Dievišķās zemes maršējošā orķestra dalībnieks jau 10 gadus

Jau 10 gadus esmu Dievišķās zemes maršējošā orķestra (Tiaņ Guo) dalībnieks. Es labi atceros pašu sākumu. Tikšanos ar Dievišķās zemes maršējošo orķestri pirmo reizi es piedzīvoju Ņujorkā – tas saviļņoja manu sirdi, radot vēlmi būt tā dalībniekam. Taču Eiropā šis projekts nepastāvēja. Tāpēc, kad tika dibināts Eiropas maršējošais orķestris, es biju ļoti priecīgs.

Tajā laikā mums bija tikai daži lietpratēji un daudz iesācēju, bet mūs saistīja mūsu sirdis – pirmajā tikšanās reizē es izjutu to bērna prieku savā sirdī un biju gatavs piedzīvojumiem.

Es spēlēju tenora saksofonu. Tas jau 20 gadus gaidīja šo mirkli manu vecvecāku bēniņos. Bērnībā man iemācīja spēlēt gammas; pēc tam es zaudēju interesi par to. Manai vecmāmiņai ļoti patika pūtēju orķestra mūzika, un viņa man nopirka augstas klases instrumentu, kurš diemžēl – pēc īsā entuziasma uzplūda – pazuda bēniņos.

Kā gan lai es būtu zinājis, kādi ir tā patiesie iemesli?

Kad es atsāku mācīties, nu jau kā maršējošā orķestra dalībnieks, es uzreiz vēlējos sākt ar Dafa dziesmām. Bija tumša, mākoņaina diena. Pirmās notis no "Faluņ Dafa ir brīnišķīgs” es spēju nospēlēt, un pakāpeniski parādījās arī melodija. Likās, it kā es neko nebūtu aizmirsis. Man par pārsteigumu debesis noskaidrojās, un pēc manas spēlēšanas sāka spīdēt saule.

Pirmā uzstāšanās

Mūsu pirmajā uzstāšanās reizē Parīzes ķīniešu kvartālā piedalījās aptuveni 180 dalībnieku. Mēs bijām krāšņi tērpti, dažiem no mums bija tikai dažu nedēļu ilga muzikālā pieredze, bet mēs spējām no galvas nospēlēt trīs dziesmas. Ikviens bija ielicis tajā savu sirdi, un tas arī bija tas, kā mēs spēlējām.

Mēs atnesām ķīniešu kopienai svētu mūziku; mēs atnesām cerību un saņēmām aplausus.

Pēc parādes mūsu diriģents teica, ka neesot bijis pārliecināts par iespaidu, ko radījusi mūsu uzstāšanās, bet, kad skatītāji sāka aplaudēt, viņš juties atvieglots. Citā mūsu uzstāšanās reizē Francijā skatītāji pat ritmiski kustējušies līdzi mūsu dziesmām.

Spēlējot es sapratu, ka varu saklausīt pats savas nepareizās notis, bet skatītāji tās nedzird. Un es to sapratu tā: kad es redzu savus trūkumus, man ir iespēja tos izlabot; ārpus orķestra dievišķās būtnes padara mūsu skaņas vēl patīkamākas, jo mēs spēlējam ar savām sirdīm.

Kādēļ es spēlēju Eiropas maršējošajā orķestrī?

Eiropā ir daudz dažādu valstu ar dažādām valodām. Mūzika ir valoda, kuru saprot ikviens. Eiropas maršējošais orķestris ir instruments, ar kuru izlauzties cauri valodas barjerai. Tas laužas cauri veco spēku plāniem un apvieno mūs vienā ķermenī, lai mēs skaidrotu patiesību.

Kad jāspēlē no galvas, jāsoļo un vienlaikus jāseko līdzi kapelmeistara zizlim, es bieži izlecu ārā no kopējā skanējuma, spēlējot nepareizi vai par skaļu. Manas alkas pēc atzinības izpaudās, kad es spēlēju skaļi. Nevēlēšanās ieklausīties citos izpaudās, kad citi kritizēja mani; un manas bailes pieļaut kļūdas izpaudās, kad sajaucu notis un nojaucu soļus.

