Visā vēstures gaitā Himalaji ir bijusi vieta, kur ir daudz cilvēku, kas pilnveidojas. Tauta šeit dzīvo vienkāršu, pieticīgu dzīvi, visi dzied un dejo. Viņi arī godina Budas Likumu. Gandrīz pirms tūkstoš gadiem tur dzīvoja cilvēks, kas pilnveidojās, un viņa vārds bija Milarepa. Kamēr neskaitāmiem Budām un Bodhisatvām bija jānodzīvo daudzas dzīves un jāpārcieš neskaitāmas nelaimes, lai sasniegtu pilnību, Milarepa vienas dzīves laikā sasniedza līdzvērtīgu diženumu un tikumu, un vēlāk kļuva pazīstams kā Tibetas budisma Baltās sektas dibinātājs.
Kādu dienu Milarepa izklāstīja Lielā Rata mācību jeb dharmu [Mahājāna] klinšu alā netālu no Njanamas ciemata Tibetā. Klausītāju vidū bija arī tādi mācekļi kā Rečungpa un Gampopa, viņa sieviešu kārtas sekotājas un laicīgie sekotāji – labdari. Bija arī daudzas dakiņas, vai burtiski "debesu ceļotājas", kas sasniegušas varavīksnes ķermeņa realizāciju, un jogi.
Iepriekšējā naktī Rečungpa redzēja sapni, kurā viņš acīmredzot bija devies uz Dakiņu Tīro zemi. Tā bija liela pilsēta ar glazētām, dārgakmeņiem izrotātām celtnēm. Cilvēki šai pilsētā valkāja skaistas debesu drānas un nefrīta kaklarotas. Lai gan viņi visi smaidīja un pamāja Rečungpam, neviens ar viņu nerunāja.
Jauna sieviete sarkanās drānās sirsnīgi viņu sveicināja: "Jaunais [mana meistara] mācekli, kad tu šeit ieradies? Laipni aicināts! Laipni aicināts!" Rečungpa pacēla acis un ieraudzīja, ka tā ir Bharima, ar kuru kopā viņš mācījās dharmu pie lielā skolotāja Tiphupas Nepālā.
"Tu nāc īstajā laikā," Bharima teica, "pašlaik šeit māca Buda Akšobja (viens no pieciem Dhjani Budām). Ja tevi tas interesē, es varu lūgt atļauju tev pievienoties."
Rečungpa sajūsmināts teica: "Es jau daudzus gadus ilgojos redzēt Budu Akšobja. Tā ir vērtīga iespēja dzirdēt viņa mācību. Lūdzu, apjautājies manā vārdā."
Pirms viņi devās klausīties mācību, Bharima uzaicināja Rečungpu uz lielisku maltīti. Mācība notika grandiozā, krāšņā pilī, kur pašā centrā tronī sēdēja Buda Akšobja. Viņš izskatījās bezgala svēts, kas pārsniedza cilvēka iztēli. Viņu klausīties bija sapulcējušās neskaitāmas dievības – tik daudz, ka šķita, to ir bezgalīgs okeāns. Tā bija lielākā sanāksme, kādu Rečungpa jebkad iepriekš bija redzējis. Redzot šo ainu, viņš jutās neaprakstāmi laimīgs un satraukts. Bharima lūdza viņu pagaidīt, kamēr lūgs Akšobjam atļauju. Pēc kāda laika Rečungpa ieraudzīja, ka Buda Akšobja uzsmaida viņam. Sapratis, ka atļauja ir saņemta, Rečungpa pazemīgi paklanījās [nometoties uz ceļiem un piespiežot seju zemei] un pēc tam apsēdās klausīties mācību.
Tajā dienā Buda Akšobja runāja par agrāko Budu un Bodhisatvu dzīves gājumiem, kas bija ļoti aizkustinoši. Tad viņš stāstīja notikumus par Tilopu, Naropu un Marpu (Tibetas vai Himalaju budisma vadošie meistari). Rečungpa nekad nebija dzirdējis tik detalizētus, spilgtus aprakstus.
