Televīzijas reportieres pilnveidošanās stāsts

2014. gada 2. martā es kopā ar diviem citiem cilvēkiem sāku praktizēt Faluņgun. Šajā dienā bija stiprākais sniegputenis pilsētas vēsturē. Tā vietā, lai dotos uz darbu, cilvēki visā pilsētā tīrīja sniegu. Kā pilsēta tika attīrīta no sniega, tā arī mans prāts tika attīrīts ar Dafa.

Mans darbs bija melot

Pirms sāku praktizēt Faluņgun, es apmēram 20 gadus strādāju par žurnālisti vietējā televīzijas kanālā.

Beigusi koledžu, es sāku strādāt par reportieri un gribēju kļūt laba speciāliste. Es uzskatīju, ka žurnālista darbs ir iespēja kalpot cilvēkiem un atspoguļot patieso ainu sabiedrībā.

Taču reiz mans kolēģis uzrakstīja kritisku rakstu, kā dēļ mūsu priekšnieks gandrīz zaudēja darbu. Kopš tā laika priekšnieks lūdza mūs vienmēr ievērot Ķīnas komunistiskās partijas (ĶKP) politiku un strādāt tās labā gandrīz katru dienu. Viņš teica, ka nav svarīgi, cik labi ir mūsu raksti; daudz svarīgāk ir palikt paklausīgiem ĶKP.

Es strādāju par reportieri un pamazām pieradu izmantot viltu un glaimus, kā arī ignorēt zemāko sabiedrības slāņu ciešanas. Ar laiku es kļuvu vienaldzīga pret darbu un dzīvi. Pat mana sejas izteiksme kļuva nedzīva. Es jutu, ka zaudēju interesi par darbu un pat par savu ģimeni.

Taču priekšnieks mani slavēja, sakot, ka esmu vairāk nobriedusi un labi izpildu savu darbu. Es ieguvu „pirmrindnieces” titulu un saņēmu prēmijas un citus pabalstus.

Vismaz divas reizes gadā man vajadzēja veidot TV raidījumus par vietējās administrācijas pārvaldēm un nodaļām, lai parādītu, cik daudz valdības amatpersonas strādā cilvēku labā, un lai tauta zinātu, ka komunistiskais režīms tiem uzcītīgi kalpo.

Piemēram, lauksaimniecības pārvaldes ierēdnis stāstīja, par cik pieaugusi rīsu raža un cik daudz vairāk zemnieki ir nopelnījuši.

Labklājības pārvaldes amatpersonas stāstīja, cik daudz cilvēku cietuši katastrofās un cik daudz režīms ir darījis, lai viņiem palīdzētu.

Pilsētas mērs stāstīja, par cik pieauguši iedzīvotāju ienākumi, cik daudz nodokļu samaksājušas rūpnīcas un tā tālāk.

Vēlāk, kad mēs kļuvām labāk pazīstami, šīs amatpersonas atzinās, ka skaitļi mūsu TV raidījumam ir izdomāti. Bet mēs, reportieri, teicām, ka mēs ziņosim saskaņā ar to, ko viņi mums saka.

Es iepazinu visas pārvaldes, kā arī tiesas, prokuratūru, milicijas iecirkni un daudzas citas valdības institūcijas. Tām visām – bez izņēmuma – bija jārīkojas saskaņā ar savas priekšniecības prasībām. Citiem vārdiem sakot, jāpakļaujas ĶKP prasībām.

Ja rakstnieks vēlējās izteikt savas idejas, apspriest reālas cilvēku problēmas vai meklēt taisnīgumu, tad viņš bija pret ĶKP, un tas nozīmēja nepatikšanas. Tādēļ visas valsts amatpersonas bija iemācījušās nerūpēties par valsti, nāciju vai sabiedrību.

Cik daudz patiesu vārdu esmu runājusi?

