citus materiālus atpakaļ uz turieni, kur tos paņēmi. " Tā nu man bija jāpārnes akmeņi un visi būvkoki atpakaļ uz kalna pakāji. Tad viņš mani aizveda uz rietumu nogāzi. Noņēmis apmetni, salocījis to vairākās kārtās un nolicis zemē, viņš teica: "Uzcel man šādu māju." Šoreiz tas bija daudz smagāks darbs. Es to visu būvēju viens pats, un tas nozīmēja, ka man bija jānes katrs materiāla gabals vairākas jūdzes no kalna pakājes līdz kalna virsotnei. Tas bija patiešām mokoši. Kad māja bija daļēji uzbūvēta, meistars atkal atnāca un teica: "Lūdzu, jauc to nost un nes akmeņus un kokmateriālus atpakaļ uz turieni, no kurienes paņēmi." Man bija jāklausa un jānojauc ēka pa gabalam vien.

Tad meistars aizveda mani uz kalna ziemeļu nogāzi un teica: "Varenais cilvēk, toreiz es biju piedzēries un nepateicu skaidri. Tagad uzbūvē šeit labu ēku."

Es teicu: "Ja es to atkal uzbūvētu un atkal nojauktu, es ciestu par velti, un arī jūs izšķiestu savu naudu. Šoreiz, lūdzu, apdomājiet to rūpīgi."

"Šodien neesmu dzēris, un esmu visu labi izplānojis. Īstena praktizētāja mājai vajadzētu būt trīsstūra formā. Lūdzu, uzbūvē tādu, un es noteikti nelikšu tev to nojaukt." Tā nu es sāku būvēt šo trīsstūra formas māju. Kad viena trešdaļa būves bija pabeigta, meistars atnāca un sacīja: "Varenais vīrs! Kurš tev lika būvēt šādu māju?"

Es sāku zaudēt pacietību un uzreiz atbildēju: "Tas bija jūsu personisks norādījums, meistar!"

Viņš pakasīja galvu un teica: "Hm, kā tas nākas, ka es nespēju to atcerēties? Ja tas, ko tu teici, ir taisnība, vai es neesmu jucis?"

"Es jau baidījos, ka tā varētu notikt, tāpēc lūdzu jūs rūpīgi visu pārdomājat, meistar. Jūs teicāt, ka esat to labi izplānojis un noteikti neliksiet jaukt nost. Jums tas jāatceras!" es satraukts teicu.

"Jā! Vai tam ir kādi liecinieki? Trīsstūra formas ēka šajā vietā ar sliktu fenšui – izskatās pēc buršanās altāra. Vai tu plāno mani nogalināt? Es nezagu jūsu mantas un nenolaupīju jūsu tēva īpašumus. Ja tu negrasies mani nogalināt un gribi nopietni mācīties dharmu, tev vajadzētu mani paklausīt. Nojauc šo māju un nones visus materiālus no kalna lejā!"

Es stiepu akmeņus un ilgu laiku centīgi strādāju. Katru reizi es dedzīgi vēlējos pabeigt mājas celtniecību, lai varētu mācīties dharmu, un ļoti smagi strādāju. Miesa uz muguras bija kļuvusi jēla, ar vairākām nedzīstošām vātīm, kas neciešami sāpēja. Sākumā es domāju parādīt tās meistaram, bet zināju arī, ka tas nebeigsies labi un tikai novedīs pie vēl lielāka bāriena un kāviena. Ja es par to pastāstītu viņa sievai, izskatītos tā, it kā es sūdzētos. Tāpēc arī viņai to neteicu. Tomēr es lūdzu viņai izdarīt man pakalpojumu – lūgt meistaru mācīt man dharmu. Viņa nekavējoties devās pie viņa un sacīja: "Tādas mājas celšana ir bezjēdzīga. Nesaprotu, kāpēc tu to gribi. Žēl skatīties uz nabaga Vareno vīru, viņš ir nomocījies līdz nāvei. Lūdzu, iemāci viņam kaut ko."

