Budas Milarepa pilnveidošanās stāsts (5. daļa)

(Turpinājums no 4. daļas)

Ngoktons Čodors un viņa ģimene atnāca ar daudzām veltēm, lai lūgtu iesvētīšanas rituālu no Hevadžras. Meistara sieva man sacīja: "Marpam rūp tikai nauda, un viņš nemācīs dharmu pat tādam askētam, kā tev. Man ir jāizdomā veids, kā sagādāt ziedojumu. Neskatoties ne uz ko, tev ir jātiek iesvētītam. Lūdzu, pieņem to, ko tev došu, un turpini viņu lūgt. Ja viņš tomēr nemācīs tev dharmu, es atkal došos pie viņa lūgt par tevi." Tad viņa paņēma veļā paslēptu rubīnu pūķa formā un atdeva to man. Ar šo mirdzošo, spožo rubīnu es devos uz lūgšanu zāli. Pazemīgi paklanījies meistara priekšā, es pasniedzu rubīnu un teicu: "Meistar, lūdzu, šoreiz lai vai kā, palīdziet man ar iesvētīšanu!" Ar šiem vārdiem es apsēdos iesvētāmajiem paredzētājā vietā.

Meistars paņēma rubīnu, pagrozīja to un kādu mirkli uz to skatījās. Tad viņš jautāja: "Spēcīgais vīrs, kur tu to ņēmi?"

"Man to iedeva meistara sieva," es atbildēju.

Meistars pasmaidīja un teica: "Pasauc uz šejieni Dakmemu!"

Atnāca meistara sieva, un meistars viņai jautāja: "Dakmema, kur tu ņēmi šo rubīnu?"

Viņa sieva vairākas reizes zemu paklanījās un, bailēs trīcēdama, sacīja: "Šim rubīnam ar meistaru nav nekāda sakara. Kad es precējos, maniem vecākiem šķita, ka jums ir slikts raksturs. Viņi teica – ja nu kādu dienu dzīve izrādītos grūta, man varētu rasties nepieciešamība pēc naudas. Tā viņi iedeva man šo rubīnu un lūdza nevienam nerādīt. Šis bija mans slepenais īpašums. Bet šis māceklis ir tik nelaimīgs, tāpēc es iedevu viņam rubīnu. Lūdzu, pieņemiet to, esiet labvēlīgs pret viņu un izpildiet iesvētīšanas rituālu. Agrāk jūs viņu iesvētīšanas rituāla laikā vairākkārt izdzināt ārā, novedot pilnīgā izmisumā. Šoreiz, es ceru, ka Ngoktons Čodors un citi mācekļi palīdzēs man, un visi kopā lūgs meistaru par to." Pēc tam viņa atkal un atkal paklanījās.

Redzot, ka meistars joprojām ir dusmīgs, Ngoktons un citi neuzdrošinājās neko teikt. Viņi vienkārši pazemīgi klanījās meistara priekšā. Meistars sacīja: "Dakmema, kā tu vari būt tāda muļķe un atdot citam tik labu rubīnu? Hm!" Tad viņš uzlika rubīnu sev uz galvas un turpināja: "Dakmema, tu rīkojies nepareizi. Viss, kas tev ir, pieder man, arī šis rubīns. Spēcīgais vīrs, ja tev ir ziedojums, es izpildīšu tev iesvētīšanas rituālu. Šis rubīns ir mans un to nevar uzskatīt par tavu ziedojumu."

Tomēr es domāju, ka meistara sieva noteikti vēlreiz paskaidros, kāpēc šis rubīns varētu būt mans ziedojums. Arī visi citi lūdza par mani. Tāpēc es droši gaidīju un nekustējos ne no vietas.

Meistars kļuva nikns. Viņš izlēca no savas sēdvietas un sāka mani lamāt: "Es tev teicu, pazūdi. Kāpēc tu joprojām esi šeit?!' Viņš pacēla kāju un sāka mani spārdīt. Kad mana galva atsitās pret zemi, viņš uzmina uz tās. Man noreiba galva, un es jutu, kā viss satumst. Tad viņš atkal man iespēra, pagriežot ar seju uz augšu. Pēkšņi šķita, ka viss apkārt kļūst spožs, un es ieraudzīju zvaigznes. Pēc spēriena meistars pacēla pātagu un sāka mani ar to sist. Ngoktons panāca uz priekšu un lūdza meistaru apstāties, bet meistars izskatījās ārkārtīgi briesmīgs. Viņš saniknots lēkāja apkārt pa zāli, un viņa milzīgās dusmas patiešām bija sasniegušas apogeju. Es padomāju: "Vairāk par sāpēm es šeit neko neiegūšu. Man vienkārši ir jādara sev gals." Tā kā es rūgti raudāju, meistara sieva nāca mani mierināt. Valdot asaras, viņa sacīja: "Spēcīgais vīrs, nebēdājies. Šajā pasaulē nav mācekļa, kurš būtu labāks par tevi. Ja tu vēlies atrast citus meistarus, lai mācītos dharmu, es noteikti iepazīstināšu tevi ar viņiem. Es tev nodrošināšu līdzekļus dzīvošanai un ziedojumus meistaram." Parasti meistara sieva piedalījās ceremonijas turpinājumā, bet toreiz viņa palika pie manis, jo es cauru nakti raudāju.