Mana vīra kursa biedrene tika arestēta par to, ka praktizēja Faluņgun, un vietējie plašsaziņas līdzekļi ziņoja par viņas lietu. Mans vīrs teica, ka arī gribētu izlasīt Faluņgun grāmatu. Es biju nobijusies no baumām, ko izplatīja ĶKP, tāpēc atturēju viņu no grāmatas meklējumiem.

Tomēr mani urdīja ziņkāre, un es vēlējos uzzināt, kas tad ir šis Faluņgun, jo daži man pazīstami cilvēki to praktizēja. Es zināju, ka viņi bija ļoti labi cilvēki un nepavisam nebija tādi, kādus viņus attēloja valsts plašsaziņas līdzekļi.

2001. gadā milicijas pārvalde lūdza mūsu televīzijas kanālu sadarboties, lai nomelnotu Faluņgun. Man radās iespēja tikties ar Faluņgun praktizētājiem, jo ĶKP bija uzsākusi Faluņgun vajāšanu.

Mani aizveda uz aizturēšanas centru, un milicis palūdza nofilmēt dažas ainas. Kad darbs tika izdarīts, es negāju projām uzreiz, lai gan miliči jau bija aizgājuši.

Es stāvēju pie kameras, kurā atradās apmēram 20 gadu vecs jauneklis. Viņš mani ātri iepazīstināja ar faktiem par Faluņgun un teica, ka „Tiaņaņmeņas pašsadedzināšanās” ir safabricēta.

Es teicu: „Kā tas var būt? Par to taču ziņoja Ķīnas Centrālā televīzija.”

Viņš paskaidroja, ka degošā cilvēka mati nebija sadeguši, benzīna pudele neizkusa, un cilvēkam aiz muguras gatavībā tika turēta sega, lai nodzēstu uguni. Pašsadedzināšanās notiek ļoti ātri, bet Tiaņaņmeņas laukums ir tik liels; kā gan ugunsdzēsēji varēja tik ātri ierasties?
Mani neaizkustināja viņa vārdi. Vēlāk es uzzināju, ka šis jauneklis vajāšanu rezultātā ir miris, jo nebija ar mieru atteikties no Faluņgun.

Viņš man jautāja: „Jūs esat žurnāliste. Vai esat kādreiz domājusi par to, cik patiesus vārdus jūs runājat?”

Es sāku domāt par to, kā intervēju dažāda līmeņa ĶKP amatpersonas, un katru reizi viņi meloja. Bet es gadiem ilgi turpināju ziņot šos skaitļus, lai muļķotu ķīniešu tautu.

Melot bija pārāk viegli, bet ziņot patiesību – ļoti grūti. Jebkurš žurnālists, kurš uzdrošinājās runāt patiesību, varēja tikt apsūdzēts par iesaistīšanos politikā, zaudēt prēmiju vai tikt apsūdzēts par amatpersonas aizskaršanu. Varēja pat zaudēt darbu vai nonākt cietumā.

Es savā darbā biju pieradusi melot. Es rediģēju materiālus, izceļot tikai tos faktus, kas stāstu pasniedza tā, kā to gribēja mans priekšnieks. Mēs ar kolēģiem rakstījām rakstus, kas ieguva pirmās prēmijas valstī, bet lielākā daļa to satura bija safabricējums.

Es baidījos no mūsu valdības. Es domāju par to, kā tā fabricē melus, lai apspiestu labus cilvēkus. Es domāju par savu tēvu un kādu no saviem radiniekiem, kurus savulaik vajāja ĶKP.

Mans tēvs bija godīgs, izglītots cilvēks. Kultūras revolūcijas laikā pret viņu tika vērsta vajāšana un viņš tika apzīmogots kā „reakcionārs”. Tēva dēļ es savā klasē tiku diskriminēta. Neviens klasesbiedrs jaunākajās klasēs vidusskolā neuzdrošinājās ar mani runāt.