Sava stāstījuma noslēgumā Buda Akšobja teica: "Starp visām biogrāfijām visunikālākais, diženākais un aizkustinošākais ir Milarepas dzīves stāsts. Lūdzu, nāciet rīt, un es turpināšu savu stāstījumu."
Pēc tam Rečungpa dzirdēja vairākus cilvēkus apspriežam šo jautājumu savā starpā. "Grūti iedomāties, ka citas biogrāfijas varētu būt īpašākas un neparastākas nekā šīs!" teica kāds cilvēks.
"Stāsti, ko mēs šodien dzirdējām par šiem Budām un Bodhisatvām, bija viņu pilnveidošanās rezultāts, kas sasniegts neskaitāmu dzīvju un pārciestu nelaimju laikā. Bet Milarepa sasniedza tādu diženumu un tikumu vienas dzīves laikā. Tāpēc tas ir tik unikāls!" kāds piebilda.
"Ja tik vērtīga biogrāfija tiktu aizmirsta, vai tas nebūtu zaudējums? Ja mēs nelūgsim godāto to pastāstīt, lai dzīvās būtnes gūtu labumu, vai tas mums, mācekļiem, nebūs grēks? Mums sirsnīgi jālūdz un jāaicina Buda pastāstīt mums šo biogrāfiju!" kāds cits piebilda.
"Kur pašlaik ir godātais Milarepa?" jautāja pirmā persona.
"Godātais Milarepa? Viņš neatrodas Abhirati (Budas Akšobja Tīrā zeme). Iespējams, viņš atrodas Mūžam mierīgās gaismas zemē," teica kāds cits.
Dzirdot šos vārdus, Rečungpa padomāja: "Skaidrs ka meistars ir Tibetā. Kāpēc viņi saka, ka viņš ir Mūžam mierīgās gaismas zemē? Lai kā arī būtu, šķiet, ka šie vārdi bija attiecināti uz mani. Man vajadzētu lūgt meistaram pastāstīt savu biogrāfiju." Tiklīdz viņš tā padomāja, Bharima draudzīgi satvēra viņa rokas un viegli tās sakratīja: "Tu saprati, vai ne?" Rečungpa to saprata pietiekami skaidri, un šī sajūta bija tik spēcīga, ka viņš spēji pamodās.
Bija jau rīts. Rečungpa sajūsmināts domāja: "Kaut arī ir vērtīgi dzirdēt Budas Akšobja mācību, tomēr daudz lielāka veiksme ir būt kopā ar savu meistaru. Domāju, ka meistars stiprināja mani, ļaujot klausīties Budas Akšobja stāstīto. Tie cilvēki teica, ka Meistars ir Abhirati vai Mūžam mierīgās gaismas zemē, kamēr mēs domājam, ka meistars atrodas Tibetā. Patiesībā Meistara "ķermenis, runa un prāts" ne ar ko neatšķiras no tā, kas ir citiem Budām. Arī viņa diženums un tikums ir neiedomājams. Agrāk es domāju, ka Meistars atrodas tikai Tibetā un izskatās līdzīgs mums, dzīvojot ikdienišķu dzīvi. Es nezināju, ka Meistars jau bija sasniedzis Budas stāvokli ar Fašeņ (Likuma ķermeni) visā Visumā. Viņa izpausmes ir pat vēl brīnišķīgākas. Mūsu milzīgās karmas dēļ mēs raugāmies uz svētajiem kā uz parastiem cilvēkiem. Tas patiešām ir apvainojums svētajiem! Mans pagājušās nakts sapnis bija neparasts. Tas bija Bharimas un citu dakiņu mājiens – lūgt savam meistaram pastāstīt vairāk. Man jālūdz meistars to darīt!" Paturot to prātā, Rečungpa saglabāja stipru ticību. Salicis plaukstas vienu pret otru, viņš no sirds pielūdza savu meistaru.
Tajā brīdī viņam apkārt viss pēkšņi kļuva gaišs. Priekšā parādījās vairākas skaistas, eleganti ģērbušās dakiņas, kuras tuvojās viņam. Viena teica: "Rīt būs stāsts par Milarepas dzīves gājumu. Iesim to klausīties."
