Beidzot kļūt par Likuma izlabošanas perioda Dafa praktizētāju

Es esmu praktizētāja no Zviedrijas. Kopš 19 gadu vecuma es interesējos, ko varētu darīt, lai izvairītos no atgriešanās šajā cilvēku līmenī.

Esmu māksliniece un juveliere, un esmu daudz fiziski strādājusi. Kādu dienu, kad biju pabeigusi vienu četrus metrus garu diabāza iezī cirstu un otru sešus metrus garu granītā cirstu skulptūru, man sāka stipri sāpēt locītavas. Pret sāpēm nekas nelīdzēja.

Esmu ļoti daudz ceļojusi pa Dienvidaustrumāziju, un reiz – brauciena laikā 80. gados –, nonācu saskarē ar akupunktūru un ķīniešu augu izcelsmes zālēm, kas ļoti labi palīdzēja pret manām sāpēm. Atgriezusies mājās, es biju tik sajūsmināta, ka kopā ar vīru 1986. gadā sākām praktizēt zviedru akupunktūru. Tāpēc ķīniešu alternatīvā medicīna man nav sveša.

Kādu dienu es ieraudzīju cilvēkus, kuri izpildīja noteiktas kustības, un es jutu, ka man tas ir jāredz. Un tā es viņiem pajautāju, vai drīkstu pamēģināt. Es uzreiz sajutu, ka tas bija kaut kas neparasts, jo, izpildot vingrojumu, es jutu visā ķermenī izplatāmies siltumu. Lai gan tās bija statiskas pozīcijas, manas sāpes uzreiz pazuda, apkārt viss kļuva gaišāks. Es jutos lieliski un tīri. Pēc tam man bija jāatgriežas mājās. Tas bija 1998. gadā, un tas, ko es toreiz ieraudzīju, bija Faluņgun. Tajā vasarā es vairākas reizes atbraucu uz nodarbību vietu, nopirku un izlasīju grāmatu „Džuaņ Faluņ”. Taču es nespēju visu pieņemt, tāpēc grāmatu lasīju tikai dažreiz, nedaudz šeit un nedaudz tur. Aptuveni pēc gada es pārstāju pilnveidoties. Man bija ļoti liela pieķeršanās parasto cilvēku dzīvei. Viss, ko es darīju, man likās interesants, un tāpēc man nebija laika pilnveidoties.

2001. gadā man notika insults, mani ievietoja slimnīcā. Viena ķermeņa puse bija paralizēta, taču paralīze drīz vien pazuda. Rentgens neko neuzrādīja, un tāpēc es varēju doties mājās. Vēlāk es par šo atgadījumu vairs nedomāju. Tajā laikā es nolēmu atgriezties savā dzimtajā pilsētā uz lielas salas, lai atpūstos. Tur es atkal sāku lasīt „Džuaņ Faluņ” un praktizēt. Es visu dienu lasīju grāmatu un tā mani apskaidroja. Es jutos slikti, tāpēc ka biju pārtraukusi praktizēt Faluņ Dafa, lai gan nebiju patiešām slima. Es domāju, ka tā bija mana ticība Skolotājam Li Hundži, kas ļāva man iet uz priekšu, neskatoties uz grūtībām. Šī bija pirmā reize, kad Skolotājs pārbaudīja manu apņēmību pilnveidoties.

Kādu nakti, kad es sēdēju un lasīju, es ieraudzīju, ka pa logu ielido caurspīdīgs burbulis, kas ar mani runāja. Tas notika tik ātri, ka es nesapratu, ko tas teica, jo tas vienlaikus runāja tūkstoš balsīs – kā kinofilmā. Beidzot es varēju izvēlēties vienu [balsi], kas runāja par mašīnu, ar kuru mums jābūt ļoti uzmanīgiem. Tā bija kaste, kas var izdarīt visu, un mums tā ir ļoti bīstama. Vēlāk es sapratu, ka runa laikam bija par datoru. Reiz es ieraudzīju aiz sava loga daudzus dēmonus. Kādu citu dienu es ieraudzīju debesīs no mākoņiem izveidotu vārdu SOS. Es domāju, ka tagad ir Likuma beigu periods.

