Imperators Jao nodod varu visspējīgākajam cilvēkam, nevis savam dēlam

Pirms aptuveni 4 300 gadiem, imperatora Jao valdīšanas laikā, visu pasauli bija pārņēmuši milzu plūdi. Zeme ziemeļu puslodē atradās apmēram 2 000 metrus zem jūras līmeņa, senās Rietumu civilizācijas gandrīz visas tika noslaucītas no zemes virsmas.

(No kreisās uz labo) Imperators Jao, imperators Šuņs un imperators Jujs attēloti slavenajos 18. gadsimta ķīniešu portretos, kas atrodas Francijas Nacionālajā bibliotēkā. (Public domain)

Tolaik visplaukstošākais senās Ķīnas civilizācijas apgabals atradās mūsdienu Ķīnas rietumu daļā, daudz cilvēku dzīvoja Kuņluņa kalna pakājē, mūsdienu Sjiņdzjanas reģionā. Lai pārdzīvotu dabas katastrofu, liela daļa ļaužu patvērās augstu kalnos.

Izdzīvojušie paglāba lielu daudzumu aizvēsturisko rakstu sējumu, tādus kā „Pārmaiņu grāmata”, „Astoņas trigrammas”, „Jiņ un Jan raksti”, „Pieci elementi”, „Ķīniešu medicīna”, „Taidzji”, kā arī dažas senās cjigun formas. Tādējādi Ķīna kļuva par visilgāk pastāvošo civilizāciju.

Kā teikts Haņu dinastijas laika tekstā „Leģendu dārzs”, imperators Jao bija apveltīts ar augstu tikumību un labestību, viņš sevi uzskatīja par visas tautas labklājības sargātāju. Jao sacīja: „Ja kaut viens cilvēks cieš badu, tā ir mana vaina; ja kaut viens cilvēks cieš no aukstuma, tā ir mana vaina; ja kaut viens cilvēks pastrādā noziegumu, tas ir tādēļ, ka es neesmu rīkojies pareizi.”

Mūža nogalē Jao atteicās no troņa par labu Šuņam, kurš arī bija ļoti tikumīgs cilvēks. Tas aizsāka jaunu ķīniešu tradīciju – atteikšanos no varas par labu kādam citam spējīgam cilvēkam. Kad Šuņs kļuva vecs, viņš sekoja Jao piemēram un atteicās no troņa par labu Dižajam Jujam, kuram bija lieli nopelni plūdu savaldīšanā.

Daņ Džu bija imperatora Jao un imperatores dēls. Viņš tika uzskatīts par nepietiekami spējīgu un tikumības ziņā neatbilstošu troņmantnieku.

Imperatoram Jao bija 10 dēli, bet tiem visiem piemita tikai viduvējas spējas. Viņš lika saviem ministriem ieteikt kādu piemērotu cilvēku, kurš varētu uzņemties imperatora pienākumus, vienalga – vai tas būtu no muižniecības, vai vienkāršajiem ļaudīm. Viņi visi ieteica Šuņu, kam bija diezgan zema izcelsme.

Lai kļūtu par imperatoru senajā Ķīnā, cilvēkam bija jādemonstrē dievišķa atbildības sajūta un jāatbilst trim prasībām: jābūt Dieva ieceltam, jābūt apveltītam ar augstu tikumību un jābūt ļoti spējīgam. Imperators Jao pārbaudīja Šuņu visos trijos aspektos, un Šuņs tiem visiem atbilda. Tādējādi, atsakoties no troņa, Jao bija pārliecināts, ka Šuņs kļūs par spēcīgu viņa sekotāju.

Jao sacīja: „Ja es nodošu varu Šuņam, neapmierināts ar to būs tikai Daņ Džu. Ja es nodošu varu Daņ Džu, tas nāks par ļaunu visiem. Es nenodarīšu ļaunu visiem tikai tādēļ, lai izpatiktu savam dēlam.”

Ir zināms, ka Jao ļoti mīlēja savu dēlu Daņ Džu, bet Daņ Džu bijis ļoti draiskulīgs un nemierīgs, viņam paticis daudz runāt un strīdēties. Jao pat izgudrojis „go” spēli, lai ar tās palīdzību mācītu Daņ Džu. „Go” spēlē galvenais nav uzvarēt vai zaudēt, tās mērķis ir uzlabot raksturu un palīdzēt spēlētājiem izprast jiņ un jan savstarpēji papildinošo nozīmi, lai sasniegtu harmoniju. Tā arī palīdz spēlētājiem nomierināt prātu, uzlabot raksturu, paaugstināt morāli un vairot gudrību. Pēc tam, kad Daņ Džu sāka spēlēt Go, viņš strauji progresēja.

Avots: Emperor Yao Hands Power to the Most Able One, Not to His Son