Nākamajā rītā meistars sūtīja pēc manis. Es nodomāju, ka nu viņš mācīs man dharmu un atkal aizskrēju pie viņa. Meistars man sacīja: "Es vakardien neizpildīju tev iesvētīšanas ceremoniju. Vai tu esi apbēdināts? Vai tev bija kādas nelāgas domas?"

Es atbildēju: "Mana ticība meistaram nav mazinājusies. Es ilgi par to domāju. Tas ir tāpēc, ka mani grēki ir pārāk lieli," aiz dziļām skumjām, es raudādams sacīju. Meistars sacīja: "Kāpēc tu raudi manā priekšā, nevis nožēlo?! Pazūdi!"

Es izgāju ārā un sirdssāpju dēļ jutos tā, it kā man sāktos garīgi traucējumi. Es domāju: "Tas patiešām ir dīvaini. Kad darīju ļaundarības, man bija līdzekļi gan iztikai, gan ziedojumiem. Bet kad jāmācās dharma, man nav nekā un esmu nabags. Ja man būtu kaut puse no naudas, kas man bija, kad darīju sliktas lietas, es būtu saņēmis iesvētīšanu un vārsmas ar norādījumiem. Bez ziedojuma šis meistars man nemācīs norādījumus. Pat ja es došos uz citām vietām, tas nepalīdzēs, jo man joprojām nav dāvanu. Bez naudas es nevaru iegūt dharmu, un neiegūstot dharmu, šis fiziskais ķermenis turpina uzkrāt karmu, tad kāpēc gan man sevi vienkārši nenogalināt? Ak, ko lai es daru?!" Es domāju par daudzām lietām, un manā prātā bija pilnīgs juceklis. Nonācu pie secinājuma, ka svarīgākais ir iegūt naudu. Es varētu doties strādāt pie kāda bagāta cilvēka un sakrāt nedaudz līdzekļu, lai mācītos dharmu. Varbūt man vajadzētu iegūt naudu, izmantojot buramvārdus un darot sliktas lietas? Vai arī es varētu atgriezties mājās. Būtu tik lieliski redzēt māti. Patiesībā, atgriezties mājās nebūti slikti, tikai es nevarētu iegūt tur naudu. Ak, lai nu kā, kaut kas man ir jāiegūst – vai nu dharma, vai nauda, šeit palikt nav jēgas. Tā es nolēmu aiziet. Domādams, ka kaut ko paņemot no meistara, tikšu vēl vairāk lamāts un sists, es galu galā nepaņēmu sev līdzi pat ēdienu, tikai grāmatas un citas savas mantas.

Ceļā es domāju par meistara sievas palīdzību un jutos skumji. Kad biju pusi dienas gājiena attālumā no Drovolungas, bija dienas vidus un laiks pusdienām. Es lūdzos ēdienu un dabūju nedaudz grauzdētu miežu miltu. Pēc tam es vienā mājā aizņēmos podu un sakūru ārpusē uguni, lai uzvārītu dzeramo ūdeni. Pagāja puse dienas, un es pie sevis domāju: "Kad strādāju meistaram, daļēji to darīju, lai kalpotu meistaram, bet daļēji arī, lai nopelnītu sev ēdienu. Meistara sieva par mani rūpējās un izturējās pret mani labi. Šorīt, pirms aiziešanas, es no viņas neatvadījos. Tas nebija pareizi." Domājot par to, es gribēju doties atpakaļ, bet man nebija drosmes. Kad atdevu podu īpašniekam, vecais vīrs man sacīja: "Tu vēl esi jauns. Kāpēc tev nedarīt kaut ko noderīgāku, tā vietā, lai ubagotu? Ja tu proti lasīt, vari lasīt cilvēkiem svētos rakstus. Vai arī, vari pie kāda strādāt un saņemt pārtiku un apģērbu. Klau, jaunekli, vai māki lasīt svētos rakstus?"

"Svētos rakstus neesmu lasījis bieži, bet es varu to darīt!" atbildēju.

"Tas ir labi. Man vajag kādu, kurš lasītu svētos rakstus. Vai tu varēsi man tos lasīt kādas piecas vai sešas dienas? Es tev samaksāšu!' vecais vīrs teica.

"Protams!" es priecīgs atbildēju.

Tā nu es paliku vecā vīra mājās, lasot Pradžņa Paramitu. Šajā grāmatā bija stāsts par Sadu Praruditu. Tāpat kā es, viņš bija ļoti nabadzīgs. Taču, lai mācītos dharmu, viņš atdeva visu. Visi zina, ja cilvēkam izraus sirdi, viņš nomirs. Tomēr Sada Prarudita izrāva savu sirdi, lai apgūtu dharmu. Salīdzinot ar viņu, tas, ko es izcietu, nav nekas. Tāpēc es nodomāju: "Varbūt meistars man tomēr mācīs dharmu. Ja nē, viņa sieva sacīja, ka iepazīstinās mani ar citiem lamām." Lūk ar šādām domām es devos atpakaļ.