2003. gadā es pametu darbu, jo man sākās akūta alerģija pret metālu. Šī situācija mani ļoti satrauca. Tajā laikā es nepilnveidojos pietiekami labi, viss bija sagriezies kājām gaisā.

Mani piemeklēja sirdstrieka, un man nācās doties uz slimnīcu. Dažādi izmeklējumi neko neatklāja. Mediķi joprojām gribēja, lai es dzeru zāles, taču es teicu – nē. Es teicu, ka no šīm tabletēm man ļoti reibst galva. Viņi teica, ka no tām nevar reibt galva, jo tās ir zāles, kas vienkārši šķidrina asinis, līdzīgi kā aspirīns. Tad es padomāju, ka esmu Faluņ Dafa sekotāja un neesmu slima. Es devos mājās un teicu, ka nelietošu šīs zāles. Viņi teica, ka tādā gadījumā man visa atbildība par sevi jāuzņemas pašai. Kopš tās dienas es pret visu izturos nopietni, es mācos „Džuaņ Faluņ”, un manas domas ir taisnas. Man ir jāsaka, ka šajā laikā, kopš esmu kļuvusi par Dafa sekotāju, man ir bijuši daudzi fiziski pārbaudījumi. Šī bija otrā reize, kad Skolotājs pārbaudīja manu apņēmību pilnveidoties. Jā, šoreiz Skolotājs pārbaudīja mani daudz nopietnāk, bet es nevaru visu atstāstīt.

Kādu dienu, pavisam nesen, es nolēmu, ka man jābeidz sēdēt savā drošajā alā un jāsāk palīdzēt Likuma izlabošanā. Es sāku izdalīt informatīvos materiālus par cilvēktiesībām un par vajāšanām pret Faluņgun praktizētājiem Ķīnā, materiālus par filmām „Brīvā Ķīna: drosme noticēt” un „Pārvarot bailes”. Esmu arī gājusi pie visiem saviem draugiem un uz dažādiem uzņēmumiem, kas atrodas manā apkaimē, lai stāstītu viņiem par vajāšanām pret Faluņgun praktizētājiem Ķīnā, un esmu vākusi parakstus ANO adresētajai petīcijai.

Šā gada jūlijā es devos uz Stokholmu, lai piedalītos 1999. gada 20. jūlijā uzsākto vajāšanu atceres dienā. Šī bija pirmā reize, kad es pie Ķīnas vēstniecības demonstrēju Faluņgun vingrojumus un pilsētā izdalīju patiesību skaidrojošos materiālus. Šajā laikā Stokholmā notika arī mākslas izstāde „Īstenība, Labestība, Pacietība mākslā”. Tonakt es nolēmu, ka palikšu Stokholmā veselas 16 dienas, lai palīdzētu izstādē un skaidrotu patiesību ķīniešu tūristiem. Es smaidu, kad rakstu šo pieredzi. Viss nebija tā, kā biju iedomājusies; viss bija vēl labāk! Katru rītu es devos pie Stokholmas pilsētas domes, kur mēs deviņos no rīta izpildījām Faluņgun vingrojumus tā, lai visi tūristi to varētu redzēt. Uz šo vietu nāk daudz tūristu no visas pasaules, arī daudzi ķīniešu tūristi. Redzot Rietumu praktizētājus, ķīnieši bieži vien ir ļoti pārsteigti. Kādu dienu tieši tur, kur es stāvēju, apstājās apmēram 10-15 cilvēki, un viņi visi vēlējās paņemt avīzi. Viņi visi bija ļoti priecīgi un visu laiku runāja ar mani, it kā domātu, ka es saprotu to, ko viņi saka. Lai gan es viņus nesapratu, es visiem, kas ar mani runāja, pieklājīgi māju ar galvu. Bet sajūta bija tāda, ka es viņus saprotu – vienalga, vai tas bija par Faluņgun vai viņu draugiem, kam bija nepatikšanas, – viņi runāja viens pēc otra, tā ka drīz vien diskusijā piedalījās gandrīz visa grupa. Dažiem pat bija asaras acīs. Viņi bija priecīgi par iespēju pastāstīt man par savām raizēm. Pie manis pienāca arī daži gidi un jautāja, kas tās par kustībām, ko mēs izpildām, un es viņiem paskaidroju, ka tie ir Faluņgun vingrojumi, tas ir cjigun veids, kurā iekļauta arī garīgā pilnveidošanās. Es viņiem pastāstīju arī par Faluņgun vajāšanu Ķīnā. Viena stūrgalvīga gide bija ļoti satraukta un negatīvi noskaņota pret Faluņgun. Es sāku skaidrot viņai patiesību, un izskatījās, ka viņa atmaigst, tāpēc es paskaidroju viņai vēl nedaudz vairāk. Kad šķīrāmies, viņa pasmaidīja, apskāva mani un teica, ka viņai bijis ļoti patīkami ar mani runāt par šīm lietām. Tagad viņa varēšot ar prieku izstāstīt patiesību par Faluņgun visiem tūristiem.