Meistars Marpa teica: "Ej un pagatavo man labu ēdienu. Tad pasaki Varenajam vīram, lai viņš atnāk pie manis! Sieva pagatavoja ēdienu, un mēs kopā devāmies pie meistara. Meistars sacīja: "Šodienas "es" ir citādāks nekā vakardienas "es". Nebēdā. Ja tu gribi mācīties dharmu, es tevi mācīšu!" Pēc tam viņš man iemācīja lietas no parastā eksoteriskā (vispārpieejamā) budisma (pretstatā ezotēriskajam budismam vai Vadžrajānas budismam), tādas kā, "Trīs patvērumus" un "Piecus priekšrakstus". Tad viņš man teica: "Šie ir vispārējie rituāli. Ja meklē slepenus, unikālus norādījumus, ir jādara tā un tā." Tad viņš man pastāstīja par indiešu meistara Naropas dzīvi un ciešanām. Viņš teica: "Iespējams, tu nevarētu pārciest tādas grūtības." Stāsts par meistara Naropas ceļojumu aizkustināja mani līdz asarām, un es kļuvu ļoti apņēmīgs. Sirds dziļumos sev apsolīju: "Es uzklausīšu visus meistara vārdus, un pārvarēšu visas grūtības."

Pēc dažām dienām mēs ar meistaru devāmies pastaigāties. Kad nonācām vietā, kur vietējie klani aizliedz būvniecību, meistars teica: "Uzbūvē man deviņstāvu taisnstūra formas torni. Augšā uzbūvē vēl noliktavu, tātad kopā būs desmit stāvi. Šoreiz, es to nekādā gadījumā neiznīcināšu. Kad tas būs pabeigts, es tev mācīšu dharmu un sniegšu norādījumus. Es nodrošināšu tevi ar pārtiku un visu nepieciešamo, lai tu varētu apgūt dharmu."

Es kādu brīdi padomāju un teicu: "Ja tā, tad es gribu uzaicināt meistara sievu par liecinieci. Labi?"

Meistars piekrita.

Viņš uzzīmēja torņa skici, un es pasaucu viņa sievu. Pēc tam, kad trīs reizes biju novests līdz spēku izsīkumam, es sacīju: "Meistars lika man uzcelt ēku. Es sāku celt trīs reizes un trīs reizes to nojaucu. Pirmajā reizē meistars teica, ka viņš nav to labi pārdomājis. Otrajā reizē meistars teica, ka esot bijis piedzēries un plāns bijis slikts. Trešajā reizē meistars teica, ka viņš laikam esot bijis jucis, ja jau licis man celt trīsstūra formas māju. Un kad es visu paskaidroju, meistars teica, ka man nav liecinieku un norāja mani. Šodien es ceru, ka meistara sieva var būt lieciniece šai ceturtajai reizei. Vai jūs būtu ar mieru to izdarīt?"

Meistara sieva teica: "Es noteikti būšu tev par liecinieci. Meistar, es varu būt lieciniece, bet šis celtniecības plāns ir ļoti sarežģīts. Kalns ir tik augsts, un viņam pašam jāuznes katrs akmens un kokmateriāls no kalna pakājes. Kas zina, cik ilgs laiks būs vajadzīgs? Turklāt mums nav vajadzības šeit celt māju, kā arī nebija vajadzības tās nojaukt. Šī vieta nepieder mums, un vietējie klani nozvērējās, ka šeit neko nebūvēs. Baidos, ka vēlāk būs nepatikšanas."

Es teicu: "Bet es baidos, ka meistars jūs neklausīs."

Meistars teica sievai: "Ja vēlies, vari būt lieciniece. Nerunā tik daudz!"