"Kurš būs tas, kurš lūgs to pastāstīt?" jautāja cita.
Dakiņa uzsmaidīja Rečungpam un sacīja: "Protams, tas būs meistara vecākais māceklis!"
Arī citas dakiņas paskatījās uz Rečungpu un smaidīja. Kāda sacīja: "Lūdzot meistaram pastāstīt savu biogrāfiju, gan mēs, gan citi gūs no tā labumu. Mēs ne tikai ļoti vēlamies dzirdēt viņa dzīves stāstu, bet arī palīdzēsim lūgties, lai meistars dāvā savu žēlsirdību un stāsta par to mums. Vēlāk mēs aizsargāsim šo mācību, lai nākamo paaudžu dzīvās būtnes gūtu no tās labumu." Pēc šiem vārdiem dakiņas izgaisa.
Kad Rečungpa atkal pamodās, bija jau gaiša diena. "Acīmredzot dakiņas mudināja mani lūgt meistaram izklāstīt mācību." Viņš priecīgs devās pie godātā Milarepas. Pazemīgi paklanījies, viņš nometās ceļos meistara priekšā un saspiedis plaukstas pret krūtīm, lūdza: "Godātais meistar, pagātnē neskaitāmiem Budām ir bijušas dažādas izpausmes un visa veida neiedomājamas spējas cilvēku glābšanai. Viņu vērtīgās biogrāfijas ir izplatījušās šajā pasaulē, lai nestu cilvēkiem svētību un iepazīstinātu tos ar Budas Likumu. Meistari, tostarp Tilopa, Naropa un Marpa, arī ir pastāstījuši savas biogrāfijas, kas tika nodotas laicīgajiem ļaudīm, lai tie varētu pilnveidoties. Tagad mēs ceram, ka meistars būs žēlsirdīgs un pastāstīs par savu pagātni, lai mācekļi, kā arī dzīvās būtnes nākotnē gūtu labumu."
Godātais Milarepa to uzklausīja un mierīgi sacīja: "Rečungpa, tu jau daudz par mani zini. Bet, tā kā tu jautāji, es tev atbildēšu."
"Es esmu Kjungpo dzimtas pēctecis un mans ciltstēvs ir Džose. Agrāk darīju sliktus darbus, bet vēlāk darīju labus darbus. Tagad esmu pārstājis darīt labus vai sliktus darbus. Visas lietas, kas darītas ar nolūku, tagad ir pagātnē, un es to nedarīšu arī nākotnē. Ja šīs lietas tiktu sīki izskaidrotas, daudziem tas liktu rūgti raudāt, bet daudziem smieties. Par tām ir jāstāsta pārāk ilgi, un mēs varam to izlaist. Ļaujiet tādam vecam vīram kā man, atpūsties."
"Meistar!" Rečungpa nometās ceļos un turpināja lūgties.
"Vai varētu mums pastāstīt, kā jūs uzcītīgi pilnveidojāties, meklējāt Budas Likumu un paaugstinājāties līdz pilnībai un apgaismībai? Jūs bijāt Kjungpo pēctecis un jūsu ciltstēvs bija Džose. Tad kāpēc jūs sāka dēvēt par Milu? Kāpēc jūs sākumā darījāt sliktus darbus, bet vēlāk labus darbus? Lūdzu, pastāstiet mums arī tos stāstus, kas varētu aizkustināt cilvēkus līdz asarām vai smiekliem. Tas ir lūgums ne tikai no manis, bet arī no citiem mācekļiem, kā arī no laicīgiem sekotājiem – labdariem, kuri visi alkst to dzirdēt. Lūdzu, esiet žēlsirdīgs."
"Tā kā tu lūdz, es tev pastāstīšu – man nav noslēpumu," godātais meistars ar smaidu sejā sāka lēni stāstīt.
