Budas Milarepa pilnveidošanās stāsts (3. daļa)

Turpinājums no 2. daļas.

Rečungpa jautāja: "Meistar, jūs runājāt par to, ka sākumā darījāt sliktas lietas. Kas notika?"

Milarepa atbildēja: "Pirmkārt, sliktu lietu darīšana, izmantojot nāvējošus buramvārdus un negaisa izsaukšanas paņēmienus, nozīmē radīt milzīgu daudzumu sliktas karmas."

"Meistar," Rečungpa jautāja, "Kāpēc jūs gribējāt iemācīties burvestību paņēmienus?"

Milarepa sacīja: "Kad es mācījos pie Sarkano cepuru sektas lamas, kādu dienu Kjangatsas līdzenumā notika svētki. Ciemata iedzīvotāji uz svētkiem, kā goda viesi, uzaicināja manu meistaru un viņš paņēma mani sev līdzi. Ļaudis bija sagatavojuši mielastu un pasniedza manam meistaram augstākā labuma vīnu. Ak, tajā dienā tur bija tik daudz smalka vīna. Ikviens dzēra tik daudz, cik vien varēja, un es darīju to pašu. Pēc tam izrādījās, ka ar pilnu vēderu un apreibušu galvu, es biju piedzēries.

Redzot mani apskurbušu, meistars lika man paņemt viņa dāvanas un atgriezties templī. Es taustījos uz priekšu pa kalnu taku, mierīgs un bezrūpīgs. Nez kāpēc atcerējos tos, kuri svētkos dziedāja. Viņu balsis bija tik skaistas. Kamēr par to domāju, man ieniezējās rīkle, un es nespēju noturēties nedziedājis.

Mana dziedāšana ciematā bija labi pazīstama. Es biju piedzēries un laimīgs, tāpēc mana balss bija skaļa un skaidra. Melodija bija laba, it kā mans prāts lidotu. Kājas kļuva vingras, un es lēkāju un dejoju, turpinot dziedāt. Sev nemanot, es devos pa ceļu, kas ved uz mājām. Pat tad, kad biju nonācis pie durvīm, es joprojām dziedāju un dejoju. Tajā brīdī mana māte grauzdēja kviešus. Izdzirdējusi manu balsi, viņa pārsteigta nomurmināja: "Šī balss ir gluži tāda pati kā manam dēlam. Bet, droši vien, pasaulē nav cilvēku, kuriem ir tik rūgta dzīve kā mūsējā. Nedomāju, ka mans dēls spētu tik laimīgi dziedāt." Neziņas un ziņkāres vadīta, viņa devās pie loga, lai paskatītos. Ieraugot, ka tas esmu es, viņu pārņēma tāds niknums, ka viss ķermenis sāka trīcēt. Nometusi uz zemes labajā rokā turētās uguns knaibles un kreisajā rokā turēto lāpstiņu, viņa atstāja kviešus sadegt. Labajā rokā viņa paņēma nūju, kreisajā sarausa sauju pelnu un steidzās pa kāpnēm lejā. Izskrējusi no mājas, viņa iemeta man sejā pelnus, un nikni sitot man pa galvu, kliedza: "Mila Šerab Gjeltsen, ģimenes tēvs! Paskaties uz savu dēlu! Ģimenei ir beigas! Paskaties uz mums, nabaga māti un dēlu!"

Viņa raudāja, kliedza un tad no dusmām zaudēja samaņu. No mājas izskrēja mana māsa Peta. Viņa raudāja un lūdzās: "Mans brāli! Padomā par to, ko esi izdarījis! Paskaties, kas noticis ar māti!"

Pēkšņais juceklis daļēji atgrieza mani pie apziņas un māsas vārdi mani pamodināja. Manī radās kauns un žēlums, un aiz nožēlas sāku raudāt. Raudādami mēs ar māsu turējām mātes rokas, purinājām viņu un saucām viņas vārdu. Pēc ilga laika viņa atguva samaņu. Ar asarām acīs viņa paskatījās uz mani un sacīja: "Mans dēls, vai kāds šajā pasaulē ir vēl nožēlojamāks kā mēs? Kā tev var būt noskaņojums tik laimīgi dziedāt? Ja tu tikai uzlūkosi savu māti, šo veco sievieti, tev nepietiks asaru, ko raudāt."

To pasacījusi viņa atkal sāka raudāt, un arī mēs ar māsu raudājām. Pēc kāda laika es noslaucīju asaras un apņēmīgi teicu: "Māt, lūdzu, izbeidz tā bēdāties. Tas, ko tu teici ir taisnība. Tagad esmu izlēmis, ka tik ilgi, kamēr vien tu vēlēsies, neatkarīgi no tā, ko tas prasīs, es apsolu to izdarīt!"

