Kad Konfūcijs satika Laodzi

Laodzi un Konfūcijs – divi visievērojamākie gudrie Ķīnas vēsturē – dzīvoja vienā un tajā pašā laika posmā pirms 2 500 gadiem Ķīnā, Pavasaru un Rudeņu periodā.

Grāmatā „Šidzji” (Shiji) jeb „Vēstures pieraksti” rakstīts, ka Konfūcijs devās uz galvaspilsētu Luojanu tikties ar Laodzi, lai uzzinātu par pieklājību jeb rituālu ievērošanu, ko mūsdienās virspusēji sauc par „etiķeti”.

(No kreisās uz labo) Konfūcijs un Laodzi (Public domain).

Minu dinastijas laika glezna, kas attēlo Konfūcija tikšanos ar Laodzi (Public Domain).

Pēc atgriešanās viņš klusēja trīs dienas. Viņa skolniekus māca ziņkāre, un viņi jautāja skolotājam, kas bija noticis.

Konfūcijs teica: „Es saprotu, kā putns spēj lidot. Es saprotu, kā zivs spēj peldēt. Bet es nesaprotu, kā Laodzi varēja pacelties un lidot pa mākoņiem debesīs kā dižens drakons.”
Senā ķīniešu daoistu tekstā „Džuandzi" (Zhuangzi) ir stāsts par bezpirkstu Šu Šaņa tikšanos ar Konfūciju un Laodzi.

Tāpat kā Konfūcijs, Šu Šaņs dzīvoja Lu valstī. Jaunībā viņš bija izdarījis noziegumu, par ko viņam tika nocirsti kāju pirksti.

Kad Šu Šaņs uzzināja, ka Konfūcijs ir gudrs vīrs un tam ir daudz mācekļu, viņš ar lielām grūtībām nogāja visu ceļu uz papēžiem, lai redzētu Konfūciju, – cerībā, ka viņš to pieņems par savu mācekli.

Kad Šu Šaņs ieradās, Konfūcijs viņam teica: „Jūs esat neapdomīgs cilvēks. Jūs pārkāpāt likumu un par to jums nocirta pirkstus. Tagad jūs nākat lūgt palīdzību, bet ir jau par vēlu.”

„Jaunībā es biju neapdomīgs,” atbildēja Šu Šaņs, „es nedomāju par sekām, tāpēc pārkāpu likumu un zaudēju pirkstus. Bet es jūtu, ka man joprojām ir īpašības, kas ir vērtīgākas par maniem pirkstiem. Es nāku pie jums pēc padoma, kā saglabāt šīs savas vērtīgās īpašības, līdz izkopšu savu tikumību līdz pilnībai. Vai tam, ka man nav pirkstu, ir kāda nozīme?”

„Es dzirdēju, ka debesis aptver visu bez šķirošanas, zeme tur visu bez aizspriedumiem. Tāpat kā debesis un zemi, es uzskatīju jūs par svētu gudro. Negaidīju, ka jums būs tik pasaulīgi priekšstati,” viņš piebilda.

To dzirdot, Konfūcijs paklanījās un sveicināja viņu, sakot: „Šu Šaņa kungs, es patiešām esmu ļoti sekls. Lūdzu, nāciet un māciet manus mācekļus un mani!” Bet Šu Šaņs aizgāja, neko neatbildot.

Tad Šu Šaņs devās pie Laodzi. Viņš tam jautāja: „Kāpēc Konfūcijs, tik vieds vīrs, joprojām nāk pie jums pēc padoma? Es baidos, ka viņš nevar izlauzties cauri savu aizspriedumu ierobežojumiem un kļūt par to, kurš ieguvis Dao.”

Laodzi atbildēja: „Konfūcijs nav izlauzies no pasaulīgā. Ja viņš varētu raudzīties uz dzīvību un nāvi kā uz vienu un to pašu un vienādi izturēties pret to, ko var izdarīt un ko nevar izdarīt, tad viņš atbrīvotos no šiem šķēršļiem.”

Konfūcijs visu dzīvi pavadīja, mācot cilvēkiem, kā dzīvot cienīgu dzīvi, ievērojot mērenību un saskaņā ar morāles normām, pēc kurām vadīties: labsirdību, taisnīgumu, pieklājību, gudrību un ticību.

Laodzi atnāca, lai nodotu Dao – Dievišķo mācību par to, ka cilvēka ceļojumam uz zemes ir savs mērķis: atgriešanās pie pirmsākuma, lai atgūtu savu patieso būtību.

„Daodedzin" ir galvenais Daoisma teksts, kuru pēc sevis atstājis Laodzi. 38. nodaļā Laodzi teica:

“(..) Ja pazūd Dao, paliek tikums;
Ja pazūd tikums, paliek labsirdība;
Ja pazūd labsirdība, paliek taisnīgums;
Ja pazūd taisnīgums, paliek rituāli;
Rituāli ir plāna uzticamības un patiesuma čaula,
Un tas jau ir haosa sākums...”

Avots: When Confucius Met Laozi