"Mani senči bija Kjungpo cilts klejotāji no ziemeļu reģiona. Mans vecvecvecvectēvs bija Džose, Sarkano cepuru sektas lamas dēls. Viņš bija guvis dievību svētību un viņa mantrām piemita liels spēks. Kādu gadu viņš devās svētceļojumā uz Dziļo Tibetu. Viņš devās uz vietu Tibetas ziemeļos, ko sauca par Čungpači – tur viņš atrada cilvēkus, kuri cieta no dēmonu izraisīta mēra. Tā kā viņa buramvārdi bija ārkārtīgi spēcīgi un ar tiem tika iznīcināti daudzi dēmoni, viņam sāka ticēt arvien vairāk cilvēku. Vietējie iedzīvotāji lūdza viņu palikt, tāpēc viņš tur apmetās un vēlāk nodibināja ģimeni.
Citu gadu tajā apkaimē parādījās spēcīgs gars, kurš kaitēja cilvēkiem. Bija kāda ģimene, kas vispār neticēja lamam Džose. Šis gars radīja ģimenei nepatikšanas: viņu mājlopi nosprāga vai aizbēga, cilvēki saslima un gaišā dienas laikā redzēja spokus. Šīs biedējošās lietas notika katru dienu. Neviens no ģimenes uzaicinātajiem ārstiem nevarēja izārstēt viņu slimības. Neviens uzaicinātais lama nespēja savaldīt garu, tā vietā viņi pēc cīņas ar garu jutās izsmelti. Galu galā ģimene neko nevarēja padarīt. Kāds draugs viņiem sacīja: "Jums jādodas meklēt lamu Džose. Neviens cits to nevarēs izdarīt!"
Viens no šīs ģimenes sacīja: "Ja vien čūlu var izārstēt, pat suņa eļļa (ķīniešu jēdziens dīkdieņa apzīmēšanai) var būt noderīga. Labi, mēs viņu uzaicināsim."
Pēc tam ģimene aizsūtīja kādu pēc lamas Džose.
Pirms vēl lama Džose sasniedza šīs ģimenes telti, viņš jau iztālēm ieraudzīja garu. Gars arī ieraudzīja Džose un metās bēgt. Lama Džose izpauda savas dievišķās spējas un skaļi uzsauca: "Gars! Es, Kjungpo Džose, esmu specializējies dēmonu asins dzeršanā un cīpslu vilkšanā. Ja tev ir dūša, paliec uz vietas un nemūc!"
Ar šiem vārdiem viņš steidzās pie gara. Gars trīcēja ar bailēm un kliedza: "Šausmīgi! Šausmīgi! Mila! Mila!" (Fonētiski "Mila" tibetiešu valodā pauž cilvēka bailes, redzot milzi.)
Džose piesteidzās pie gara, un tas sarāvās, neuzdrīkstoties pat pakustēties. Drebošā balsī tas teica: "Godātais lama, es neuzdrošinājos doties uz vietām, kur jūs esat bijis. Jūs nekad neesat apmeklējis šo vietu, tāpēc es uzdrošinājos šeit atnākt. Lūdzu, saudzējiet manu dzīvību!"
Lama Džose pavēlēja garam apsolīt vairs nekaitēt cilvēkiem. Garam nebija citas izvēles, kā vien dot šo solījumu. Tad lama Džose ļāva viņam iet.
Vēlāk gars iemiesojās cita cilvēka ķermenī un teica: "Mila! Mila! Šis cilvēks ir tik spēcīgs! Nekad visā savā dzīvē neesmu bijis tā nobijies. Viņš ir tik varens! Mila! Mila!"
Tā lama Džose kļuva slavens, un cilvēki iesauca viņu par lamu Mila, lai izrādītu tam cieņu. Vēlāk tas kļuva par ģimenes uzvārdu. Tādā veidā lamas Mila vārds tapa labi zināms.
Kjungpo Džosem bija tikai viens dēls un divi mazbērni. Pirmajam mazbērnam Milam Dotonam Sengem bija tikai viens dēls vārdā Dordže Senge.