"Es gribu atriebties tiem zemiskajiem ienaidniekiem, kuri valkā smalkas drānas un jāj ar labiem zirgiem. Mēs esam vāji un mums nav palīdzības. Tātad, vienīgais veids kā atriebties, ir saistīts ar maģiju un burvju vārdiem, kas var nogalināt. Es gribu, lai tu iemācītos burvju vārdus un negaisa izsaukšanas paņēmienus. Man vajag, lai tu visu iemācies un atgriezies nogalināt tēvoci, tanti un tos cietsirdīgos kaimiņus un viņu ģimenes. Šī ir mana vienīgā vēlēšanās. Vai vari to izdarīt?"

"Es to apsolu. Vai tu varētu sagatavot mani ceļam, kā arī dāvanas manam meistaram?" Es apņēmības pilns teicu.

Tā nu māte pārdeva pusi no atlikušās pūra zemes, un nopirka dārgu un lielu dārgakmeni. Tad viņa nopirka baltu zirgu, daudz krāsvielu un vērša ādu manam meistaram, un sagatavoja mani ceļam. Vairākas dienas paliku tuvējā viesnīcā, gaidot ceļabiedrus.

Neilgi pēc tam ieradās pieci patīkami jauni puiši, kuri kopā devās uz U-Tsangu (rietumu un centrālā Tibeta), lai mācītos burvestības un burvju vārdus. Es priecājos viņus satikt un jautāju, vai varētu viņiem pievienoties. Viņi arī nopriecājās par vēl vienu ceļabiedru un piekrita, ka es dodos kopā ar viņiem.

Es uzaicināju viņus uz dažām dienām apmesties mūsu mājās. Māte pret viņiem izturējās labi, un, kad tie posās ceļā, viņa sacīja: "Mans dēls ir jauns un neizglītots. Es baidos, ka viņš varētu nebūt prasīgs pret sevi. Es ceru, ka jūs bieži mudināsiet viņu pienācīgi apgūt maģijas. Kad atgriezīsieties, es jūs labi atalgošu."

Viņi piekrita pieskatīt mani un mierināja māti.

Tā nu mēs bijām gatavi doties ceļā. Krāsvielas un ceļojuma piederumi tika piesieti pie zirga, bet dārgakmens paslēpts pie manis. Māte ilgi nāca mums līdzi un piedāvāja atvadu dzērienu. Viņa vēlreiz atgādināja maniem biedriem labi par mani rūpēties. Vēlāk viņa aizveda mani sāņus un satvēra manas rokas. Mūsu sirdis piepildīja šķiršanās sāpes un tās mūs gandrīz nosmacēja, kamēr klusēdami skatījāmies viens uz otru. Mēs gribējām pateikt tik daudz vārdu, bet nezinājām, ar ko lai sāk.

Pēc brīža māte beidzot pārtrauca klusumu un sacīja: "Mans dēls, tikai padomā par to, ko mums nācies pārciest. Neskatoties ne uz ko, tev šim ciematam ir jāuzliek lāsts. Tavu biedru iemesls mācīties burvestības atšķiras no tavējā. Viņi ar šīm prasmēm vienkārši vēlas pelnīt iztiku. Bet tev ir smagi jāstrādā. Mans dēls, ja atgriezīsies, pirms spēsi uzveikt ciematu ar burvestībām, es padarīšu sev galu tieši tavā acu priekšā!"

Es dedzīgi apsolīju: "Māt, ja es tās veiksmīgi neapgūšu, es nekad neatgriezīšos! Lūdzu, neuztraucieties."

Lēnām atlaidu viņas rokas, atgriezos pie saviem draugiem un teicu ardievas. Es nogāju dažus soļus un pagriezos atpakaļ, lai atskatītos. Nogāju vēl dažus soļus un pagriezos, lai vēlreiz atskatītos. Asaras ritēja man pār vaigiem. Māte arī negribīgi aizgriezās. Pat tad, kad jau bijām pārāk tālu, lai viņa mani skaidri redzētu, viņa vēl arvien raudzījās mūsu virzienā. Man gribējās skriet atpakaļ, lai paskatītos uz viņu vēlreiz. Nojauta man sacīja, ka šī bija mūsu pēdējā atvadīšanās, un es viņu nekad vairs neredzēšu.

Māte nogaidīja, kamēr mani vairs nevarēja redzēt un raudādama devās mājās. Nākamo pāris dienu laikā ikviens ciematā uzzināja, ka Njangtsas Kargjenas dēls devies prom, lai mācītos burvestības.

Mēs ar biedriem devāmies pa galveno ceļu uz U-Tsangu. Kādā vietā Dziļajā Tibetā es pārdevu krāsvielas un zirgu vietējam bagātniekam apmaiņā pret zeltu, ko aiznesu sev līdzi. Pēc Tsangpo upes šķērsošanas mēs turpinājām ceļu uz U (centrālā Tibeta). Mēs satikām daudzus mūkus, un es viņiem vaicāju, vai viņi zina meistaru, kurš pārvalda maģijas, buramvārdus un negaisa izsaukšanas paņēmienus. Kāds mūks teica, ka lama, vārdā Jungtons Trogjals, ir pilnībā apguvis šos paņēmienus. Mēs turpinājām savu ceļojumu un galu galā satikām šo lamu.