Bet, kad mēs kļuvām vienoti un bijām progresējuši, es varēju sajust vienotā ķermeņa atbalstu. Reiz es sajutu sevi esam citā dimensijā, kur izskatījās, ka viss notiek ļoti lēni, un Dafa dziesmu spēks izpaudās ļoti spēcīgi.

Saistībā ar to es vēlētos nolasīt Skolotāja dzejoli.

Dievišķās zemes orķestris

Fa bungas un Fa taures pauž dievišķo varenību,
Iznīdē visa veida ļaunumu, sauc [dvēseles] atgriezties atpakaļ [debesīs],
[Orķestris] Kalpas beigās glābj cilvēkus – bijībā satricinot Debesis un Zemi,
Visuma Likuma izlabošanā mirdz tā brīnišķā gaisma.

Li Hundži
2015. gada 1. augustā

Mūsu tikšanos laikā man ļoti vērtīga bija vingrojumu izpildīšana un Likuma mācīšanās. Tāpat arī pieredzes apmaiņa, mēģinājumi un kopīgā taisno domu raidīšana. Un it īpaši vērtīga pieredze bija būšana kopā ar Eiropas praktizētājiem šādā neparastā vidē.

Austrumeiropas turnejas izaicinājums - mana pieredze Austrumeiropas turnejas laikā

Austrumeiropas turneja man bija kā izaicinājums. Mums bija tik daudz uzstāšanos, ka citreiz to pietiktu veselam gadam.

No vienas puses, es zināju, ka daudzas dzīvās būtnes gaidīja mūs; no otras puses, mani nomāca fiziskās sāpes un tieksme pēc komforta un patīkamām sajūtām, vēlēšanās pēc miera. Turklāt es nezināju visas dziesmas no galvas un nebiju īpaši daudz trenējies spēlēt.

Kāda praktizētāja atmodināja mani no mana apjukuma. Viņa teica: “Vienkārši ej uz turieni, tu tiksi galā; mēs spēlējam tās tik bieži, un tu spēsi tās atcerēties”.

Kad mēs ieradāmies Ungārijā un pirmo reizi mēģinājām, mana sirds nebija mierīga. Es jutos tā, it kā draugi praktizētāji nepievērstu man nekādu uzmanību, un mana sirds dega. Mēģinājuma laikā es ļoti slikti nospēlēju koordinatora priekšā, un tas bija ļoti sāpīgi. Turklāt es nobijos, ka viņš, iespējams, neļaus man spēlēt parādē.

Mana iepriekšējā pieredze bija tāda, ka es nespēlēju nemaz tik slikti. Kad atrados šādā stāvoklī, tad tā [šī pieredze] galvenokārt nenostrādāja. Kad es ieskatījos sevī, redzēju dziļas bailes, ka netikšu novērtēts un cietīšu neveiksmi.

Jau agrāk biju piedzīvojis līdzīgas sajūtas, ka mani nemīl, un pārcietis sāpīgus zaudējumus. Tādēļ man bija izveidojies maldīgs priekšstats par sevi pašu un sāpīga zaudējuma sajūta. Es vairs negribēju piedzīvot šīs sajūtas un izveidoju tām apkārt spēcīgu pieķeršanos bailēm, kuras uzpeldēja virspusē, kad citi neievēroja mani vai kad es kļūdījos.

Reiz sapnī es sēdēju pie galda kopā ar Skolotāju un citiem praktizētajiem. Skolotājs runāja ar visiem praktizētajiem, izņemot mani. Man sāpēja sirds. Kad es pamodos, tā turpināja sāpēt. Tās bija tās sajūtas, kuras aprakstīju iepriekš. Esmu pateicīgs Skolotājam, ka man tika sniegts šis mājiens attiecībā uz manu pamata pieķeršanos.

Tagad šī pieķeršanās atkal parādījās, un man bija iespēja atmest to šajā līmenī. Es nomierinājos.