Skolotājs lika, lai visi mūsu klases skolēni izsmej Konfūciju, uzrakstot uz tāfeles par viņu nepatiesus spriedumus.

Lai sakrātu naudu un nopirktu mazu zemes gabalu, manas tantes vectēvs ļoti smagi strādāja. ĶKP klasificēja viņu kā zemes īpašnieku un nepārtraukti viņam uzbruka. Galu galā viņu nomocīja līdz nāvei.

Pēc savas pieredzes es zināju, ka lielākā daļa cilvēku, ko vajā ĶKP, bija labi cilvēki.

Es domāju, ko man darīt. Man vajadzēja nofilmēt materiālu, bet rakstu par Faluņgun bija uzrakstījis darbinieks no Sabiedriskās drošības biroja, tāpēc pat manam priekšniekam nebija ļauts to pārrakstīt vai kaut ko pat nedaudz izmainīt.

Es iesniedzu savu darbu un atkal meloju. Es toreiz nesapratu, ka apmeloju Budu. Es jutos vainīga. Pēc kāda laika es mainīju darbu un beidzot vairs nebiju ĶKP reportiere.

Faluņgun mani mainīja

Faluņgun es sāku praktizēt 2004. gadā, jo cietu no dažādām slimībām. Pirmajā mēnesī man neizdevās sakrustot kājas, bet drīz vien notika brīnumi. Man pazuda vairāki veidojumi kāju asinsvados, izzuda tuvredzība, un pēc dažiem mēnešiem man vairs nebija vajadzīgas brilles.

Lai gan biju gandrīz 50 gadus veca, jau prakses sākumā es kļuvu garāka. Mana ķermeņa augšdaļa iztaisnojās, gurni noapaļojās. Manas kolēģes pamanīja uzlabojumus manā izskatā.

Faluņgun dibinātājs Skolotājs Li teica:

„Daudzi no jums, izejot no šīs zāles, jutīs, ka ir kļuvuši pavisam citi cilvēki. Varu apgalvot, ka būs mainījies arī tavs pasaules uzskats. Tu jau zini, kā nākotnē būt par cilvēku, zini, ka vairs nedrīksti tik muļķīgi dzīvot. Garantēju, ka tā arī ir. Jūsu Sjiņsiņ jau ir paaugstinājies.” („Džuaņ Faluņ”, Astotā lekcija)

Es kļuvu labs cilvēks, sāku rūpēties par vecāka gadagājuma cilvēkiem savā ģimenē. Es vairs negribēju viņus mainīt. Es ar maigumu izturējos pret savu vīru un vairs nebiju tik valdonīga. Audzinot dēlu, es ievēroju Dafa principu „Īstenība Labestība Pacietība” un vairs uz viņu nekliedzu. Mūsu mājās valdīja harmoniska gaisotne.

20 gadus strādājot par ĶKP žurnālisti, man bija izveidojies slikts ieradums: melošana bija kļuvusi par manu otro dabu. Kad sāku praktizēt Faluņgun, man vajadzēja atbrīvoties no šī ieraduma. Dažreiz, saprotot, ka atkal meloju, es situ sev pa muti. Ar laiku, cītīgi praktizējot Faluņgun, es pamazām spēju kontrolēt savu runu un vairs nemeloju.

Lai gan man vēl bija problēmas.

Piemēram, reiz, sēžot pie ģimenes pusdienu galda, mana brāļa sieva sāka izteikt man savas pretenzijas. Viņa sacīja, – tā kā es viņu esot aprunājusi, tad mani vecāki pret viņu slikti izturas un ir atdevuši man visu savu naudu. Es biju satriekta, bet te manā prātā atausa Skolotāja vārdi no Likuma:

„Praktizētājiem pretrunas var rasties negaidīti. Ko darīt? Ja tu vienmēr saglabā žēlsirdīgu sirdi un mierīgu prātu, tad brīdī, kad kaut kas atgadīsies, tu rīkosies kā pienākas un tava izturēšanās ļaus tev mazināt konfliktu. Tu vienmēr izturies labestīgi, laipni, visur un vienmēr rūpējies par citiem. Kad rodas kāda problēma, tu vispirms domā par to, vai citi spēs to izturēt. Vai citiem tas nekaitēs? Šādi nevarēs rasties problēmas. Tādēļ pilnveidošanās praksē tev jābūt prasīgam pret sevi, vadoties pēc augstākiem kritērijiem, vadoties pat pēc vēl augstākiem kritērijiem.”(„Džuaņ Faluņ”, Ceturtā lekcija)

Viņas vārdi mani neaizskāra. Es domāju par viņu situāciju un jutu viņiem līdzi. Mans vecākais brālis un viņa sieva tika atlaisti no darba, un viņiem bija grūti nopelnīt iztiku. Viņi bija nomākti un raizējās par savu ģimeni.

Es ieskatījos sevī un atradu daudz cilvēcisko priekšstatu. Pieķeršanās slavai un peļņai bija ļoti spēcīga. Man nepatika dzirdēt sliktus vārdus par sevi, un man bija spēcīga pieķeršanās reputācijai. Es patiešām gribēju nopelnīt vairāk naudas. Atklājot sevī šīs pieķeršanās, es biju satriekta.

Mani vecāki atdeva daļu sava īpašuma vecākajam brālim un viņa sievai. Es neiebildu.
Es dzīvoju vienkāršu, bet laimīgu dzīvi. Ejot man gribējās palēkties. Mans dēls reiz jautāja, kāpēc es katru dienu esmu tik laimīga. Es viņam pateicu, ka dzīvoju saskaņā ar principu „Īstenība Labestība Pacietība”, kas ir Visuma īpašība. Es daru to, ko man saka Debesis, tad kā gan es varu nebūt laimīga?

Visa mana ģimene ir guvusi labumu no Faluņgun

Mans tēvs neuzdrošinās praktizēt Faluņgun, jo ir piedzīvojis vajāšanu no ĶKP puses. Tomēr viņš saka, ka Faluņgun Skolotājs ir izcils, un paredz, ka nākotnē Faluņgun tiks praktizēts visā Ķīnā. Viņš teica, ka atbalstīs manu praksi, līdz šī diena pienāks. Tā kā viņš atbalsta Faluņgun, viņam normalizējās asinsspiediens un viņu vairs nemoka aizcietējumi. Viņš ir kļuvis enerģiskāks. Būdams gandrīz 90 gadus vecs, viņš joprojām bez problēmām pārvietojas pat ziemā.

Manai mātei patika atkārtot „Faluņ Dafa ir brīnišķīgs!” un „Īstenība Labestība Pacietība – tas ir brīnišķīgi!”. Viņa izveseļojās no dažādām slimībām. Pagājušā gada beigās viņa sāka praktizēt Faluņgun. Kopš tā laika ar viņu ir notikuši daudzi brīnumi.

Agrāk viņa modās pusnaktī, lai paēstu, jo savādāk viņai sāpēja vēders. Bet tagad viņa guļ līdz četriem rītā, kad ir pienācis laiks izpildīt Faluņgun vingrojumus. Viņa bieži redz, ka Dafa grāmatas izstaro zeltainu gaismu, un redz, ka visi vārdi uz Dafa bukletiem ir zelta krāsā.

Es praktizēju Faluņgun 12 gadus. Es jūtos tik laimīga, ka esmu dzirdējusi par taisno ceļu, kuru iet Faluņgun praktizētāji skarbo vajāšanu laikā. Esmu pateicīga praktizētājiem, kuri riskēja ar savu dzīvību, lai izplatītu Faluņgun visā pasaulē, un, pateicoties kuriem, arī es galu galā to atradu.

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2016/9/28/159327p.html