Mēs godinājām viņu, un katrs no maniem ceļabiedriem sniedza viņam savas veltes. Es lamam pasniedzu zeltu, dārgakmeni un visu pārējo, kas man bija. Es nometos ceļos un teicu: "Ne tikai zelts, dārgakmens un viss, kas šeit ir, tiek nodots jums, Meistar, bet arī mans ķermenis, runa, prāts un viss, kas man pieder. Meistar, kaimiņi un radinieki izturējās ļoti cietsirdīgi pret manu ģimeni. Man viņi ir jāsoda ar maģiju. Lūdzu, iemāciet man vislabākās maģijas. Es arī ceru, ka jūs varētu nodrošināt mani ar drēbēm un ēdienu, kamēr es šeit mācīšos."

Dzirdot manus vārdus, lama pasmaidīja un sacīja: "Es pagaidīšu un paskatīšos vai tas, ko teici, ir patiesība."

Meistars mums nemācīja visdziļākās maģijas. Tā vietā viņš mums mācīja tikai vienu vai divas burvestības, dažus buramvārdus, un kā tos pielietot. Tas aizņēma vairāk nekā gadu. Mani biedri to visu apguva un bija gatavi atgriezties mājās. Lama katram no mums iedeva vilnas kamzoli, kas bija adīts turpat uz vietas. Man trūka pārliecības un es padomāju: "Ja es mēģināšu ar šīm burvestībām atriebties, tas varētu nedarboties, un māte tad izdarītu pašnāvību." Tāpēc es apdomājos un nolēmu palikt. Biedri man jautāja: "Topaga, vai tu nedosies mājās?"

Es atbildēju: "Jā, es arī vēlos uz mājām, bet neesmu pietiekami daudz iemācījies, un man ir kauns atgriezties atpakaļ."

Viņi teica: "Šie burvju vārdi jau ir ļoti pamatīgi. Lama pats teica, ka nav burvju vārdu, kas būtu spēcīgāki par šiem. Mēs esam pārliecināti, ka mūsu dzimtajā pilsētā tie atnesīs mums slavu un stāvokli sabiedrībā. Taču, ja tu vēlies palikt ilgāk, viss ir kārtībā. Tas ir tavā ziņā."

Tā nu viņi atvadījās no meistara un devās uz mājām. Es uzvilku kamzoli un pāris stundas tos pavadīju. Atpakaļ ceļā es pielasīju lielu maisu ar vērša mēsliem un izmantoju tos, lai nomēslotu meistara labāko lauku. Viņš mani ieraudzīja no mājas un sacīja citam māceklim: "Daudzi skolnieki ierodas šeit, lai mācītos pie manis paņēmienus, taču neviens no viņiem nav tik labs kā Topaga. Baidos, ka nākotnē man nebūs vairs cita skolnieka, kas būtu tik labs kā viņš. Viņš šorīt no manis neatvadījās, kas nozīmē, ka viņš vēl atgriezīsies. Es atceros, kad viņš sākumā šeit ieradās, viņš teica, ka viņa radinieki un kaimiņi slikti izturējušies pret viņa ģimeni. Viņš lūdza iemācīt maģijas, lai atriebtos. Viņš arī sacīja, ka veltīšot man savu ķermeni, runu un prātu. Viņš patiešām ir sirsnīgs puisis. Ja tas, ko viņš teica, ir taisnība, būtu žēl neiemācīt viņam maģijas."

Šis māceklis atstāstīja man meistara vārdus, un es biju ļoti satraukts, saprotot, ka ir vēl daudz buramvārdu, kurus var iemācīties. Es laimīgs skrēju pie meistara, kas mani ieraudzījis jautāja: "Topaga, kāpēc tu nedevies mājās?"

Es novilku kamzoli, atdevu to viņam, pazemīgi paklanījos un atbildēju: "Meistar, mans tēvocis, tante un kaimiņi nodarīja manai ģimenei ļoti sliktas lietas. Ar negodīgiem līdzekļiem viņi piesavinājās mūsu īpašumu, pakļaujot mūs visa veida ciešanām. Mums nebija spēka atriebties, tāpēc māte lūdza mani doties uz šejieni un iemācīties maģijas. Māte teica – ja es atgriezīšos neapguvis maģiju prasmes, viņa sevi nogalinās manā acu priekšā. Tāpēc, es nevaru atgriezties. Meistar, lūdzu, apžēlojieties par mani un iemāciet man visspēcīgākās maģijas!"

Pēc šiem vārdiem es nevarēju apvaldīt asaras. Lama man jautāja: "Kā tavi radinieki un kaimiņi darīja tev pāri?"