Un tā es sāku būvēt šo taisnstūra formas torni. Kad ieliku pamatus, trīs meistara galvenie sekotāji – Ngoktons Čodors, Tsurtons Vange un Metons Tsonpo – atnāca, un izklaidējoties atnesa man daudzus lielus akmeņus. Es izmantoju šos akmeņus pamatu likšanai. Kad pabeidzu otro stāvu, atnāca meistars un visu rūpīgi apskatīja. Norādīdams uz akmeņiem, ko bija atnesuši citi mācekļi, viņš jautāja: "No kurienes tie ir?"

"Šos… šos atnesa Ngoktons, Vange un citi. Viņi man palīdzēja tos atnest uz šejieni."

Meistars sacīja: "Tu nevari celt torni no viņu akmeņiem. Ātri jauc visu nost un aizvāc tos akmeņus!"

"Bet jūs solījāt nenojaukt šo ēku!"

"Jā, es to teicu. Bet mani mācekļi ir augsta līmeņa jogi, un es nevaru pieļaut, ka viņi ir tavi kalpi. Turklāt, es tev neprasu nojaukt visu. Vienkārši aiznes prom akmeņus, kurus viņi atnesa."

Man nebija citas izvēles, kā vien nojaukt torni no augšas līdz pamatiem un aiznest tos akmeņus atpakaļ uz kalna pakāji. Tad atnāca meistars un teica: "Tagad vari tos nest atpakaļ un likt pamatos."

Es teicu: "Jūs taču negribējāt šos akmeņus!"

Meistars sacīja: "Nav tā, ka nevēlos šos akmeņus. Tev tie ir jānes pašam, nevis jāizmanto citu palīdzība."

Iepriekš šos akmeņus nesa trīs cilvēki. Tagad man nācās viņus pārvietot vienam pašam, tāpēc tas prasīja daudz laika un pūļu. Vēlāk ļaudis šos akmeņus iesauca par Spēkavīra akmeņiem.

Kad būves pamati kalna virsotnē bija pabeigti, vietējo klanu locekļi savā starpā runāja: "Marpa būvē torni aizliegtajā vietā. Mums viņš jāaptur! Kāds cits piebilda: "Marpa ir traks. Viņš kaut kur atradis ļoti spēcīgu jaunu cilvēku. Visu apkārtējo kalnu virsotnēs viņš ir licis tam celt ēkas. Līdz pusei uzceltās būves viņš jaunajam cilvēkam lika nojaukt, bet akmeņus un kokmateriālus aiznest atpakaļ. Varbūt viņš iznīcinās šo torni arī. Ja viņš to nedarīs, mums būs jāiejaucas. Nogaidīsim."

Taču šoreiz meistars nelika man nojaukt būvi, tāpēc turpināju celtniecību. Kad nonācu līdz septītajam stāvam, man uz jostasvietas izveidojās vēl viena liela vāts.

Vietējie klani satikās un apspriedās vēlreiz: "Hm, šķiet, ka šoreiz Marpa neapstāsies. Izrādās, ka tad, kad viņš pirms tam celtnes vairākas reizes iznīcināja, viņa īstais mērķis bija uzbūvēt vienu šeit. Šoreiz mēs to nojauksim! Viņi pie torņa sapulcināja daudzus cilvēkus. Viņi nemaz nezināja, ka meistars ir pārvērties par kareivjiem, kas ieņēma pozīcijas torņa iekšpusē un ārpusē. Šis skats apstulbināja klanus. Tā vietā, lai uzbruktu, viņi metās pie meistara lūgt piedošanu. Vēlāk visi kļuva par ziedotājiem.

Tajā laikā Metons Tsonpo Tsangrongs lūdza iesvētīšanu no Čakrasamvaras (viena no dievībām augstākajā Vadžrajānā). Meistara sieva man teica: "Lai nu kā, šoreiz tev vajadzētu saņemt iesvētīšanu." Es arī nodomāju: "Esmu pielicis tik daudz pūļu, celdams mājas. Neviens man nepalīdzēja, pat ne ar akmens gabalu, ūdens spaini vai māla piku. Šoreiz meistars noteikti izpildīs man iesvētīšanas ceremoniju!"

