Atbrīvoties no bailēm un glābt dzīvās būtnes

Sveicināti, Godāto Skolotāj,
Sveicināti, draugi praktizētāji,

Mani sauc Derina, Dafa praktizētāja no Turcijas. Esmu 48 gadus veca.

Šogad, 2016. gada 18. septembrī, Stambulā, Turcijā, notika trešā Vidējo Austrumu Likuma konference; faktiski es nebiju domājusi par pieredzes rakstīšanu, bet koordinators, kas bija atbildīgs par pieredžu rakstiem, bija uzrakstījis un pateicis mums, ka uzrakstīt pieredzi ir katra praktizētāja atbildība. Tā nu es nolēmu uzrakstīt. Bet man nebija itin nekādas domas par to, ko rakstīt.

Kādu dienu pēc taisno domu raidīšanas es sāku raudāt, un atcerējos to dienu, kad tikko sāku pilnveidoties. Turklāt, man par pārsteigumu, es apjautu, ka Vidējo Austrumu Likuma konferences datums – 18. septembris – bija tā diena, kad sāku pilnveidoties 2007. gadā. Tieši pirms deviņiem gadiem es biju ieguvusi Likumu. Es pilnīgi noteikti sapratu, ka man bija jāraksta [pieredze], es atskatījos pagātnē un atcerējos, kā es pārvarēju savas bailes no kāda [cilvēka] pēc tam, kad ieguvu Likumu.

Man bija ļoti smaga bērnība. Kad biju apmēram piecus gadus veca, bija kāda persona – dēvēšu viņu par A –, kas dzīvoja kopā ar mums vienā mājā un izturējās pret mani ļoti slikti. Taču mana māte pievēra uz to acis. Pēc dažiem gadiem šis cilvēks devās prom, bet mani bija stipri ietekmējusi viņa sliktā izturēšanās, un es vienmēr ļoti baidījos, kad redzēju A. Mana sirds sitās ļoti strauji. Es biju ļoti jauna un nevarēju to izstāstīt arī savai mātei. Es arī nevēlējos viņu apbēdināt. Es iemācījos visu paturēt sevī. Laiku pa laikam es pie sevis raudāju pirms iemigšanas, un tā pagāja daudzi gadi. Taču es bieži sev jautāju, kā tas nākas, ka cilvēks var būt tik briesmīgs, bet man nebija atbildes. Visgrūtākais bija tas, ka mana māte vienmēr ļoti mīlēja, aizstāvēja un bija iecietīga pret viņu. Un, lai gan man šī situācija patiešām bija ļoti smaga, es par to nevienam neminēju ne vārda daudzus gadus. Šis rūgtums man sekoja, līdz es ieguvu Likumu.

2007. gada 18. septembris bija datums, kad viss apgriezās kājām gaisā un es visu sapratu. Tas tik tiešām bija kā brīnums. Viss tas juceklis, kas bija man eksistējis tik daudzus gadus, tika izdzēsts, iegūstot Likumu. Man bija 39 gadi, un es it kā pamodos no miega. Es bez apstājas mācījos Likumu. Tas bija tik pārsteidzoši, un man viss kļuva skaidrs. Pavisam pēkšņi uz visiem maniem jautājumiem par dzīvi tika saņemtas atbildes. Es jutos tā, it kā būtu piedzimusi no jauna. Tajā pašā laikā tas bija arī ļoti, ļoti grūti, jo itin viss uzpeldēja virspusē. Bija patiešām sāpīgi uzlūkot visu realitāti, ko es biju apspiedusi. Bet pavisam pēkšņi es zināju, kāpēc biju tik daudz cietusi dēļ šī cilvēka, kad biju jauna.

Es biju saņēmusi atmaksu. Varbūt iepriekšējā dzīvē biju radījusi šim cilvēkam vairāk ciešanu.

“Džuaņ Faluņ” ceturtajā lekcijā Skolotājs saka: "Pilnveidošanās procesā, atrodoties konkrētā konfliktsituācijā, kad citi cilvēki pret tevi slikti izturas, tam var būt divi iemesli. Viens no tiem – iespējams, iepriekšējā dzīvē tu esi slikti izturējies pret citiem, bet tagad nesaproti, kādēļ pret tevi tā izturas, un nespēj saglabāt mieru un aukstasinību. Tomēr jājautā, kādēļ tu agrāk tā izturējies pret citiem? Tu saki: “Tajā laikā es neko nezināju, bet šai dzīvei nav nekāda sakara ar iepriekšējo.” Tas neder. Ir vēl cits gadījums, kas saistīts ar jautājumu par karmas pārveidošanu konfliktsituācijās, tādēļ šādos brīžos mums ir jābūt īpaši iecietīgiem. Nedrīkst rīkoties tā, kā to dara parastie cilvēki."