Es viņam izstāstīju, kā tēvocis un tante atņēma mūsu mantojumu un cik cietsirdīgi izturējās pret mums pēc tēva nāves. Es raudāju, kad sīkumos atstāstīju visus notikumus. To klausoties, arī meistaram acīs sariesās asaras. Tad viņš sacīja: "Ja tevis stāstītais ir patiesība, tad tas, ko viņi izdarīja, ir ļoti netaisnīgi. Attiecībā uz cilvēkiem, kas šeit ierodas mācīties maģijas, tie nāk no visdažādākajām vietām, citi ir atnesuši lielu daudzumu zelta un nefrīta, citi nesuši simtiem vai tūkstošiem smalku audekla un sviesta gabalu; bija arī labākā tēja un zīds, kā arī vairāk nekā 1000 mājlopu. Bet tu esi vienīgais, kurš veltīja man savu ķermeni, runu un prātu. Tomēr es vēl nevaru mācīt tev maģijas. Tagad es aizsūtīšu kādu, lai pārliecinātos, ka tas, ko tu teici, ir patiesība."

Starp mācekļiem bija kāds, kurš bija ātrāks par zirgu un tikpat garš, kā liels zilonis. Meistars nosūtīja viņu uz manu dzimteni pārbaudīt manis stāstīto. Pēc dažām dienām viņš atgriezās un sacīja: "Meistar, Topagas teiktais patiešām bija taisnība. Lūdzu, iemāciet viņam vislabākās maģijas."

Tā nu meistars man sacīja: "Topaga, ja es tev sākumā būtu iemācījis maģijas, baidos, ka tāds godprātīgs cilvēks kā tu, varētu to nožēlot. Tagad mēs zinām, ka tas, ko tu man teici, nebija izdomāts, tāpēc es tev tās iemācīšu. Man ir divas slepenas maģijas. Turklāt, ir vēl lama, vārdā Jontens Gjatso, kas ir prasmīgs ārsts un mags. Viņam ir slepenie negaisa izsaukšanas buramvārdi. Pēc tam, kad mēs viens otram iemācījām šos neparastos paņēmienus, mēs kļuvām par tuviem draugiem. Kad cilvēki ierodas šeit, lai iemācītos maģijas, es tos sūtu arī pie viņa. Un viņš dara tāpat. Tu arī nebūsi izņēmums. Es sūtīšu savu vecāko dēlu tevi pavadīt."

Meistars sagatavoja ēdienu, smalku vilnas dziju un dažas dāvanas, kuras man bija jānodod Jontenam Gjatso. Mēs to visu uzlikām uz zirgu mugurām un sākām savu ceļojumu.

Kad tur ierados un tikos ar Jontenu Gjatso, es nodevu viņam visas dāvanas. Tad es viņam pastāstīju par savu traģisko pieredzi un to, kāpēc man nepieciešamas šīs maģijas, un lūdzu, lai viņš man tās iemāca. Lama teica: "Mēs ar Jungtonu Trogjalu esam labākie draugi, kuri viens otra dēļ būtu gatavi mirt. Jābūt iemesliem, kāpēc viņš tevi sūtīja uz šejieni, tāpēc es iemācīšu tev šīs nogalināšanas maģijas. Bet pirms tam tev kalna pakājē, kur cilvēki nevar redzēt, ir jāuzceļ dharmas zāle."

Tā nu mēs abi atradām klusu vietu kalna pakājē un uzcēlām vienkāršu dharmas zāli. Mēs to paslēpām aiz akmens, tik liela kā vērsis.

Šajā dharmas zālē meistars mācīja man slepenos buramvārdus.

Pēc tam, kad es biju praktizējis septiņas dienas, lama man sacīja: "Agrāk, lai to iemācītos, pietika ar septiņām dienām. Tu esi praktizējis septiņas dienas, tātad ar to vajadzētu pietikt."

Bet es teicu, ka vieta, kuru es gribu nolādēt, atrodas ļoti tālu, tāpēc es lūdzu vēl septiņas dienas. Četrpadsmitās dienas vakarā atnāca meistars un sacīja: "Šovakar mēs pie altāra redzēsim nogalināšanas maģijas ietekmi."

Kā jau viņš teica, tovakar pie manis atnāca dharmas aizstāvis ar 35 cilvēku galvām, aknām un žultspūšļiem. Viņš teica: "Tas ir tas, ko lūdzi man izdarīt!"

Nākamajā rītā lama man jautāja: "Dharmas aizstāvis teica, ka ir vēl divi cilvēki, kuriem būtu jāmirst. Vai viņam tie jānogalina?"

Es apmierināti atbildēju: "Mēs varam tos atstāt dzīvus, kā atriebības lieciniekus. Lūdzu, saudzējiet tos."