Kas attiecas uz meistaru, pēc manas aiziešanas sieva viņam teica: "Meistar, jūs esat padzinis savu ienaidnieku. Viņa šeit vairs nav. Tagad jums vajadzētu būt laimīgam!"

Meistars Marpa jautāja: "Par ko tu runā?"

"Vai tad jūs nezināt? Tas ir Spēcīgais vīrs – jūs pret viņu vienmēr izturējāties kā pret ienaidnieku un likāt viņam ciest."

Dzirdot šos vārdus, meistara seja nobālēja un viņš izplūda asarās. Sakļāvis kopā plaukstas viņš lūdzās: "Šī īpašā mantojuma visi iepriekšējie meistari, visas dakiņas un dharmas aizstāvji, lūdzu, palīdziet manam māceklim ar ļoti labu iedzimto pamatu atgriezties!' To pateicis, viņš vairs nerunāja.

Atgriezies, es vispirms paklanījos meistara sievai. Viņa sajūsmināta sacīja: "Ak, tagad es jūtos daudz labāk. Es domāju, ka šoreiz meistars tev mācīs dharmu. Kad es viņam pateicu, ka tu esi aizgājis, viņš skaļi sauca, lai viņa māceklis ar ļoti labu iedzimto pamatu atgriežas. Viņš pat apraudājās. Spēcīgais vīrs, tu jau esi izraisījis meistarā žēlsirdību!" Es pie sevis nodomāju: "Meistara sieva droši vien to teica, lai mani mierinātu. Ja meistars raudāja un nosauca mani par tādu, kam ir labs iedzimtais pamats, tas nozīmē, ka viņš bija apmierināts ar manu uzvedību. No otras puses, ja viņš tikai lūdz mani atgriezties, nedomājot iesvētīt vai sniegt norādījumus, tad manam iedzimtajam pamatam joprojām nav nekādas vērtības. Es turpināšu ciest, ja vien nedošos uz citām vietām." Kamēr domāju par šīm lietām, meistara sieva viņam teica: "Spēcīgais vīrs nevēlas mūs atstāt, viņš ir atgriezies. Kā būtu, ja es lūgtu viņu nākt jums paklanīties?"

Meistars Marpa sacīja: "Hm! Nav tā, ka viņš nevēlas atteikties no mums. Viņš nevēlas atteikties no sevis."

Kad es iegāju pie meistara pazemīgi paklanīties, viņš sacīja: "Tev jābūt pacietīgam un jāatbrīvojas no šīm neauglīgajām domām. Ja tu patiešām no sirds vēlies iegūt dharmu, tev vajadzētu būt gatavam atdot par to savu dzīvību. Ej uzcel man trīsstāvu māju. Kad tas būs paveikts, es izpildīšu tev iesvētīšanas rituālu. Man nav daudz pārtikas, un es nevaru to atdot par velti. Ja nevari tikt tam pāri un vēlies aiziet, tu vari doties prom jebkurā laikā!"

Es nespēju izteikt ne vārda un atstāju istabu.

Devos pie meistara sievas un sacīju: "Man pietrūkst manas mātes. Meistars negrib mācīt man dharmu. Viņš atkal sacīja, ka mācīs man to pēc tam, kad uzcelšu māju. Pat pēc tam, kad māja būs pabeigta, viņš, visticamāk, tik un tā nemācīs mani, tikai lamās un sitīs. Esmu nolēmis atgriezties savā dzimtajā ciematā. Novēlu jums un meistaram mieru un laimi." To pateicis, es sasaiņoju savas mantas un biju gatavs aiziet.

Meistara sieva teica: "Spēcīgais vīrs, tev ir taisnība. Es noteikti atradīšu tev labu meistaru. Ngoktons Čodors ir meistara vecākais māceklis un ir saņēmis norādījumus. Es izdomāšu, kā aizsūtīt tevi mācīties pie viņa. Nesteidzies. Paliec šeit dažas dienas." Tāpēc es negāju prom.

Katra mēneša desmitajā dienā indiešu meistars Naropa noturēja lielu dziedāšanas rituālu, lai pielūgtu Budas. Sekojot šai tradīcijai, arī meistars Marpa katra mēneša desmitajā dienā rīkoja dziedāšanas rituālu. Šoreiz meistara sieva no viena liela rudzu maisa pagatavoja trīs veida vīnus: stipru, vidēju un vieglu. Viņa piedāvāja meistaram stipro vīnu, pārējiem lamām vidējo, bet sev un man paņēma vieglo vīnu. Tajā dienā daudzi teica tostus, un galu galā lamas, ieskaitot meistaru, piedzērās. Redzot, ka meistars ir piedzēries, viņa sieva devās uz viņa guļamistabu un izņēma no mazas ceļasomas zīmogu, rotas un rubīna lūgšanu krelles. Viņa apzīmogoja vēstuli, kuru bija sagatavojusi, un nolika zīmogu atpakaļ. Iesaiņojusi viltus vēstuli, lūgšanu krelles un rotas, viņa aizzīmogoja saini ar vasku un atdeva to man. Viņa sacīja: "Tev jādodas pie Ngoktona Čodora un jāsaka, ka meistars iedeva tev šo, kā velti viņam."

Pēc tam, kad biju viņai paklanījies, es paņēmu sainīti un devos uz U. Pēc divām dienām meistars jautāja savai sievai: "Ko Spēcīgais vīrs pa šīm dienām dara?"

