Jišas stāsts: „Es slēpu asaras, lai neviens neuzzinātu par mammas arestu”

Esmu dzimusi brīnišķīgā ģimenē Ķīnas dienvidaustrumos.

Mans tētis bija vecākais inženieris, bet mamma agrāk strādāja par grāmatvedi bankā. Tā kā ģimenē biju vienīgais bērns, visu savu dzīvi baudīju daudz mīlestības. Agrāk mana ģimene ļoti daudz ceļoja, un tētim patika fotografēt mammu un mani, lai iemūžinātu kopā pavadītos mirkļus.

1998. gada beigās mammas kolēģe un draudzene ieteica viņai Faluņ Dafa (pazīstams arī kā Faluņgun), sakot, ka šī garīgā mācība ir ļoti dziļa un ārkārtīgi labvēlīgi ietekmē veselību. Tolaik Ķīnā tā bija vispopulārākā cjigun prakse. Manā dzimtajā pilsētā, tāpat kā daudzās citās Ķīnas pilsētās, bija daudzas Faluņ Dafa publiskās nodarbību vietas, piemēram, parkos, spēļu laukumos un studentu pilsētiņās. Praktizētāji parasti kopā izpildīja vingrojumus un lasīja Dafa grāmatas agri no rīta, pirms došanās uz skolu vai darbu.

Uz manu mammu dziļu iespaidu atstāja Faluņ Dafa princips, kas ir "Īstenība Labestība Pacietība". Pēc tam, kad mamma bija praktizējusi tikai piecas dienas, viņai izzuda slimība, kas jau ilgu laiku bija viņu mocījusi, turklāt mamma kļuva daudz laimīgāka un enerģiskāka. Tētis ievēroja pozitīvās izmaiņas ne tikai manas mammas dzīvē, bet arī to kolēģu, kuri praktizēja Faluņ Dafa, dzīvē. Viņš ļoti atbalstīja šo mammas nodarbošanos.

1999. gada 20. jūlijā sākas mana dzīve vajāšanu ēnā

Diemžēl, labie laiki ilgi neturpinājās. 1999. gada 20. jūlijā Ķīnas komunistiskās partijas līderis Dzjan Dzemiņs nelikumīgi aizliedza Faluņ Dafa, kuru Ķīnā tolaik praktizēja vairāk nekā 100 miljoni cilvēku. Prakses vadošais princips "Īstenība Labestība Pacietība" ir tieši pretējs partijas ideāliem un tika uzskatīts par ideoloģisku draudu tiem. Dzjans uzsāka vardarbīgu vajāšanu pret Faluņgun.

Kopš tā brīža maniem vecākiem arvien biežāk nācās redzēt vai dzirdēt par gadījumiem, kad viņu kolēģi tika atlaisti no darba par to, ka praktizē Faluņgun. Daži bērni tādēļ pat tika izslēgti no skolas. Mans tēvs dzīvoja pastāvīgās bailēs.

Būdama jauna meitene, arī es izjutu vajāšanas radīto spiedienu uz manu ģimeni. Es baidījos zaudēt mammu, jo tas varēja notikt jebkur, jebkurā brīdī... ja viņa tikai nedaudz vēlāk nekā parasti pārnāca mājās, tas mani briesmīgi uztrauca. Es vienmēr stāvēju pie loga, raugoties uz ieeju mūsu mājā, cerībā, ka mamma nav arestēta un drīz vien pārnāks. Ja bija jau vēls un viņa vēl nebija pārnākusi, es raudādama stāvēju pie loga, iztēlojoties visļaunāko scenāriju.

Kaut arī viņai pastāvīgi draudēja briesmas, mamma vienmēr saglabāja pozitīvu attieksmi un dzīvoja, vadoties pēc Dafa principiem. Viņa mierīgi skaidroja patiesību par Faluņgun vajāšanu saviem draugiem, kolēģiem un mūsu radiniekiem. Es pa īstam sapratu, ka tas ir Dafa, kas padarījis manu mammu par tik labestīgu cilvēku. Lai gan biju vēl pavisam maza, es skaidri apzinājos, ka Faluņ Dafa ir lielisks! 2002. gadā, kad man bija deviņi gadi, arī es sāku praktizēt Faluņ Dafa.

Ķīnas Izglītības ministrija izplata melu propagandu ar mācību grāmatu un testa jautājumu palīdzību

Arī dzīve skolā nebija no vieglajām. Pamatskolā katru semestri mums bija jāiziet mācību kurss "Ideoloģiskā un morālā izglītošana", un kā es vēlāk sapratu, tā bija īsta smadzeņu skalošanas programma. Saskaņā ar Ķīnas Izglītības ministrijas rīkojumu mācību grāmatās bija jābūt ietvertai propagandai pret Faluņgun, tā bija jāmāca arī stundu laikā. Es atceros, ka piektās klases mācību grāmatā bija nodaļa, kurā teikts, ka Faluņgun ir kults; tajā bija teikts, ka bērni, kas praktizē Faluņ Dafa, var sadedzināt vai nogalināt sevi; vecāki, kas to praktizē, būtu jāapcietina. Es zināju, ka stundās mācītā propaganda ir meli, taču arī sapratu, ka propaganda rada bailes un raisa naidu pret Dafa ikvienā cilvēkā man apkārt. Kādu dienu mana labākā draudzene klasē sāka mani ķircināt: "Jišas mammu vajadzētu arestēt." Tas mani patiešām sāpināja.