Tādā veidā mans tēvocis un tante palika dzīvi. Pēc tam mēs ziedojām dharmas aizstāvim dāvanas, nosūtījām viņu atpakaļ un pabeidzām rituālu.

Kā šī maģija izpaudās manā dzimtajā Kjangatsā? Tajā dienā bija mana tēvoča vecākā dēla kāzas, un uz mielastu savā mājā viņi bija uzaicinājuši daudzus viesus. Uz svinībām bija ieradušies vairāk nekā 30 cilvēki, un viņi bija tie, kuri palīdzēja manam tēvocim un tantei darīt mums pāri. Bija uzaicināti arī daži cilvēki, kas pret mums izturējās līdzjūtīgi, bet viņi vēl bija ceļā. Pa ceļam viņi turpināja runāt par mana tēvoča un tantes ļaundarībām. Viens no viņiem teica: "Ir sakāmvārds, ka viesis kļūst par saimnieku, bet saimnieks kļūst par suni. Tā arī ir noticis. Šie bēdīgi slavenie cilvēki ir patiešām bezkaunīgi. Viņi piesavinājās Topagas īpašumus un turpināja cietsirdīgi izturēties pret viņa ģimeni. Topaga devās prom, lai apgūtu maģijas. Pat ja viņa burvestības nenāk, agrāk vai vēlāk atnāks Budas Likuma sods."

Tajā laikā visa tēvoča ģimene un tante bija aizņemti apkalpojot viesus. Viesi līksmoja un dzēra. Kalpone, kura agrāk bija strādājusi manai ģimenei, un tagad strādāja viņiem, devās uz apakšstāvu pēc ūdens. Tur viņa ieraudzīja milzīgus skorpionus, čūskas un krabjus, kas rāpoja visapkārt. Liels skorpions bija ieķēries mājas pīlāros, mēģinot tos sagraut. Pārbiedētā meitene kliedzot izskrēja ārā pa durvīm.

Tajā dienā lejā bija daudz viesu zirgu. Kāds zirgs gribēja aplekt ķēvi, bet cits zirgs, to ieraugot, sāka trakot. Ķēve mēģināja zirgam iespert, bet tā vietā, kaut kāda iemesla dēļ, viņa nogāza pīlāru. Visa māja tūlīt ar troksni sabruka. Visur bija dzirdamas raudas un kliedzieni. Mana tēvoča dēls, līgava un vairāk nekā 30 viesi visi bija nospiesti beigti. Zeme bija pilna ar sabrukušās mājas gruvešiem un putekļiem. Zem sadragātā koka un dakstiņiem bija desmitiem mirušo ķermeņi.

Tobrīd mana māsa Peta atradās netālu. Redzot notiekošo, viņa tūlīt pat skrēja mājās un sauca: "Māt! Māt! Nāc paskaties! Tēvoča māja sabruka un daudzi cilvēki nomira!"

Māte īsti nenoticēja, tomēr iekšēji jutās laimīga. Viņa steidzās uz tēvoča māju. Sev priekšā viņa visur redzēja sasisto dakstiņu un putekļu kaudzes. Pārsteigta un priecīga, viņa noplēsa drēbes gabalu no sava skrandainā apģērba un steigšus piesēja to pie garas nūjas. Viņa skrēja apkārt, vicinot piesieto skrandu, un kliedza: "Visi, nāciet un skatieties! Lamas un Buda, es jūs pielūgšu! Hei, kaimiņi, ļaujiet man jums pavaicāt, vai Šerabam Gjeltsenam nav dēla? Es, Njangtsa Kargjena, nēsāju noplīsušu apģērbu un ēdu atkritumus, lai mans dēls varētu mācīties maģijas. Kurš teica, ka mums tas nav izdevies?! Visi, nāciet un skatieties! Tēvocis un tante sacīja, ka, ja man ir iespēja, es varu atrast dažus cilvēkus, kas cīnītos ar viņiem, lai atgūtu mūsu īpašumu; viņi teica, ka, ja es nevaru atrast nevienu, tad mēs varam pamēģināt noskaitīt kādus buramvārdus. Visi, ko jūs domājat? Tagad, Topaga izmantoja tikai mazu burvestību, un tā bija daudz spēcīgāka nekā liela cīņa. Paskatieties, cilvēki augšā, dārgumi vidū, un mājlopi apakšstāvā, viss pagalam! Es varēju nodzīvot līdz šodienai, lai redzētu sava dēla prasmi. Es, Njangtsa Kargjena, esmu tik laimīga, tik laimīga! Ha! Ha! Ha! Nekad visā savā mūžā neesmu bijusi tik priecīga! Hei, nāciet un skatieties visi!"

Ļoti sajūsmināta un apmierināta viņa turpināja vicināt karogu un skraidīt apkārt. Ikviens ciematā, ieskaitot tēvoci un tanti, to dzirdēja. Kāds cilvēks teica: "Tas, ko šī sieviete teica, varētu būt taisnība!"