Iesvētīšanas ceremonijas laikā es paklanījos meistaram un apsēdos iesvētāmajiem paredzētajā vietā. Meistars jautāja: "Spēcīgais vīrs, kur ir tavs ziedojums iesvētīšanai?"

"Meistars man teica, ka pēc torņa pabeigšanas mani iesvētīs un man tiks sniegti norādījumi. Tāpēc uzdrošinājos te apsēsties."

Meistars teica: "Tu tikai dažas dienas būvē māju. Ar to nepietiek, lai tiktu iesvētīts un saņemtu norādījumus, kurus es ar lielām grūtībām pārvedu no Indijas. Ja tev ir ziedojums, lūdzu, atnes to šurp, pretējā gadījumā atstāj iesvētāmā vietu!" To teicis viņš divreiz iesita man pa seju. Vilkdams mani aiz matiem uz durvju pusi, viņš dusmīgi kliedza: "Ārā no šejienes!"

Meistara sieva to redzēja un nāca mani mierināt: "Meistars bieži ir teicis, ka dharma, ko viņš ieguva Indijā, ir domāta visām dzīvajām būtnēm. Parasti viņš izklāsta mācību un dod svētību pat garāmejošam sunim. Bet viņš vienmēr ir neapmierināts ar tevi. Es nezinu kāpēc tā. Bet, lūdzu, nedomā neko sliktu!"

Mana sirds bija aizvainojumu, izmisuma un bēdu pilna. Sāpju pārņemts es visu nakti domāju par pašnāvību.

No rīta meistars ieradās mani apraudzīt un sacīja: "Spēcīgais vīrs, tagad tu vari pārtraukt darbu pie torņa. Lūdzu, palīdzi man uzcelt viesu namu ar divpadsmit pīlāriem. Tam blakus man vajadzīga arī svētnīca. Pēc tam, kad tā būs pabeigta, es izpildīšu iesvētīšanas ceremoniju un mācīšu tev dharmu." Tā nu es sāku no pamatiem būvēt viesu namu. Meistara sieva bieži man nesa labu ēdienu un vīnu. Viņa arī laiku pa laikam mani laipni mierināja.

Kad nams bija tuvu nobeigumam, Tsurtons Vange nāca lūgt lielo iesvētīšanas ceremoniju no Gujasamādžas (viena no dievībām augstākajā Vadžrajānā).

Meistara sieva sacīja: "Šoreiz, lai vai kas, tev ir jātiek iesvētītam! Viņa iedeva man sviesta kuli, gabalu vilnas auduma un vienu mazu vara pannu, lai varu pasniegt to kā ziedojumu. Es biju ļoti priecīgs un paņēmu visu līdzi uz lūgšanu zāli, lai saņemtu iesvētīšanu.

Meistars paskatījās uz mani un teica: "Tu atkal esi šeit? Vai tev ir ko ziedot, lai varētu tikt iesvētīts?" Es mierīgi un pašapzinīgi atbildēju: "Šis sviests, vilnas audums un vara panna ir mans ziedojums meistaram."

"Ha ha ha! Kas par gudru domu! Šo sviestu man ziedoja tas un tas, vilnas audumu tas un tas, un vara panna ir no tāda un tāda labdara. Tā ir gudra doma dāvināt man manis paša mantas. Bet šajā pasaulē tā nenotiek. Ja tev ir pašam savs ziedojums, tad dod to man; pretējā gadījumā tu nedrīksti šeit sēdēt!" Tad viņš piecēlās, sabāra mani vēlreiz un ar spērienu izmeta no lūgšanu nama. Man gribējās vai zemē ielīst. Es par to ilgi domāju: "Vai šī ir atmaksa par to, ka ar maģiju nogalināju tik daudz cilvēku, un izsaucot negaisu, izraisīju milzīgus postījumus? Vai arī meistars zina, ka es neesmu pietiekami labs, lai saņemtu dharmu? Vai arī meistars nav pietiekami žēlsirdīgs, lai mācītu man dharmu? Lai vai kā, ar tādu bezjēdzīgu, grēcīgu cilvēka ķermeni, kas nevar saņemt dharmu, es drīzāk mirstu. Varbūt man vienkārši sevi nogalināt?" Tieši tad, kad biju neziņā un apjukumā, meistara sieva atnāca ar ēdienu, ko bija izmantojusi pielūgšanai, un ilgu laiku mani mierināja.

