Cao Cao: ar diženu iecietību un labvēlīgu attieksmi apveltīts valdnieks

Trejvalstu laikmets (220.-280. g.) bija visai trauksmains laiks Ķīnas vēsturē, kad uz skatuves uznāca kolorītas vēsturiskās personības, iemiesojot Ķīnas kultūrā priekšstatu par uzticību un taisnīgumu.

Starp nozīmīgākajiem tālaika varoņiem var minēt Liu Beju, Džuge Lianu un Guaņ Juju no Šu valsts; Džou Juju no Vu valsts; un Cao Cao no Veju valsts. Cao Cao reizēm ticis attēlots kā negatīvs personāžs, nežēlīgs cilvēks, šausmas iedvesošs karotājs un viltīgs stratēģis.

Vēsturiskā personība Cao Cao (Public domain).

Tomēr dažādos arhīvos Cao Cao patiesībā tiek attēlots kā izcils politiķis ar savu redzējumu un lieliskām administratora prasmēm, kuram turklāt piemita vēl arī neskaitāmi talanti literatūras un militārās stratēģijas jomā. Kopumā viņš tiek attēlots kā vīrs ar diženu iecietību un labvēlīgu attieksmi, kā cilvēks ar plašu sirdi.

198. gadā, kad Cao Cao padotā Bi māti un citus ģimenes locekļus nolaupīja nemiernieku virsnieks, kurš bija pārbēdzis uz pretējo nometni, Cao Cao teica Bi, ka viņš var pievienoties savai mātei.

Bi apsolīja, ka nekad neatstās savu posteni, kas saviļņoja Cao Cao līdz asarām. Tomēr vēlāk Bi slepeni devās prom.

Kad nemiernieki tika sakauti un Bi sagūstīts, ļaudis baiļojās par viņa dzīvību. Tomēr Cao Cao nelika Bi sodīt ar nāvi, viņš pat iecēla to ministra amatā. Cao Cao sacīja: „Kā gan uzticīgs dēls var nebūt uzticīgs savam valdniekam?”

Cao Cao nekad netika uzskatījis Šu valsts valdnieku Liu Beju par savu ienaidnieku. Gluži otrādi, viņš augstu vērtēja savu pretinieku un uztvēra viņu kā varoni. Cao Cao padomdevēji ne reizi vien mudināja viņu nogalināt Liu, uz ko Cao atbildēja: „Ir pienācis laiks izrādīt cieņu varoņiem. Es nevaru nogalināt vienu no viņiem un tādējādi pazaudēt ļaužu sirdis.”

200. gadā, kaujā pret Liu, Cao Cao uzvarēja, un slavenais Liu ģenerālis Guaņ Jujs padevās. Cao Cao izturējās pret viņu ar cieņu un nodrošināja tam augstu dienesta stāvokli.

Un tomēr, tiklīdz Jujs uzzināja Liu atrašanās vietu, viņš pameta dienestu pie Cao Cao, lai atkal pievienotos Liu, atstājot vien vēstuli ar atlūgumu.

Cao Cao padomdevēji mudināja viņu dzīties pakaļ Guaņam un sagūstīt to, bet Cao Cao tikai atteica: „Ļaujiet katram sekot savam kungam. Ļaujiet viņam iet!”

Vēlāk, kad kāds cits ienaidnieks nocirta Guaņam galvu, tā tika pasniegta Cao Cao kā kara trofeja. Cao Cao lika izgatavot manekenu Guaņa augumā, lai to kopā ar Guaņa galvu varētu pienācīgi apglabāt, it kā tas būtu vesels cilvēks, tādējādi izrādot pēdējo cieņas apliecinājumu šim varonim.

Tieši šī milzu augstsirdība, ko Cao Cao izrādīja Liu, Guaņam un citiem, spēlēja nozīmīgu lomu šajā slavenajā Ķīnas vēstures periodā, un, pateicoties šo izcilo cilvēku savstarpējām attiecībām, tādi tikumi kā uzticība un taisnīgums tajā laikā izpaudās visā savā pilnībā.

Avots: Cao Cao: A Ruler with Great Tolerance and Acceptance