Cits sacīja: "Tas izskatās pēc īstenības, tomēr tas, ko viņa teica, bija par daudz!"

Pēc tam, kad cilvēki izdzirdēja, ka esmu nogalinājis tik daudzus cilvēkus ar maģiju, viņi sapulcējās un sacīja: "Šī sieviete ir izraisījusi tik lielu jucekli un joprojām līksmi skraida apkārt. Viņu vajag nogalināt un izspiest asinis no viņas sirds un aknām!"

Gados vecāks vīrs nepiekrita: "Pat ja jūs to sievieti nogalināsiet, tas neko nepalīdzēs. Tas tikai liks viņas dēlam ienīst mūs vēl vairāk un nogalināt ar buramvārdiem vēl vairāk cilvēku. Mums jāizdomā veids, kā vispirms nogalināt Topagu un pēc tam tikt galā ar šo sievieti!"

Tāpēc viņi nenogalināja manu māti. Taču tēvocis nepadevās un sacīja: "Visi mani bērni ir miruši. Es cīnīšos ar viņu. Es negribu dzīvot!"

Pēc šiem vārdiem viņš steidzās nogalināt manu māti. Cilvēki ātri viņu apstādināja un sacīja: "Viss šis juceklis ir tevis dēļ. Topaga joprojām ir dzīvs. Ja tu šādi nogalināsi Njangtsu Kargjenu, viņas dēls var izmantot spēcīgākus buramvārdus, un mēs visi nomirsim. Ja tu neuzklausīsi mūs, mēs vispirms nogalināsim tevi!" Tā nu tēvocis mitējās. Tad ciema iedzīvotāji apsprieda, kā nosūtīt kādu mani nogalināt.

Pie mātes atnāca viņas brālis un sacīja: "Dēļ tā, ko tu vakar teici un darīji, visi ciematā vēlas nogalināt tevi un tavu dēlu. Vai esi tam gatava?" Viņš nopūtās: "Ar vienu burvestību ir pietiekoši. Kāpēc visi mūs ienīst?!" Viņš ilgi ar viņu runāja, lai nomierinātu. Māte nopūtās un sacīja: "Tu redzēji, kas notika visus šos gadus. Protams, es zinu, ko cilvēki domā. Bet man bija jāmēģina atriebties tiem, kas paņēma mūsu īpašumu. Tā nu tas sākās. Tu zini, šis naids ir tik milzīgs, ka to nevar izmērīt!"

Viņa raudāja un vairs neko neteica. Brālis nopūtās un sacīja: "Tas, ko tu teici, ir pareizi. Bet ko tad, ja kāds nāks tevi nogalināt? Tu tagad labāk aizslēdz vārtus."

Māte cieši aizslēdza vārtus un turpinādama par to domāt, sajuta nedrošību. Mūsu bijusī kalpone, kurai bija žēl mātes, slepus atnāca pie viņas un sacīja: "Pašlaik viņi nevēlas tevi nogalināt. Viņi tikai vēlas izbeigt tava dēla dzīvi. Tev vajadzētu brīdināt viņu, lai ir piesardzīgs."

To dzirdot, māte uz kādu brīdi pārstāja uztraukties.

Māte pārdeva vēl pusi no atlikušās pūra zemes par septiņiem zelta taeliem. Viņa gribēja nosūtīt šo naudu man, bet nevienam ciematā neuzticējās. Kad viņa jau sāka domāt, ka varētu man aiznest zeltu pati, cauri mūsu ciematam, lūdzot ziedojumus, gāja jogs no U, kas devās uz Nepālu svētceļojumā. Māte viņu sīki iztaujāja par viņa izcelsmi un nodomāja, ka viņš varētu būt piemērots ziņnesis. Tad viņa sacīja jogam: "Meistar, lūdzu, palieciet šeit uz dažām dienām. Mans dēls pašlaik mācās dharmu U-Tsangā. Es gribu viņam uzrakstīt vēstuli. Vai jūs varētu viņam to aiznest?"

Jogs piekrita. Māte uzaicināja viņu palikt uz dažām dienām un labi pret viņu izturējās.

Tajā vakarā māte aizdedzināja lampu un nometusies uz ceļiem dievību priekšā, izteica vēlēšanos: "Ja mana vēlēšanās piepildīsies, šī lampa nenodzisīs; ja mana vēlēšanās nevar tikt izpildīta, lūdzu, nekavējoties nodzēsiet to. Es no sirds ceru, ka Topagas senči un dharmas aizstāvji var parādīt man iznākumu." Pēc tam, kad viņa bija izteikusi vēlēšanos, lampa turpināja degt visu nakti. Māte ticēja, ka viņas vēlēšanās piepildīsies. Nākamajā dienā viņa sacīja jogam: "Meistar, svētceļnieka apģērbs un apavi ir ļoti svarīgi. Jūs varat iedot man tos salabot. Es arī vēlos dot jums vēl vienas apavu zoles."