Sāpes un izmisums neļāva man ēst, un es visu nakti raudāju. Nākamajā dienā atnāca meistars un sacīja: "Ej pabeidz viesu namu un torni. Kad tas būs izdarīts, es tev mācīšu dharmu un sniegšu norādījumus."

Es ļoti cietu un visbeidzot uzcēlu viesu namu. Uz to brīdi man uz muguras izveidojās vēl viens dziļš ievainojums. Trešā daļa brūču bija strutu pilnas. Sadalījusies miesa sajaucās ar strutām un asinīm, gluži kā sapuvuši dubļi.

Es devos pie meistara sievas un lūdzos: "Viesu nams ir pabeigts. Baidos, meistars atkal varētu aizmirst savu solījumu mācīt man dharmu. Vai jūs varētu viņam par to pajautāt?" Tā kā vātis uz muguras ļoti sāpēja, es nespēju noslēpt savas ciešanas. "Spēcīgais vīrs, kas noticis? Vai tu esi slims?" viņa nobažījusies jautāja. Es novilku kreklu, lai parādītu viņai muguru. Viņa paskatījās un ar asarām acīs sacīja: "Es tūlīt pat izstāstīšu to meistaram!" Viņa aizsteidzās pie viņa un sacīja: "Meistar, Spēcīgais vīrs jau ilgu laiku ceļ mājas. Tā dēļ viņa rokas un kājas ir ievainotas, un āda saplaisājusi. Uz muguras viņam ir trīs lielas vātis, kas pārvērtušās trīs bedrēs. Trešā daļa no tām ir strutu un asiņu pilna. Agrāk mēs tikai dzirdējām, ka pārāk ilgi nēsājot smagu nastu, mūļiem vai zirgiem var izveidoties čūlas. Es nekad neesmu dzirdējusi, ka cilvēkam var būt tādas vātis uz muguras, nemaz jau nerunājot par to, ka redzētu to savām acīm! Ja citi par to izdzirdēs vai ieraudzīs, vai viņi mūs neizsmies? Spēcīgais vīrs nāca jums kalpot, jo jūs esat dižens lama. Vai jūs neteicāt, ka mācīsiet viņam dharmu pēc tam, kad viņš pabeigs torni? Viņš ir tik nelaimīgs. Lūdzu, māciet viņam dharmu." Meistars sacīja: "Jā, es to teicu. Taču tas, ko es prasīju, bija desmit stāvu tornis. Un kur tas ir?"

"Vai tad viesu nams nav pat lielāks par torni?"

"Nerunā tik daudz! Pēc desmit stāvu torņa uzcelšanas es viņam mācīšu dharmu!" meistars sabāra savu sievu. Tad viņš atcerējās par vātīm uz manas muguras: "Hei! Ko tu teici? Vai Spēcīgajam vīram uz muguras ir vātis?"

"Pa visu muguru. Ejat un paskatieties pats. Strutas ar asinīm sajaukušās kopā. Šausmīgi. Uz to nav iespējams skatīties. Ak, kāds nabadziņš!" meistara sieva sacīja.

Tad meistars nonāca pa kāpnēm un sauca: "Spēcīgais vīrs, nāc nu šurp!"