"Viņš ir prom! Tas ir viss, ko es zinu."

"Uz kurieni viņš aizgāja?" meistars jautāja.

"Viņš smagi strādāja, celdams mājas. Jūs ne tikai atteicāties mācīt viņam dharmu, bet arī lamājāt un sitāt viņu. Viņš ir aizgājis meklēt citus meistarus. Viņš gribēja jums to pateikt, bet baidījās, ka jūs atkal viņu piekausiet. Tāpēc viņš aizgāja neko nesakot. Es centos viņu apturēt, taču nespēju."

Dzirdot šos vārdus, meistara Marpas seja kļuva zila. Viņš jautāja: "Kad viņš aizgāja?"

"Vakar."

Meistars kādu mirkli klusējot domāja, un teica: "Mans māceklis nebūs tālu ticis."

Kad ierados U, meistars Ngoktons mācīja daudziem lamām Hevadžras Tantru. Pēc tam, kad es iztālēm viņam pazemīgi paklanījos, viņš noņēma cepuri, lai pasveicinātu mani un teica: "Šī maniere ir kā Marpas māceklim. Šī ir ļoti laba karmiskā saistība. Nākotnē šis cilvēks kļūs par dharmas valdnieku. Vai jūs varētu pārbaudīt, kas viņš ir?" Kāds mūks nāca paskatīties, un izrādījās, ka mēs jau iepriekš bijām tikušies. "Ak, tas esi tu. Kāpēc tu esi šeit?" viņš jautāja.

Es teicu: "Meistars Marpa ir ļoti aizņemts, un viņam nav laika, lai mani mācītu. Tāpēc es atnācu mācīties dharmu. Kā pierādījumu, meistars Marpa iedeva man Naropas rotas un šīs lūgšanu krelles."

Mūks devās pie meistara Ngoktona un sacīja: "Spēcīgais vīrs ir šeit!" Tad viņš atkārtoja manis teikto.

Meistars Ngoktons bija ļoti priecīgs: "Pie manis nonākušas Naropas rotas un lūgšanu krelles – tas patiešām ir kā udumbāra ziedu uzplaukšana, reti un neiedomājami. Mums viņš jāsagaida ar cieņu. Tagad uz laiku pārtrauksim mācības izklāstu. Visi, ātri ejiet un sarūpējiet baldahīnu, karogus, rotājumus un mūzikas instrumentus. Lūdziet Spēcīgo vīru kādu brīdi ārā uzgaidīt."

Tāpēc mūks lūdza mani uzgaidīt, kamēr viņi sagatavojas. Vēlāk šī vieta, kur es paklanījos, tika nosaukta par "Paklanīšanās pakalnu".

Pēc kāda laika viņi ar baldahīnu, karogiem un mūziku pavadīja mani uz lielo zāli. Es vēlreiz paklanījos un pasniedzu dāvanas. Meistars Ngoktons ar asarām acīs uzlika rotas sev uz galvas. Nolasījis lūgšanu par stiprināšanu, viņš novietoja tās altārim pa vidu, kam apkārt atradās dažādi izsmalcināti ziedojumi. Tad viņš atvēra vēstuli, kurā bija rakstīts:

"Ngokton Čodor, esmu nodevies meditācijai un man nav laika mācīt Spēcīgo vīru. Tagad es lūdzu viņu doties meklēt dharmu pie tevis. Lūdzu, izpildi viņam iesvētīšanas rituālu un sniedz norādījumus. Es tev dāvāju meistara Naropas rotas, kā arī lūgšanu krelles."

Izlasījis vēstuli, Ngoktons sacīja: "Šis ir meistara norādījums. Jebkurā gadījumā es tevi iesvētīšu un sniegšu norādījumus. Es jau sen biju domājis aicināt tevi pie sevis un lūgt mācīties šeit dharmu. Tagad tu esi atnācis, un tas ir noticis ar meistara svētību." Viņš uz mirkli apklusa un tad turpināja: "Ak, Spēcīgais vīrs! Es atceros, ka daudzi lamas no Jarlungas, Khamas un Dakpo bieži nāca uz šejieni, lai mācītos pie manis. Bet nelieši no Jepo Dolā nekad nelika viņus mierā, neļaujot nest man dāvanas. Lūdzu, uzsūti viņiem negaisu. Tad es tevi iesvētīšu un sniegšu norādījumus."

To dzirdot, biju pārsteigts un nodomāju: "Es patiešām esmu grēcīgs cilvēks. Visur, kur eju, man ir jādara nepareizas lietas! Es atnācu šeit mācīties īsteno dharmu, nevis kaitēt cilvēkiem ar negaisu. Negaidīju, ka man tas būs jādara atkal. Ja neizsaukšu negaisu, pretošos meistara gribai un nevarēšu mācīties dharmu. Ja izpildīšu viņa norādījumus, atkal izdarīšu grēku. Ak! Man tomēr nāksies ievērot meistara gribu un izsaukt vēl vienu negaisu."