Skolotājs savā kanonā “Novērst pēdējās stūrgalvīgās vēlmes” no “Uzcītīgas pilnveidošanās būtība II” saka:

“Jūs jau zināt Likuma principu par savstarpēju radīšanu un savstarpēju iznīcināšanu. Kad nav baiļu, tad arī nepastāv faktors, kas izsauc tev bailes. ”

Man par pārsteigumu, nākamajā dienā man vajadzēja spēlēt priekšējā rindā, lai gan es vēlējos soļot vidū, jo nespēju nospēlēt dažas dziesmas no galvas. Tomēr es vienmēr tiku ielikts priekšējās rindās, kur visi skatītāji varēja mani redzēt. Tādējādi es atlaidu savu pieķeršanos tam, ka neesmu pamanāms, un aptvēru – es biju pamanāms!

Krakovā es turpināju spēlēt tajā pašā pozīcijā – skatītāju priekšā. Pēkšņi parādījās koordinators un teica: “Samainies vietām ar praktizētāju B. Pašās beigās tu nenoliki pareizi savu instrumentu!” Uz aizmugurējo rindu es, protams, aizgāju aizkaitināts, jo, manuprāt, es biju labi nolicis instrumentu vajadzīgajā stāvoklī. Protestējot pret to, es ļoti skaidrā un provokatīvā manierē noliku savu instrumentu vajadzīgajā pozīcijā. Re, paskaties, es to izdarīju.... Taču es izpratu, ka tā ir meklēšana ārpus sevis.

Tādējādi, meklējot sevī, es atklāju sekojošas pieķeršanās:

1. Koordinatora pamatdoma bija tāda, ka mums vienmēr jāatstāj labs iespaids skatītāju priekšā. Varbūt viņš visu laiku bija skatījies uz mani, kad es noliku savu saksofonu nepareizi. Tas nozīmē, ka viņa pamatdoma bija laba.
2. Man kā praktizētājam nevajadzēja turēties pie savas nostājas. Vai es biju nelaimīgs, tādēļ ka man bija jāsamainās vietām?
3. Es jutu, ka pret mani izturējās it kā negodīgi, un baidījos, ka tikšu atkal atstumts.
4. Es biju dusmīgs. Bet dusmas nav labestība. Tas rada traucējumus maršējošā orķestra kopējam ķermenim.

Pašās beigas es sapratu, ka man jāpaaugstina savs Sjiņsjin, lai vēl vairāk būtņu varētu tikt glābtas. Galu galā man būtu viņam jāpateicas, ka viņš deva man iespēju paaugstināt savu līmeni.

Strādājot ar savām pieķeršanām, manas dusmas mazinājās, un pēkšņi koordinators pasmaidīja un parādīja man uz augšu paceltu īkšķi.

Šobrīd es arvien vairāk un vairāk izprotu, kāda saistība pastāv starp paaugstināšanos un dzīvo būtņu glābšanu. Ja es nepaaugstinu savu līmeni, es nevaru sasniegt augstāku līmeni. Ja mēs kopīgi nepaaugstināsim savu līmeni, dzīvās būtnes netiks glābtas.

No manas perspektīvas skatoties, visa turneja bija ļoti veiksmīga. Mēs spēlējām saulē un lietū. Mēs spējām uzrunāt ļoti daudzas dzīvās būtnes. Pie kādas tirdzniecības vietas es redzēju mākslinieku, kas pūta ziepju burbuļus, un tie lidoja gaisā kā lielas, caurspīdīgas bļodas. Man tā bija zīme par daudzajām pasaulēm, kuras mēs atbrīvojām, spēlējot savās parādēs, – pasaulēm, kurām tagad bija nākotne.

Ja Eiropas maršējošais orķestris bija kuģis, tad man jāsaka: mēs kļuvām lielāki, un es ceru, ka mēs turpināsim augt – tik plaši kā okeāns ar visam dzīvajām būtnēm, kuras ir jāizglābj.

Paldies Jums, Skolotāj! Paldies Jums, draugi praktizētāji!