Pie sevis es nodomāju: "Jā, tas ir labi. Meistars gatavojas mācīt man dharmu. Uzskrēju augšā, vienlaicīgi pārlecot divus vai trīs pakāpienus. Meistars sacīja: "Spēcīgais vīrs, parādi man savas vātis!" Es parādīju, un viņš tās uzmanīgi apskatīja. Tad viņš man sacīja: "Indiešu meistars Naropa izturēja divpadsmit lielas askētisma prakses un divpadsmit mazākas askētisma prakses. Tas bija daudz sliktāk par to, kas ir tev. Viņš pārcieta visas divdesmit četru veidu pašmocības. Es arī ziedoju savu dzīvi un atteicos no mantas, lai kalpotu viņam. Ja tu patiešām meklē dharmu, nekavējoties izbeidz šo izlikšanos un pabeidz torni!"

Es nolaidu galvu un domāju par to. Tam, ko viņš teica, bija jēga.

Pēc tam meistars uzlika man virs drēbēm vairākus maisus un sacīja: "Pēc tam, kad zirgiem un ēzeļiem uz muguras izveidojas vātis, tie nes savu nastu maisos. Es izgatavoju vairākus maisus, lai tu varētu pārnēsāt zemi un akmeņus."

Es ziņkārīgi pajautāju: "Man ir vātis uz muguras. Kā šie maisi var palīdzēt?"

"Protams, tie palīdzēs! Nēsā zemi šajos maisos, un netīrumi nenonāks uz brūcēm," viņš atbildēja. Ņemot vērā šo meistara norādījumu, es pārvarēju sāpes un aiznesu uz kalna virsotni septiņus smilšu maisus.

Redzot, ka es klausu katram viņa vārdam, meistars zināja, ka es esmu īsts vīrs, kurš ir apņēmīgs un spējīgs izturēt. Kad neviena nebija tuvumā, viņš noraudāja daudz asaru.

Vātis uz manas muguras ar katru dienu auga arvien lielākas, un bija pārāk sāpīgas, lai spētu to paciest. Es jautāju meistara sievai: "Vai jūs varētu palūgt meistaram, lai vispirms viņš tomēr māca man dharmu? Vai vismaz ļauj man kādu brīdi atpūsties, lai sadziedētu brūces?"

Viņa nodeva manus vārdus meistaram. Meistara atbilde bija tāda, ka dharmu pilnīgi noteikti nevar mācīt, kamēr netiks uzcelts tornis. Ja man patiešām jāsadziedē brūces, es varot dažas dienas atpūsties. Meistara sieva arī mudināja mani paņemt pārtraukumu un turpināt darbu vēlāk.

Šo atlabšanas dienu laikā meistara sieva deva man daudz laba un barojoša ēdiena. Šad un tad viņa mani arī mierināja, liekot uz laiku aizmirst sāpes par to, ka nespēju saņemt dharmu.

Pēc kāda laika, kad brūces uz muguras bija gandrīz sadzijušas, meistars atkal mani pasauca. Tā vietā, lai mācītu dharmu, viņš sacīja: "Spēcīgais vīrs, tagad ej un uzcel to torni!"

Uz to laiku es jau biju gatavs strādāt. Taču meistara sieva aiz līdzjūtības pret mani bija iecerējusi piedabūt meistaru mācīt man dharmu ātrāk. Kad neviena nebija klāt, viņa apspriedās ar mani un lūdza izdarīt tā, kā viņa saka. Tā nu pēc tikšanās ar meistaru, es nākot atpakaļ, sāku klusi raudāt, saiņot savas mantas un paņēmu arī mazliet tsampas (grauzdēti miežu milti, galvenais pārtikas produkts Tibetā), it kā grasītos doties prom. Vietā, kur meistars to varēja redzēt, es izlikos, ka aizeju, un viņa sieva izlikās, ka cenšas mani atturēt, sacīdama: "Šoreiz es apsolu, ka izlūgšos meistaram mācīt tev dharmu. Neaizej! Neaizej!' Tā tas turpinājās kādu laiku, līdz piesaistīja meistara uzmanību. Viņš uzsauca savai sievai: "Dakmema, ko jūs abi tur darāt?"

