Sirsnīgs padoms, ko devis izsalcis gars: cilvēkam jānožēlo grēki, kamēr viņš vēl ir dzīvs

Tikai mirušie zina patiesību

Kāds zinātnieks bija visai drosmīgs vīrs. Kādu nakti, kad lietus bija pierimis un debesīs spoži spīdēja mēness, viņš devās uz kapsētu, paņemot līdzi krūku ar rīsu vīnu. Raugoties apkārt, viņš sacīja: „Kāda burvīga nakts! Turklāt esmu šeit viens pats. Kurš no pazemes valstības vēlētos man piebiedroties un iebaudīt nedaudz vīna?”

Pēc neilga brīža kupli saaugušajā zālē kaut kas sāka mirgot. Pēc ēnām varēja redzēt, ka tur bija vairāk nekā desmit rēgu, kuri pa gabalu sastājās aplī ap mācīto vīru. Vīrs apstaigāja apli, izlejot zemē krietnu devu rīsa vīna. Rēgi nolieca galvas un aizgūtnēm ostīja vīna izgarojumus. Vienam no rēgiem vīns ļoti iepatikās, un tas uzdrošinājās palūgt vēl.

Lejot zemē vīnu, mācītais vīrs jautāja: „Kādēļ jūs nepārdzimstat?” Viens no rēgiem atbildēja: „Tie, kas dzīves laikā darījuši labus darbus, jau sen ir pārdzimuši. Bet tie, kas pastrādājuši briesmīgus noziegumus, tikuši ieslodzīti ellē, kur izcieš sodu. No mums trīspadsmit sodu par saviem grēkiem vēl joprojām izcieš četri, un, kad būs nomaksājuši parādu, tad arī pārdzims. Atlikušie deviņi savu karmisko parādu dēļ vairs nevarēs pārdzimt."

Zinātnieks bija pārsteigts: „Kādēļ gan jūs nenožēlojāt grēkus apmaiņā pret glābiņu?” Rēgs atbildēja: „Cilvēkam jānožēlo grēki dzīves laikā. Kad esi miris, to vairs nevar izdarīt!”

Vīrs apgrieza krūku otrādi, parādot, ka viss vīns ir izliets zemē. Rēgu bariņš lēnām izklīda.

Viens no rēgiem pagrieza galvu atpakaļ un izsaucās: „Būdams izsalcis rēgs, es pateicos tev par lielisko vīnu. Nav nekā, ar ko es varētu tev atdarīt, varu vien dot kādu padomu. Šo patiesību neviens neuzzinās, kamēr nenomirs, – ja cilvēkam ir kas nožēlojams, tas jādara, kamēr viņš vēl ir dzīvs!”

No Juevei Caotana pierakstiem

Sima Guana stāsts

Sima Guans (1019. g.– 1086. g.) bija vēsturnieks, zinātnieks un Sunu dinastijas galvenais kanclers. Viņš ir autors grāmatai „Dzjidži Tundzjaņ” („Pārvaldīšanai noderīgs vispārējs spogulis”), kas uzskatāma par novatorisku darbu Ķīnas vēstures pētījumos; tā tika publicēta 1084. gadā kā vēstures hronika.

Viņš mēdza stāstīt citiem kādu atgadījumu no savas bērnības:

„Kad biju mazs zēns, mēs ar māsu centāmies sašķelt grieķu riekstus, kas bija vēl pavisam zaļi. Nevienam no mums neizdevās izlobīt riekstu no zaļās čaumalas. Reiz, kad māsas nebija tuvumā, auklīte palīdzēja man attīrīt riekstu no čaulas, iemērcot to verdošā ūdenī. Kad māsa atgriezās, viņa nevarēja vien beigt brīnīties, kam gan izdevies atvērt rieksta čaumalu. Es sacīju māsai, ka to paveicu es. To dzirdēja mans tēvs. Viņš sarāja mani, sakot: „Kā gan mazs zēns var tā melot?” Kopš tā brīža es nekad vairs neesmu uzdrīkstējies melot.”

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2015/10/14/153223.html