Dordže Senge piemita dabas dots talants azartspēlēs, un it īpaši viņam patika kauliņu mešana. Viņš bija lielisks spēlmanis, un, metot kauliņus, vienmēr uzvarēja.
Reiz, kādu gadu, Čungpači ieradās klejojošs blēdis. Viņš prata labi spēlēt azartspēles un no tā arī dzīvoja. Pēc tam, kad viņš laimēja daudz naudas un izdzirdēja, ka arī Dordže Senge patīk azartspēles, viņš to uzaicināja uz kauliņu spēli.
Pirmajā dienā, lai pārbaudītu Dordže Senge prasmes, blēdis izdarīja tikai nelielu likmi un apzināti zaudēja. Nākamajā dienā blēdis parādīja visas savas prasmes un viegli uzvarēja Dordže Senge. Dordže Senge, kurš nekad vēl nebija pieredzējis šādu zaudējumu, kļuva ļoti satraukts un sacīja blēdim: "Es atspēlēšu visu savu naudu rīt. Vai tu uzdrošināsies atkal spēlēt ar mani?"
"Protams!" blēdis nevērīgi atbildēja.
Trešajā, ceturtajā un piektajā dienā blēdis katru reizi zaudēja, vai nu apzināti vai arī tāpēc, ka viņam neveicās.
Tad blēdis izaicināja viņu uz izšķirošo cīņu: "Dordže Senge! Pēdējās dienās esmu katru dienu zaudējis, tāpēc ierosinu rīt izdarīt likmi uz visiem mūsu īpašumiem, mājlopiem, zemi, vilnu, naudu un dārglietām. Ar ciema iedzīvotājiem, kā lieciniekiem, mēs parakstīsim līgumu par pēdējo cīņu, un nevienam no mums nav atļauts atkāpties, neatkarīgi no tā, kurš uzvarēs. Vai esi ar mieru?"
Dordže Senge bez vilcināšanās piekrita.
Nākamajā dienā ciema iedzīvotāji pārbaudīja likmes un noskatījās viņu spēlē. Metot kauliņus, abi ļoti nervozēja. Galu galā Dordže zaudēja visu.
Šādos apstākļos Dordže Senge nebija citas izvēles, kā vien atstāt savu dzimto pilsētu, klanu un doties prom. Viņa tēvs Dotons Senge aizveda viņu uz mazu ciematu ar nosaukumu Kjangatsa.
Dotons Senge, kurš zināja buramvārdus, spēja pakļaut dēmonus un izārstēt slimības. Šīs prasmes nesa stabilus ienākumus, un tā viņš pelnīja iztiku. Kopš tā laika Dordže Senge mainījās un pilnībā pārtrauca spēlēt azartspēles. Viņš smagi strādāja, ziemā vedot vilnu uz dienvidiem, lai to pārdotu, un vasarā tirgojot lopus ziemeļu klejotājiem. Viņš arī ceļoja uz dažādām vietām, lai veiktu mazus tirdzniecības darījumus. Smagais darbs atmaksājās, un viņam izdevās uzkrāt jaunu bagātību.
Vēlāk Dordže Senge apprecēja skaistu vietējo meiteni. Viņiem piedzima dēls Mila Šerabs Gjeltsens (Milarepas tēvs).
Tajā laikā Dotons Senge bija jau ļoti vecs. Viņš saslima un nomira. Daudzus gadus smagi strādājot, Dordže Senge pakāpeniski kļuva turīgs. Viņš iztērēja lielu summu, lai iegādātos auglīgu trīsstūra formas lauku, ko viņš nosauca par Ema trīsstūri. Tuvumā viņš nopirka arī lielu māju.
Kad Šerabs Gjeltsens sasniedza 20 gadu vecumu, viņš apprecējās ar Njangtsa Kargjenu (Milarepas māte). Njangtsa Kargjena nāca no bagātas vietējās ģimenes. Viņa bija gudra un apdāvināta. Visa ģimene dzīvoja laimīgu un pārtikušu dzīvi.