Dzirdot šos vārdus, viņa sieva nodomāja, ka nu ir pienākusi iespēja un sacīja: "Jūsu māceklis, Spēcīgais vīrs, ir mērojis garu ceļu, lai mācītos dharmu. Viņam ne tikai nemācīja dharmu, bet galu galā viņš saņēma arī sitienus un bārienus, darot smagu darbu kā jūga lops. Viņš baidās, ka nomirs, pirms apgūs dharmu, tāpēc dodas pie citiem meistariem. Es apsolīju, ka viņš iegūs dharmu šeit, bet viņš joprojām vēlas aiziet." To dzirdot, meistars kļuva ļoti dusmīgs. Sagrābis ādas pātagu, viņš izskrēja ārā, lai mani iekaustītu, un teica: "Tu, nelieti. Kad tu pirmo reizi šeit ieradies, tu teici, ka veltīsi man savu ķermeni, runu un prātu. Un tagad tu gribi doties prom? Ja es gribu, varu sagriezt tūkstoš gabalos tavu ķermeni, runu un prātu, kurus tu man atdevi, jo man ir tiesības to darīt. Jebkurā gadījumā, ja gribi tikt prom no šejienes, vari vienkārši aiziet, bet kāpēc tu paņēmi manu tsampu? Ko tas nozīmē? Vai vari to paskaidrot? Viņš nežēlīgi sita man ar pātagu, līdz nokritu zemē. Tad viņš atņēma tsampu."

Manu sirdi pārņēma milzīgas ciešanas, taču es nevarēju viņam pateikt, ka esam izplānojuši šo viltību ar viņa sievu. Lai kā es centos, lai ko es mēģināju darīt, es nespēju izvairīties no meistara spēka. Man nebija citas izvēles, kā vien skriet uz māju un raudāt. Meistara sieva arī nopūtās un teica: "Pat ja es ar viņu strīdēšos, viņš tik un tā nemācīs tev dharmu. Visādā ziņā es pati mēģināšu tev kaut ko iemācīt. Man ir viens pilnveidošanās ceļš no Vadžrajoginī (viena no dievībām augstākajā Vadžrajānā). Kā būtu, ja es tev to mācītu? Es rīkojos saskaņā ar šo dharmu. Lai gan es neko daudz neizjutu, es vismaz jutos labāk." Es domāju, ka meistara sieva izturas pret mani ļoti labi, un man vajag atlīdzināt par viņas labvēlību. Es arī domāju, ka meistara un viņa sievas dēļ, diezgan daudz manas sliktās karmas tika likvidēts. Tāpēc nolēmu palikt.

Vasarā es palīdzēju meistara sievai slaukt lopus un grauzdēt miežus. Dažreiz es domāju par došanos uz citurieni, lai meklētu citu meistaru. Taču, kad padomāju par to vairāk, es sapratu, ka tikai šim meistaram ir dharma, kas ļauj sasniegt Budas stāvokli vienas dzīves laikā. Ja man neizdosies to sasniegt šajā dzīvē, kā es atbrīvošos no tik lielas karmas? Lai iegūtu dharmu, es biju gatavs ciest tik pat daudz, cik meistars Naropa. Taču, pirmkārt, neskatoties ne uz ko, man ir jādara viss, lai iepriecinātu savu meistaru, lai es varētu saņemt no viņa norādījumus un sasniegt apgaismību šajā dzīvē. Tā nu es nomierinājos un no visas sirds nodevos akmeņu un kokmateriālu nešanai, lai blakus viesu namam uzceltu svētnīcu.

(Turpinājums sekos)

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2018/10/12/172

Raksts ķīniešu valodā: http://www.minghui.org/mh/articles/2000/12/24/%E5%AF%86%E5%8B%92%E6%97%A5%E5%B7%B4%E4%BD%9B%E4%BF%AE%E7%82%BC%E6%95%85%E4%BA%8B%EF%BC%88%E5%9B%9B%EF%BC%89-5800.html