Tā kā man nebija citas izvēles, es sagatavoju nepieciešamās lietas, pastiprināju tās ar buramvārdiem un ierados Dolā. Noskaitījis buramvārdus, es meklēju patvērumu pie vecas sievietes. Tūlīt sākās zibens un pērkons, debesis piepildīja tumšu mākoņu grēdas. Pirms lielajiem krusas graudiem sāka krist mazie. Vecā sieviete skaļi ieraudājās: "Debesis! Mani kvieši ir pagalam. Kā es izdzīvošu?!"

Viņas vārdi mani sāpināja. Es nopūtos: "Esmu izdarījis vislielāko ļaundarību!" Tāpēc es viņai jautāju: "Kur ir jūsu lauks? Vai varat to uzzīmēt?" Tad viņa uzzīmēja trīsstūri, kas līdzinājās izstieptai lūpai. Es izpildīju žestu un apsedzu trīsstūri ar podu. Viņas lauks tika pasargāts no nopostīšanas. Bet viens stūris nebija labi nosegts, un tajā augošo labību aizskaloja lietus. Pēc ilga laika vētra mitējās, un es izgāju ārā paskatīties. Spēcīga straume no kalniem bija appludinājusi divus ciematus un aizskalojusi visu labību. Tikai vecās sievietes lauks bija saudzēts, un viņas labība bija palikusi neskarta. Interesanti, ka turpmāk šis lauks vienmēr tika pasargāts no negaisa. Šai sievietei vairs nevajadzēja aicināt lamas veikt rituālus, lai aizsargātu savu zemi.

Atpakaļceļā es ieraudzīju divus vecus ganus, kuru vēršus un aitas bija aiznesuši plūdi. Es viņiem teicu: "Turpmāk vairs neaplaupiet Ngoktona Čodora mācekļus. Ja jūs to darīsiet atkal, es atgriezīšos ar vēl lielāku negaisu!"

Pēc šī atgadījuma cilvēki šai apgabalā vairs neuzdrošinājās laupīt. Pamazām viņi sāka ticēt meistaram Ngoktonam un godāt viņu. Vēlāk tie kļuva par viņa laicīgajiem sekotājiem un dāsniem ziedotājiem.

Kazenāju laukā es savācu mirušos putnus un žurkas, kurus bija nogalinājis negaiss. Nesdams maisu ar mirušajiem dzīvniekiem, es atgriezos templī. Noliku tos meistaram priekšā un teicu: "Meistar, es atnācu šeit īstenās dharmas dēļ, bet nezināju, ka man atkal būs jāiedzīvojas sliktā karmā. Lūdzu, esiet žēlsirdīgs un piedodiet man." To pateicis, es sāku raudāt.

Meistars Ngoktons mierīgi sacīja: "Spēcīgais vīrs, neuztraucies. Dharma, kā arī Naropas un Maitripas spēks spēj atbrīvot cilvēkus ar lieliem grēkiem līdz pat viņu Budas būtībai. Man ir arī formula, kas nekavējoties sniedz glābšanu simtiem putnu un dzīvnieku. Nākotnē, kad būsi sasniedzis Budas stāvokli, visas dzīvās būtnes, kas negaisa laikā gāja bojā, atdzims tavā Tīrajā zemē, kā pirmā draudze, kas klausīsies tavu likumu. Es varu izmantot savas spējas, lai pirms pārdzimšanas pasargātu tās no nelaimīga likteņa. Ja tu tam netici, tad vienkārši skaties." Tad viņš kādu brīdi klusēja. Visi putni un dzīvnieki atdzīvojās un vai nu aizskrēja, vai aizlidoja.

Redzot tik apbrīnojamu realitāti, mana sirds piepildījās ar prieku un apbrīnu. Es nožēloju, ka neesmu nogalinājis vairāk dzīvnieku. Vai tādā gadījumā es nebūtu varējis izglābt vēl vairāk dzīvo būtņu?

Pēc tam Meistars Ngoktons mācīja man dharmu. Pie Hevadžras altāra viņš izpildīja man iesvētīšanas rituālu un mācīja vārsmas ar norādījumiem.

Pēc tam es atradu senu alu. Tās ieeja bija vērsta uz dienvidiem, no kurienes es varēju redzēt meistara mājokli. Es ātri pielaboju alu un sāku tajā meditēt, kā prasa dharma, ko man nodeva meistars. Tomēr, lai kā es necentos, bez meistara Marpas svētības es nekādu rezultātu nesasniedzu.

Kādu dienu meistars Ngoktons atnāca pie manis un jautāja: "Spēcīgais vīrs, tev jau vajadzētu būt tādām un tādām sajūtām. Ko tu tagad jūti?"

"Es neko nejūtu."

''Ko? Ko tu saki? Ar šo dharmu ikviens īsā laikā sasniedz sajūtas, ja vien nepārkāpj priekšrakstus. Turklāt tu atnāci šurp, jo ticēji man." Tad viņš kādu laiku domāja un pie sevis noteica: "Ja meistars Marpa to nebūtu ļāvis, viņš nebūtu devis man tās lietas. Jā, tas tiešām ir dīvaini. Kāpēc tā?" Pēc tam viņš man sacīja: "Mēģini vēlreiz, turpini meditēt un uzcītīgi domāt!"