Kad es palīdzēju izstādē „Īstenība, Labestība, Pacietība mākslā”, es teicu, ka iestājos par cilvēktiesībām un ka mums ir izstāde, kura attēlo Faluņgun praktizētāju pieredzētās vajāšanas. Es izdalīju informatīvos materiālus un teicu cilvēkiem, ka mēs būsim ļoti pateicīgi, ja viņi parakstīs petīciju, nosodot Ķīnā notiekošo orgānu izņemšanu Faluņgun praktizētājiem, kristiešiem un cilvēkiem, kas nedomā tā, kā to grib ĶKP. Cilvēki, kuri apskatīja izstādi, pēc tās jutās ļoti aizkustināti, un daudziem acīs bija asaras. Mums bija daudz brīnišķīgu tikšanos ar cilvēkiem no visas pasaules. Būt daļai no izstādes, – tā ir pieredze, ko ir grūti aprakstīt, – un emocionāli es biju ļoti laimīga savā sirdī. Es nekad nebiju bijusi kopā ar citiem praktizētājiem tik ilgu laiku, tāpēc mans līmenis ļoti paaugstinājās, un es jutos tā, it kā atrastos klusā stikla bumbā, un biju ļoti uzmanīga pret visiem, kas visu dienu bija man apkārt. Kādu dienu man sāka sāpēt galva, bet vakaros es gandrīz neko neredzēju. Man acis žilbināja balta gaisma, un es tik ļoti svīdu, ka naktīs nācās mainīt gultasveļu. Visas šīs 16 dienas es gulēju ne vairāk kā 2-4 stundas diennaktī.

Atgriežoties mājās, es biju atbrīvojusies no daudzām pieķeršanām. Sapņi man ļāva saprast, no kurām pieķeršanām man vēl jāatbrīvojas. Vairākas naktis man pulsēja viss ķermenis un acis, un šajās naktīs es gandrīz nemaz negulēju. Manos kaulos bija daudz karmas, kas tika likvidēta. Esmu bezgala pateicīga. Pateicoties šīm izmaiņām, esmu iemācījusies konfliktu laikā būt pazemīga. Izturoties ar cieņu un izpratni pret citiem praktizētājiem un cilvēkiem, mans prāts ir kļuvis daudz tīrāks un pozitīvā enerģija kopumā ir ievērojami nostiprinājusies. Es ceru, ka manas gudrības atvēršanās palīdzēs man turpmāk būt par Likuma izlabošanas perioda Dafa sekotāju, kas palīdz Skolotājam Likuma izlabošanā.

Iespējams, ka daudzos aspektos es neesmu rīkojusies labi, taču – kā Dafa sekotāja – es vairs nedrīkstu domāt tikai par sevi. Man ir jāglābj dzīvās būtnes un jāskaidro cilvēkiem patiesība. Es vēlos visu atlaist un iet uz priekšu, būt taisna, skatīties sevī, praktizēt un mācīties Likumu. Tas ir tas, ko vēlas Skolotājs.

Paldies, Skolotāj!
Paldies, praktizētāji!