Sākumā es nespēju pārstāt raudāt un teikt pati sev, ka vairs jau nekas nav līdzams, ka es biju izturējusies pret A slikti savā iepriekšējā dzīvē, un ka tas ir iemesls, kāpēc A izturējās slikti pret mani. Tādā veidā es centos šo jautājumu atrisināt, bet tāpat nespēju beigt raudāt. Beigu beigās es pirmo reizi atradu sevī drosmi runāt ar citu praktizētāju, un sajutos daudz labāk. Tagad, kad zināju, kāpēc man bija šī pieredze, attīstīt labestību bija ilgs process; tas aizņēma man gandrīz astoņus gadus.

Kad tikko sāku pilnveidoties, es redzēju šo cilvēku bieži, bet ar laiku, kad karma starp mums tika pakāpeniski iznīcināta, es sāku redzēt A arvien retāk un retāk. Vēlāk, kad es izpratu cilvēku glābšanas nozīmīgumu, es vēlējos izglābt arī viņu.

Pirmajos manas pilnveidošanās gados es ļoti vēlējos, lai Stambulā notiktu izstāde “Īstenība, Labestība, Pacietība mākslā”. Tas tāpēc, ka, pirms es sāku pilnveidoties, man vienmēr bija bijusi interese par labām gleznām, lai gan es pati negleznoju. Izstāde notika dažādās Turcijas pilsētās, bet tā vēl nebija notikusi Stambulā. Kad mēs ar citiem praktizētājiem par to runājām, tad sapratām, ka mums ir nepieciešama izstāžu zāle. Tajā laikā man nebija pietiekami daudz drosmes. Es vienmēr gaidīju, lai citi spertu pirmo soli, lai gan “aizkulisēs” es viņiem tāpat palīdzēju. Es domāju, ka es pati neko nevaru izdarīt, un visi darbi, tādi kā izstāde “Īstenība, Labestība, Pacietība mākslā”, šķita neiespējami. Bet kādu dienu es apjautu, ka netālu no manas mājas atrodas laba izstāžu zāle, un es uzzināju, ka uz turieni dodas sabiedrībā pazīstami cilvēki. Es saņēmu visu savu drosmi un nolēmu iet uz turieni. Es uzreiz varēju runāt ar atbildīgo personu; ar internetā publicēto fotogrāfiju un reportāžu palīdzību es izstāstīju viņai par Faluņ Dafa un izstādi “Īstenība, Labestība, Pacietība mākslā”, kas bija notikusi dažādās Turcijas pilsētās. Atbildīgā persona paskatījās lapas un vēlējās, lai es uzrakstu iesniegumu, un teica, ka pēc kāda laika man pa telefonu paziņos, vai apstiprinājums ir dots vai ne. Es biju priecīgi satraukta un, kad devos prom no turienes, mans noskaņojums bija ļoti mierīgs, un tajā laikā es sapratu, ka nekas nav neiespējams. Ir tikai nepieciešama drosme to darīt.

Pēc kāda laika viņi deva atbildi pa telefonu, sakot: “Par nelielu samaksu jūs varat organizēt savu izstādi nedēļas garumā.” Es izjutu satricinājumu par to, ka tas bija tik vienkārši, iepriekš es pat nevarēju to iedomāties. Mūsu pirmās izstādes sagatavošanas darbus veica cita praktizētāja. Es no viņas daudz iemācījos. Viņa nosūtīja man katras gleznas aprakstu un ieteica rūpīgi tos izlasīt. Mums nebija nekādas pieredzes, bet es domāju, ka tādēļ, ka mums bija tīra sirds, mēs saņēmām labas un pozitīvas atsauksmes no apmeklētāju puses. Un mēs vēl daudzas reizes noorganizējām izstādi “Īstenība, Labestība, Pacietība mākslā” tajā izstāžu zālē.