Meistara vārdi mani nobiedēja. Bet es neuzdrošinājos viņam pastāstīt visu, kas noticis. Pie sevis es domāju: "Jebkurā gadījumā man ir vajadzīga meistara Marpas atļauja." Bet tajā pašā laikā es turpināju cītīgi praktizēt.

Tajā laikā meistars Marpa cēla savam dēlam māju, un uzrakstīja lamam Ngoktonam vēstuli, kurā bija teikts: "Mana dēla mājai ir nepieciešami kokmateriāli. Lūdzu, atsūtiet tik daudz egles koksnes, cik vien iespējams. Kad māja būs pabeigta, mēs dziedāsim Mahā-prādžņapāramitā sūtru un rīkosim lielas svinības. Jums tajās jāpiedalās. Spēcīgais vīrs ir slikts cilvēks, un tagad viņam vajadzētu būt pie tevis. Tu vari viņu ņemt sev līdzi. Marpa."

Lama Ngoktons atnesa mani vēstuli un vaicāja: "Kāpēc meistars nosauca tevi par sliktu cilvēku? Ko tas nozīmē? Baidos, ka tev nav meistara atļaujas."

Man bija jāatzīstas: "Jums taisnība! Es patiešām nesaņēmu atļauju no meistara. Vēstuli un lietas, ko jums nodevu, man iedeva meistara sieva."

"Ak, ja tas tā ir, mēs abi esam darījuši kaut ko bezjēdzīgu. Bez meistara apstiprinājuma, protams, nav iespējams sasniegt diženumu un tikumu. Ak, mēs tur neko nevaram darīt. Viņš grib, lai tu nāktu kopā ar mani."

"Labi, es iešu," atbildēju.

"Kad nosūtīšu kokmateriālus, es izvēlēšos labu datumu. Pagaidām vari palikt šeit, lai pilnveidotos klusumā," teica Lama Ngoktons.

Pēc dažām dienām, cilvēki Ngoktona mājā uzzināja, ka es gatavojos aiziet un nāca ar mani parunāties. Mēs pļāpājām par jauno māju un Marpas dēla pilngadības svinībām. Pie manis atnāca lama, kurš nesen bija atgriezies no meistara Marpas dzīves vietas, un es viņam pajautāju: "Vai viņi tur par mani runāja?" Lama atbildēja: "Meistara sieva man reiz jautāja – ko tagad dara mans Spēcīgais cilvēks? Es viņai sacīju, ka tu meditē. Viņa jautāja, ko vēl tu dari, izņemot meditēšanu. Teicu, ka neko citu nedari, kā tikai sēdi tukšā alā. Viņa sacīja, ka esi aizmirsis ko tādu, kas tev īpaši paticis, un lūdza man to tev atnest." Tad lama iedeva man dažus no māla izgatavotus metamos kauliņus, kurus meistara sieva bija lūgusi man nodot. Turēju tos savā rokā un sāku domāt par viņu.

Kad lama aizgāja, es spēlējoties ar kauliņiem, aizdomājos: "Es nekad neesmu spēlējies ar tiem, meistara sievai redzot. Kāpēc viņa teica, ka man tie patīk? Vai varētu būt, ka es viņai nepatīku? Es arī domāju par savu vectēvu, kuram kauliņu spēles dēļ bija jāpamet savs ciemats un jāklejo. Kamēr es par to visu domāju, viens kauliņš nokrita zemē un saplīsa. Starp saplīsušajiem gabaliņiem bija papīra loksnīte. Es to pacēlu un ieraudzīju uz tās vārdus: "Mans mācekli, meistars tevi iesvētīs un sniegs norādījumus. Lūdzu, dodies līdzi lamam Ngoktonam." To izlasījis, es biju ļoti laimīgs un aiz sajūsmas sāku skraidīt pa alu. Pēc pāris dienām lama Ngoktons man sacīja: "Spēcīgais vīrs, pienācis laiks gatavoties ceļojumam!"

Bez dāvanām no meistara Marpas, lama Ngoktons paņēma līdzi visu, ieskaitot Budas statujas, Svētos rakstus, mūzikas instrumentus, zvaniņu, kā arī zeltu, nefrītu, zīdu un ikdienā nepieciešamus priekšmetus – to visu bija paredzēts dāvāt meistaram Marpam. Vienīgais izņēmums bija veca, kliba aita. Aitai bija dīvains raksturs un tā nekad nesekoja citām aitām.

Lama Ngoktons man iedeva zīda baķi un teica: "Tu esi labs māceklis. Lūdzu, pasniedz šo, kā dāvanu meistaram Marpam." Arī viņa sieva iedeva man maisu ar uzkodām no jaka sviesta un sacīja: "Tas ir meistara sievai Dakmemai."

Ar visām šīm lietām lama Ngoktons, es un viņa mācekļi devāmies ceļā. Kad tuvojāmies Lhodrakai, lama Ngoktons man sacīja: "Spēcīgais vīrs, vai tu vari pateikt meistara sievai, ka mēs esam šeit? Cerams, ka arī man tur atradīsies kausiņš vīna." Es sekoju viņa norādījumam un devos tikties ar meistara sievu. Pēc tam, kad biju pasniedzis viņai uzkodas no jaka sviesta, es teicu: "Lama Ngoktons ir ieradies. Viņš cer uz kausiņu vīna."

