Bijušais kaulu vēža slimnieks: Skolotājs par mani parūpējās

Es gulēju uz gultas, nespēdams pakustēties. Šķiet, ka sāpes remdējošie līdzekļi vairs neiedarbojās. Lai gan biju ieņēmis lielu devu, mani turpināja mocīt negantas sāpes kaulos. Tās bija tik neizturamas, ka nespēju pat domāt. Vēlējos tikai vienu, kaut sāpes rimtos.

Tāds bija mans stāvoklis 2016. gada vasarā. Es cietu no kaulu vēža, vai precīzāk izsakoties, centos godam nodzīvot savas pēdējās dienas šajā pasaulē.

Mani sauc Čeņ Cjinhe, esmu 50 gadus vecs kravas automašīnas šoferis no Huluna-Buīras Iekšējā Mongolijā.

Līdz 2016. gada jūnijam man bija laba veselība, bet tad anālajā atverē sajutu spiedienu. Parādījās arī nelielas sāpes. Noslogotā darba grafika dēļ man nebija laika iziet pārbaudi, tādēļ es tikai lietoju dažus bezrecepšu medikamentus. Divu nedēļu laikā mans veselības stāvoklis tik stipri pasliktinājās, ka vairs nespēju sēdēt pie stūres.

7. jūlijā es kopā ar sievu devos uz labu slimnīcu Huluna-Buīrā. Pēc datortomogrāfijas veikšanas ārsts mums paziņoja, ka man ir progresējošs kaulu vēzis. Visi mani kauli bija caurumaini, un pirmie divi stilba kauli jau bija kļuvuši melni. Vēža šūnas bija izplatījušās arī uz kapilāriem. Vairs nebija nekādas jēgas operēt – man tikai nāktos ciest vēl lielākas sāpes, turklāt es riskētu palikt paralizēts.

Apziņā valdīja tukšums. Es vairs nedzirdēju nekā no tā, ko teica ārsts vai mana sieva, pārrunājot šo ziņu. Divas dienas vēlāk es jau atrados gultā, nespējot vairs pakustēties.

Sieva rūpējās par mani, kā par mazu bērnu. Viņa mani baroja, dzirdīja, mazgāja un rūpējās par visu pārējo.

Redzot viņas arvien bālāko seju un bezpalīdzīgo smaidu, kā arī klausoties viņas tukšajos līdzjūtības vārdos, mana sirds vai lūza.

Es nevēlējos mirt. Man joprojām vēl bija sapņi un cerības, bet sāpes kaulos kļuva arvien nepanesamākas. Es ļoti skumu. Šķita, ka kāds ar asu nazi cenšas kaut ko izķeksēt no maniem kauliem, vai arī dragā tos ar milzu akmeni. Tas bija briesmīgi.

Sieva konsultējās ar ārstiem Pekinā, bet saņēma to pašu atbildi: no agresīvas ārstēšanas nebūs nekāda labuma.

29. jūlijā mēs atgriezāmies manā dzimtajā Candžou pilsētā Hebejas provincē. Arī šeit ārsti noteica to pašu diagnozi.

Mēs noīrējām dzīvokli. Es turpināju lietot tradicionālās ķīniešu medicīnas līdzekļus, cerībā, ka tie palīdzēs. Palielināju pretsāpju tablešu devu no pustabletes līdz divām tabletēm ikreizi. Taču sāpes turpināja mani mocīt, un es biju gatavs darīt jebko, lai tās apturētu.

Es sāku saprast savu sievu: viņa vēlējās, lai savas pēdējās dzīves dienas pavadu mājās, lai pēdējās dienās būtu kopā ar saviem tuviniekiem un draugiem.

"Ja man būtu jāizvēlas, es atkal izvēlētos tevi. Ja vien būtu iespējams brīnums, es mestos ceļos un lūgtu Debesis par šo brīnumu. Lūgsimies par brīnumu," sieva man sacīja.