Es sapratu, ka, strādājot ar šādiem projektiem, mēs varam saprast, ka ir svarīgi glābt cilvēkus, un katrs projekts nes jums dažādas izpratnes, kas liek jums pamanīt savas pieķeršanās. Bet gadu gaitā es sapratu, ka man ir stipras saiknes ar izstādes “Īstenība, Labestība, Pacietība mākslā” gleznām no manas iepriekšējās dzīves. Pēc tam mēs noorganizējām citas izstādes Stambulā. Bet pirmā izstāde mums ir ļoti īpaša.

Es esmu ļoti pateicīga mūsu Skolotājam, jo ar Skolotāja palīdzību man kļuva skaidrs viss tas, kas nebija skaidrs pirms tam.

“Džuaņ Faluņ” devītajā lekcijā Skolotājs saka: ““(..) grūti paveicamais ir paveicams.” Tas patiešām tā ir, pēc kursiem jūs varat pamēģināt.”

Uz mūsu pirmo izstādi “Īstenība, Labestība, Pacietība mākslā” Stambulā es uzaicināju A un viņa ģimeni, bet atnāca tikai viņa dēls un dzīvesbiedre. A neatnāca. Es biju apjukusi. Es ieskatījos sevī, lai saprastu, kāpēc A neatnāca. Es sev teicu: “Varbūt es nevēlējos viņu glābt ar tīru sirdi. Es tikai vēlējos atbrīvoties no savas pieķeršanās bailēm, tādēļ arī biju viņu uzaicinājusi.”

Dažus gadus vēlāk, kad es uzzināju, ka mana māte atrodas A mājā, es arī steidzos turp ar domu glābt viņu. A atkal nebija mājās. Es atkal jutos bēdīga un pārsteigta. A tur nebija. Es nesapratu, kāpēc!!! Es atkal ieskatījos sevī un sapratu, ka es vēl joprojām sirdī nebiju tik tīra, lai izglābtu šo cilvēku. No tā brīža es to palaidu vaļā, es teicu: “Lai notiek, kā notiek!”

Visi šie gadi pagāja, es viņu reti redzēju. Varbūt divas reizes gadā! Ar pastāvīgu Likuma mācīšanos un mūsu Diženā Skolotāja palīdzību es sāku atbrīvoties no savas pieķeršanās bailēm un dusmām.

Pirms dažiem mēnešiem mana māte rīkoja lielu kopā sanākšanu, un, man par pārsteigumu, šis cilvēks arī atnāca ar savu ģimeni. Es zināju, ka tā nav sagadīšanās. Un es patiešām nevēlējos pazaudēt šo iespēju. Kad visi bija kopā ēdamistabā, es izskaidroju patiesību A un viņa ģimenei par orgānu izņemšanu dzīviem Faluņgun praktizētājiem Ķīnā un jautāju, vai viņi vēlētos parakstīt petīciju atbalstam. Viņi visi to parakstīja. Sirdī es sajutu tādu mieru, un man acīs sariesās asaras. Pēc astoņu gadu grūtas pilnveidošanās šī problēma bija atrisināta.

Es biju devusies pakaļ šim cilvēkam, bet viņš nekad nebija uz vietas; taču tad, kad es sevi pilnveidoju līdz tam standartam, tas vienkārši notika. Viņš atnāca pie manis! Es arī sapratu, ka mēs nedrīkstam likt lietā spēku un ka mums ir jāseko lietu dabiskajai kārtībai. Un neatkarīgi no tā, cik grūti mums dzīvē iet, mums vienmēr ir jāuzticas Skolotājam, bez nosacījumiem jātic Likumam un vienmēr jālūkojas sevī.

Es ieguvu Likumu deviņus gadus atpakaļ, tas bija 2007. gada 18. septembrī, un tā ir kā mana dzimšanas diena. Pateicoties Dafa un Skolotājam, man ir jauna dzīve. Parastiem cilvēkiem viņu dzimšanas dienās patīk ēst un griezt tortes, saņemt dāvanas un izklaidēties. Bet es jūtu, ka esmu ļoti laimīga būt šeit kopā ar jums un lasīt šo rakstu, daloties pieredzē. Un tad, ja es spēju ar šo pieredzi jums kaut nedaudz palīdzēt – pat smilšu grauda lielumā –, tā man būs dāvana!

Skolotājs ir brīnišķīgs! Faluņ Dafa ir brīnišķīgs!

Paldies Jums, Skolotāj! Paldies Jums, draugi praktizētāji!