Meistara sieva ļoti priecājās, mani ieraugot. Viņa teica: "Meistars ir guļamistabā. Tu vari ieiet un pateikt viņam par to." Ļoti satraukts es iegāju istabā. Meistars sēdēja meditācijā uz gultas ar seju uz austrumiem. Es pazemīgi paklanījos un pasniedzu zīdu. Viņš neņēma mani vērā un aizgrieza galvu uz rietumiem. Es arī pavirzījos uz rietumiem un atkal pazemīgi paklanījos. Viņš aizgrieza galvu uz dienvidiem. Tā kā man nebija citas izvēles, es teicu: "Meistar, es zinu, ka esat ar mani neapmierināts un nevēlaties pieņemt manas veltes. Bet Lama Ngoktons kā veltes ir atvedis savu ķermeni, runu un prātu, kopā ar visu, kas viņam pieder, ieskaitot zeltu, sudrabu, nefrītu un mājlopus. Viņš cer uz kausu vīna. Lūdzu, esiet žēlsirdīgs un piepildiet viņa vēlmi." Uzklausot manis teikto, meistars Marpa izskatījās ļoti augstprātīgs. Viņš uzsita gaisā knipi un nikni sacīja: "Kad es no Indijas atvedu neiedomājamos Tripitakas svētos rakstus, Četru ratu būtību un svētās vārsmas ar norādījumiem, neviens mani nesagaidīja, pat ne pele. Kas viņš tāds ir?! Tikai tāpēc, ka viņš atved sev līdzi nedaudz mantas, man, diženajam tulkotājam, viņš būtu jāsagaida?! Ja tā, tad labāk lai griežas atpakaļ."

Es devos prom un izstāstīju visu meistara sievai. Viņa sacīja: "Meistaram patiešām ir slikts raksturs. Lama Ngoktons ir ievērojams cilvēks. Mums viņš ir jāsagaida. Mēs abi varam to izdarīt." Es teicu: "Lama Ngoktons negaida, lai jūs vai meistars nāktu viņu sagaidīt. Viņš vienkārši vēlas kausu vīna."

Bet meistara sieva sacīja: "Hm, nē, nē, es tomēr iešu." Pēc tam viņa ar vairākiem lamām un lielu daudzumu vīna devās sagaidīt lamu Ngoktonu.

Svinību dienā visi iedzīvotāji no trīs Lhodrakas ciematiem pulcējās uz mielastu, apsveicot meistara Marpas dēlu ar pilngadības sasniegšanu un jaunās mājas pabeigšanu. Svētku laikā meistars Marpa nodziedāja svētības dziesmu.

Kad dziesma bija nodziedāta lama Ngoktons pasniedza visu, ko viņš bija atvedis, un teica: "Meistar, viss kas man ir – ķermenis, runa un prāts – viss pieder jums. Šoreiz atnākot, es atstāju mājās tikai vienu vecu aitu. Viņa ir ganāmpulka vecmāmiņa un ir pārāk veca un kliba. Visu pārējo es atvedu jums kā veltes. Meistar, lūdzu, pagodiniet mani ar svēto iesvētīšanas rituālu un norādījumiem vārsmās, it īpaši es ceru, ka nodosiet man Kagju (zināma arī kā mutiskā līnija, kad meistars nodod mācekļiem slepenās zināšanas mutiski) būtību." Viņš atkal pazemīgi paklanījās.

Meistars Marpa priecīgs atbildēja: "Ak, svētais iesvētīšanas rituāls un norādījumi vārsmās ir Vadžrajānas īsais ceļš. Tā vietā, lai praktizētu vairākas dzīves, ar to Budas stāvokli var sasniegt vienas dzīves laikā. Iepriekšējie meistari un dakiņas īpaši uzsvēra, ka tas ir jāmāca mutiski. Tā kā tu meklē dharmu, neskatoties uz to, ka tā aita ir veca un kliba, bez tās dāvanu nevar uzskatīt par pilnīgu. Tāpēc es nevaru nodot tev vārsmas ar norādījumiem. Kas attiecas uz citu dharmu, es tev to jau esmu mācījis." Dzirdot šos vārdus, visi sāka smieties.

Lama Ngoktons jautāja: "Ja es atvedīšu veco aitu, vai jūs man mācīsiet dharmu?’ Meistars Marpa atbildēja: "Ja tu pats to atnesīsi, es tevi mācīšu."

Nākamajā dienā, kad svinības bija beigušās, lama Ngoktons devās atpakaļ, un pats atnesa meistaram aitu. Meistars Marpa bija ļoti apmierināts: "Tas ir tas, ko mēs saucam par Slepeno Mantrajānu (tas ir Vadžrajānu), un mums vajag tādus mācekļus kā tu. Patiesībā, ko gan es iesākšu ar vecu aitu? Bet, lai godātu dharmu, mums tas jādara." Pēc tam meistars Marpa izpildīja viņam iesvētīšanas rituālu un sniedza norādījumus.