Pēc kāda laika viņi pie Ema trīsstūra uzcēla trīsstāvu savrupmāju ar četriem pīlāriem un astoņām sijām. Blakus savrupmājai viņi uzcēla lielu klēti un virtuvi.
Tikmēr Milas Dotona Senge radinieki viņa dzimtenē bija uzzinājuši par Dordže Senge bagātību Kjangatsā. Šeraba Gjeltsena radinieki – Jungdrung Gjaltsens un Khjungtsa Paldrena, kas bija brālis un māsa, arī pārcēlās uz Kjangatsu. Šerabs Gjeltsens patiešām mīlēja savus radiniekus un darīja visu iespējamo, lai viņiem palīdzētu. Viņš aizdeva tiem naudu un mācīja nodarboties ar tirdzniecību. Drīz pēc tam radinieki arī kļuva bagāti.
Laiks pagāja ātri. Vairākus gadus vēlāk Njangtsa Kargjena kļuva grūta. Tajā laikā Šerabs Gjelsens dienvidos bija iepircis daudz preču un devās uz ziemeļiem, lai tirgotu tās klejotājiem.
Es piedzimu 25. augustā (1052. gadā ). Māte nekavējoties nosūtīja kādu nogādāt tēvam Šerabam Gjeltsenam vēstuli. Viņa rakstīja: "Es laidu pasaulē zēnu. Lūdzu, atgriezies mājās, dod viņam vārdu un sarīko svētkus ciemata iedzīvotājiem. Tuvojas arī rudens ražas novākšana. Lūdzu, atgriezies mājās ātrāk."
Ziņnesis nogādāja vēstuli īsā laikā. Viņš arī sīki aprakstīja jaundzimušo bērnu un apstākļus ģimenē, mudinot tēvu atgriezties mājās, lai dotu man vārdu un svinētu. Tēvs bija ļoti iepriecināts. Viņš smaidot teica: "Lieliski! Lieliski! Man jau ir vārds mazulim. Katrā mūsu Milas ģimenes paaudzē vienmēr ir bijis tikai zēns. Esmu ārkārtīgi priecīgs dzirdēt, ka mums atkal ir dēls. Viņa vārds būs Topaga (prieks dzirdēt)!"
Tāpēc tēvs steigšus pabeidza savas darīšanas un atgriezās mājās, dodot man vārdu Topaga. Kad es paaugos, man patika dziedāt. Ikviens, kurš dzirdēja manu balsi, par to priecājās. Viņi teica: "Topaga, prieks dzirdēt. Šis vārds tev ir ideāli piemērots!"
"Kad man bija četri gadi, māte laida pasaulē meiteni un nosauca viņu par Petu. Atceros, kad bijām jauni, mēs ar māsu vienmēr bijām ģērbti vislabākajās atlasa drēbēs, ar skaistām rotaslietām matos. Mūs apmeklēja bagāti un ietekmīgi cilvēki. Mums bija arī daudz kalpu.
"Tolaik ļaudis Kjangatsā bieži vien runāja: "Šie ieceļotāji tagad ir tik bagāti. Viņiem ir lopi un lauks ārpusē, un iekšpusē ir vairāk graudu nekā viņi spēj apēst un vairāk apģērba nekā var nonēsāt. Viņi ir tik laimīgi!” Viņi mūs apbrīnoja un apskauda. Taču pēc tēva Milas Šeraba Gjeltsena nāves šī svētlaimīgā dzīve neturpinājās ilgi."
Rečungpa jautāja: "Meistar, vai pēc tēva nāves jūs ļoti cietāt? Mēs dzirdējām, ka jūs piedzīvojāt vislielākās grūtības. Vai varētu mums par to pastāstīt?"
(Turpinājums sekos)
Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2018/10/9/172782.html
Raksts ķīniešu valodā: http://www.minghui.org/mh/articles/2000/12/21/%E5%AF%86%E5%8B%92%E6%97%A5%E5%B7%B4%E4%BD%9B%E4%BF%AE%E7%82%BC%E6%95%85%E4%BA%8B%EF%BC%88%E4%B8%80%EF%BC%89-5699.html
* * *
Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.
vairāk ...