Vidusskolā un augstskolā "Ideoloģiskās un morālās izglītošanas" stunda tika dēvēta par "Politiku". Es atceros kādu semestri vidusskolā, kad manos gala eksāmenos bija vairāki jautājumi no "politikas" stundām. Tur tika jautāts par mūsu attieksmi pret Faluņgun. Atbalstāt vai esat pret to? Es zināju, ja atbildēšu "jā", tikšu iekļauta sarakstā un nonākšu nepatikšanās, tādēļ es atstāju šo jautājumu bez atbildes. Kad mums tika atgrieztas eksāmena lapas, mans klasesbiedrs pamanīja, ka esmu izlaidusi šo jautājumu, un sacīja: "Tu nu gan esi stulba... tik vienkāršs jautājums... tie ir bezmaksas punkti tavā labā... kādēļ tu to izlaidi?" Es nezināju, ko viņam atbildēt.

Bez visa iepriekšminētā, propagandu pret Dafa varēja atrast arī citos studentu laikrakstos un lasāmvielā. Ik reizi, kad to lasīju, man sāpēja sirds.

Mans tēvs turpināja atrasties nepārtrauktā baiļu un uztraukumu stāvoklī — viņš raizējās par mani un mammu. Galu galā vajāšanu izraisītais stress viņu pieveica, un 2008. gadā tēvs aizveda mani prom. 2009. gadā tēvs izšķīrās no mammas.

Beidzot pienāca diena, no kuras es tik ļoti baidījos – mamma tika arestēta

2012. gada februārī bija palikuši apmēram 4 mēneši līdz iestājeksāmeniem valsts koledžā. Šie eksāmeni ir ļoti nozīmīgi, vairumā gadījumu tie nosaka ķīniešu studentu nākotni. Šajā laikā lielākā daļa nākamo studentu pavada pie mācību grāmatām apmēram 16 stundas dienā.

Tas bija 2012. gada 26. februārī, ap pulksten 21:30, kad atrados savā guļamistabā un kā vienmēr rakstīju mammai īsziņas, bet jau stundām ilgi nesaņēmu atbildi. Bija sajūta, ka pagājis miljoniem gadu. Es nespēju gulēt un ļoti raizējos par mammu. Vēlāk es pat nosapņoju, ka viņa man atbild, sakot, ka pavadījusi laiku ar citiem Dafa praktizētājiem, tādēļ atbildējusi tik vēlu. Šajā brīdī sapnī es jutos tik atvieglota, bet jau pēc brīža pamodos un sapratu, ka tas bijis vien sapnis... .

Lai gan ļoti raizējos par mammu, domājot: "Kur viņa ir šobrīd... kas ar viņu noticis... vai kāds var viņai palīdzēt?" es tomēr apzinājos, ka man jāpatur tas noslēpumā, es nedrīkstu nevienu satraukt, ne tuviniekus, ne tēti.

Tā nu nākamajā dienā es mēģināju kaut ko uzzināt no mammas kolēģes, kas klauvēja pie mūsu mājas durvīm. Vēlāk, tas notika fizikas stundā, šī mammas kolēģe atrakstīja, ka mamma patiešām ir arestēta, cilvēki pie manas mājas redzējuši, kā miliči viņu aizved un pārmeklē māju. Tajā brīdī mana sirds lūza. Es sapratu, ka pienākusi diena, no kuras baidījos gadiem ilgi. Bet man bija jāspēj sevi kontrolēt, es nedrīkstēju izrādīt citiem savas skumjas. Es zināju, ka visi no manis novērsīsies, ja uzzinās, ka mana mamma praktizē Dafa un ir arestēta. Un ļoti iespējams, ka mana skola atradīs īpašus viedus, lai "parūpētos" par mani. Pēc stundas es nekavējoties devos uz labierīcībām ēkas augšējā stāvā, jo zināju, ka tikai nedaudzi izmanto šo telpu. Ieslēdzos vienā no tualetes telpas nodalījumiem. Es vairs nespēju izturēt un sāku nevaldāmi raudāt... tomēr joprojām neuzdrīkstējos radīt ne niecīgāko skaņu, ko citi varētu sadzirdēt. Pēc dažām minūtēm es nomazgāju seju un atgriezos klasē it kā nekas nebūtu noticis... .