Pēc vairākām dienām no tālienes ieradās daži lamas, un kopā ar citiem šejienes lamām mēs sapulcējāmies uz rituālu. Meistars Marpa sev blakus nolika garu sandalkoka nūju. Iepletis acis un dusmīgi žestikulējot, viņš nikni kliedza: "Ngokton Čodor! Kāpēc tu devi iesvētīšanu un norādījumus tādam sliktam cilvēkam kā Topaga?!" Runādams, viņš skatījās uz nūju, un viņa roka lēnām sāka sniegties pēc tās. Trīcot no bailēm, lama Ngoktons paklanījās un atbildēja: "Meistar, jūs atsūtījāt vēstuli, kurā devāt man atļauju viņu mācīt. Jūs arī atsūtījāt man meistara Naropas rotas un rubīna lūgšanu krelles. Spēcīgais vīrs un es sekojām jūsu norādījumam. Lūdzu, piedodiet mums!" Pēc šiem vārdiem viņš satraukti paskatījās apkārt, nezinot kā remdēt meistara dusmas.

Meistars trakās dusmās norādīja uz mani: "Tu neģēli! Kur tu to visu ņēmi?" Tobrīd man tā sāpēja sirds, it to būtu caurdūris nazis. Šausmās trīcot, es tikko spēju parunāt: "To ... to ... to iedeva meistara sieva." Dzirdot šos vārdus, meistars izlēca no sēdvietas un metās sist savu sievu. Viņa zināja, ka tā notiks, un bija nostājusies no mums tālāk. Redzot, ka nebūs labi, viņa metās istabā un aizslēdza durvis. Meistars pieskrēja pie durvīm un, aurodams, sāka tās stipri dauzīt. Pēc kāda laika viņš atgriezās savā vietā un teica: "Ngokton Čodor, tu esi izdarījis kaut ko tik nejēdzīgu! Tagad ej un atnes meistara Naropas rotas un lūgšanu krelles!" Runājot, viņš joprojām saniknoti purināja galvu. Ngoktons steidzīgi paklanījās viņam un devās pēc lūgšanu krellēm un rotām.

Tajā brīdī es ar meistara sievu izskrējām no mājas. Kad ieraudzīju lamu Ngoktonu iznākam ārā, es raudādams viņam teicu: "Es lūdzu, vadiet mani arī turpmāk!" Viņš atbildēja: "Pat ja es tevi vadītu, bez meistara atļaujas rezultāts būtu tāds pats kā šoreiz. Tas nedos nekādu labumu ne tev, ne man. Tāpēc, lūdzu, paliec šeit. Kad būsi saņēmis meistara atļauju, es tev palīdzēšu lai vai kas."

Es teicu: "Esmu uzkrājis milzīgus grēkus. Pat meistaram un viņa sievai manis dēļ nākas tik ļoti ciest. Nedomāju, ka šajā dzīvē man izdosies apgūt dharmu. Būs labāk, ja sevi nogalināšu." Tad es izvilku nazi (tibetieši parasti nēsā to sev līdzi), lai izdarītu pašnāvību. Lama Ngoktons pienāca un cieši mani apskāva: "Ak! Spēcīgais vīrs, mans draugs, lūdzu, nedari to. Tas, ko meistars mums māca ir Slepenā Vadžrajāna. Tā māca, ka mūsu pašu skandhi (piecas pieķeršanās grupas), dhātu (septiņi pamatelementi, kas veido fizisko ķermeni) un ājatanas (12 elementi, kas saistīti ar uztveri un izpratni) ir saistīti ar Budas stāvokli. Pirms cilvēka dzīve beidzas, pat ja tas izmanto Pravritti-vijnānu (apziņas kontrole, ieskaitot dzīvību un nāvi), Budas nogalināšana tiek uzskatīta par noziegumu. Šajā pasaulē nav lielāka grēka par pašnāvību. Pat eksoteriskais budisms saka, ka pašnāvība ir vissmagākais noziegums. Lūdzu, padomā par to un atmet šo nodomu. Iespējams, ka meistars mācīs tev dharmu. Pat ja viņš to nedarīs, viss būs kārtībā, jo tu vari mācīties no citiem lamām." Kad viņš to pateica, apkārtējie, arī visi lamas, juta man līdzi. Daži mani mierināja, bet daži devās pie meistara, lai uzzinātu, vai ir kāda iespēja, ka viņš varētu mani mācīt. Domāju, ka tajā brīdī mana sirds bija no dzelzs, savādāk sāpes to būtu saplosījušas gabalos. Es, Milarepa, biju sakrājis karmas kalnu, un, lai atrastu īstenu dharmu, man nācās izciest tik milzīgas sāpes!"

Kad Godātais izteica šos vārdus, visi, kas klausījās viņā, raudāja. Daži sāka just izmisumu par šo pasauli, bet daži aiz sirds sāpēm pat zaudēja samaņu.

Rečungpa jautāja: "Godātais, kā tad galu galā meistars Marpa izlēma mācīt jums dharmu?"

(Turpinājums sekos)

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2018/10/13/172822.html

Raksts ķīniešu valodā: http://www.minghui.org/mh/articles/2000/12/25/%E5%AF%86%E5%8B%92%E6%97%A5%E5%B7%B4%E4%BD%9B%E4%BF%AE%E7%82%BC%E6%95%85%E4%BA%8B%EF%BC%88%E4%BA%94%EF%BC%89-5801.html