Mana vecākā māsa praktizēja Faluņ Dafa. Viņa bieži mani apmeklēja, un atnesa grāmatu "Džuaņ Faluņ". Viņa sacīja, lai sirdī atkārtoju: "Faluņ Dafa ir brīnišķīgs" un "Īstenība, Labestība, Pacietība – tas ir labi".

Komunistiskā partija ir aizliegusi Faluņ Dafa, kā arī izplatījusi par to tik daudz slikta. Es vienkārši nespēju viņā klausīties. Es palūdzu sievai aiznest grāmatu prom.

Tad nākamajā dienā māsa atnesa man citu grāmatu – "Izdzīvojušais". Nezinu kāpēc, bet es to atvēru. Tajā bija apkopoti daudzi stāsti par to, kā uz nāvi slimi cilvēki izdzīvojuši pēc tam, kad sākuši praktizēt Faluņ Dafa. Es nespēju atrauties no šīs grāmatas. Mani aizkustināja katrs stāsts, un es no sirds priecājos par ikvienu izdzīvojušo. Es pabeidzu lasīt grāmatu ar asarām acīs.

Nākamajā dienā, tas bija 2016. gada 12. septembris, es atvēru "Džuaņ Faluņ". Man nebija nekādu ilūziju attiecībā uz savu vēzi – pat medicīnas eksperti Pekinā nespēja man palīdzēt. Uz ko gan man cerēt? Es tikai gribēju izlasīt šo grāmatu. Izlasījis apmēram 50 lappuses, es sajutos noguris un aizmigu. Pēc ilga laika tas bija pirmais ciešais un spirdzinošais miegs.

Kad vēlāk sieva mani pamodināja, es turpināju lasīt grāmatu. Ik reizi, iedzerot zāles, man nāca vēmiens. Es nevēlējos arī ēst.

15. septembrī es pārstāju lietot jebkādas zāles. Pārstāju arī ēst. Lai gan mans ķermenis vairs neko neuzņēma, es sajutos labāk, arī spēcīgās sāpes bija mitējušās. Katru dienu mans ķermenis turpināja izvadīt lieko.

Septītajā dienā kuņģī sākās trokšņi. Es iedzēru zupu. Silta straume no kuņģa izplūda pa visu ķermeni. Tagad, kad gultā grozījos, kājas grozījās man līdzi. Kad uz kājām tika izdarīts spiediens, sāpju mugurā vairs nebija. Arī pietūkums bija pārgājis. Jutos viegli un ērti.

Es aizmigu. Sapnī redzēju Skolotāju, kurš pieskārās manai kājai un izvilka no tās kaut ko kabatlakatiņa lielumā. Kad atmodos, manas kājas bija vieglas. Es pasaucu sievu un parādīju viņai, ka spēju kustināt kājas. Mēs bijām tik priecīgi satraukti, ka turpināju tās kustināt nepārtraukti. Acīs mums sariesās asaras.

Daži praktizētāji apmeklēja mani mājās, lai kopā ar mani mācītos Dafa mācību. Viņi mani iedrošināja, un es ātri vien atlabu. Drīz vien es varēju apsēsties un vienu kāju salikt meditācijas pozīcijā. Varēju noiet jūdzi bez atpūtas.

Es stāstīju savu stāstu arī citiem. Vēlējos, lai ikviens uzzina par Dafa spēku. Kad es sarunājos ar kaimiņu, ieraudzīju Skolotāja tēlu parādāmies debesīs. Skolotājs sacīja, lai mācu viņiem izpildīt Dafa vingrojumus.

Es zinu, ka Skolotājs vēlas, lai es protu novērtēt savu jauno dzīvi, un palīdzu citiem cilvēkiem izprast un mācīties Dafa. Esmu neizsakāmi pateicīgs un no visas sirds pateicos Skolotājam par manas dzīvības glābšanu.

Avots: http://en.minghui.org/html/articles/2018/3/15/169053.html