Viņa iedeva jogam lielu ādas gabalu, no kura izgatavot zoles. Pēc tam viņa salāpīja jogam mēteli. Mētelim mugurpusē pa vidu viņa paslēpa septiņus plānus zelta gabalus un uzšuva tiem virsū melnu auduma kvadrātu. Tad, ar biezu baltu diegu, viņa melnā auduma vidū izšuva sešas mazas zvaigznītes un pārklāja tās ar vēl vienu auduma gabalu. To visu viņa darīja jogam nezinot. Beigās viņa apzīmogoja vēstuli, nodeva to jogam, un pateicībā iedeva viņam daudz dāvanu.

Tad māte padomāja: "Es nezinu, ko šie ciemata iedzīvotāji tagad domā. Man vajag kaut ko izdomāt, lai viņus iebiedētu." Tāpēc viņa manai māsai sacīja: "Jogs, kas vakar aizbrauca, atveda vēstuli no tava brāļa." Peta par to pastāstīja daudziem cilvēkiem. Pēc tam māte uzrakstīja viltus vēstuli, atdarinot manu izteiksmes veidu:

"Dārgo māt, es priecājos dzirdēt, ka nogalināšanas maģija darbojās labi. Ja ciematā ir kāds, kurš pret tevi vai manu māsu Petu izturas slikti, lūdzu, dod man zināt viņu vārdus, lai es varu izmantot buramvārdus. Ar manām maģijas prasmēm nogalināt kādu ir vienkārši, un viņu ģimenes un radinieku iznīcināšana arī nav nekas liels. Ja neviens no ciemata iedzīvotājiem vairs nav labs, es ceru, ka māte un Peta pārcelsies uz šejieni. Kad es toreiz devos prom no mājām, man nekā nebija. Tagad esmu bagāts un dzīvoju bez raizēm. Sirsnīgi vēlot vislabāko, tavs dēls Topaga."

Viņa uzspieda viltus vēstulei arī zīmogu. Parādījusi vēstuli tēvocim, tantei un cilvēkiem viņiem blakus, viņa noglabāja vēstuli brāļa dzīvesvietā. Tādējādi ciema iedzīvotāji vairs neuzdrošinājās mūs nogalināt. Turklāt, vēstules dēļ, ciema iedzīvotāji pieprasīja, lai tēvocis atdotu mātei Ema trīsstūra lauku.

Atgriezīsimies pie joga svētceļnieka. Uzzinājis, kur es atrodos, viņš ieradās pie manis. Sīki izstāstījis man par māti, māsu un ciematu, viņš nodeva man vēstuli. Es devos uz vientuļāku vietu un to atvēru.

Vēstulē māte rakstīja: "Dārgais dēls, ar mani viss ir labi. Lūdzu, neraizējies. Redzot, ka mans dēls ir sasniedzis mērķi, es neko nenožēloju. Arī tavs tēvs aizsaulē būs apmierināts. Pēc tam, kad tavas maģijas paņēma 35 ienaidnieku dzīvības, es dzirdēju, ka ciemata iedzīvotāji gatavojas sūtīt kādu, kas tevi, un pēc tam mani, nogalinātu. Lūdzu, esi modrs. Tā kā viņi ir nolēmuši atriebties, mums nevajadzētu viņiem tik viegli piedot. Tev vajadzētu izsaukt spēcīgu negaisu, lai iznīcinātu viņu ražu. Tad es būšu apmierināta. Ja līdzekļi tavai apmācībai ir iztērēti, tu vari iegūt vairāk no septiņām mūsu radinieku ģimenēm kalnā, kas atrodas uz ziemeļiem. Tie ir dziļi tumšā mākonī zem sešām mirgojošām zvaigznēm. Ja tu nezini, kur atrodas šie radinieki vai kur atrodas ciemats, tu vari atrast tos pie joga. Viņš ir vienīgais, kurš dzīvo šajā ciematā, un tev nav vajadzības doties kur citur. Tava māte Njangtsa Kargjena."

Es izlasīju vēstuli, bet nesapratu, ko tas nozīmēja. Es domāju par manu dzimto pilsētu un māti. Es neko nezināju par vēstulē aprakstīto ciematu un radiniekiem. Man nebija ne jausmas, kur iegūt līdzekļus apmācībai, un asaras sāka birt pār maniem vaigiem. Kādu brīdi es raudāju, tad nožāvēju asaras un devos pajautāt jogam: "Šķiet, ka jūs varētu zināt, kur dzīvo mani radinieki. Vai jūs varētu man pastāstīt par viņiem?

Jogs atbildēja: "Es tikai dzirdēju, ka tev ir radinieki netālu no Himalajiem." Es turpināju taujāt: "Vai jūs zināt citas vietas? No kurienes jūs esat?" Jogs atbildēja: "Es zinu daudzus citus ciemus, bet es nezinu neko par taviem radiniekiem. Es esmu no U." Tad es viņam sacīju: "Ja tā, lūdzu, uzgaidiet šeit, un es tūlīt atgriezīšos."

