Skaudība nodara ļaunu citiem un sagādā ciešanas pašam

Imperators Kansji no Cjinu dinastijas, kas ir viens no ievērojamākajiem imperatoriem Ķīnas vēsturē, reiz teicis: „Ikvienam, kas ir sabiedrības daļa, svarīgi būt augstsirdīgam. Tas nozīmē: priecāties, kad citiem dzīvē klājas labi, un būt līdzcietīgam, kad citiem klājas grūti. Tā rīkoties ir labi attiecībā pašam pret sevi..., jo debesis svētīs šo cilvēku.”

Tomēr ir cilvēki, kas tam nepiekrīt. Gluži otrādi, dažs kļūst nemierīgs, kad kādam klājas nedaudz labāk nekā viņam pašam. Skaudības dzīts, viņš var nepatiesi apsūdzēt vai nodarīt kaitējumu citam cilvēkam. Patiesībā no šādas uzvedības galu galā cieš viņš pats. Tālāk seko divi piemēri.

Stāsts par diviem skolas biedriem

Viens no dižākajiem Ķīnas ģenerāļiem Suņ Biņs, kas dzīvoja apmēram pirms 2 000 gadu, mācījās pie viena skolotāja kopā ar Pan Dzjuaņu. Pēc tam, kad Pans bija kļuvis par ģenerāli Veju valstī, viņš labi apzinājās, ka Suņ Biņs būtu bijis labāks karavadonis. Skaudības vadīts, viņš apmeloja Suņu, nodēvējot to par noziedznieku, un tādējādi sagrāva viņa nākotnes izredzes.

Reiz, kad vizītē ieradās diplomāts no Cji valsts, Suņ Biņam izdevās ar viņu satikties un kopā aizbraukt uz Cji valsti. Tur valdnieks uzticēja viņam vadīt armiju kopā ar ģenerāli Tiaņ Dzji.

Drīz vien Suņ Biņam radās iespēja nodemonstrēt savas lieliskās militārās prasmes. Kad Veju karaspēks iebruka Džao valstī, Suņs, tā vietā, lai palīdzētu aizstāvēties iekarotajai valstij, lika savai armijai uzbrukt Veju valsts galvaspilsētai. Šī stratēģija nostrādāja, un tā iegājusi Ķīnas militārajā vēsturē kā klasisks piemērs, kuru bieži vien sauc: „Ielenkt Vejus, lai izglābtu Džao.”

Vēlāk Veju armija uzbruka citai valstij. Pēc tam, kad Suņ Biņs sāka uzbrukumu Veju galvaspilsētai, Pans lika Veju armijai atkāpties. Lai maldinātu Panu, Suņ Biņs lika kareivjiem ar katru nākamo dienu samazināt ēdiena kaltu un iekurto ugunskuru skaitu. To redzot, Pans nodomāja, ka Cji armijas kareivji dezertē. Ar nelielu kavalērijas vadu Suņ Biņs izlika lamatas šaurajā Malinas ielejā, kur Pana karaspēks tika ielenkts un sakauts. Pēc šīs sakāves Pans izdarīja pašnāvību, un viņa pēdējie vārdi bija: „Diemžēl šis karš atnesīs tam izdzimtenim [Suņam] slavu.”

Skaudība un nežēlība nepameta Panu līdz pat viņa dzīves pēdējam brīdim. Viņa uzvedība nodarīja ļaunumu citiem un darīja galu arī paša dzīvei.

Uz lūpām medus, bet azotē duncis

Izteiciens „Uz lūpām medus, bet azotē duncis” nozīmē, ka kāds slavē citu, taču patiesībā gatavojas iedurt tam dunci mugurā. Viens no šādiem piemēriem Tanu dinastijā bija Li Liņfu.

Imperatoram Sjuaņdžunam nepatika Džan Dzjulins, tādēļ viņš pazemināja to amatā un iecēla viņa vietā Li Liņfu. Li ātri vien savāca ap sevi uzticīgus cilvēkus, lai uzbruktu tām amatpersonām, kas bija daudz spējīgākas par viņu. Viņš arī ik reizes atrada ieganstu tam, lai pierunātu imperatoru atkal pazemināt Džanu amatā.

Li Liņfu apskauda arī Jan Šeņu, tādēļ sarunāja ar Jana politiskajiem ienaidniekiem, ka tie izplatīs apmelojumus par Janu. Pēc tam, kad imperators jau bija ieslodzījis Janu cietumā, Li atkal safabricēja apmelojumus, lai turpinātu uzbrukumus Janam, kamēr panāca, ka Jans un visa viņa ģimene tika nogalināti.

Ārēji Li šķita jauks cilvēks, kas, tiekoties ar cilvēku aci pret aci, bārstīja viņam uzslavas, bet prātā jau perināja ļaunus nodomus. Tā Li izrīkojās ar daudzām amatpersonām.

Beigu beigās, kad Li gribēja dabūt savā pusē Jan Guodžunu, tas viņam atteica. Gluži pretēji, Jans apvienojās ar citām amatpersonām, lai safabricētu apsūdzību pret Li, kā rezultātā Li ģimene zaudēja savu statusu sabiedrībā un kļuva par zemas kārtas cilvēkiem.

Avots: http://en.minghui.org/html/articles/2016/10/8/159453.html