Tajā laikā, kad mamma bija aizturēta, skolā man bija jāizturas, kā parasti. Es apmeklēju visas stundas, cītīgi mācījos, sarakstījos ar draugiem, neviens nedrīkstēja nojaust, ka es kaut ko pārdzīvoju. Kad pusdienoju restorānā, kurā mēs ar mammu agrāk bieži ēdām kopā, es nespēju pasūtīt to ēdienu, kas mums abām garšoja. Kā gan es spētu to izbaudīt, kamēr mana mamma kaut kur cieš?

Dzīve smadzeņu skalošanas centrā: kā viņi centās salauzt manas mammas ticību

Vēlāk man pastāstīja, ka miliči mūsu mājās atraduši Faluņgun grāmatas un materiālus. Viņi to izmantoja, lai apsūdzētu mammu "kulta popularizēšanā" un "sabiedriskās kārtības traucēšanā". Viņu nosūtīja uz ieslodzījuma nometni, kur turēja 15 dienas. Vēlāk viņu uz 17 dienām ieslodzīja smadzeņu skalošanas centrā, kas slepeni bija izveidots viesnīcā. Smadzeņu skalošanas centri bija vienas no šausminošākajām vietām Faluņgun praktizētājiem, jo to darbību neierobežoja nekādi likumi, un tur bija atļauts viss, lai "salauztu" Faluņgun praktizētāju. Milicis drīkstēja izmēģināt visus līdzekļus, lai piespiestu tevi atteikties no savas ticības. Mamma man pastāstīja, ka smadzeņu skalošanas centrā viņa vairākas stundas dienā bija spiesta lasīt, skatīties un klausīties visāda veida apmelojumus pret Faluņgun. "Ofiss 610" norīkoja dažādus cilvēkus, piemēram miličus, lai tie nežēlīgi skalotu smadzenes praktizētājiem, lai tie klāstītu mammai izkropļotu izpratni par Faluņgun un piespiestu viņu atteikties no Dafa. Viņai draudēja – ja neatteiksies no savas ticības, tevi nosūtīs uz darba nometni un atņems visu, kas dzīvē dārgs. Viņi centās iegalvot mammai, ka viss, ko izcietusi viņa pati, vai viņas ģimene, ir noticis tikai Faluņgun dēļ. Viņi arī centās piespiest mammu nozākāt Faluņgun. Pēc atbrīvošanas mamma iegrima smagā depresijā, bija baiļu nomākta. Pagāja vairāki mēneši, līdz viņa atguvās. Kad es beidzot atkal izdzirdēju mammas balsi telefona aparātā, es ar grūtībām viņu pazinu.

Pēc tam milicijas darbinieki bieži zvanīja mammai un maniem tuviniekiem, lai kontrolētu, ko viņa dara. Dažreiz tika atsūtīti miliči vai spiegi, lai tie klauvētu pie mājas durvīm vai sekotu mammai, kad viņa kaut kur devās. Viņi visiem spēkiem centās turēt mammu pastāvīgās bailēs un stingri uzraudzīja. Mamma man pastāstīja, ka naktī baidās pat iedegt gaismu, viņai bail, ka kāds, to ieraugot, klauvēs pie viņas durvīm. Viņas dzīvē nebija neviena mierīga brīža.

2012. gada 16. oktobrī mammu atkal arestēja un nogādāja tajā pašā smadzeņu skalošanas centrā, un tur viņa ieraudzīja daudzus vietējos Faluņgun praktizētājus. Miliči ieradās pārmeklēt mūsu māju, bet neko būtisku neatrada. "Ofisa 610" darbinieki draudēja mammai: "Ja atklāsim, ka tu atkal praktizē Faluņgun, mēs iesēdināsim tevi cietumā uz ilgiem gadiem." Par laimi, toreiz viņa tika atbrīvota pierādījumu trūkuma dēļ.

Amerikā mēs varam brīvi, bez bailēm praktizēt Faluņ Dafa

Jiša.

Dienu pēc dienas es turpināju rakstīt mammai īsziņas un zvanīt viņai, lai pārliecinātos, ka viņa ir drošībā. Mūsu ģimene gadiem ilgi bija dzīvojusi pastāvīgās bailēs. 2013. gada janvārī es ierados Amerikā, lai studētu. Es joprojām skaidri atceros mirkli, kad izkāpu no lidmašīnas un spēru kāju uz Amerikas zemes. Es dziļi ieelpoju – beidzot sajutu brīvību... brīvību praktizēt Faluņ Dafa, brīvību atklāti runāt par savu ticību.

2013. gada augustā es palīdzēju mammai noformēt ceļojuma vīzu. Mēs vairs nevarējām atļauties ciest vēl vairāk zaudējumu un baidīties. Amerikā mēs atkal bijām kopā, un tagad mamma ir šeit, kopā ar mani, bet es turpinu studēt Arizonas štata universitātē. Beidzot mēs atkal varam izpildīt Faluņ Dafa vingrojumus parkā, nebaidoties no vajāšanas.

Avots: http://fofg.org/personal-stories/yishas-story-i-hid-my-tears-to-keep-my-moms-arrest-secret/