Es parādīju vēstuli savam meistaram un pastāstīju, kas noticis. Viņš teica: "Tavai mātei patiešām ir milzīgas dusmas – nogalināt tik daudzus cilvēkus nav pietiekami, un viņa vēl pieprasa negaisu." Tad viņš jautāja: "Kur ziemeļos dzīvo tavi radinieki?" Es atbildēju: "Es nekad neesmu dzirdējis par radiem ziemeļos. Bet vēstulē tā ir teikts. Es vaicāju arī jogam, bet arī viņam par to nebija ne jausmas. Tātad, kas šeit notiek?"

Tajā brīdī tur atradās arī meistara sieva. Viņa izlasīja vēstuli un sacīja: "Vai tu varētu palūgt jogu ienākt?" Viņa iekūra uguni un aicināja jogu sasildīties un iedzert. Tad viņa sāka tērzēt par šo un to. It kā nejauši viņa piegāja pie joga, paņēma viņa mēteli un sacīja: "Ejot svētceļojumā ar šādu nonēsātu mēteli, jūs tiksiet svētīts." Tad viņa vēl pastaigāja pa māju un devās uz augšstāvu. No šī nonēsātā mēteļa viņa izņēma zeltu, sašuva to un atdeva atpakaļ jogam. Pēc tam viņa uzaicināja jogu palikt uz maltīti un pārnakšņot.

Vēlāk viņa mani pasauca: "Topaga, lūdzu, atnāc uz meistara istabu!" Mēs kopā aizgājām uz meistara istabu, un tur viņa man atdeva septiņus zelta taelus. Es pārsteigumā vaicāju: "No kurienes tas nācis?" Viņa atbildēja: "Tava māte ir ļoti gudra, un viņa paslēpa zeltu ļoti droši. Vēstulē minēts ciemats kalnā, kas vērsts uz ziemeļiem, nozīmē, ka tā ir vieta, kuru saules gaisma neaizsniedz. Vai saule iespīd joga mēteļa iekšējā oderē? Tumšie mākoņi nozīmē, ka to pārklāj melns audums. Sešas mirdzošas zvaigznes attiecas uz sešiem izšuvumiem ar baltu diegu. Septiņas ģimenes zem zvaigznēm nozīmē septiņus zelta taelus. Norāde – tur dzīvo tikai jogs, un tev nav jādodas nekur citur – nozīmē, ka zelts atrodas pie joga, un neviena cita."

Meistars skaļi iesmējās un sacīja: "Ļaudis saka, ka sievietes ir gudras. Tā patiešām ir taisnība!"

"Es iedevu vienu mace (viena desmitā daļa no taela) zelta jogam, kurš par to bija ļoti pateicīgs. Tad es iedevu septiņus mace meistara sievai un trīs taelus savam meistaram. Es viņam arī sacīju: "Māte grib, lai es ar buramvārdiem izsaucu negaisu. Lūdzu, meistar, vai jūs varētu man atklāt visslepenāko negaisa izsaukšanas paņēmienu?"

Meistars atbildēja: "Lai iemācītos izsaukt negaisu, tev jādodas pie Jungtona Trogjala."

Tā nu meistars uzrakstīja vēstuli un iedeva man nedaudz uz vietas izaudzētus produktus, kurus paņemt līdzi. Es devos atpakaļ pie Jungtona Trogjala, atdevu viņam vēstuli un dāvanas, un pasniedzu viņam trīs zelta taelus. Es sīki paskaidroju, kāpēc man vajag iemācīties negaisa izsaukšanas buramvārdus.

Meistars jautāja: "Vai tavi buramvārdi darbojas?" Es atbildēju: "Jā, no tiem gāja bojā 35 cilvēki. Tad es saņēmu vēstuli no mātes, kurā viņa man lūdza izsaukt negaisu. Tāpēc es ceru, ka jūs palīdzēsiet." Viņš atbildēja: "Labi, tava vēlme tiks izpildīta." Pēc tam viņš man mācīja maģiju, kuru es dharmas zālē praktizēju septiņas dienas. Septītajā dienā mūsu priekšā starp klintīm kalnos parādījās tumšs mākonis. Pērkons dārdēja un zibens zibsnīja tā, it kā tuvotos liela vētra. Es zināju, ka tagad spēju valdīt pār negaisu."

(Turpinājums sekos)

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2018/10/11/172806.html

Raksts ķīniešu valodā: http://www.minghui.org/mh/articles/2000/12/23/%E5%AF%86%E5%8B%92%E6%97%A5%E5%B7%B4%E4%BD%9B%E4%BF%AE%E7%82%BC%E6%95%85%E4%BA%8B%EF%BC%88%E4%B8%89%EF%BC%89-5786.html